Jau labu laiku tiek runāts par riskiem, ka Krievija varētu izšķirties uzbrukt NATO, un tiek minēts Baltijas virziens. Tiek runāts, ka tas var notikt pēc diviem, pēc trim, pēc septiņiem gadiem, kā nu kuram analītiķim šķiet. Ņemot vērā visādus notikumus, vai šogad šie riski būs augstāki nekā iepriekš? Vai arī apgalvojumi par draudiem NATO blokam ir jātulko tikai un vienīgi kā rietumu sabiedrības mobilizēšana?

Mana atbilde vienmēr būs tāda, ka es nevaru vērtēt un arī nevērtēšu uzbrukuma iespējas kādā noteiktā gadā. Uzbrukuma iespēja var pastāvēt arī šodien. Bet tas, kāds var būt uzbrukums, būs atkarīgs no vairākiem faktoriem - no spējām, no mērķiem un no iespējām, ko mēs paši vai kāds cits, globālie notikumi var radīt.

Ja salīdzinām agresora Krievijas militārās spējas, tad apgalvot, ka tās šogad ir būtiski mainījušās, salīdzinot ar pagājušo gadu, nevar. Cilvēki, karavīri joprojām iet bojā karā Ukrainā. Arī visas atjaunotās spējas, ko mēs redzam, lielākoties tomēr nonāk atpakaļ karā Ukrainā. Uzkrājumi kaut kādam turpmākam karam? Pagaidām nekas neliecina, ka viņi būtu spējīgi to izdarīt. Turklāt viena lieta ir resursu uzkrājumi, bet vēl ir militārās spējas, kas nozīmē apmācības, sagatavotību, saliedētību. Citādi uzbrukums būs līdzīgs kā 2022. gada februārī, kad katrs gāja savā virzienā.

Tāpat ir svarīgs mērķis, ko Krievija gribētu panākt. Tas, ka mēs esam viņu "sodāmo sarakstā", ir skaidrs. Tā tas ir bijis jau iepriekš, un, protams, tagad tas ir vēl vairāk, lai mums vai kādiem citiem parādītu, ka mēs esam Krievijas ietekmes zonā, kuru Krievija var viegli kontrolēt. Taču, ja mēs skatāmies uz priekšu, skaidrs ir tas, ka daudz ko noteiks, kas šogad notiks Ukrainā. Kara darbības apstāšanās vai piebremzēšanās ļaus Krievijai ātrāk sakopot savus spēkus. Protams, jautājums ir, vai notiks jauna liela mobilizācija, kas notiks ar tiem karavīriem, kurus varēs atbrīvot no karadarbības Ukrainā, vai viņi tiek demobilizēti vai tomēr uzturēti armijā. Tas, protams, prasīs lielus līdzekļus, jo atalgojums un dažādi bonusi tiem, kas karo, šobrīd ir pacelti tādos apmēros, kurus noturēt, pēc tam atgriežoties atpakaļ, būs grūti, bet pazemināt būs vēl grūtāk. Tas nozīmē, ka šis spēks vai nu ir kaut kur jāpielieto, vai jādemobilizē, radot iekšējas problēmas.

Tāpat Krievija skatās, ko dara Rietumi. Tādēļ, jā, Krievija stiprina, atjauno savas spējas, bet vienlaicīgi viņi redz, ka vienā brīdī viņi zaudē savas iespējas. Jau tagad šīs iespējas tiek zaudētas, jo mēs, sabiedrotie, esam kļuvuši daudz spēcīgi, daudz saliedētāki militāri, un es domāju, ka daudzos jautājumos arī politiski. Ir panākts, kā mēs varētu pieņemt lēmumus par kopīgu rīcību. Viņi jau arī redz, kādi ir nosprausti mērķi par bruņošanos, par militārās industrijas attīstību, un, ja valstis pie tiem pieturēsies, tas samazina šīs iespējas. Tādēļ arī tie gada skaitļi, ko tagad sauc - 2028., 2029., 2030. līdz pat 2037. gadam -, izskan, jo tad paritāte, īpaši militārās industrijas jomā, varbūt izlīdzināsies. Tādēļ to priekšrocību - protams, bez Krievijas reālās kara pieredzes -, ko visi piesauc, proti, spēja ražot lēti, daudz un bruņoties arī karadarbības laikā, Krievija nākotnē var zaudēt, jo mēs arī uz to virzāmies.

Tādēļ es teiktu, ka militārs, ārējs apdraudējums nākamajos gados nav ticams, jo Krievija to nevarētu veikt. Taču, protams, pastāv daudzas citas iespējas, ko viņi drīzāk var izmantot savu mērķu sasniegšanai. Pēc pāris gadiem viss būs atkarīgs no mūsu pašu rīcības, no iespēju liegšanas. Mēs nevaram Krievijai kaut kā liegt audzēt viņu spējas. Kaut kādu ierobežojumu rada sankcijas, Ukraina viņu spējas šobrīd iznīcina, bet pēc tam, iestājoties pamieram, negribētos skatīties uz scenāriju, ka mēs piekāpsimies un atkāpsimies no dažādām sankcijām. Iespējams, kaut kur to var, bet no tādām, kas varētu ļaut Krievijai ātri bruņoties… Mūsu rīcībai ir jābalstās uz iespēju ierobežošanu.

Kādas Krievijas iespējas jūs pašlaik redzat?

Pirmkārt, tas, ja mēs paši neesam vienoti, neattīstām pareizās militārās spējas, radām priekšstatu, ka nespēsim tās izmantot, radām priekšstatu, ka tauta nepretosies. Tas ir tieši tas, kā sākās Ukrainas karš. Krievija nolasīja, ka viņiem būs iespēja tūlīt ieņemt Kijivu, visa tauta nostāsies viņu pusē, Ukrainas armija pēdējos gados pirms uzbrukuma bija diezgan degradēta un novājināta, un viņi negaidīja pretestību. Tās ir galvenās iespējas, uz kurām skatīsies.

Savukārt iespēju mazināšana ir, ka mēs fiziski sagatavojam savu apvidu karošanai. Mēs parādām, ka bruņotie spēki paliek stiprāki. Mēs parādām, ka sabiedrība ir daudz saliedētāka un gatava stāties pretim. Mūsu noturība, mūsu pretošanās spējas ir tas, par ko, ticami demonstrējot un parādot, viņiem būtu jāaizdomājas. Vienlaikus skaidrs, ka Krievija ir unikāla valsts, un ne vienmēr militārs padoms tur var nostrādāt, jo ir kāds, kas var ļoti centralizēti, vienpersoniski pieņemt lēmumu, un uzbrukums tāpat var notikt pat bez racionāla pamatojuma.

Vai var teikt, ka, kamēr Krievija ir aizņemta Ukrainā, potenciāls risks Baltijai ir mazs?

Tas ir maz ticams. Protams, var sazīmēt nodomu, piemēram, novērst mūsu uzmanību no Ukrainas un piesaistīt to kādam citam mērķim, bet to var izdarīt arī citādāk, tam nevajag lielu militāru uzbrukumu. Var jau redzēt, ko viņi dara gan gaisa telpā, gan pie robežām, gan jūras telpā.

Jūs runājat par hibrīdoperācijām?

Par hibrīdoperācijām, par militārām aktivitātēm, kas varētu būt paslēptas un gluži neizskatās pēc uzbrukumiem mūsu telpai vai tieša uzbrukuma ar mērķi kaut ko okupēt. Mērķis ir, lai mēs sāktu domāt: nē, nē, mums vajag bruņoties vairāk pašiem, ko mēs arī darām, un novērst mūsu uzmanību no Ukrainas. Tomēr tas ir darīts jau teju visus kara gadus, bet rezultāta tam nav.

Manuprāt, lai arī ko, apstājoties karam un panākot pamieru, Krievija teiktu savai sabiedrībai un uz āru par to, ka viņi ir sasnieguši savus mērķus un uzvarējuši, lielākā bīstamība ir tajā, ka [Krievijas prezidentā Vladimirā] Putinā paliks revanša vēlme. Viņš taču saprot, ka viņi četrus gadus ir mocījušies, cietuši zaudējumus, ko, protams, neatzīs, bet es ticu, ka viņš zina, ko ar savu lēmumu ir nodarījis savai valstij. Ar tādu mantojumu aiziet vēsturē, iespējams, viņš negribēs un gribēs kādu spīdošu uzvaru vai panākumu.

Tas ir potenciāls risks. Vai tam ir nepieciešamais pamats? Šobrīd tāda, lai atnestu šādu uzvaru, nav.

Mēs jau esam pieredzējuši kabeļu pārraušanu, dronu ielidošanu, citas lietas. Kam vēl būtu jāgatavojas, kādiem nākotnes scenārijiem?

Tas arī ir lielākais izaicinājums, ka paredzēt, kas būs nākamais, ir ļoti grūti, un tāpēc viņiem ir zināmas priekšrocības. Arsenāls ir ļoti plašs. Viens virziens ir šantāžas, uzbrukumi amatpersonām, viņu ģimenēm, izspiešanas. Otrs virziens ir uzbrukumi - kritiskajai infrastruktūrai, terora akti vai jebkas tamlīdzīgs. Mērķis ir terorizēt un biedēt sabiedrību, uzspiežot viedokli, ka mums ir jādomā vairāk par savu drošību un jānovēršas no Ukrainas. Tomēr ar ikvienu šādu pasākumu viņi mūs padara stiprākus, un ilgtermiņā tas viņiem pašiem nenāk par labu. Bīstamība savukārt ir tajā, ka sabiedrība var sašķelties un zaudēt uzticību valsts struktūrām.

Es arī nedomāju, ka te vispār ir kaut kas jauns. Mēs jau varam atcerēties kaut vai padomju laiku un VDK veiktās diversijas Eiropā Aukstā kara laikā. Tā noteikti ir tā pati rokasgrāmata, kuru pētīt tagad. Protams, tagad daudz vieglāk ir dažādiem sabotāžas pasākumiem rekrutēt nevainīgus cilvēkus, kuri iekrīt azartā naudas, bitkoinu dēļ.

Tas gan vairs īsti nav aizsardzības resora uzdevums ar to cīnīties.

Nav arī tā, ka tas pārsteigtu. Mēs jau 2014. gadā domājām, ko mēs darītu, ja arī pie mums parādītos tādi "zaļie cilvēciņi" kā Krimā, kas ierastos un teiktu, ka viņi ir vietējie karotāji, kas domā, ka tagad pie varas būtu jābūt kaut kam citam. Katram scenārijam, ko redzam, mēs pretī veidojam savu plānu un mēģinām paredzēt nākamos soļus.

Piemēram, likumā jau ir iestrādāts, ka ir dažādas militārās darbības, kas vēl nav pilnīgs uzbrukums, bet ko var veikt ar militāriem spēkiem. Tie var būt droni, kas šķērso mūsu robežu, tās var būt apakšvienības, kas pēkšņi te it kā nevainīgi iemaldās. Tas viss ir arī mūsu rīcības plānos.

Taču kopumā šādu hibrīdoperāciju mērķis arī ir radīt iekšēju nesaprašanos, kas par to īsti ir atbildīgs - armija, policija, Valsts drošības dienests? Tas ir klasisks paņēmiens - atrast robežšķirtni, spraugu, kas ir starp atbildīgajiem dienestiem, un to izmantot. Bet arī mēs speram soļus, un mācības "Namejs" ir tikai redzamā puse tam, kā mēs strādājam kopā ar visiem dienestiem un pašvaldībām. Tas ir arī ikdienas plānošanā, aizsardzības plānu veidošanā, spēju attīstībā, procedūrās. Tādēļ man šķiet, ka tas daudz kur ir redzams un tik vienkārši mums pārsteigt vairs nevar, bet izslēgt to arī nevar.

Vēsturiski veiksmīgākā Krievijas hibrīdoperācija tiešām ir bijuši "zaļie cilvēciņi" Krimā. Kaut kas tāds vispār var atkārtoties?

Tam bija zināmi priekšnosacījumi, un var vilkt zināmas paralēles arī ar to, kas notika mūsu pašu valstī 1940. gadā. Viens no priekšnosacījumiem bija, ka tad te jau bija Krievijas bāzes un arī Krimā bija Krievijas bāzes. Tas arī to apjukumu radīja, jo nebija skaidrs, vai tā ir tikai bāzu pastiprināšana vai kas cits. Tāpat nebija pietiekamas pašu kontroles, un es jau minēju, ka Ukrainas bruņotie spēki bija novājināti. Nebija izstrādātas skaidras lēmumu pieņemšanas procedūras.

Mums pēc 2014. gada bija jautājumi, un daudz kas praktiski ir paveikts. Redzamā puse ir izmaiņas likumos. Kaut vai tas, ka Nacionālās drošības likumā ir iekļauts pants par to, ka Nacionālie bruņotie spēki un bruņoto spēku komandieri var patstāvīgi pieņemt lēmumu, ja mēs redzam, ka ir militārs apdraudējums, militārs uzbrukums, negaidot komandu no augšas. Turklāt arī, ja kāds no augšas - es vai kāds cits - dod pavēli "nē, vēl neaizstāvam valsti", tad mana pavēle ir nelikumīga un mani var neklausīt. Visiem mūsu komandieriem ir tādas tiesības atbilstoši likumam un atbilstoši plāniem, kuri ir izstrādāti un paredz sākt pretošanos.

2014. gadā Krimā tā nebija. Daļa uzreiz pārgāja otrā pusē, kas parādīja, ka nav domāts par lojalitātes uzturēšanu Ukrainas armijā, daļa nesaprata, ko darīt, jo nebija komandas, kā rīkoties. Donbasā Krievija, iespējams, mēģināja īstenot kaut ko līdzīgu, bet tas vairs nebija tik sekmīgi un pārsteigums neizdevās.

Ja runājam par konvencionālā kara iespējamību, tad mums ir Baltijas aizsardzības līnija, kurā šogad plānots ieguldīt 50 miljonus eiro. Bet šajā kontekstā daudz tiek aktualizēts jautājums, vai nav jānojauc dzelzceļa sliedes, kas savieno mūs ar Krieviju. Janvārī NBS kopā ar citām institūcijām ir jāsniedz ziņojums valdībai. Kāda šobrīd ir NBS pozīcija - sliedes ir jānojauc?

Kopš pastāv valsts aizsardzības plāni, tajos ir paredzēts, ka apdraudējuma gadījumā, kad tiek pieņemts lēmums par šķēršļiem, viens no uzdevumiem ir mobilitātes infrastruktūras demontāža vai bojāšana, šķēršļu izlikšana, lai neatstātu priekšrocību pretiniekiem. Tostarp ir arī dzelzceļa infrastruktūra, jo mēs ļoti labi saprotam, lai gan pa dzelzceļu primāri nevirzīsies pretinieka sākotnējais uzbrukums, uz tā pēc tam balstīsies pretinieka spēku apgāde nākamajās fāzēs, ja sākotnējais uzbrukums būs sekmīgs. Kad tika uzsākta Baltijas aizsardzības līnija, mums jau tika dotas tiesības sākt plānot dažādas aktivitātes un jau izvietot šķēršļus dažās vietās, kur tas jau ir izdarīts. Tādēļ mēs aicinājām izvērtēt, ko varam kopīgi papildus veikt, lai mazinātu pretinieka iespējas izmantot dzelzceļu.

Mums ir plāni rīcībai militāra apdraudējuma gadījumā, ko mēs varam izdarīt ar dzelzceļu tad, kad pretinieks jau ir uzbrucis vai ir tuvu tam, lai veiktu uzbrukumu, bet mūsu aicinājums bija kopīgi visiem paskatīties, kā, neietekmējot citas sfēras - ekonomiku, vietējos iedzīvotājus -, mēs spertu nākamos soļus. Šī izvērtēšana notiks kopīgi, lai izveidotu detalizētāku plānu, kuros brīžos, kas un kādus lēmumus varētu pieņemt un darboties. Galvenais jautājums ir par brīdi, kad to darīt, pie kādiem apdraudējumiem tiek pieņemts lēmums par tālāku rīcību. Jāsaprot, ka eskalācijas gadījumā dzelzceļš pat nebūs lielākā mūsu prioritāte. Kā jau es teicu, dzelzceļš vairāk ir izmantojams pretinieku tālākās apgādes nodrošināšanai. Eskalācijas gadījumā mums visiem kopā - bruņotajiem spēkiem, visai sabiedrībai - būs daudz dažnedažādi citi lēmumi jāpieņem. Tad notiks pilna Baltijas aizsardzības līnijas aktivizācija.

Ja runājam par aizsardzības līniju, tad skaidrs, ka mēs jau arī tagad neizvietosim mīnas, kuras būs aktīvas.

Tad pašlaik no dažām pusēm dzirdamās runas, ka nu tikai pārraksim dzelzceļa sliedes, vairāk ir tāda transporta nozares tracināšana?

No mūsu puses tādas komunikācijas, ka tūliņ pārraksim sliedes, nebija. Tas publiski parādījās no dažiem citiem ekspertiem, un tādēļ bija vajadzīga diskusija, lai izskaidrotu, ka tas ir viens no risinājumiem, kā pretiniekam likt varbūt mainīt savus plānus un ierobežot viņa iespējas. Katrs pasākums, ko mēs izdarām jau tagad, liek arī pretiniekam pārskatīt savus plānus, aizkavē viņu un varbūt vispār liek atzīt, ka tagad mēs neko nevaram darīt.

Kas attiecas uz dzelzceļu, tad šādas karavīru apakšvienības Krievijā ir gadiem, un ir redzēts, kā viņi darbojas Ukrainā. Tās ir efektīvas. Tas, savukārt, liek domāt, cik efektīvi ir mūsu pamata risinājumi. Tāda sliežu un pārvadu spridzināšana jau uzbrukuma gadījumā vai īsi pirms uzbrukuma var dot tikai īslaicīgu efektu. Var jau būt, ka tas būtu pietiekami. Bet mēs gribam parādīt pretiniekam, ka mums ir šādi plāni un jums nebūs tik vienkārši. Ja tas būs iespējams, tad mēs varēsim vienoties tālāk, ka varbūt varam jau darboties līdzīgi, sagatavot, kā tas šobrīd notiek ar ceļiem, ar dažiem slēgtajiem robežpunktiem.

Bet vai apdraudējuma gadījumā pietiktu laika, lai sliedes demontētu?

Tas arī ir vislielākais jautājums. Ejot cauri un vingrinot ne tikai mūsu sapratni, bet kopīgi izspēlējot šādus jautājumus, testējot iespējas, mēs arī to varam saprast. Mēs varam aprēķināt to, cik ilgs laiks nepieciešams, lai šādus pasākumus veiktu. Tad arī varam saprast, kas ir tas mirklis, kad būtu jāpieņem šādi lēmumi.

Ja Lietuva un Igaunija nedemontē dzelzceļa sliedes, mums vispār ir jēga to darīt?

Es saprotu šo jautājumu, un šķiet, ka tas ir ļoti saistīts, bet, ja ejam detaļās, tad ir tomēr atšķirības. Paskatāmies uz Igaunijas robežu. Abas divas dzelzceļa līnijas pie robežas iet pāri upei. Tilts tomēr ir viens no tiem šķēršļiem, ko, ātri uzspridzinot, var iegūt tiešām lielu efektu. Lietuvā savukārt ir pilnīgi cita situācija, jo viņiem ir starpvalstu līgumi, lai nodrošinātu tranzītu uz Karaļauču eksklāvu. Tas viņus attur no jebkādiem šādiem lēmumiem.

Es arī pilnīgi saprotu, ka mūsu pusē arī ir jāturpina darbināt ekonomika. Tāpēc arī ir mūsu aicinājums to izvērtēt un kopīgi meklēt risinājumus, ko varam darīt. Ja ir uzbrukums pēc trīs gadiem, ko šobrīd varam izdarīt? Ja uzbrukums ir pēc gada, ko šobrīd varam izdarīt? Atradīsim kopīgus risinājumus, lai mēs būtu vēl efektīvāki savos plānos un savās rīcībās.

Kas ir Latvijas stiprās puses agresora potenciāla uzbrukuma gadījumā? Kas ir mūsu mīnusi? Iepriekš, piemēram, ir minēts, ka mūsu mīnuss ir tas, ko militārajā terminoloģijā sauc "operatīvais aizsardzības dziļuma trūkums".

Protams. Bet ir jāņem vērā, ka vairs nerunājam par tādām klasiskām militārajām operācijām, kad pretinieks tiek ievilkts mums vēlamajā uzbrukumā, kur šis dziļums ir vajadzīgs, lai varētu darboties. Mācoties no kara Ukrainā, mums ir jāspēj pretiniekus apturēt jau uz pašas robežas.

Pluss ir mūsu ģeogrāfija, mūsu daba, bet dabas šķēršļi neatbilst mūsu robežām pilnībā. Tāpēc Baltijas aizsardzības līnija ir risinājums, kā mēs dabīgos šķēršļus varam papildināt un pastiprināt ar mākslīgiem šķēršļiem, lai mūsu stiprās puses būtu jau uz pašas robežas, nevis tur, kur ir mūsu lielākās upes, lielākie ezeri, lielākie purvi.

Tajā pašā laikā mēs redzam jaunos modernos ieročus, kas liedz mums būt drošiem visā valsts teritorijā, lai mobilizētu un sakoncentrētu spēkus savā aizsardzībā. Tāda dziļuma mums nav. Bet mēs arī neesam vieni paši. Aiz mums ir jūra, un arī jūra ir jāspēj kontrolēt un izmantot. Līdz ar Zviedrijas un Somijas iestāšanos NATO mūsu dziļums paplašinās. Mūsu sabiedrotie var veidot dziļumu, plānojot apgādes punktus, koncentrēšanās punktus tur, kur tie būtu pasargāti no Krievijas triecieniem.

Tāpēc es teikšu, ka mūsu stiprums ir mūsu ģeogrāfija, mūsu apvidus. Mūsu spēks un stiprā puse var būt mūsu saliedētība un mūsu sabiedrība, bet pie tā ir jāstrādā. Pēdējos gados ir pozitīva virzība, bet tas vienmēr ir jāpatur prātā un nedrīkst apstāties.

Mīnusus rada tas, ka mēs esam aizsardzībā. Jebkurš, kas ir aizsardzībā, it īpaši sākumā, neatrodas priekšrocības pozīcijā pret pretinieku, kurš var pieņemt lēmumu, kurā brīdī un kurā vietā sākt kādu uzbrukumu. Mēs esam demokrātiska valsts un nevaram tagad ņemt un sākt veidot kaut kādus preventīvos uzbrukumus pret Krieviju, darboties viņu līdzekļiem ar tādiem pašiem hibrīdiem apdraudējumiem, lai vājinātu viņus.

Jādomā, ko likt pretim viņu tālās darbības ieročiem. Mums ir jāattīsta mūsu spējas, kur mums vēl ir daudz kas darāms. Gan pašiem, gan ar sabiedrotajiem kopā jāattīsta spējas, lai mēs vairāk varam karot Krievijas teritorijā, tur, kur viņi pret mums sāktu uzbrukumu, nevis tur, kur krīt viņu raķetes, bet tur, kur viņas tiek ražotas, tur, kur viņas tiek palaistas.

Kā viens no visas Baltijas mīnusiem tiek minēta pretgaisa aizsardzība. Kas ir izdarīts līdz šim un kā trūkst?

Attīstība virzās uz priekšu. Jau 2023. gadā tika pieņemti lieli lēmumi par vairāk nekā viena miljarda eiro kopējo finansējumu vairāk nekā piecu gadu garumā. Vairāk runājam par tuvā un vidējā līmeņa pretgaisa aizsardzību. Ja runa ir par visu līmeņu aizsardzību, tad tur mēs, protams, esam atkarīgi no mūsu sabiedrotajiem.

Gan mācoties no incidentiem, kas pie mums ir notikuši, gan citu valstu pieredzes, ir pārskatītas un testētas procedūras - ziņošanas, lēmumu pieņemšanas kārtība gan mums pašiem, gan kopā ar sabiedrotajiem. Otra lieta ir patstāvīgas dežūrvienības uz robežas, lai varētu reaģēt uz negaidītiem dronu uzbrukumiem vai gaisa triecieniem, kas varētu būt viens no scenārijiem. Tad, protams, pēdējos gados bija līgumu noslēgšana, personāla un infrastruktūras sagatavošana, lai jau šogad sāktu saņemt pirmās taustāmās spējas - vidējā līmeņa IRIS-T pretgaisa aizsardzības sistēmu. Līdz šī gada beigām mūsu rīcībā būs jau pirmās apakšvienības, veiksim to integrāciju ar plānu, ka arī tās atradīsies patstāvīgā dežūrā. Tāpat daudz kas ir darīts kopā ar sabiedrotajiem, papildinot jau esošos sauszemes elementus, ir "Austrumu sardzes" operācija. Strādājam pie jaunām inovācijām. Tie ir gan pārtvērējdroni, gan elektroniskās karadarbības risinājumi. Jā, viss vēl nav mūsu rīcībā, bet jau šajā gadā ir paredzamas pirmās iekārtas, kuras sāksim ne tikai testēt, bet jau integrēt. Īpaši, ja runājam par jaunajiem apdraudējumiem.

Skaidrs, ka aviācija ir tas, ar ko var pārsteigt, jo tas ir minūšu jautājums, lai viņu lidmašīnas, kas ir patruļā, pagrieztos un ielidotu mūsu gaisa telpā. Vai tam ir pamatojums? Šobrīd mēs neredzam, ka būtu tāds mērķis un vajadzība, bet izslēgt pilnībā to nevaram.

Atgriežoties pie kara Ukrainā, vai Krievija turpinās maksimālā spiediena stratēģiju? Vai frontē ir prognozējamas kādas izmaiņas?

Ja tiek panākts pamiers un robeža tiek novilkta tur, kur pašlaik atrodas katras valsts bruņotie spēki, tad tas nav tas, ko Krievija gribētu sasniegt. Tādēļ viņi arī tagad nesekmīgi, bet turpina spiest un dedzināt resursus, lai iegūtu vēl kādu papildu kvadrātkilometru, jo, iespējams, pieļauj, ka nespēs panākt tādas robežas, kā viņi vēlas. Tādēļ ir arī paredzams, ka turpināsies mēģinājumi tālāk sagrābt papildu teritorijas.

Proti, kamēr ir resursi, Krievija karu turpina un nav gaidāms politisks lēmums par apstāšanos?

Es paredzu, ka nebūs tāda lēmuma, ka apstājamies un sākam sarunas. Viņi mēģina sev izsist kādus papildu trumpjus, mēģinot parādīt, ka uzvarētāji ir viņi.

Šo var dēvēt par klasisku izsīkuma karu?

Tāds tas ir jau pēdējos trīs gadus, gaidot, ka kādam beigsies resursi. Mēs gan esam dzirdējuši no dažādiem dienestiem, ieskaitot arī Ukrainas izlūkdienestus, ka kaut kad jau arī Krievijas pusei ir jābeidzas resursiem, mēs tikai šo brīdi nevaram sagaidīt. Jā, mēs redzam, ka vairs nav tik daudz dārgo raķešu, nav tik lielas jaudas tās saražot, bet ir pāriets uz kaut ko vienkāršāku un "Shahed" tipa droniem, kas nenodara tik lielu kaitējumu kā ballistiskās vai vadāmās raķetes, bet tāpat ļauj terorizēt un traucēt. Arī cilvēkus turpina mobilizēt, un Krievijas sabiedrība to kaut kā akceptē, ka vīri un dēli aiziet karā.

Karš nu jau ir ilgāk nekā tas, ko padomju propaganda dēvē par Lielo tēvijas karu. Kādēļ, jūsuprāt, Krievijas sabiedrība spēj akceptēt šos zaudējumus?

Tā laikam ir nācijas identitāte. Par to runā arī mūsu pētnieki Aizsardzības akadēmijā. Drošības pētnieks Toms Rostoks ir izvirzījis teoriju par viņu ciešanu stratēģiju. Ja paskatās, tad tā arī ir. Tas bija redzams tā sauktajā Lielajā tēvijas karā Otrā pasaules kara laikā. Cilvēks viņiem nenozīmē neko, viņi ir gatavi paciest un pieciest. Zemnieki bija gatavi paciest to, ko viņu cars un vadonis dara. Izskatās, ka tas nav mainījies - viņi ir gatavi paciest arī šobrīd. Tas balstās izglītībā, vēsturē, tradīcijās. Iespējams, tas tiek uzskatīts par viņu likteni, par viņu aicinājumu ciest.

Kādas ir prognozes par Ukrainas spēju turēties pretī? Jo no Ukrainas puses arvien vairāk tiek runāts par nogurumu no kara, par resursu izsīkumu, arī par morālu nogurumu.

Man liekas, ka viņu spēja noturēties tālāk ir atkarīga no mūsu atbalsta šobrīd, tādēļ Ukraina ir jāturpina atbalstīt. Mēs, protams, nevaram iedot cilvēkus. Tas resurss viņiem ir, bet, protams, ir jāpieņem sāpīgi lēmumi, ko darīt un kā mobilizēt papildu cilvēkus, un arī to, kā viņus motivēt.

Tādēļ arī mums ir jādemonstrē savs atbalsts un fiziski jāsniedz palīdzība, lai viņiem ir bruņojums, ieroči, ar kuriem spētu nodarīt zaudējumus pretiniekiem. Daudz ko viņi paši dara, lai nodrošinātu bruņojumu, bet arī tam ir nepieciešamas Rietumu dotās sastāvdaļas. Tas viņiem varētu palīdzēt, bet skaidrs, ka situācija nav vienkārša.

Tas, ko šobrīd dzirdam saistībā ar miera sarunām, liecina, ka pamiera panākšana ir Ukrainas interesēs, lai nepaildzinātu karu. Diemžēl ir jāsaprot, ka Ukraina varētu būt spiesta kaut kur piekāpties, piekrist pagaidu risinājumiem un pēc tam mēģināt situāciju risināt diplomātiski. Jācer, ka Krievija tam arī piekritīs. Es gan neesmu ļoti optimistisks, ka mūsu kopējie pūliņi varētu mēģināt Krieviju pārliecināt. Nedaudz optimismu atstāj ziņojumi, ka Krievijai kaut kad būtu jābeidzas resursiem. Skaidrs, ka par to viņi sāks runāt tikai tad, kad būs redzams, ka sabiedrība varētu vienā brīdī pārmesties uz otru pusi un sākt protestēt, iebilst.

Jūsuprāt, kas varētu būt iemesli un spēki, kas varētu gāzt Putinu?

Pati Krievijas tauta.

Bet daudzi eksperti saka, ka tauta tā nebūs, tie varētu būt vienīgi kādi izlūkdienesti vai armijas struktūras.

Jau 2022. gada martā, kad karš bija ildzis vien pāris nedēļas, esmu intervijās teicis, ka Krievijas tautas iebildumi un protesti to var apturēt. Diemžēl tā nav noticis, un nu jau ir pagājuši četri gadi.

Protams, ir daudzas lietas, ko mēs neredzam. Varbūt kaut kur tas notiek, bet Krievijai diemžēl ir lielas spējas to visu ātri apslāpēt. Tāpat tas bija padomju laikos, tāpat zemūdenes "Kurska" gadījumā.

Tāpat arī mēs paši nevaram līdz tam īsti aizsniegties, tā ir mūsu kā Rietumu nespēja sasniegt Krievijas sabiedrību, viņu informatīvo telpu, lai parādītu, kas tad īsti notiek karā.

Nesen Labas gribas koalīcijas valstu līderu sanāksmē Parīzē pieņemta Parīzes deklarācija, kuru veido pieci punkti. Deklarācija tostarp paredz nosūtīt uz Ukrainu daudznacionālus spēkus, kuru sastāvā būs Labas gribas koalīcijas dalībnieki. Viņiem jāpalīdz atjaunot Ukrainas armiju un jāpalīdz atturēt. Jūs vispār saredzat Eiropas valstu armiju kapacitāti šādas vienības nosūtīt, ņemot vērā, cik grūti gāja ar NATO kaujas grupu/brigāžu izvietošanu Austrumeiropā?

Tas ir atkarīgs no ambīcijām. Koalīcijas primārais mērķis ir atbalstīt Ukrainu, un galvenais uzdevums ir padarīt Ukrainu spēcīgāku. Viens no galvenajiem virzieniem šajā ziņā ir tieši Ukrainas bruņoto spēku apmācība, viņu spēku atjaunošana un citi atbalsta virzieni, piemēram, drošības uzturēšanai jūrā un gaisā, kā arī spēka demonstrācijai.

Taču skaidrs, ka saruna vairāk ir par drošības garantiju sniegšanu. Tas jau var prasīt daudz lielāku spēku iesaisti, taču primāri uzsvars tiek likts uz to, ka galvenā drošības garantija ir paši ukraiņi. Ja pamiers tiktu pārkāpts vai notiktu jauns Krievijas uzbrukums, tieši viņi būtu tie, kas stātos pretī. Mēs viņus atbalstītu ar dažādiem līdzekļiem, turpinot to, ko jau darām šobrīd, sniedzot izlūkošanas informāciju un citus atbalsta veidus.

Tie spēki, par kuriem kā ambīciju runājam jau kopš pagājušā gada pavasara, kad izskanēja Francijas un Lielbritānijas piedāvājumi par brīvās gribas koalīciju, šobrīd ir savākti. Valstis ir deleģējušas pietiekamus spēkus, lai šādas operācijas ietvaros varētu izpildīt pamatuzdevumus. Šobrīd lēmums lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai iestāsies pamiers, jo tas ir viens no priekšnoteikumiem šāda pasākuma uzsākšanai.

Tas gan mūs nav kavējis jau līdz šim aktīvi apmācīt Ukrainas karavīrus, arī šeit Latvijā. Mēs to darām jau vairākus gadus, un arī tikko Latvijā ieradās kārtējā Ukrainas karavīru grupa, lai mēs varētu veikt apmācību, balstoties uz viņu vajadzībām.

Ja pamiers iestāsies, mēs būsim gatavi koalīcijas ietvaros kopīgi turpināt apmācību jau tuvāk Ukrainai - pašā Ukrainā vai citur, kur viņi lūgs to darīt. Ir saprotams, ka viņu vēlme varētu būt, lai apmācība notiktu Ukrainā, jo tas ļautu netērēt laiku un resursus karavīru pārvadāšanai uz Eiropas valstīm.

Aizsardzības ministrija ir sagatavojusi rīkojumu par finanšu līdzekļu pārdali, kas ir paredzēti kā papildu līdzekļi kājnieku kaujas mašīnu un pretgaisa aizsardzības sistēmu iegādei. Kad tās varētu nonākt jūsu rīcībā?

Runājot par pretgaisa aizsardzības sistēmām - vidējā līmeņa pretgaisa aizsardzības sistēmas IRIS-T mums būs jau šī gada laikā, līdz gada beigām. Tuvās darbības sistēmas mums jau šobrīd ir, un ir noslēgti līgumi arī par papildu sistēmu iegādi nākamajos gados.

Arī kājnieku kaujas mašīnas tiks piegādātas šogad otrajā pusgadā. Līdz gada beigām pirmās mašīnas nonāks Mehanizētās brigādes rīcībā, un tās jau tiks izmantotas apmācībās. Tās būs lielākās piegādes šogad, jo 2023. un 2024. gads, kā arī 2025. gads lielā mērā bija lēmumu pieņemšanas, finansējuma piešķiršanas un līgumu parakstīšanas gads.

Jāņem vērā arī tas, ka tagad praktiski visi bruņojas - visiem vajag pretgaisa aizsardzību, papildu artilēriju, tālās darbības raķešu artilēriju, munīciju. Tas viss ir pareizi, taču vienlaikus tas nozīmē, ka mēs savā starpā arī konkurējam.

Ražotājiem šajā situācijā ir zināmas priekšrocības, ka viņi var izvēlēties, ar ko sadarboties un kurš labāk maksā. Mans aicinājums būtu gan sabiedrībai, gan industrijai - un es nerunāju par Latvijas industriju, bet par lielajiem starptautiskajiem uzņēmumiem - apzināties savu korporatīvo atbildību pret Eiropas un NATO drošību, nevis audzēt cenas, bet audzēt savu produktivitāti.

Tas viss rada situāciju, ka mēs nevaram visu saņemt uzreiz. Nauda mums ir, bet pirmās mašīnas nebūs rīt. Mēs stāvam rindā, un ir skaidrs, ka jo ātrāk mēs pieņemam lēmumus, jo ātrāk mēs šajā rindā arī virzāmies uz priekšu.

Protams, mēs arī daudz strādājam ar sabiedrotajiem, lai "rinda būtu pareizajā kārtībā". Ja Krievija uzbruks, tad uzbrukums sāksies no mūsu robežām un viņi būs jāaptur uz mūsu robežām. Protams, mēs vēlamies būt rindas sākumā. Sabiedrotie mūs atbalstīs, bet vienlaikus mēs arī aicinām viņus attīstīt šīs spējas, un daudzviet tas jau notiek.

Cik garas šīs rindas ir?

Ir dažādi. Diemžēl jāatzīst, ka piegādes termiņi bieži tiek piedāvāti pēc trim vai pat četriem gadiem. Ir lietas, kur mums tas der, varam gaidīt, bet skaidrs, ka mums ir strauji jāapbruņojas tieši nākamo trīs četru gadu laikā. Tas ir gan NATO uzstādījums, gan mūsu pašu mērķis. Līdz ar to daudzviet mums ir jāuzstāj uz to, ka piegādes ir nepieciešamas jau nākamajos divos gados.

Karš Ukrainā ir devis milzīgu grūdienu militāro tehnoloģiju attīstībai. Cik pamatotas ir bažas, ka, pērkot tagad, mēs iegādājamies kaut ko, kas jau rīt būs novecojis un nederīgs?

Viss ir atkarīgs no pielietojuma. Vienmēr ir iespējams atrast veidu, kā pareizi izmantot tehnoloģiju, ko esi iegādājies. Tas gan ir izaicinājums, taču risināms.

Taču paredzēt, kas būs nepieciešams pēc trim gadiem, ir lielākais izaicinājums. Pasūtīt tehniku, kas būs vajadzīga pēc trim gadiem, ir sarežģīti, jo mēs vienmēr skatāmies no šodienas skatu punkta. Pat ja saka, ka Ukraina ir nākotnes kara paraugs, patiesībā šis karš jau šobrīd ir citāds, un nākamais atkal būs citāds.

Ukrainā redzam daudz jaunu tehnoloģiju, bet vienlaikus joprojām tiek izmantotas arī metodes, kas raksturīgas iepriekšējā gadsimta kariem. Tāpēc atkal nonākam pie jautājuma par pielietojumu. Piemēram, var jautāt, kāpēc mums ir vajadzīgas kājnieku kaujas mašīnas, ja tik daudz tiek lietoti droni. Tas ir komplekss jautājums, un, protams, tiek domāts par dronu pielietojumu, kas pavada kājinieku kaujas mašīnas, nodrošina aizsardzību, situācijas izpratni. Beigu beigās, ja mēs gribam noturēt vai atgūt teritoriju, ir vajadzīgs kājinieks, kas ir uz vietas teritorijas kontrolei.

Vai Brēmaņa un Grevcovas šausmu stāsti par netīrītā sniega sodiem atbilst patiesībai? Skaidro pašvaldības policija