Pirms daudziem gadu desmitiem Tinderi un sociālos tīklus aizstāja drukātās avīzes, kuras ziņoja ne tikai par sabiedriski politiskajiem notikumiem. Tās arī bija ātrs saziņas līdzeklis, lai cilvēki varētu atrast gan vienas nakts piedzīvojumus, gan laulāto draugu visam mūžam.

“Vientulim jau laimes nav!”

Jauns.lv Valentīndienas noskaņās ielūkojas seno avīžu iepazīšanās jeb, kā tagad teiktu, seksa sludinājumu sadaļās. Toreiz Valentīndienu Latvijā vēl nepazina, bet vēlme pēc lielās mīlestības bija tikpat spēcīga kā šodien. Lūk, daži seno laiku iepazīšanās sludinājumi pirms daudziem gadu desmitiem:

* „Uzticīgs izglītots zemkopis ar 1000 rbļ. kapitālu vēlas sarakstīties ar zemes īpašnieci (Latvieti, Luterticīgu) jkdz. vaj atraitni bez bērniem no 25 – 35 g. Ofertes lūdzu adresēt: K.S.R. Kazanskaja gub.” („Baltijas Vēstnesis 1904. gada 14. februārī)

* „Izglītots jauneklis, arodnieks, labos apstākļos, vēlas nopietnā prec. nolūkā iepazīties ar patīkamu mātes meitu, kurai pūrā būtu 2000 rbļ. (priekšroka ne vecākai par 26 g.). Of. ar īsu dzīves apr. un, ja iesp., ģīmetni (kuru sūtīs atpakaļ) lūdz iesniegt l. 1. martam š. av. kantorī zem „Centība 641”.” („Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gada 14. februārī)

* „Vientulim jau laimes nav!!! Tautiets, muižas pārvaldnieks, vēlas mūža biedreni ne vec. par 30 gad., bezbērnu atraitnes net. izslēgt., kuras nopietni domā apprecēties, tiek lūgtas nodot savu adr. ar īsu dz. apr. un ja iespēj. ģīm., kuras atpakaļ tiks sūtītas, līdz 1. martam š. av. kant. zem „Nopietnais” 56-a.” (“Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gada 15. februārī)

* „Simpātiska mātes meita bez kapitāla, bet krietna un maigas dabas, vēlas precības nolūkā korespondēt ar tamlīdz. tēva dēliem. Vēst. lūdz nod. š. av. K. līdz 28. febr. zem Lakstīgala 659.” („Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gada 15. februārī)

* „4 tautieši nop. prec. nol. Vēlas iepazīties ar daiļjūt. mātes meitām, kuras stāv pāri pelēkai ikdienībai, ne vecāk. kā līdz 35 g.; tautība un kapitāls nav no svara, bet čaklas rokas, kas spētu mājas dzīvi patīkamu darīt. Nop. dom. ofert. ar īsu biogr. un ģīmetni adr. Rīgā, Galv. pastā, uz piepr. Lielp. bazn. naud. loterij. biļ. Nr, 49028 un 7070, Latv. Nac. Jaun. Sav. Naud. lot. biļ. Nr. 80663 un L. S. Kr. biļ. Nr. 91908 uzrād. Ģīmetnes tiks atpakaļsūtītas. Klusuciešana garantēta.” („Jaunākās Ziņas”, 1924. gada 14. februārī)

* „Jauneklis, 24 gadus vecs, vēlas nopietnā precības nolūkā iepazīties ar jaunavām, l. 24 g. v. Ofertes ar ģīmetni nododamas š. avīzes kantorī zem „E. A.” Nr. 1780.” (“Jaunākās Ziņas”, 1924. gada 14. februārī)

Nopietnos precību nolūkos

* „2 jaunekļi ar nodr. stāv. vēlas nop. prec. nolūkos iepazīt. ar tautu meit. Of. Rīgā, Sark, kr. bil.” („Jaunākās Ziņas”, 1934. gada 15. februārī)

* „Vientuļa dāma, krieviete, 33 g. veca, škirtene, pazīš. trūkuma dēļ meklē sirds-izglīt. draugu starp intel. kungiem, laika pavadīš., ne jaunāk. par 35 g. Flirts izslēgts. Of. nop. š. av. K. EV 686.” („Jaunākās Ziņas”, 1934. gada 15. februārī)

* „Ja jūties vientuļš un tava dzīve ir tukša, nāc, sniedz roku jaunai inteliģentai maigas dabas atraitnei ar mazu puisīti. Tev jābūt no 30 – 45 g. v., nedzērājam. Dēku meklētāji nerakstiet. Of. J 826.” („Tēvija”, 1944. gada 15. februārī)

* „Kas gribētu sniegt roku kopējam dzīves mērķim? Esmu latviete, 38 g. v., ar savu īpašumu resp. ģimenes māju Rīgā, vid. aug., tumši blonda. Vēlos tevi līdz 50 g. v., latvieti, slaida aug., tumšmati. Vēlama īsa biogr. un ģīmetne, ko pēc vēlēšanās sūtīšu atpakaļ. Ofertes Nr. J 162.” („Tēvija”, 1944. gada 15. februārī)

* „Int. amatniece ar vidusskolas izgl., vid. gados, vēlas iepaz. nop. prec. nol. ar int. 46 – 55 g. v. kungu, neizsl. atraitņus ar bērniem, tādus, kas mīl ģimenes dzīvi. Vēlama biogr. ar ģīmetni, ko pēc vēlēšanās sūtīs atp. Of. H 504.” („Tēvija”, 1944. gada 15. februārī)

Unikāla vēsturiska liecība

Starpkaru Latvijā pastāvēja vairāki mīlas un kopdzīves tēmai domāti preses izdevumi – “Amora Pasts”, “Precību Avīze”, “Mīla, Laulība un Flirts” un citi. No tiem laikiem saglabāto iepazīšanās sludinājumu izgriezumi gan smīdina, gan aizkustina, gan arī ļauj apjaust, kā tā laika tautieši piegāja mīlas lietām. Pirms sešiem gadiem šādi un līdzīgi tā laika iepazīšanās teksti, personību reklāmiņas bija apkopotas un izstādītas Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) telpās.

Krājuma izlases “Amora pasts” saturu veidoja LNB Periodikas lasītavas galvenā bibliogrāfe fondu izpētes jomā Kristina Papule. Viens no vēstījumiem no šīs izstādes: “3 kolibrijputniņi vēlas domas izmainīt ar kungiem. Viena nama, viena veikala īpašniece, trešā aizmirsta bārenīte”.

Eiropā pirmie šāda veida žurnāli un laikraksti parādījās 20. gadsimta sākumā. Arī Latvija, tolaik vēl Krievijas impērijas sastāvdaļa, nebija izņēmums.1910. gadā Rīgā iznāca žurnāla “Precību Vēstnesis” pirmais numurs, iezīmējot jaunu lappusi latviešu preses vēsturē. Vēlāk parādījās citi līdzīgi izklaidējoša satura izdevumi.

Tajos līdz ar romantiskiem, asprātīgiem un lietišķiem sludinājumiem tika publicēti arī mīlestības tematikai veltīti raksti, padomi, stāsti un dzejoļi. Ja pirms Pirmā pasaules kara iepazīšanās ar preses starpniecību tika uztverta kā novitāte, tad 20. gadsimta divdesmitajos gados tā kļuva par ierastu lietu. Šajā desmitgadē laikrakstu lappusēs sastopami visu sabiedrības pārstāvju publicētie teksti, sākot ar tirgotājiem un ierēdņiem, un beidzot ar kara invalīdiem un atraitnēm. Tādējādi iepazīšanās sludinājumi kļuva ne tikai par vienu no pirmajiem pašprezentācijas līdzekļiem, bet arī par unikālu vēsturisko liecību, kas ļauj iegūt priekšstatu par tā laika sabiedrību.

Leģendārā reklāma

Pēc Otrā pasaules kara uz vairāk nekā trijām desmitgadēm Latvijā iepazīšanās sludinājumu jūra apsīka, līdz 1974. gada maijā pie vakara avīzes „Rīgas Balss” tika nodibināts „Reklāmas Pielikums”, kas būtībā bija patstāvīgs izdevums ar savu redakciju, kurš vēlāk ieguva milzu popularitāti visā Padomju Savienībā, jo ilgus gadus bija vienīgais PSRS laikraksts, kas publicēja iepazīšanās sludinājumus ne tikai latviešu, bet arī krievu valodā. Līdz ar to uz Rīgu plūda simtiem mīlestību un seksu nogribējušos ļaužu sludinājumi no visas kādreizējās padomju impērijas – no Kaļiņingradas līdz Vladivostokai.

Astoņu lappušu biezajā bilingvālajā avīzē mijās sludinājumi latviešu un krievu valodā, un līdz ar to tā bija pieprasīta gan latviešu, gan krievu publikas lasāmviela. Savu uzvaras gājienu “RB Reklāmas Pielikums” sāka 1980. gada februārī, kad sāka publicēt iepazīšanās sludinājumus, kuros rakstītais bija saprotams lasošajai publikā visā plašajā impērijā.

Mūsdienu izpratnē tie bija ne tikai vienkārši iepazīšanās, bet arī seksa sludinājumi, kaut arī ietērpti “pieklājīgos rāmjos” – tikai heteroseksuāli (viendzimuma attiecības PSRS bija kriminalizētas) un ar piebildi, ka partneris tiek meklēts ilglaicīgām attiecībām ar nodomu dibināt ģimeni. No sākuma šos iepazīšanās sludinājumus bikli publicēja pāris latviešu, bet dažus mēnešus vēlāk tos jau pārmāca krieviski publicētie “meklējumi”. Taisnības labad gan jāsaka, ka „RB Reklāmas Pielikums” nebija pirmais PSRS izdevums, kas sāka publicēt iepazīšanās sludinājumus. Par pionieri šajā jomā var uzskatīt igauņu jaunatnes žurnālu “Noorus” (“Jaunība”). Bet Igaunijā šos sludinājumus publicēja tikai igauniski un tie bija nesaprotami pārējās PSRS republikās.

Rīgas Reklāmas pielikums bija pazīstams ne tikai Padomju Savienībā, bet arī ārzemēs. Tā materiālus pētīja zinātnieki, apdziedāja literāti un filmu veidotāji. Pārsvarā gan ārpus Latvijas – uz austrumiem aiz Zilupes, Krievijā.

Piemēram, tur tika publicēts kāds humoristisks stāsts “Stratonova kāzas jeb līgavas sentimentālais ceļojums pie līgavaiņa”, kurā stāsta galvenais varonis atsaucās uz sieviešu iepazīšanās sludinājumiem, un aicināja sievietes pie sevis un bez maksas izmantoja savā mājsaimniecībā. Savukārt krievu humorists Arkādijs Inins uzrakstīja scenāriju filmai “Vientuļniekiem tiek nodrošināta kopmītne”, kurā redzams kā filmas galvenā varone Vera Golubeva šķirsta “RB Reklāmas Pielikumu”, meklēdama sev dzīves partneri (lomas tēlotāja Natālija Gundareva par šo lomu tika atzīta par 1984. gada labāko PSRS aktrisi).

“RB Reklāmas Pielikuma” mūžs izbeidzās 1988. gadā līdz ar Gorbačova “perestroikas” iesākšanos un lielāku preses brīvību. Laikraksts ieguva jaunu nosaukumu – “Rīgas Reklāma” un “seksa sludinājumus” sāka pieņemt arī citi izdevumi visā plašajā padomijā. Tomēr “RB Reklāmas Pielikums” ir leģendārs izdevums, jo bija savdabīgs “padomju seksa revolūcijas” priekšvēstnesis. Tas arī kļuvis par bibliogrāfisku retumu un jaunākā paaudze to pat nav redzējusi, jo Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā krātuvē periodika.lv tas nav pieejams.

“Meklēju nedzerošu, gudru, stipru garā un miesā”

Šeit vietā citēt dažus pagājušā gadsimta astoņdesmitajos publicētos iepazīšanās sludinājumus. Toreiz uz tiem varēja atbildēt tikai sūtot vēstuli pastā “uz pieprasījumu” vai uz abonenta kastītes numuru. Tā kā sludinājuma iesniedzējs bija anonīms un cilvēks, kas uz sludinājumu atbildēja, varēja tikai minēt, vai tā iesniedzējam ir nopietni nolūki par ģimenes dibināšanu, vai tas ir izmantotājs, vai arī vienreizēju sakaru mīļotājs. Lūk, daži sludinājumi:

* “Blondīne, augums 164 cm, bija precējusies, bērnu nav, strādāju par grāmatvedi, pēc tautības vāciete, laipna, bet stingra, mīlu mūziku, dabu, pieklājīgu humoru, klusumu. Meklēju nedzerošu dzīves biedru, gudru, stipru garā un miesā.”

* “Sieviete, kas nav vecāka par 35 gadiem, apveltīta ar neparastu inteliģenci un klasisku skaistumu, vīlusies emancipācijas priekšrocībās, bet vēlas būt laimīga, to gūs laulībā.”

* “Maskavietis bez fiziskiem traucējumiem, visādā ziņā normāls, interesants, mūsdienīgs, lietišķs, enerģisks, dzīvespriecīgs, pusmūža un vidēja auguma (augums 176 cm), vēlas nekavējoties satikties ar mērķi uzsākt ģimenes dzīvi ar meiteni vecāku par 26 gadiem, vēlamais augums - vismaz 160 cm, brilles nenēsā, dzīvo netālu no manis, lai iepazīšanās būtu īsta.”

* “Zinātnieks, 43 gadi, augums 163 cm, mīl sportu un mūziku, bērnus un dzīvniekus, kino un grāmatas, zina franču valodu - vēlas precēties, piekrīt mācīties latviešu valodu.”

Zinātniski pēta iepazīšanās sludinājumu autorus

“RB Reklāmas Pielikums” bija izpētes objekts gan Latvijā, gan arī viņpus okeānam. Tā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes (tagad – Latvijas Universitāte) ekonomikas zinātņu kandidāts A. Lapiņš 1981. gada 17. jūlijā “Rīgas Balsī” raksta, ka republikas zinātnieki nonākuši pie slēdziena, ka “iepazīšanās sludinājumi ir efektīvs palīgs ģimenes izveidošanā”:

“Pusotra gada pagājis, kopš “Rīgas Balss Reklāmas Pielikumā” sākās publikācijas ailē “Iepazīšanās”. Šo sludinājumu nolūks bija palīdzēt vientuļiem cilvēkiem nodibināt ģimeni, un, spriežot pēc tā, cik ļoti pieprasa reklāmas avīzi jādomā, ka aile kļuvusi ļoti populāra ne tikai mūsu republikā, bet arī aiz tās robežām. Taču stingri zinātniski dati, kas liecina par šādu tuva cilvēka meklēšanas formas efektivitāti, iegūti tikai nesen. Grupa P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes zinātnieku beigusi socioloģiskus pētījumus.

Pētījumu pirmajā posmā mēs izanalizējam 503 sludinājumu tekstus, kas bija publicēti avīzē no pērnā gada februāra līdz jūnijam. Vērtējot informācijas pareizumu, protams, ņēmām vērā zināmas subjektivitātes faktoru sludinājuma autora personas attēlojumā. Tas bija nepieciešams tādēļ, ka, sastādot sludinājuma tekstu, autori gluži saprotamu iemeslu dēļ bija centušies savas labās īpašības mazliet uzspodrināt. Diezgan grūti bija noskaidrot sludinājumu autoru vecumu, Jo viņi, īpaši sievietes, precīzi gadus nenorādīja, tādēļ vajadzēja vecumu vērtēt pēc netiešām pazīmēm. Piemēram, sludinājumu: jauna sieviete vēlas iepazīties ar vīrieti 25 līdz 32 gadu vecumā, mēs ieskaitījām grupā no 20 līdz 29 gadiem. Iegūto datu analīze rāda šādu ainu: iepazīšanās pretendentu pamatkontingents bija cilvēki 30-60 gadu vecumā. Turklāt viņu vidū visvairāk (30 procenti) vīriešu 40 līdz 49 gadus veci un sievietes (35 procenti) 30 līdz 39 gadus vecas.

Sludinājumu publikācijas kārtība paredz, ka sludinājumu drīkst iesniegt vienīgi personas, kas nesastāv reģistrētā laulībā. Interesanta izrādījās šāda likumsakarība: sievietes labprātāk rakstīja par to, ka viņām ir bērni, nekā sniedza informāciju par savu laulības stāvokli, turpretim vīrieši uzskatīja par drošāku informēt par šo pēdējo apstākli.

Kopumā iegūtie rezultāti liecina, ka par spīti diezgan vispusīgajai informācijai tekstos nav ļoti svarīgu pazīmju individuālajai izvēlei. Tas nopietni apgrūtina iepazīšanos. Nezin vai vīrietis rakstīs sievietei, kuras vecumu nezina. Tādēļ iesakām visiem, kas vēlas nodot sludinājumu, sniegt ziņas par vecumu, izglītības līmeni, ģimenes stāvokli, bērnu skaitu, bet no fiziskajiem dotumiem informēt par auguma garumu un pilnīgumu. Tad liela daļa autoru piedzīvos mazāk vilšanos.

Otrajā pētījumu posmā nosūtījām dažiem mūsu 503 adresātiem aptaujas lapas. Aptaujātie tās aizpildīja visai atsaucīgi (80 procenti). Tas ļauj domāt, ka uz mūsu lūgumu atsaukušies ne tikai tie, kas ar publikāciju apmierināti. Saņemtie dati mums palīdzēja izdarīt vairākus secinājumus. Pirmkārt, visiem sludinājumu autoriem bija apdzīvojamā platība. Tas nozīmē, ka praktiski neviens no viņiem nebija mēģinājis noslēgt aprēķina laulības. Kā jau varēja domāt, cilvēkus uz šo soli rosināja vientulība. Turklāt noskaidrojās, ka viņi paši savu vientulību padziļinājuši ar noslēgtu dzīves veidu. Daļa aptaujāto (34 procenti sieviešu un divas piektdaļas vīriešu) gandrīz nekad brīvo laiku nepavada sabiedrībā, bet lielais vairums (46 procenti sieviešu un mazliet vairāk nekā puse vīriešu) to dara ārkārtīgi reti. Tas dod pamatu domāt, ka daudzi sludinājumu palīdzību meklē tādēļ, ka viņiem ir psiholoģiska rakstura grūtības tuvoties citiem cilvēkiem.

Pēdējais jautājums, kas mūs interesēja, bija vai cilvēki ir apmierināti ar publikāciju avīzē vai arī jūtas cerībās vīlušies? Vīrieši vidēji ir saņēmuši vairāk vēstuļu nekā sievietes (attiecīgi 235 un 140). Vairums vēstuļu bija rakstītas nopietni, ieinteresēti, kaut gan pagadījās arī ar vieglprātīgu noskaņu. Personisko tikšanos skaits aptaujātajiem svārstījās no 1-3 līdz 10-20. Jāatzīst, ka viņu vidū ir bijuši arī īsti rekordisti, kas paguvuši aiziet uz satikšanos 80 līdz100 gadījumos. “Vai jums sludinājums palīdzējis nodibināt ģimeni?” Uz šo jautājumu apstiprinoši atbildēja 8 procenti sieviešu un ik trešais vīrietis. “Pagaidām nevaru spriest,” šāda atbilde saņemta no 46 procentiem sieviešu un puses aptaujāto vīriešu. Pārējie ar tikšanos rezultātiem nav apmierināti. Aptaujas materiāli liecina, ka sludinājumu publikācija palīdz cilvēkiem atrast partneri ģimenes nodibināšanai. Šo secinājumu apstiprina arī tas, ka 66 procenti sieviešu un vairāk nekā divas trešdaļas vīriešu ir sludinājumu piekritēji un ieteic arī citiem izmantot šo iepazīšanās veidu.”

Galvenais ne tautība, bet matu krāsa

“RB Reklāmas Pielikums” bez ievērības nebija palicis arī latviešu trimdā. Tā svešatnes lielākais laikraksts – Ņujorkā iznākošais “Laiks” 1981. 2. septembrī par Rīgā drukātajiem precību sludinājumiem raksta: “Tiem veltīta viena lappuse, kas satur 66 sludinājumus, 11 no tiem latviski, pārējie krieviski. Bet atšķirība ir ne tikai valodā: tie, kas sludinājas latviski, visi dzīvo Latvijā, kamēr krieviskie sludinājumi nāk no ārpuses (ar pāris izņēmumiem). Adresēs, uz kuram sūtāmas atbildes, pārstāvētas gandrīz vai visas lielākās Krievijas pilsētas.

Sludinājumus ievieto lielākoties sievietes, no katriem 5 tikai 1 sludinātājs ir vīrietis. Var jautāt, ko ar šādiem sludinājumiem grib sasniegt. Ir iespējams, ka kāds tādā ceļā tiecas pēc kā eksotiska, neredzēta. Piemēram, 21 gadu veca slaida skaista meitene no Piejūras novada Usurijskas (Tālajos austrumos pie Klusā okeāna) vēlas iepazīties ar 22-26 g.v. puisi Latvijā Bet citreiz sludinājumi neviļus atsauc atmiņā dzīvokļu maiņas sludinājumus, un iepazīšanās varētu būt mēģinājums ērtāk nokļūt Rīgā. Eksotiskais elements izgaist, ja iepazīšanos meklē no Maskavas, Ļeņingradas vai Minskas.

Lielākā tiesa sludinājumu nāk no pusmūža sievietēm, kam droši vien aizmugurē jau kāds neveiksmīgs starts. Uz to norāda piebildes, ka sludinātājam ir viens vai vairāki bērni. Vīrieši atzīmē, ka maksā alimentus. Savādi liekas tas, ka nekad netiek minēta sludinātāja tautība, bet gandrīz vienmēr matu krāsa. Acīmredzot, sabiedrība tiek audzināta tādā vērtējumu lokā.”

Vēstules kaut kādām “bābām”

Kāds padomju laikus atminošais Jauns.lv lasītājs atceras: “Reklāmas pielikums iznāca ceturtdienas rītos un tad pie avīžu kioskiem veidojās rindas, lielākas nekā citās dienās, jo visi gribēja lasīt eksotiskos iepazīšanās sludinājumus – neatkarīgi no tā, bija tas viņiem aktuāli vai nē. Tomēr interesanti... Toreiz gāju skolā, un mani arī interesēja pieaugušo dzīve, tādēļ ceturtdienās uz skolu devos pārdesmit minūtes ātrāk, lai varētu izstāvēt rindu pēc avīzēm.”

Tas, ka skolasbērniem šie precību sludinājumi bija aizraujoši un ka arī viņi tos izmantoja, tikai mazliet savādākiem nolūkiem – ēverģēlībām, liecina kāds “Facebook” atrodams atmiņu vēstījums:

“Vairs neatceros, ko bija noziedzies klasesbiedrs (sauksim viņu par Jānīti), bet mēs nolēmām viņu “pārmācīt”. “Atriebības” ideja un izpildījums bija manējais - kreativitāte vienmēr ir bijusi mana stiprā puse.

Un tātad: klases žurnālā atradām Jānīša adresi, izvēlējāmies kādus piecus sludinājumus, un uzrakstījām autorēm vēstules ar laulību piedāvājumu. Tā kā adresātes bija dažāda vecuma un ar dažādām prasībām, Jānīša dati tika pielāgoti pēc vajadzības: “mīl bērnus/ suņus/ patīk strādāt dārzā” un tā tālāk, kopīga visās vēstulēs bija tikai viena lieta: īpašumā māja pie ezera un žigulis! Kamēr rakstījām, bijām pārsmējušās, aizsūtījām un aizmirsām par izdarīto.

Pēc dažiem mēnešiem uzzinājām, kā tas beidzies. Klasesbiedrene, kura dzīvoja kaimiņos Jānīša vecākiem (un nebija lietas kursā par mūsu izklaidēm) izstāstīja, ka kaimiņiem bijis liels skandāls: tas mūsu klasesbiedrs Jānītis galīgi dīvains palicis - sarakstījis vēstules kaut kādām “bābām”, sākušas nākt atbildes no viņām, viena pat ieradusies ar vizīti! Un Jānīša tēvs pārskaities kā nelabais. Jo sevišķi par to žiguli vēstulēs, jo realitātē viņam piederēja zapiņš. Un jo vairāk dēls liedzies, ka neko nezina, jo niknāks vecais meties. Beigās dzenājies šim pakaļ ar kūju.”

VDD: Krievijas "tautieši" interneta vidē izplata Latviju diskreditējošus un Krievijas interesēm atbilstošus vēstījumus