Kad cilvēks pretendē uz kādu amatu, tad viņam parasti ir plāns, ko viņš grib īstenot. Jums ir plāns?

Bez plāna, ko un kā darīt, jau vispār nav nozīmes kandidēt. Mans vadmotīvs vienmēr ir bijis advokatūru padarīt spēcīgu un neatkarīgu, panākt, lai tā būtu prestiža. Ja skatāmies pēc advokātiem izvirzītajām prasībām, advokatūrā jādarbojas ļoti kvalificētiem juristiem, un viņiem vajadzētu darboties ne tikai savu klientu, bet arī valsts un sabiedrības interesēs. Taču, ja advokatūra ir vāja un nav neatkarīga, tad kaut ko paveikt ir grūti. Tādēļ, kandidējot vēlēšanās, es uzsvēru, ka gribu stiprināt advokatūru, stiprināt un sargāt tās neatkarību.

Vārdu “neatkarība” pieminējāt trīs reizes. Vai tiešām advokatūrai ir problēmas ar neatkarību? Likumā taču teikts, ka tā ir neatkarīga...

Likumā tā tiešām ir rakstīts, taču ik pa brīdim parādās tendences šo neatkarību maz pamazām ietekmēt. Minēšu vienu konkrētu piemēru: likums nosaka, ka advokātu padomei jāatstādina advokāts, ja ir rakstiska informācija par to, ka viņš, pildot savus profesionālos darba pienākumus, ir izdarījis tīšu noziedzīgu nodarījumu. Taču paralēli Kriminālprocesa likumā ir teikts, ka procesa virzītājs – šajā gadījumā izmeklētājs vai prokurors – arī var piemērot drošības līdzekli un tātad liegt pildīt advokāta darbu. Attiecībā uz citu profesiju pārstāvjiem procesa virzītāji šo normu izmanto diezgan bieži. Savukārt pret advokātiem nē, atstājot to advokātu padomes ziņā, – jūs paši atstādiniet savējo! Rezultātā tā vietā, lai mēs policijai un prokuratūrai mēģinātu pierādīt, ka advokātu varbūt nevajag atstādināt, mums nākas gan atstādināt savu kolēģi, gan ar viņu tiesāties, ja viņš atstādināšanu uzskata par nepamatotu. Turklāt pēdējā laikā ir parādījušās lietas, kas rada šaubas, vai tās vispār ir saistītas ar advokāta darba pienākumu veikšanu un vai vispār ir izdarīts noziegums. Likums nosaka, ka atstādināšanai pietiek ar rakstisku informāciju, tajā pašā laikā, piemēram, lēmumi par personas atzīšanu par aizdomās turēto ir formāli lakoniski un neko neizsakoši. Rezultātā atstādinātais advokāts ilgstoši paliek bez darba, bet, ja beigu galā pēc daudziem gadiem viņu attaisno, tad izrādās, ka neviens ne pie kā nav vainīgs – jo ne jau valsts viņu atstādināja, bet paši advokāti!

Cik pēdējā gada laikā ir bijis gadījumu, kad advokātus atstādina?

Ja nemaldos, vienpadsmit gadījumi. Starp tiem arī daži ļoti dīvaini. Piemēram, pret vienu kolēģi krimināllieta tika ierosināta, pamatojoties uz kādu pirms gandrīz diviem gadiem noklausītu telefonsarunu. Iepazīstoties ar lietas apstākļiem, radās ļoti lielas šaubas, vai šajā gadījumā vispār bija pamats kaut ko ierosināt. Un kādēļ vajadzēja divus gadus gaidīt, kādēļ tad krimināllietu neierosināja uzreiz? Un loģiski rodas nākamais jautājums: vai tikai tas nav saistīts ar kādu procesu, kurā attiecīgais advokāts ir iesaistīts tagad, lai viņu, kā saka, “noņemtu no trases”? Visā tajā vēl viena problēma ir tā, ka tiesvedības procesi parasti turpinās gadiem ilgi, bet advokāts visu šo laiku nevar praktizēt. Turklāt advokāta klientūra lielā mērā balstās uz viņa reputāciju, un, ja kādā brīdī publiski izskan, ka advokāts tiek apsūdzēts kādā noziegumā, tad viņam attaisnošanas gadījumā sava karjera būtībā jāsāk veidot no sākuma.

Slēptāka vai atklātāka vēršanās pret advokātiem nav tikai Latvijas problēma, tā pastāv visas Eiropas līmenī. Ne jau velti patlaban Eiropas Padomē parakstīšanā ir Konvencija par advokāta profesijas aizsardzību.

Savā ziņā tas droši vien saistīts ar tagad tik populāro cancel kultūru, kas ļauj sabiedrībai spriedumu izteikt, vēl pirms kaut kas vispār ir noskaidrots. Piedevām uz advokātiem daudzi tāpat skatās šķībi – sak, viņi jau ir uz vienu roku ar tiem bandītiem...

Šobrīd mēs dzīvojam apstākļos, kad tiek apdraudēta starptautisko tiesību kārtība. ASV demokrātija sāk pašnoārdīties. Tramps valsti vada autoratīvi, nozīmi piešķirot nevis tiesībām, bet tikai konkrētiem politiskiem mērķiem. Tādēļ, manuprāt, šajos turbulentajos apstākļos advokātu loma tikai pieaug, jo viņiem ir jābūt to juridisko zināšanu kodolam, kas iestājas par tiesiskumu un ko nevar ietekmēt. Ja netiek nosargāts tiesiskums, ja tiek sagrauta tiesu sistēma, tad ierobežot autoritāru valsts vadītāju vai partiju patvaļu kļūst neiespējami. Tas, kas patlaban notiek Amerikas Savienotajās Valstīs, ir piemērs tam, ko nozīmē zaudēt modrību, nenosargāt tiesiskumu, jo jebko noārdīt ir daudz vieglāk, nekā pēc tam atjaunot. Daudzi starptautiska līmeņa tiesiskuma nodrošināšanas mehānismi sākuši buksēt un nepilda tās funkcijas, kurām bija radīti. Tas pats ANO ik pa brīdim pieņem ārkārtīgi dīvainus lēmumus, kurus iespējams izskaidrot tikai ar to, ka acīmredzot Krievija ilgstoši ir strādājusi pie tā, lai panāktu sev labvēlīgu šīs starptautiskās organizācijas politiku.

Vai pie advokatūras lomas mazināšanās savā ziņā nav vainīgi paši advokāti? Starpkaru Latvijas politikā advokāti spēlēja lielu lomu, tāpat arī neatkarības atjaunošanā, taču pēdējos gados neviena redzama advokāta politikā vairs nav. Kā tad tā?

Domāju, ka advokātiem savs laiks vēl priekšā. Mēs nosacīti esam jauna valsts, un mēs joprojām turpinām mācīties demokrātiju. Mācāmies domāt ilgtspējīgi. Jā, tik tiešām advokāti visai bieži atturas atklāti paust viedokli par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Un, ja pauž, tas pazūd tajā “oficiālajā viedoklī”, kuru izsaka valdošo politisko partiju līderi. Advokāti ne visai cenšas iesaistīties politiskajās partijās, jo partiju darbības principi, kur valda kompromisi un vienošanās, advokātiem nav pieņemami. Bet tam ir jāmainās. Advokātiem ir jākļūst aktīvākiem un skaļākiem tajos jautājumos, kas skar tiesiskumu un kam ir ietekme uz valstī notiekošajiem procesiem. Tas ir viens no uzdevumiem, ko gribu panākt savu pilnvaru laikā. Vienlaikus jāatzīst, ka nav arī tā, ka advokāti būtu bijuši pilnīgi neaktīvi. Mums ir kolēģi, kuri kļuvuši par tiesnešiem, tostarp konstitucionālās tiesas tiesnešiem. Tāpat ir kolēģi, kuri ārpus saviem tiešajiem pienākumiem iesaistās dažādos tiesiskumu un sabiedrisko domu veidojošos pasākumos un aktivitātēs.

Cik Latvijā patlaban ir advokātu?

Ap 1300. Tas ir pietiekami daudz. Lai arī ik pa brīdim dzirdam pārmetumus, ka esošie advokāti ir pārāk noslogoti un viņu dēļ nākas pārcelt tiesas sēdes, tomēr es pats esmu analizējis šo jautājumu un varu teikt – nē, advokāti nebūt nav tie, kas bremzē tiesas procesus! Krietni vairāk tos kavē nekvalitatīvi veikta izmeklēšana, šobrīd vēl arī nesen ieviestā e-lietas sistēma, jo pagaidām tā darbojas ar trūkumiem un nav radīts rīks, kuru izmantojot ar šo e-lietu varētu efektīvi strādāt. Tāpat iztiesāšanu bremzē arī tas, ka kriminālprocess ir veidots tā, ka advokāts aktīvi var iesaistīties lietā tikai tad, kad tā jau tiek nosūtīta uz tiesu. Ātrāk viņam piekļuves lietas materiāliem nav, un tikai tad, kad lieta fiziski ir jau tiesā, advokāts var saprast, kas vispār lietas materiālos ir, kas nav un kas vēl nepieciešams. Rezultātā faktiski tiesa ir spiesta veikt daļu tā darba, ko varēja un vajadzēja izdarīt jau izmeklēšanas laikā. Izmeklēšanas process ir nepamatoti garš, tādēļ ir nepieciešams atgriezties pie diskusijas gan par izmeklēšanas termiņu pārskatīšanu, tādus tomēr nosakot, gan advokāta iepazīstināšanu ar materiāliem pirms lietas nosūtīšanas tiesai, lai izmeklēšanu varētu papildināt.

Rīgā advokātu droši vien pietiek, bet kā ir lauku rajonos?

Tiem kolēģiem, kuri strādā nelielās lauku pilsētās, darba apjoms, protams, ir mazāks nekā Rīgā, taču tur kaut ko ietekmēt ir grūti. Rīgas tiesas, lai atslogotu tiesnešus, visai bieži “Rīgas lietas” sūta uz citām tiesām, un tas ne-Rīgas advokātu darbu apjomu ik pa laikam palielina un dažādo. Rīgā, protams, advokātu koncentrācija ir lielāka, šeit izteiktāka ir advokātu specializācija kādā noteiktā tiesību jomā. Rajonu advokāti šajā ziņā ir vispusīgāki, viņi nevar atļauties specializēties, jo nākas darboties visos virzienos – jāstrādā gan ar krimināllietām, gan civillietām, gan komerclietām. Bet, neskatoties uz to, kur un kādā sfērā advokāts darbojas, kvalifikācijas celšanas prasības visiem ir vienādas, un ir noteikts, cik apmācību stundu ik gadu ir jāapgūst.

Ja runājam par advokātu skaitu, tas kaut kādā veidā ierobežots netiek. Jāņem vērā, ka sabiedrība pakāpeniski noveco visā Eiropā, tādēļ mums ir jādomā par nākotni un advokātu rindu paplašināšanu. Ja skatāmies vidējo vecumu, tas advokatūrā ir salīdzinoši augsts un kādā brīdī advokātu var sākt trūkt. Lai sekmētu jaunu advokātu pieplūdumu pārskatāmā nākotnē, esam iesnieguši priekšlikumus grozījumiem Advokatūras likumā, lai samazinātu to laiku, cik ilgi topošajam advokātam jābūt advokāta palīga statusā, – no pieciem gadiem uz trim. Tāpat esam rosinājuši atļaut vienam advokātam divus advokāta palīgus, ja vien viņam ir vēlme un spēja šos divus palīgus mācīt un ir atbilstošs darba apjoms. Diemžēl līdz Saeimai mūsu priekšlikumi nonākuši vēl nav un strādājam pa vecam. Skatoties nākotnē, ir vērts padomāt, vai tiešām visi jautājumi ir jāregulē ar likumu, jo advokātu kolēģija ir neatkarīga un pašregulējoša organizācija, kas daudzas lietas varētu risināt pati ar iekšējo regulējumu. Nav taču viss no A līdz Z jāapraksta likumā, nosakot, ka vispirms jāvelk zeķes un tikai pēc tam – kurpes.

Kā advokāts sadzīvo ar apziņu, ka viņam reizēm varbūt jāaizstāv nepārprotams maitasgabals, par kuru nav šaubu, ka viņš tiešām ir pastrādājis kādu briesmīgu noziegumu?

Esmu runājis ar ukraiņu advokātiem, kuriem nākas aizstāvēt krievu karavīrus, kuri ir nogalinājuši un izvarojuši civiliedzīvotājus. Tas morāli ir ārkārtīgi grūti, ne katrs to uzņemas, taču jāatceras, ka advokāta darbs nav vainīgu padarīt par nevainīgu. Advokāta pienākums ir gādāt, lai tiesā gala iznākums būtu patiešām taisnīgs un sods, ja tādu piespriež, būtu atbilstošs nodarītajam. Tiesas spriešanas mērķis ir sodīt, nevis izrēķināties, un advokāta pienākums ir raudzīties, lai tas tiktu ievērots. Un pats galvenais, lai netiktu pieļauta kļūda un notiesāts nevainīgs.

Varbūt arī morālu apsvērumu dēļ advokāti specializējas, jo ne jau visi strādā ar smagiem kriminālnoziegumiem. Ir advokāti, kas specializējas tikai tā saukto “balto apkaklīšu” lietās, saimnieciskos noziegumos, citi – civillietās un tā tālāk. Un ir arī tādi, kas aizstāv gan slepkavas, gan izvarotājus. Bet šeit ir būtiski atcerēties vienu lietu – advokātu nekad nedrīkst identificēt ar viņa klientu. Nekad! Ne tad, kad aizstāv parastu kabatzagli, ne tad, kad aizstāv sērijveida slepkavu. Uzspiest nevienu klientu advokātam nevar, tā ir advokāta izvēle, ar kuru viņš vēlas strādāt un ar kuru nē. Arī jau pieminētajā Eiropas Konvencijā ir noteikts, ka advokātam ir tiecības gan izvēlēties klientu, gan no klienta atteikties.

Ilgie tiesas procesi ir tikai Latvijas problēma? Vai arī līdzīgi ir citās Eiropas valstīs?

Ir arī citur, turklāt ne vienmēr īsākie tiesas procesi nodrošina tiesiskumu, jo galvenais mērķis jau tomēr ir taisnīgums, tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošana. Pārāk garš tiesas process taisnīgumu nodrošināt nevar, jo, ja lietu skata četrus piecus gadus, tad ir jautājums, vai tiesnesis, kuram vienlaikus lietvedībā ir pussimts un arī vairāk lietu, spēj atcerēties, ko tā vai cita persona liecināja pirms gada vai diviem, nerunājot par senāku periodu katrā konkrētā lietā? Var jau, protams, to izlasīt protokolā, taču tas ne vienmēr atspoguļo un restaurē to, kas notika tiesas zālē konkrētajā laikā, – katra nopratinātā emocijas, uzvedību, žestus, jo ir gadījumi, kad skaidri var redzēt, ka, piemēram, liecinieks patiesību nesaka. Bet pēc gada tas jau ir paplēnējis – grūti atcerēties, kurā procesā kas bija. Garie tiesu procesi mazina sabiedrības uzticēšanos tiesai, jo svarīgi ir gan tas, ka noziegumam sods seko, kamēr vēl par noziegumu nav aizmirsts, gan tas, lai spriedums būtu taisnīgs, gan arī tas, ka spriedums cilvēkiem tiek izskaidrots. Šīs trīs komponentes mums reizēm izpaliek.

Daudzi bija pārsteigti, kad, sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, tiesneši brīžam pieņēma grūti saprotamus lēmumus: piemēram, puisi, kurš pie Uzvaras pieminekļa bija izgājis ar Krievijas karogu, uz pāris mēnešiem ielika cietumā, bet citu puisi, kurš piekāva jaunieti ar Ukrainas karogu, sākumā palaida vaļā.

Manuprāt, tas skaidrojams ar to, ka cilvēki tobrīd vēl nesaprata – situācija ir būtiski mainījusies un likuma piemērošanai, lai sasniegtu soda mērķi, ir jābūt atbilstošai kontekstam, ģeopolitiskajai situācijai. Viena lieta ir, kā konkrēto pantu piemēro miera laikā, bet pavisam cita – kad blakus ir sācies karš. Piemēram var ņemt kaut vai mašīnu demolēšanu, jo sākumā uzskatīja, ka gadījumos, kad tika sadauzītas mašīnas ar Ukrainas numuriem, lieta ierosināma tikai par mantas bojāšanu, neņemot vērā motivāciju, kuras pamatā ir nacionālais aspekts. Šajā situācijā šajos jautājumos visām tiesībsargājošām iestādēm vajadzēja būt visaugstākajā juridiskajā līmenī, lai pašā saknē apturētu vēlmi kādam ko tādu darīt, taču turpinājām strādāt pa vecam, nespējot savlaicīgi pārkārtot savu domāšanu. Bijām palaiduši garām to, ka Krievijai šo vairāk nekā trīsdesmit neatkarības gadu laikā bija izdevies savu ideoloģiju ienest arī tiesībsargājošajās iestādēs. Tas, ka, piemēram, daudzos policijas iecirkņos nākas dzirdēt, ka darbinieku savstarpējā saziņas valoda ir krievu valoda, neliecina neko labu.

Cik zinu, pats diezgan regulāri braucat uz Ukrainu un vedat ukraiņiem palīdzības kravas?

Jā, braucu, lai aizvestu ne tikai humāno kravu, bet arī lai tiktos ar ukraiņu karavīriem, juristiem, advokātiem. Darbojos divos virzienos. Pirmais ir humānās palīdzības organizēšana, jo biju iniciators tam, lai advokāti un citu juridisko profesiju pārstāvji ziedotu un paši brauktu uz Ukrainu un savām acīm redzētu, kas tur notiek. Šī kustība turpinās arī tagad, un tikko advokātu kolēģija nobalsoja par kārtējo ziedojumu. Otrs virziens ir juridiskais, jo Ukrainā patlaban ir daudz tiesas procesu par zaudējumu piedziņu karā cietušo ukraiņu labā. Zaudējumu piedziņa būtu vēršama pret Eiropas Savienībā un konkrēti arī Latvijā arestētajiem sankcionēto Krievijas pilsoņu un uzņēmumu īpašumiem un finanšu līdzekļiem, taču tam pagaidām nav izstrādāts mehānisms, un šāda mehānisma izstrādāšanā valsts līdz šim bijusi visai kūtra. Komunicējam ar augsta līmeņa Ukrainas juristiem, lai rastu šim jautājumam risinājumu. Un esmu pārliecināts, ka kopējiem spēkiem atradīsim.

Rīgā par 200 000 eiro plāno dronu gaisa pasta maršrutus. Kad paciņas pie namdurvīm saņemsim pa gaisu?