Tievēšana bez piepūles, diētām un dzīvesveida izmaiņām, nereti arī bez ārsta uzraudzības kļūst par satraucošu tendenci – apsēstība ar slaidumu vilina riskēt ar veselību, ignorējot faktus, ka bez dzīvesveida izmaiņām efekts būs nepietiekams un ikvienam medikamentam iespējamas nopietnas blakusparādības.

Kas ir GLP-1 receptoru agonisti, ar ko daudzi saprot dažādu ražotāju medikamentus svara samazināšanai? Kādas ir šo medikamentu iespējamās blakusparādības? Kādi ir riski, tos lietojot bez ārsta uzraudzības, un kādi ir droši, medicīniski pamatoti svara samazināšanas risinājumi?

Konsultē Ilze Konrāde profesore, endokrinoloģe, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas nodaļas vadītāja.

Ka īsti ir GLP-1?

GLP-1 jeb glikagonam līdzīgais peptīds-1 ir dabisks hormons, ko cilvēka organisms izdala pēc ēšanas. Tas veidojas tievās zarnas beigu daļā un resnās zarnas sākumā, un tam ir ļoti svarīga loma apetītes un vielmaiņas regulācijā. Tā galvenā bioloģiskā nozīme ir šķērsot smadzeņu barjeru un iedarboties uz smadzeņu sāta centriem, radot sāta sajūtu. Rezultātā mazinās “vilka apetīte” un “pārtikas troksnis” smadzenēs, un cilvēkam kļūst vieglāk ievērot veselīgus ēšanas paradumus.

Papildus tam GLP-1 palēnina kuņģa iztukšošanos (evakuāciju), tāpēc barība kuņģī uzturas ilgāk, un sāta sajūta saglabājas ilgāku laiku. Vienlaikus ēdienreizes laikā tas stimulē insulīna izdalīšanos un samazina glikagona līmeni, kas ir hormons ar insulīnam pretēju darbību. Šī ietekme ir īpaši nozīmīga cilvēkiem ar vielmaiņas traucējumiem un insulīna rezistenci.

Daudzi klīniskie pētījumi pierādījuši, ka GLP-1 iedarbība mazina hronisku, gļēvu sistēmisku iekaisumu, kas bieži veidojas organismā pacientiem ar lieko svaru. Patiesībā liekais svars pats par sevi ir gļēvs iekaisums, un šī iekaisuma samazināšana palīdz gan blakus slimību korekcijā, gan ir viens no mehānismiem, kas veicina ķermeņa masas samazināšanos. Zinātnieki pēta arī to, vai GLP-1 ietekmē zarnu mikrobiomu – mikroorganismus, kas dzīvo zarnu traktā un būtiski ietekmē vielmaiņu un ķermeņa svaru.

Kādām diagnozēm šie medikamenti ir paredzēti? Kādos gadījumos ārsts tos izraksta?

GLP-1 receptoru agonistu medikamenti, kuru aktīvā viela ir semaglutīds vai tirzepatīds, ir paredzēti lietošanai otrā tipa cukura diabēta pacientiem. Semaglutīds diabēta pacientiem ir valsts kompensēts, bet tirzepatīds netiek kompensēts.

Otra būtiska indikācija ir aptaukošanās un virssvars jeb liekais svars. Medikamenti var tikt nozīmēti pacientiem ar ķermeņa masas indeksu (ĶMI) ≥ 27 kg/m², ja vienlaikus pacientam ir paaugstināta tukšas dūšas glikēmija (> 5,6 mmol/l); sievietēm – policistisko olnīcu sindroms, īpaši, ja paciente plāno grūtniecību (pirms tās gan medikaments jāpārtrauc vismaz 2 mēnešus); audzēji (krūts vēzis, dzemdes vai olnīcu vēzis), kuru progresēšanā insulīna rezistencei ir nozīmīga loma; vīriešiem – zems testosterona līmenis, kas bieži saistīts ar lieko svaru un vielmaiņas traucējumiem. Šī medikamenta lietošana var tikt apsvērta arī pacientiem ar podagru, kā arī pacientiem ar kardiovaskulārām slimībām vai augstu to risku. Tātad šie medikamenti tiek izrakstīti arī gadījumos, kad pastāv cēloniska saikne starp lieku ķermeņa svaru, insulīna rezistenci un citām hroniskām slimībām.

Vai šie medikamenti var radīt kādas blakusparādības?

Jā, GLP-1 receptoru agonistu medikamenti var radīt blakusparādības, jo tie ir aktīvi medikamenti ar ietekmi uz gremošanas sistēmu un vielmaiņu. Visbiežākās blakusparādības (novērojamas vairāk nekā 20 % pacientu, īpaši terapijas sākumā) ir kuņģa un zarnu trakta simptomi: slikta dūša, vemšana, nedaudz pārēdoties, atraugas, smaguma sajūta vēderā pēc ēšanas, pastiprināts skābes atvilnis, jo kuņģa saturs evakuējas lēnāk. Parasti šīs blakusparādības nav smagas, ja medikamenta lietošana tiek sākta pareizi un pakāpeniski. Piemēram, semaglutīda sākuma deva ir 0,25 mg, bet tirzepatīda – 2,5 miligrami. Ja pacients medikamentu panes labi, devas palielināšana notiek ne ātrāk kā pēc četrām nedēļām. Ja terapiju sāk uzreiz ar pilnu devu, var rasties izteikta vemšana, atūdeņošanās un pat nopietnas komplikācijas.

Tā kā šie medikamenti palēnina kuņģa iztukšošanos, nelielā mērā var samazināties arī žults izdalīšanās. Ja pacients ēd ļoti maz, ja uzturā trūkst taukvielu un olbaltumvielu, pastāv paaugstināts žultsakmeņu slimības risks, īpaši straujas svara samazināšanās gadījumā.

Samazinoties ķermeņa svaram, samazinās arī muskuļu masa. Tāpēc ārsta konsultācijā vienmēr tiek uzsvērts, ka pat tad, ja apetītes nav, katrā ēdienreizē būtu jāuzņem apmēram 20–30 g olbaltumvielu. Ļoti svarīgi ir arī spēka treniņi, kas palīdz saglabāt muskuļu masu. Šajā gadījumā ar vienkāršu pastaigu nepietiek – svarīgi ir tieši spēka treniņi. Kopumā šīs blakusparādības ir prognozējamas un kontrolējamas, ja terapija tiek sākta ārsta uzraudzībā – ar pareizu devu titrēšanu, vienlaikus pievēršot uzmanību uzturam un fiziskajām aktivitātēm.

Cik ilgi šie medikamenti ir jālieto?

Ārstēšanas ilgums ar GLP-1 receptoru agonistiem ir individuāls un atkarīgs no tā, kāda ir terapijas indikācija un vēlamais sasniedzamais rezultāts. Pacientiem ar otrā tipa cukura diabētu tie jālieto ilgtermiņā. Ir pacienti, kuri tos lieto jau 10 gadus, un mums ir uzkrāta būtiska pieredze par šo zāļu drošumu un efektivitāti ilgstošā lietošanā. Terapija tiek atcelta tikai nopietnu blakusparādību gadījumā vai tad, ja ir medicīnisks pamatojums mainīt ārstēšanas stratēģiju. Šis vienmēr ir lēmums, ko pieņem ārsts endokrinologs.

Ja medikamenti tiek lietoti svara samazināšanas nolūkā, tad terapijas ilgums ir atkarīgs no efektivitātes. To parasti atceļ, ja tas nedod gaidīto rezultātu vai ir traucējošas blaknes. Jāņem vērā, ka ļoti izteikts svara zudums (15–30 % no ķermeņa masas) tiek sasniegts tikai daļai pacientu. Citiem svara samazinājums ir mērenāks, taču arī šajos gadījumos ārsti nereti iesaka terapiju turpināt iekaisuma samazināšanas dēļ, jo tas attālina aterosklerozes attīstību, samazina kardiovaskulāro risku, mazina priekškambaru mirdzēšanas risku un sniedz vairākus vielmaiņas ieguvumus, kas nav tieši saistīti ar svaru.

Ja svara samazināšanās ir efektīva, medikaments tiek lietots, līdz tiek sasniegts individuāli pielāgots terapijas mērķis, piemēram, 10–15 % ķermeņa masas samazinājums. Kad mērķis ir sasniegts, ārsts pakāpeniski samazina devu, izvērtējot efektu 4–6 nedēļu intervālā, lai panāktu rezultātu, ko pacients spēj saglabāt arī ilgtermiņā. Terapijas mērķis nav maksimāli ātri “nomest” svaru, bet panākt kontrolētu, veselīgu un ilgtspējīgu rezultātu.

Ja svara zudums notiek pārāk strauji, deva tiek samazināta, lai izvairītos no pārmērīga svara un muskuļu masas zuduma. Tieši tāpēc šī ārstēšana ir ārsta vadīts process.

Kas notiek ar svaru, pārtraucot lietot medikamentu? Cik ilgi saglabājas sasniegtais rezultāts?

Galvenais ieguvums rodas tad, ja ārstēšanas laikā cilvēks maina savus ieradumus. No tā atkarīgs ilgtermiņa rezultāts. Klīniskajos pētījumos ar tirzepatīdu pacienti (vecumā virs 18 gadiem, ar ĶMI ≥ 30 kg/m² vai ≥ 27 kg/m² un ≥1 ar aptaukošanos saistītu blakusslimību) sākotnēji lietoja medikamentu 36 nedēļas un vidēji zaudēja 20,9 % no ķermeņa masas. Pēc tam pacientus sadalīja divās grupās: viena grupa turpināja lietot tirzepatīdu, otra grupa saņēma placebo, tātad – medikamenta lietošanu pārtrauca. Rezultātā pacientiem, kuri turpināja terapiju, svars turpināja samazināties, vēl pēc 42 nedēļām sasniedzot –26,0% no sākotnējās ķermeņa masas, savukārt tiem, kuri medikamentu pārtrauca, daļa svara atgriezās. Tomēr svarīgi, ka svars neatgriezās līdz sākotnējam līmenim – kopējais vidējais svara zudums 88 nedēļām bija –9,5%, kas nozīmē, ka daļa no sasniegtā efekta saglabājās. Reālajā dzīvē tas nozīmē, ka vairumam cilvēku pēc terapijas pārtraukšanas svars daļēji atgriežas, taču ne pilnībā. Protams, atsevišķiem pacientiem svars var atgriezties vairāk, citiem – mazāk.

Kādi ir iespējamie riski, lietojot šos medikamentus bez ārsta uzraudzības?

Ja pacients nāk pie manis, es uzņemos atbildību par terapiju. Izskaidroju, ko pacients var just, kā pareizi titrēt devu, lai samazinātu iespējamās blakusparādības, kopā nosakām reālu svara mērķi, un es sekoju līdzi ārstēšanas gaitai.

Ja cilvēks šos medikamentus lieto patstāvīgi, bez medicīniskas uzraudzības, jāņem vērā, ka tas ir recepšu medikaments, nevis uztura bagātinātājs un tam ir reālas blakusparādības un iespējamas komplikācijas. Piemēram, nepareiza devas izvēle un pārāk strauja devas palielināšana var izraisīt smagu nelabumu, vemšanu, atūdeņošanos. Pašdarbība ar šāda veida medikamentiem var radīt potenciāli nopietnas sekas.

Vai jūsu praksē ir bijuši pacienti, kuri nonāk slimnīcā šā medikamenta nepareizas lietošanas dēļ?

Jā, šādu gadījumu nav mazums. Protams, pacienti ne vienmēr atklāti pasaka, ka medikamentu ir iegādājušies paši vai sākuši lietot bez ārsta konsultācijas, – viņi labi zina, kāda būs mana reakcija. Bet, jā, Gaiļezera slimnīcā ir bijis pietiekami daudz pacientu, kuri sākuši lietot GLP-1 receptoru agonistus ar pārāk lielām sākuma devām vai pārāk strauji palielinājuši devu. Joprojām ir priekšstats gan pacientu, gan arī citu specialitāšu ārstu vidū, ka terapiju var sākt uzreiz ar lielu devu, piemēram, ar 1 mg semaglutīda. Tas ir novedis pie smagām kuņģa un zarnu trakta blakusparādībām, tostarp izteiktas, atkārtotas vemšanas, smagas nelabuma sajūtas, caurejas, nespējas uzņemt šķidrumu un uzturu, atūdeņošanās, kas jau prasa stacionāru ārstēšanu. Jāsaka gan, ka ārstu izglītība šajā jomā ir kļuvusi daudz plašāka un padziļinātāka, un ārsti arvien labāk izprot, kāpēc nevajadzētu sākt terapiju uzreiz ar 1 mg devu, bet gan pakāpeniski titrēt medikamentu, ļaujot organismam pielāgoties.

Kāpēc cilvēki ir gatavi riskēt ar savu veselību, lai ātri zaudētu svaru? Kā jūs to skaidrojat no medicīniskā un psiholoģiskā skatpunkta?

Tā ir mūsu gadsimta estētika, kas glorificē tievumu kā vērtību. Atcerieties Vindzoras hercogienes Volisas Simpsones (Wallis Sipmpson) teicienu, ka sieviete nevar būt ne pārāk bagāta, ne pārāk tieva (You can never be too rich or too thin). Mūsdienās svars netiek uztverts tikai kā veselības jautājums, tas kļuvis par pašvērtējuma, panākumu mēru. Psiholoģiski cilvēkiem ir raksturīga vēlme pēc ātra risinājuma, īpaši tad, ja ilgstoši mēģinājumi, ievērojot dažādas diētas, nav devuši noturīgu rezultātu.

No medicīniskā skatpunkta problēma rodas brīdī, kad zāles tiek uztvertas kā absolūta panaceja. Jau antīkajā medicīnā bija teiciens, ko piedēvē slavenajam renesanses ārstam un toksikologam Paracelzam (Paracelsus, 1493–1541), ka visas zāles ir inde un tikai deva nosaka, vai tās kļūst par ārstniecības līdzekli (All drugs are poisons; the benefit depends on the dosage). Arī mūsdienu svaru samazinošie medikamenti nav izņēmums. Tie var būt “glābšanas riņķis” pacientiem ar ilgstoši paaugstinātu svaru un vielmaiņas patoloģijām, taču tie neder visiem. Tie nedod visiem garantētu rezultātu! Klīniskā pieredze rāda, ka ceturtā daļa pacientu zaudē būtisku svara daudzumu (aptuveni 20 %), apmēram puse pacientu – tikai nelielu daļu (ap 5–6 kg), un vēl ceturtā daļa nezaudē vispār neko. Tagad, kad devas ir lielākas, pieaug to pacientu īpatsvars, kuri zaudē būtisku svara daudzumu, joprojām ir tādi, kuri zaudē tikai nedaudz, un procentuāli mazāk ir tādu pacientu, kuri nezaudē neko. Bet tādi cilvēki vienmēr būs, un šī individuālā atšķirība bieži netiek pietiekami uzsvērta.

Kam neiesaka GLP-1 receptoru agonistu medikamentus?

Tas nav piemērots pacientiem, kuriem ir pierādītas kuņģa un zarnu trakta slimības, kas saistītas ar palēninātu kuņģa iztukšošanos jeb evakuāciju. Tāpat šo medikamentu noteikti nedrīkst lietot pacienti ar neiroendokrīniem veidojumiem, kā arī ar vairogdziedzera medulāro vēzi. Kopumā ir vairākas pietiekami nopietnas medicīniskas situācijas, kurās šī medikamenta lietošanu var izvērtēt tikai pacienta ārstējošais ārsts, ņemot vērā individuālo veselības stāvokli un riskus. Tas nav “ūdens” – tas ir medikaments ar skaidrām indikācijām un kontrindikācijām.

Kā jūs vērtējat to, ka šie medikamenti, ko valsts kompensē otrā tipa diabēta pacientiem, nonāk nelegālā apritē jeb interneta “melnajā tirgū” un tiek injicēti bez ārsta ziņas?

Latvijā šobrīd nav nekādu ierobežojumu legālai medikamentu iegādei, ja ir ārsta recepte. Medikamentu pieejamība (tikai aptiekās klātienē!) ir pietiekama, un tā lietošanu var pārrunāt gan ar ģimenes ārstu, gan ar dietologu vai citu speciālistu, jo šobrīd šo medikamentu drīkst izrakstīt jebkurš ārsts, ne tikai endokrinologs. Tāpēc iepirkšanās nelegālajā tirgū vai internetā nav objektīvi pamatota nepieciešamība, bet gan apzināts risks. Šādu praksi vērtēju tikai negatīvi. Pirmkārt, vai ir zināms, kas vispār ir iepildīts flakonā? Labākajā gadījumā tas var būt vienkārši ūdens un nekādas iedarbības nebūs, bet sliktākajā gadījumā – kāda nekontrolēta bioloģiski aktīva viela ar nopietniem veselības riskiem. Piemēram, Krievijā tiek ražoti semaglutīda preparāti bez atbilstošas licences, un nav zināms, kas patiesībā atrodas šajos produktos. Otrkārt, pat ja preparāts satur aktīvo vielu, nekad nevar zināt, kā tas ir uzglabāts un transportēts. Šiem medikamentiem ir stingras uzglabāšanas prasības, bet, ja tas vairākus mēnešus ir stāvējis istabas temperatūrā, tā iedarbība un drošība nav prognozējama. Tāpēc medikamentu iegāde internetā vai nelegālajā tirgū ir bīstama.

Kādi ir droši, medicīniski pamatoti svara samazināšanas risinājumi, ja cilvēkam nav diabēta vai citas indikācijas?

Nav vienas metodes vai “receptes” – tas ir komplekss pasākumu kopums. Svara pieaugums visbiežāk ir saistīts ar četriem galvenajiem iemesliem: uztura kļūdām, nepietiekamu fizisko aktivitāti, hronisku miega trūkumu un ilgstošu psihosociālo stresu. Šie faktori darbojas kā viena sistēma – ja galdam trūkst vienas kājas, tas nestāv. Pat ļoti labs uzturs nestrādā, ja cilvēks pastāvīgi dzīvo stresā vai regulāri guļ par maz.

Ir pierādīts, ka ilgstoša gulēšana tikai 5–6 stundas diennaktī veicina gan svara pieaugumu, gan grūtības svaru samazināt. Briti ar datorprogrammas palīdzību modelēja, kā izskatītos 45 gadus veca sieviete, ja viņa hroniski gulētu tikai sešas stundas diennaktī. Skatoties uz šo sievieti, kļūst skaidrs, cik būtiska nozīme ir miegam, taču, pat to apzinoties, arī man pašai ne vienmēr izdodas gulēt ieteicamās septiņas stundas…

Arī stress ir viens no visvairāk nenovērtētajiem faktoriem. Ideālā gadījumā pēc saspringtas darbdienas vajadzētu, piemēram, ar suni iziet stundu garā pastaigā, bet realitātē tā notiek reti. Biežāk stress tiek “ārstēts” ar ēdienu vai alkoholu. Tas ir ļoti cilvēcīgi un raksturīgi daudziem, tomēr ilgtermiņā tas uztur lieko svaru.

Ja liekais svars ir bijis ilgu laiku, jāņem vērā, ka tas maina vielmaiņu. Samazinās katrā šūnā esošo struktūru – mitohondriju – efektivitāte, bet tieši mitohondrijos notiek tauku “sadedzināšana”, pārvēršot tos enerģijā, ūdenī un ogļskābajā gāzē. Tādēļ izmainīts mitohondrijs nozīmē funkcijas traucējumus, vielmaiņa kļūst lēnāka, un svara samazināšanai ir nepieciešams vairāk laika un piepūles. Turklāt ilgstoša aptaukošanās maina arī tauku šūnas – tās kļūst lielākas un metaboliski inertākas, līdz ar to grūtāk “iekustināmas”.

Ne mazāk svarīgas ir izmaiņas baudas fizioloģijā. Liekais svars ietekmē dopamīna sistēmu. Dopamīns ir viela smadzenēs, kas atbild par motivāciju, labsajūtu un kodē gaidas par atalgojumu. Ja dopamīna līmenis hroniski ir zems, cilvēks jūtas slikti, un ēdiens kļūst par viegli pieejamu veidu, kā šo labsajūtu uzlabot. Arī cilvēks, kurš nav izgulējies, gan apēd vairāk, jo viņam nepieciešams spēcīgāks stimuls dopamīna sistēmai, gan smadzeņu centri, kas to kontrolē, darbojas vājāk. Tāpēc izvēle bieži krīt uz sāļāku, treknāku un saldāku ēdienu – viss tiek meklēts pārākā pakāpē nekā ikdienā.

Vai ilgstošu lieko svaru var samazināt tikai ar dzīvesveida maiņu vai tomēr nepieciešami medikamenti?

Nav vienas pareizas atbildes, kas derētu visiem. Ja ķermeņa masas indekss pārsniedz 30 kg/m² un cilvēks vairākkārt ir mēģinājis ievērot diētas, bet noturīga efekta nav bijis, ir pamatoti sākt medikamentozu terapiju injekciju veidā, vienlaikus to apvienojot ar dzīvesveida izmaiņām. Ideālā gadījumā tas nozīmē sadarbību ar uztura speciālistu, regulārus spēka treniņus, kā arī apzinātu pieeju stresa samazināšanai un miega uzlabošanai. Tomēr jāatzīst, ka mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, un arī tas ir jāņem vērā, pieņemot reālistiskus un ilgtspējīgus lēmumus par svara samazināšanas stratēģiju. Vienlaikus ir būtiski saprast, ka ilgstoši palielināts svars gandrīz vienmēr iet roku rokā ar vielmaiņas traucējumiem. Nedrīkst sevi mānīt, domājot, ka svars, kas krājies gadiem, var “izkust” vienas dienas laikā, kā bieži sola interneta reklāmas. Tas prasa laiku un pacietību.

Kādas ir pazīmes, kas liecina, ka cilvēkam būtu nepieciešama profesionāla medicīniska palīdzība svara samazināšanas jautājumos?

Viens no orientējošiem rādītājiem ir ķermeņa masas indekss, taču ar to vien nepietiek.

Svarīgs ir arī aptaukošanās tips. Izšķir tā saukto ābola tipa aptaukošanos, kad tauki galvenokārt uzkrājas vēdera rajonā, un bumbiera tipa aptaukošanos, kad tauki vairāk lokalizējas gurnu un augšstilbu apvidū. Bumbiera tipa aptaukošanās parasti mazāk ietekmē vielmaiņu, savukārt ābola tipa aptaukošanās ir ciešāk saistīta ar vielmaiņas traucējumiem un paaugstinātu veselības risku.

Būtiskas ir arī subjektīvās sajūtas pēc ēšanas. Ja cilvēks paēd un jau pēc stundas atkal jūt izsalkumu vai arī pēc ēdienreizes parādās vājums, bet apmēram pēc 45 minūtēm – izteikta miegainība, tās ir pazīmes, kas bieži liecina par insulīna rezistenci. Šādos gadījumos ir pamats domāt, ka vielmaiņa vairs nestrādā optimāli un būtu nepieciešams profesionāls izvērtējums.

Savukārt, ja runa ir par salīdzinoši nelielu liekā svara daudzumu – aptuveni 5–10 kilogramiem –, daudzos gadījumos to iespējams samazināt ar dzīvesveida izmaiņām bez medikamentozas terapijas.

Kā jūs pati rūpējaties par savu veselību un labsajūtu?

Esmu no tiem cilvēkiem, kam patīk lietot uztura bagātinātājus. Zinu, ka viedokļi par tiem dalās, taču man tie ir daļa no ikdienas. Regulāri, divas reizes nedēļā, eju uz spēka treniņiem – tas man ir ļoti svarīgi gan fiziski, gan mentāli.

Man vienmēr ir bijuši arī personiski mērķi, kas motivē kustēties un uzturēt formu. Piemēram, mans mērķis bija uzkāpt 5248 metru virsotnē Ladakā, kas atrodas Himalaju kalnu sistēmas augstkalnu daļā, un pagājušajā vasarā es to izdarīju! Tas ir jautājums par savu iekšējo “kāpēc”.

Man ļoti palicis prātā kolēģes stāsts par kādu sievieti, kura ļoti gribēja aizbraukt uz Antarktīdu apskatīt pingvīnus, taču viņai pateica, ka ar savu svaru viņa nevarēs ietilpt speciālajā ekipējumā. Viņa nometa svaru tikai viena mērķa dēļ, lai dzīvē redzētu pingvīnus. Tas spilgti parāda, ka katram cilvēkam ir savs iekšējais dzinulis.

Zinātne rāda, ka aptuveni 50 % no mūsu veselības varam ietekmēt ar savu dzīvesveidu – ar to, cik kustīgi esam, cik labi guļam, ko ēdam un kāda ir mūsu emocionālā labsajūta. Apmēram 20 % nosaka ģenētika. Tas nozīmē, ka noteiktas slimības, arī onkoloģiskas, var attīstīties pat tad, ja cilvēks ēd ļoti veselīgi un regulāri sporto. Tomēr tie 50 %, ko mēs varam mainīt, ir ļoti nozīmīgi. Tieši tāpēc ieguldījums ikdienas paradumos – kustībā, miegā, uzturā un emocionālajā līdzsvarā – nekad nav veltīgs.

Drošākie risinājumi svara samazināšanai

(cilvēkiem bez medicīniskām indikācijām)
• Pakāpeniska, individuāli pielāgota uztura sakārtošana
• Regulāras fiziskās aktivitātes
• Kvalitatīvs miegs
• Darbs ar stresu un emocionālo ēšanu

Aptaukošanās kā Pandoras lāde

saistīta ar multiplām konsekvencēm

• Aterosklerozi veicinošas izmaiņas dažādos asins holesterīna rādītājos – lipīdu vielmaiņas traucējumu veids, kas būtiski palielina aterosklerozes un sirds asinsvadu slimību risku.

• Tahikardija – paātrināta sirdsdarbības frekvence miera stāvoklī, ko rada tauku hormons leptīns.

• Arteriāla hipertensija – hroniski paaugstināts asinsspiediens.

• Sirds mazspēja ar saglabātu izsviedes frakciju (HFpEF) – sirds saraušanās spēja ir saglabāta, bet ir traucēta tās atslābšana un pildīšanās ar asinīm.

• Ar metabolo disfunkciju asociēta taukaino aknu slimība – hroniska aknu slimība, kurai raksturīga tauku uzkrāšanās aknās, kas saistīta ar vielmaiņas traucējumiem, – aknas pastiprināti ražo glikozi, kaut tās jau ir gana.

• Otrā tipa cukura diabēts – hroniska vielmaiņas slimība, kuras pamatā ir insulīna rezistence un relatīvs insulīna trūkums, kā rezultātā asinīs pastāvīgi paaugstinās glikozes līmenis.

• Podagra – hroniska vielmaiņas slimība, kurai raksturīga paaugstināta urīnskābes koncentrācija asinīs un tās kristālu izgulsnēšanās locītavās un audos, izraisot sāpīgu iekaisumu.

• Trombozes – stāvoklis, kad asinsvadā veidojas asins receklis (trombs), kas daļēji vai pilnībā nosprosto asins plūsmu.

• Onkoloģisko slimību risks – insulīns ir faktors, kas veicina šūnu augšanu.

• Žultsakmeņu slimība – stāvoklis, kad žultspūslī vai žultsvados veidojas akmeņi, visbiežāk – no holesterīna vai žults pigmentiem.

• Depresija.

• Trauksme, bažīgums un samazināts pašvērtējums.

• Miega apnoja, adipozitātes hipoventilācijas sindroms – elpošanas apstāšanās vai būtiska pavājināšanās, kas bieži saistīts ar lieko svaru un aptaukošanos un būtiski ietekmē veselību – cilvēks nekad neizguļas, pat ja gulētas daudzas stundas.

• Osteoartrīts – hroniska locītavu slimība, kuras pamatā ir locītavu skrimšļa pakāpeniska nodilšana un noārdīšanās, kam seko kaula un apkārtējo audu izmaiņas.

• GERS – gastroezofageālā refluksa slimība, hronisks stāvoklis, kad kuņģa saturs regulāri atplūst atpakaļ barības vadā, kairinot tā gļotādu.

• Ierobežotas aktivitātes.

• Sievietēm policistisko olnīcu sindroms un gestācijas cukura diabēts – hormonāli un vielmaiņas traucējumi, kas bieži ir saistīti ar insulīna rezistenci un ietekmē veselību gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.

• Vīriešiem funkcionāls hipogonādisms – hormonāli traucējumi, kas samazina testosterona līmeni.

Kā tikt pāri robežai, kas šķiet neiespējami

• Iekšējais “kāpēc” – dziļāks mērķis un jēga.

• Ticība sev, kaut vai maza dzirksts.

• Atbalsts no draugiem, ģimenes, līdzgaitniekiem.

• Zināšanas, resursi un medikamenti – instrumenti, kas dod drošības sajūtu.

• Mazie panākumi – katrs solis pierāda, ka var tālāk.

• Spēja pieņemt diskomfortu – sapratne, ka grūtums ir ceļa sastāvdaļa.

• Iedvesma – paraugi, bauda šajā ceļā.

Svarīgi!

• GLP-1 receptoru agonistu medikamentus drīkst lietot tikai ārsta uzraudzībā, jo tikai ārsts var izrakstīt recepti, noteikt pareizu devu un uzraudzīt blaknes.

• To iegāde nelegāli (internetā, bez receptes) ir pretlikumīga un bīstama, jo nav garantijas par medikamenta kvalitāti.

Uztura ieteikumi pacientiem, kuri lieto GLP-1 preparātus

(lai maksimāli palielinātu iespēju samazināt svaru)

1. Saglabā muskuļu masu

• 20–30 g olbaltumvielu katrā ēdienreizē (zivis, putnu gaļa, bezpiedevu jogurts, pākšaugi).

• Olbaltumvielu kokteiļi gadījumos, kad GLP-1 būtiski samazina apetīti.

2. Uzturi enerģiju un līdzsvaru

• Uzkodas starp ēdienreizēm (rieksti, augļi, jogurts).

• Lēni sagremojami produkti (auzu pārslas, saldie kartupeļi).

• Veselīgie tauki (extra virgin olīveļļa, avokado).

3. Samazini GLP-1 blaknes

• Aizcietējums: palielini šķiedrvielu uzņemšanu un dzer pietiekami daudz šķidruma.

• Slikta dūša: izvairies no ceptiem ēdieniem; izvēlies pilngraudu produktus un pamēģini ingveru.

• Grēmas: izvairies no asiem ēdieniem; pēc ēšanas uzturies vertikālā stāvoklī.

4. Dzer pietiekami daudz šķidruma

• Izdzer 8–12 glāzes ūdens dienā.

• Izvēlies produktus ar augstu ūdens saturu (zupas, gurķi, melones).

Fiziskās aktivitātes

• Aerobie vingrinājumi: 150 minūtes nedēļā (piemēram, ātra pastaiga).

• Spēka treniņi: 30 minūtes 2–3 reizes nedēļā (svari, gumijas).

Šķīvja sadalījums

• Augļi un dārzeņi – 50 %

• Olbaltumvielas – 25 %

• Pilngraudu produkti – 25 %

Vēlās uzkodas

(ar pietiekamu olbaltumvielu saturu pēc treniņiem, kad vajag olbaltumvielas un veselīgu miegu)

• 2 olu baltumi un 1 ola, 100 g graudainā biezpiena – cep uz lēnas uguns 170 ºC vai pannā ar vāku; pievieno gurķi, lociņus, mazliet sāls, piparus, zaļumus. Masai var pierīvēt kabaci.

Kopā: 30–33 g olbaltumvielu.

Ēriks Niedra mācījās nāvi gaidīt ar prieku

Komentāri (1)