Kā pienāk ziema un sals, tā Latvijā daļa sabiedrības dodas baudīt ziemas priekus uz mazajiem valstī pieejamajiem kalniem. Kalnu slēpošana ir ne tikai profesionāls sporta veids, bet ari iespēja baudīt ziemas priekus un nodarboties ar fiziskām aktivitātēm brīvā dabā. Latvieši allaž bijuši pārstāvēti olimpiskajās spēlēs, taču 2026. gadā tās var sagaidīt ar cerībām uz augstu rezultātu.

Kopš 1936. gada

Slēpošanai ir sena vēsture. Tās pēdas var atrast aizvēsturē Krievijas, Somijas, Zviedrijas un Norvēģijas teritorijās, kur kūdras purvos varēja atrast dažāda izmēra un formas koka dēļus. Slēpes pirmo reizi izgudroja, lai ziemā šķērsotu mitrājus un purvus, kad tie sasala.

Savukārt slēpošana vēsturiski bija kā transportlīdzeklis klimatiski aukstākās valstīs. 18. gadsimta vidū slēpošana tika reģistrēta kā militārā mācība. Savukārt mūsdienu kalnu slēpošanas dzimšana datēta ar 19. gadsimta vidu, kad slēpošanu no pārvietošanās līdzekļa padarīja par sacensību un atpūtas sporta veidu. Pirmās sacensības notika Norvēģijā, bet 20. gadsimta sākumā kalnu slēpošanas popularitāte izstiepās līdz pārējai Eiropai un ASV.

Kalnu slēpošana ziemas olimpisko spēļu programmu papildināja 1936. gadā, kad tās notika Vācijā, Garmišpārtenkirhenē. Kā pirmās sacensības bija kombinētās (slaloms+nobrauciens), kas vēlāk no 1952. līdz 1988. gadam nemaz neatradās olimpisko spēļu programmā. Nobrauciens un slaloma sacensības ziemas olimpiskajās spēlēs norit kopš 1948. gada, milzu slaloms kopš 1952. gada, bet kā pēdējā disciplīna pievienojās supergigants – tikai kopš 1988. gada. 2018. gadā kalnu slēpošanā parādījās komandu sacensības. Kalnu slēpošanā bijis ietverts arī bīstamais ātruma nobrauciens, kurā sportisti var sasniegt pat vairāk nekā 200 kilometru stundā lielu ātrumu. 1992. gada olimpiskajās spēlēs tā bija kā demonstrāciju disciplīna, taču programmā neiekļuva bīstamības dēļ, jo bija letāli gadījumi sportistu vidū.

No 1948. līdz pat 1980. gadam olimpiskās spēles skaitījās arī kā pasaules čempionāts. Kopš 1985. gada pasaules meistarsacīkstes kalnu slēpošanā notiek reizi divos gados nepāra gada skaitļos, neatkarīgi no olimpiskajām spēlēm.

Medaļām bagātākās valstis kalnu slēpošanā nāk no Eiropas. Ar 128 godalgām (40 zelta, 44 sudraba un 44 bronzām) visvairāk godalgas ieguvuši Austrijas kalnu slēpotāji, kam seko Šveices sportisti (27 zelta, 23 sudraba, 25 bronzas, 75 medaļas kopā) un Francijas sportisti (16 zelta, 17 sudraba, 18 bronzas, 51 medaļa kopā). Vēl starp labākajiem olimpiskajās spēlēs var minēt ASV, Itālijas un Norvēģijas slēpotājus.

Latvijas kalnu slēpotāji pimo reizi olimpisko spēļu apritē piedalījās 1936. gadā ar veseliem trīs sportistiem, kā arī startējuši visās spēlēs pēc neatkarības atgūšanas, ar augstiem rezultātiem gan neizceļoties. Visplašāk latvieši bija pārstāvēti 2014. gada spēlēs Sočos, kad uz tām devās pat pieci kalnu slēpotāji. Ar augstiem sasniegumiem gan lepoties nevaram. Kristaps Zvejnieks 2018. gada spēlēs ieņēma 26. vietu kombinācijā, Miks Zvejnieks 2022. gada spēlēs bija 26. vietā milzu slalomā, Mārtiņš Onskulis ierindojās 27. vietā 2014. gadā slalomā, savukārt Lelde Gasūne tajā pašā gadā un tajā pašā disciplīnā izcīnīja 30. vietu.

Kalnu slēpošanas sacensības Milānas un Kortīnas olimpiskajās spēlēs risināsies Bormio (Stelvio slēpošanas centrs) un Kortīnā (Tofane kalnu slēpošanas centrā) no 8. līdz 18. februārim. Kalnu slēpošanā viss sāksies ar cīnīšanos par medaļām nobraucienā dāmām, bet noslēgsies ar dāmu slalomu.

Fenomens Latvijā

“Nevarētu sūdzēties, ka kalnu slēpošana Latvijā nebūtu populāra,” Jauns.lv stāsta Latvijas Slēpošanas federācijas prezidents Dinārs Doršs, kurš bijis arī kalnu slēpošanas izlases treneris (karjeras laikā strādājis arī ASV izlasē, turklāt trenējis pasaulslaveno vijolnieci Vanesu Meju ceļā uz 2014. gada ziemas spēlēm), bet kopš 2019. gada vada federāciju. “Popularitāte var arī sasaistīties ar to, cik daudz esam redzami starptautiskā apritē. Iepriekš Lelde Gasūne un Kristaps Zvejnieks, šobrīd Dženifera Ģērmane, esot augstākajā līmenī, dod papildus popularitāti.

Tas palīdz slēpošanas klubiem un to treneriem piesaistīt jaunus sportistus. Tomēr kopumā kalnu slēpošana Latvijā ir īpatnējs fenomens. Uz maziem pauguriem cilvēki grib ķert sniega sajūtu vai svaiga gaisa sajūtu.” Doršs min, ka janvārī atnākušais sals priecē arī kalnu slēpošanā strādājošos, jo trases ir atvērtas, cilvēkiem ir iespēja baudīt ziemas priekus un nodarboties ar fiziskām nodarbēm.

Tāpat priecē Latvijas labākās slēpotājas Dženiferas Ģērmanes sasniegumi. Pēc izlaistās iepriekšējās sezonas ceļgala traumas dēļ viņa atgriezusies vareni. Janvāra ievadā Pasaules kausa sacensībās Slovēnijā latviete slaloma disciplīnā ieņēma augsto septīto vietu, tādējādi uzrādot augstāko rezultātu Latvijas vēsturē kopš neatkarības atgūšanas. Jauno sezonu Ģērmane sākusi ar izcīnītām 21. vietu, 14., divām desmitajām vietām, kā arī jau minēto septīto. Ar 116 punktiem viņa Pasaules kausa kopvērtējumā slalomā pašlaik ir augstajā desmitajā vietā, bet visu disciplīnu kopvērtējumā - 31. vietā.

“Rezultātu ziņā sezona sākusi pat varbūt veiksmīgāk, nekā cerēts. Dženifera atgriezusies ar ļoti augstvērtīgiem startiem,” spriež Doršs, piebilstot, ka Ģērmanes sakarā sakrituši visi vajadzīgie apstākļi. “Viņai ir milzīgs talants, lielas darbaspējas, kā arī neizmērāma neatlaidība no ģimenes puses. Agrā vecumā viņas māte lēma pārcelties uz ārzemēm, lai viņa varētu trenēties, kad nepieciešams, nevis tad, kad sanāks.” Ģērmane ir Ullas Ģērmanes (agrāk Lodziņas) atvase, kas arī uzskatīta par izcilu kalnu slēpotāju. Tieši viņai pieder Latvijas vēsturē augstākais sasniegums Pasaules kausā, vēl PSRS laikā tiekot pie ceturtās vietas.

“Dženifera kalpo kā piemērs, ka viss ir iespējams. Ja gribi un tev ir mērķis, kam esi gatavs ziedoties, tad var sanākt jebkurā sfērā. Pavisam noteikti jābūt arī dabas dotam talantam. Taču kopumā no Ģērmanes piemēra var secināt, ka nav jāpiedzimst Austrijā, Norvēģijā vai Alpos. Arī no Latvijas, kur ir skaista piekraste un stipri mazāki kalni, var tikt līdz augstākajam līmenim,” secina slēpošanas federācijas prezidents.

Klimata ietekme

Kalnu slēpošanu viscaur Eiropā un arī pasaulē pēdejos gados ietekmē globālās klimata pārmaiņas. Ne katru gadu ziemas ir pietiekami aukstas un noklātas ar pietiekamā daudzumā sniegu. “Par šo tēmu daudz diskutējām. Neesmu ģeologs un nevaru pateikt, kā klimatu ietekmēs aisbergu kušana. Tomēr pastāv arī pretējs viedoklis, ka klimats mainās un tā efekts var būt citādāks. To, ko stāsta speciālisti - klimats virzās uz krasām pārvērtībām, no ļoti auksta uz ļoti siltu.”

Tas nozīmē, ka arī sporta veidam jāpielāgojas jaunajai klimata kārtībai. Viena no pielāgošanās iespējām ir ražot vairāk mākslīgo sniegu. “Arī kalnu slēpošanas pakalpojumu sniedzējiem tehnoloģijas virzās uz priekšu. Jābūt ar augstu mākslīgā sniega ražošanas kapacitāti, kas arī notiek. Pat mazāk svarīgs ir dabīgais sniegs, lielāka nozīme ir mīnusiem grādu ziņā un auksti atdzesētam ūdenim, kas palīdz saražot sniegu.” Cita tendence ir apjumtotas halles. Tajās īpaši labi trenēties var sportisti, kuri specializējas slaloma disciplīnās. Viena tāda ir izveidota arī Baltijā – Lietuvā “Snowarena” Druskininkos. “Īpaši vasarā tādās var veikt labu treniņu darbu.”

Nesen Starptautiskās Slēpošanas federācijas (FIS) prezidents cēla trauksmi par mākslīgā sniega ražošanas jaudām vienā no Milānas un Kortīnas olimpisko spēļu slēpošanas disciplīnu mājvietām. Doršam gan bažu par olimpisko spēļu infrastruktūras gatavības līmeni nav. “Šis jautājums tiek aktualizēts pirms katrām spēlēm. Jebkurš šāds milzīgs notikums saistās ar sarežģījumiem, izaicinājumiem un citām dažādām lietām. Nav šaubu, ka viss būs augstākajā līmenī un jāatceras, ka katru spēļu beigās tās tiek nosauktas par labākajām līdz šim.”

Trīs kvotas

Iepretī 2022. gada Pekinas olimpiskajām spēlēm, kurās Latviju pārstāvēja divi kalnu slēpotāji, šogad varētu būt par vienu sportistu vairāk. “Jā,” apstiprinoši uz jautājumu, vai trīs kalnu slēpotāji piedalīsies Milānas un Kortīnas spēlēs, teica Doršs.

Vēl 2014. gadā Sočos latviešiem bija piecu sportistu pārstāvniecība, taču pēdējo desmit gadu laikā kritēriji kļuvuši stingrāki, atklāj Doršs. “Ņemot vērā valstu pārstāvniecību, Latvija minimāli pretendē uz vienu sieviešu un vienu vīriešu kvotu. To minimālo kritēriju vienmēr esam izpildījuši.” Savukārt Dženifera Ģērmane ar lieliski sākto 2025./2026. gada sezonu visdrīzāk iegūs sev ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm pati, kas ļaus Latvijai papildināt kvotu skaitu par vēl vienu vietu.

“Sportists garantē sev vietu pats, ja atrodas Top30. Tajā iekļūt ir sarežģītāk, jo tiek rēķināti rezultāti ilgākā laika periodā. Dženifera pirms sezonas vēl bija ārpus labāko 30. Pateicoties tam, ka viņai sezonas ievadā ir gājis ļoti labi, viņa rangā ir tikusi tuvu divdesmitniekam. Vēl gan ir viens posms priekšā, taču diezgan skaidri zināms, kuri būs trīsdesmitniekā. Līdz ar to redzam, ka mums būs divas vietas sievietēm un viena vīriešiem,” skaidro LSF prezidents.

Kvalifikācija uz olimpiskajām spēlēm ilgst līdz 18. janvārim. Dienu vēlāk saskaita rezultātus un ir zināmi gala aprēķini. Tomēr federācijai jau laikus jāiesniedz Latvijas Olimpiskajai komitejai aptuvenie sportistu sastāvi prioritārā secībā. Šobrīd pārliecinošāka skaidrība ir sieviešu ziņā - bez līderes Dženiferas Ģērmanes kvotu varētu iegūt arī Liene Bondare, kura ir otrā visaugstāk esošā Latvijas sportiste rangā un, tāpat kā Ģērmane, startē Pasaules kausa apritē. Viņai tās kļūs par otrajām ziemas olimpiskajām spēlēm karjerā.

Citādāk ir vīriešiem, kur cīņa varētu notikt līdz kvalifikācijas beigām, stāsta federācijas prezidents Doršs. Interesanti, ka par vienīgo kvotu cīnās brāļi - Lauris un Elvis Opmaņi. “Sezonas sākumā pēc punktu aprēķina priekšā bija Lauris, taču pēc 2025. gadu mijas nedaudz priekšā jau pavirzījies Elvis. Ja sastāvs būtu jānosauc šodien (saruna notika piektdien, 9. janvārī - aut.), tad vīriešu vietu ieņemtu Elvis Opmanis. Tomēr jāņem vērā, ka abiem priekšā vēl vairākas sacensības.” Abi pirms gada notikušajā pasaules čempionātā arī ieņēma vietas tuvu viens otram - nobraucienā 42. pozīcija Laurim, bet 46. - Elvim.

Ne tikai sportiskie mērķi

“Vēlētos izmantot olimpiskās spēles, lai rādītu labus piemērus un iedvesmotu jaunos sportistus. Man kā prezidentam jābūt apmierinātam, ja sportisti mājās atved pozitīvas emocijas tiem, kas seko un skatās sacensības,” par to, ar ko būtu gandarīts olimpiskajās spēlēs, atbild Dinārs Doršs.

“Rezultātu ziņā mēs redzam, ka Dženifera ir konkurētspējīga,” par Latvijas kalnu slēpošanas līderi saka Doršs. “Viņai noteikti galvā ir pašai savi mērķi, taču es teiktu, ka iekļūšana labāko desmitniekā ir reāls mērķis. Pārējiem pie lielā dalībnieku skaita, kas būs ap 100, mērķis varētu būt tikšana labāko 30 vidū,” par rezultatīvajiem mērķiem skaidroja prezidents.

Gadījumā, ja Ģērmane sasniegs vismaz Top20, tad tas kļūs par labāko kalnu slēpotāju rezultātu olimpisko spēlēs. Katrā ziņā kalnu slēpošanā Latvija var cerēt uz augstu rezultātu.

Rīgā par 200 000 eiro plāno dronu gaisa pasta maršrutus. Kad paciņas pie namdurvīm saņemsim pa gaisu?