Esat amatā otro mēnesi. Kādas ir sajūtas šajā drošības un aizsardzības ziņā ļoti nestabilajā laikā?

Pēdējie trīs gadi ir bijuši ar atšķirīgu dinamiku, ja atceramies, kāda situācija bija pirms desmit vai pat pirms pieciem gadiem. Protams, ka apkārt notiekošais ir ietekmējis bruņotos spēkus, to dinamiku, intensitāti, uzdevumu un pasākumu apjomu. Pēdējos mēnešos, protams, atkal ekselējas dažādi notikumi un ir bijis saspringts laiks. Lielāka ietekme ir bijusi dažādiem paziņojumiem, kas vairāk satrauc sabiedrību, bet ne tik daudz maina mūsu uztveri par to, ko esam darījuši pēdējo desmit gadu laikā - kopš 2014. gada un īpaši pēdējo trīs gadu laikā. Parādās vairāk jautājumu mūsu virzienā, sabiedrības interese pieaug, mainās diskusiju fokuss. Nezinu, vai arī nākamie mēneši būs tik pat intensīvi kā šie divi. Man šķiet, ka nē, jo šobrīd tiešām ir sajūta, ka ir nosacīts "izņēmuma stāvoklis", ko daudzi piemin un kam var piekrist.

Latvijā vai pasaulē?

Pasaulē - visi šie paziņojumi nav reģionāls notikums, bet globālas aktivitātes un attiecību maiņa starptautiskajās attiecībās starp galvenajiem spēlētājiem, kur kāds satuvinās, kādu mēģina izolēt. Pasaulē notiek būtiskas izmaiņas kopējā situācijā un ne vienmēr tas ir saistīts ar drošības situāciju, bet būs reģioni, kuri šīs izmaiņas iztulkos, iespējams pārpratuma pēc, sev labvēlīgi. Kā tas viss tālāk attīstīsies, protams, var ietekmēt arī drošības situāciju, ne tikai mūsu reģionā, bet var skart vairākus reģionus - Tālie Austrumi, Tuvie Austrumi, Āfrika. Šāda konkurence vai iespēju atrašana noteikti parādīsies daudzās vietās, kas var izprovocēt kaut kādus "iemigušus" konfliktus, kas ne līdz galam bija atrisināti. Arī jauni konflikti var parādīties vai arī briestošus konfliktus tas var novest pie "sprādziena". Pa šiem diviem mēnešiem ir sajūta, ka notiek vairāk, nekā tas būtu bijis normālā procesā. Esmu jau iepriekš atzinis, ka divi mēneši nav gluži bijuši tādi, kā komandieriem pienāktos darīt, bet vairāk ir sanācis strādāt "uz ārpusi", domāt par izmaiņām mūsu attīstības plānos, atbildēt sabiedrībai un mūsu politiskajai vadībai par to, kā īstenot mums uzdotos uzdevumus. Nav bijis tik daudz laika apmeklēt mūsu vienības, noskaidrot viņu gatavību, viņu bažas, attīstības statusu, kas komandierim normālos apstākļos būtu vairāk darāms. To nav izdevies izdarīt tik daudz, kā es gribētu. Vienlaicīgi gan ir pārliecība, ka tur ir cilvēki, kuri zina, kas ir jādara, ir līdzšinējie attīstības plāni, kas tiek īstenoti, un viņi gaida savus nākamos papildu uzdevumus, kas nāk ar bažām, vai to spēsim vienlaicīgi paveikt. Tas nozīmē, ka būs jāpārliek prioritātes, tās jāmaina, citādāk jāsagrupējas un jāpieņem jaunā realitāte un vajadzības. Tas noteikti būs uzdevums ne vien man, bet kopumā bruņotajiem spēkiem nākamajos mēnešos.

Vai izmaiņas attīstības plānos un prioritāšu maiņa tiek skatītas kopsakarā ar ASV prezidenta jaunās administrācijas dažādajiem paziņojumiem un rīcībām?

Jāsaprot, ka pats process bruņotajos spēkos vienmēr ir bijis dzīvīgs, taču arī sistematizēts - attīstībā un plānu veidošanā vienmēr ir bijis četru gadu cikls. Pašreizējais Attīstības plāns ir apstiprināts 2023. gadā. Par Attīstības plāna izmaiņām mēs sākām runāt jau pagājušā gada nogalē, kas ir vairāk saistīts ar jauno NATO Aizsardzības plāna apstiprināšanu. Tas beidzot ir jau pietuvinātāks tam, par ko esam vienmēr pēdējos desmit gados skaļi saukuši - par mūsu izpratni, par apdraudējumu, par Krieviju kā draudu un viņu iespējamiem rīcības plāniem, uzbrukuma scenārijiem, par NATO robežām, kas jāstiprina ar dažādiem instrumentiem un līdzekļiem. Šis plāns, protams, neatrisina visas tās lietas, ko mēs gribētu, bet tas jau ir pietuvinātāks reālam apdraudējumam. Ja agrāk NATO aizsardzības spēju plānošana bija balstīta uz vispārīgiem scenārijiem, nedaudz atrauti no operacionāliem plāniem un spēju attīstības, tad tagad tas ir pietuvināts konkrētiem plāniem un konkrētiem apdraudējumiem, kas ir Krievija un starptautiskais terorisms. Jau vairākus gadus šie ir atzīti par diviem galvenajiem pamatapdraudējuma virzieniem NATO.

Šobrīd jau ir konkrēti plāni rīcībai, piemēram, rīcība aizsardzībai un apturēšanai pret Krieviju, kas, protams, prasa noteiktus spēkus.

Jau ir bijuši publiski paziņojumi no NATO puses, ka daudzās jomās, īpaši spējās, iztrūkumi ir ļoti būtiski. Ir lietas, kas atbilst tam, ko valsts var nodrošināt, bet, piemēram, pretgaisa aizsardzība šajos scenārijos ir ļoti daudz uzsvērta. Arī manevra spējas, kājinieku vai kaujas bataljonu iztrūkums, ir pamatlietas, kas būtu nepieciešamas šī plāna nodrošināšanā. Attiecīgi atbildības tiek sadalītas starp valstīm proporcionāli valstu iespējām, lielumam, jau pieejamām spējām. Arī mēs savu jauno paku ar NATO mērķiem esam saņēmuši. Tas ir galvenais iemels tam, kādēļ šobrīd strādājam pie tā, lai pārstatītu savas spējas un oficiāli virzītos uz priekšu ar jauno Nacionālo bruņoto spēku attīstības plānu. Negaidot to, esam jau definējuši, un valdība arī strādā pie risinājumiem, kā paaugstināt nepieciešamo budžetu aizsardzībai, jo mēs jau esam pateikuši, kuros virzienos ir nepieciešams spējas papildināt. Labā ziņa ir tā, ka gandrīz viss, kas ir nepieciešams, ir nevis jaunas spējas, bet vairāk ir runa par jau esošo spēju apjomiem - munīcijas daudzums, cik nepieciešams, lai cīnītos, apjoms dažām vienībām ir jātrīskāršo, lai mēs spētu vairāk un dziļāk sasniegt pretinieku. Lielākoties tās nav jaunas lietas, kas jāievieš, bet esošo spēju paplašināšana un ātrāka mērķu sasniegšana - nevis pēc 2030. gada, bet ātrāk. Šobrīd, pārskatot struktūru, attīstot jaunas spējas, šajos divos gados ir mainījušās tehnoloģijas, ko varam ieviest papildu.

Savukārt, ja runājam par ASV prezidenta administrācijas paziņojumiem, tad no šāda aspekta mēs bruņoto spēku spējas nevērtējam - ka mums vajadzētu kaut kādas citas spējas, kas būtu ASV spēku ietvaros un tās spētu kompensēt. ASV militārās spējas mums joprojām ir nesasniedzamas, piemēram, izlūkošanas spējas, tālās iedarbības spējas, gaisa triecienspējas. Šajā aspektā ir vairāk jārunā par kopējo Eiropas domāšanu, vai mēs kā Eiropa varam radīt šādas spējas šajā kontinentā, kas varētu kompensēt iespējamo ASV novirzīšanos citā virzienā. Nerunājam par aiziešanu, bet ASV var savas spējas prioritizēt. Mūsu nacionālo plānu tas tik tieši neietekmē, bet uz to būtu jāskatās kopējā Eiropas bruņošanās kontekstā, atbildot uz jautājumu, vai mēs kam tādam esam gatavi. Taču, protams, šobrīd jau nav tādu indikāciju vai informācijas, ka tas militāri skartu Baltijas reģionu, piemēram, par spēku samazinājumu vai paziņojums, ka nepildīsim kādas saistības. Nav tādu pazīmju, uz ko būtu nepieciešams reaģēt, veidojot attīstības plānu. Vairāk ir runa par to, ka Eiropai kopīgi ir jābruņojas, paplašinot savu Eiropas autonomiju no atsevišķām līdz šim tikai ASV pieejamām militārajam spējām jau pieminētajos virzienos.

Rietumvalstu līderi, tostarp pat augsta ranga NATO militārpersonas, paužot izteikušas prognozes par iespējamu Krievijas uzbrukumu kādai NATO austrumu bloka valstij, piemēram, Baltijai minot laika posmu no trīs līdz desmit gadiem. Arī Satversmes aizsardzības birojs gada pārskatā norādījis, ka, ja karš Ukrainā tiktu "iesaldēts" un Krievijas bruņotie spēki vairs neciestu nozīmīgus militāros zaudējumus aktīvā karadarbībā, tā varētu laika periodā līdz pieciem gadiem īstenot militāro spēku palielināšanas plānus NATO ziemeļaustrumu flanga, tostarp Baltijas, virzienā. Jūs šādām prognozēm piekrītat?

Pirmkārt, ir jāsaprot, kādi ir šādu paziņojumu mērķi.

Kādus mērķus jūs saskatāt? Jūsu priekštecis teicis, ka mērķis ir tikai mobilizēt sabiedrības atbalstu Ukrainai.

Tas šobrīd arī būtu nepieciešams, gan mobilizēt sabiedrību atbalstīt Ukrainu, gan saprast nepieciešamību pēc lielāka ieguldījuma aizsardzības spēju veidošanā un savas gatavības veicināšanu, ko daudzas Eiropas valstis arī beidzot tagad dara. Jebkuras nacionālas valsts aizsardzības stratēģiju veidošana, militāro spēju un plānu veidošana balstās uz vienu un to pašu principu - viss sākas ar to, ka mēs saprotam situāciju, saprotam apdraudējumu un saprotam vidi. Pirmie soļi, kas tiek sperti caur šādiem paziņojumiem, īpaši jau Rietumvalstīs, ir norādīt, ka tas ir mūsu apdraudējums, tāpēc mēs pārskatām savas prioritātes kā valsts, lai vairotu aizsardzības spējas un palielinātu aizsardzības budžetu. Tā ir vajadzība, kas ir balstīta uz eksistenciāli esošu apdraudējumu. Es arī uzskatu, ka šādi paziņojumi, īpaši tie, kas nāk no Rietumvalstu politiķu puses, ir vairāk vērsti uz savas sabiedrības informēšanu un sagatavošanu. Dienesti dara savu darbu un vairāk balstās faktos, kas viņiem ir pieejami.

Mūsu pusē, protams, ir jāsaprot, ka situācija ir mainījusies, lai arī militāro spēju apdraudējums ir bijis un arvien pieaudzis jau no 2013. gada - ir palielinājusies Krievijas bruņoto spēku vienības mūsu pierobežā, notikusi arvien lielāka Krievijas integrācija ar Baltkrieviju, notiek regulāras mācības un atjaunotās "Zapad" mācības, kas notiek katrā no kara apgabaliem Krievijā ik pa četriem gadiem. Krievijas apdraudējums kā militārās spējas ir te bijis klātesošos jau vairākas desmitgades. Tas, kā nebija, - nebija demonstrēta nodoma šādas militārās spējas kaut kur pielietot uzdevumu izpildei. Sākot no 2014.gada, ir redzams, ka šis nodoms arvien vairāk tiek demonstrēts un ir vēlme savus militāros instrumentus izmantot ne tikai aizsardzībai, bet izmantot agresijai savu ārpolitikas mērķu sasniegšanai un pretstāvēšanai. Tas īstenojās ar uzbrukumiem gan Gruzijas virzienā, gan Ukrainā šajos pēdējos trīs gados.

Tas, kas pēdējā laikā ir mainījies, tiek runāts par konflikta izbeigšanu Ukrainā, par pamieru, jo Krievijas sakāve šobrīd ir mazāk ticams scenārijs. Krievi arī pamieru definēs kā savu uzvaru, tas noteikti rada papildu bažas, ka Krievijai tiks dota iespēja atkal pārorganizēties. Redzējām, kas notika pēc Gruzijas kara, kas krieviem nebija tik sekmīgs, viņi veica savas armijas reformu un īstenoja speciālo operāciju Krimā 2014. gadā. Pēc nākamās reorganizācijas un pieņēmumiem, ka viņi atkal būs sekmīgi, redzējām, kas notika 2022. gadā, krievi nesasniedza savus mērķus, kā bija cerējuši. Redzam, ka trīs gados nekur uz priekšu fiziski nav tikuši un joprojām turas pie okupētajām teritorijām, kas noteikti nebija viņu sākotnējais mērķis. Ja šobrīd iestājas pamiers, tad noteikti viņiem tiek dota iespēja reorganizēties, viņiem noteikti ir daudz atziņu, no kurām mācīties. Esot karā, ir daudz lielākas iespējas attīstīt savas procedūras, spējas, kara apstākļos viņi ir ļoti mobilizējuši un audzējuši skaitlisko sastāvu, mazāk var runāt par kvalitāti, bet kvantitāte ir panākta. Iestājoties pamieram, lielāko daļu, iespējams, būs jāatbrīvo, bet daļa noteikti tiks saglabāta Ukrainā, lai uzturētu viņu sapratni par stabilitāti un mieru. Pārējā daļa atgriezīsies savās vienībās un tās skaitliski pie mūsu robežas būs lielākas, nekā tas bija līdz 2022. gadam. Krievi īstenos apmācības, ekonomika ir iedarbināta un var turpināt darboties kādu laiku, atjaunojot viņu militārās spējas un bruņojumu vingrinoties. Tad ir jautājums, kas tad ar viņiem notiek tālāk - iespējams, būs vēlme turpināt savu sajūtu par to, ka guvuši panākumus, turpinās uzskatīt, ka Rietumi ir vāji, turpinās tālāk demonstrēt savu pārliecību, ka esam spēcīgāki un varam Rietumiem nodarīt ļaunumu, sagraut NATO vienotību un turpināt tālāko virzienu. Ja skatāmies uz ģeogrāfisko aspektu, tad virzieni ir tikai daži - Kaukāzu virziens un Rietumu virziens.

Moldova arī noteikti ir viņiem interesants objekts, kur darboties, bet pa vidu joprojām ir Ukraina, kuras Rietumi nav okupēti, tādēļ tas viņiem nav pieejams sauszemes operācijās, klasiska militāra operācija šajā virzienā nav iespējama. Mūsu robežas tuvums pēc ģeogrāfijas liecina par to, ka tas ir potenciāls virziens, kur mēģināt pierādīt savu pārākumu jau tiešā konfrontācijā ar NATO, ar dažādiem scenārijiem, pamēģinot un tiešām kaut vai tikai pārbaudot, kāda būs NATO reakcija pret limitētu, negaidītu iebrukumu. Mēs bruņotajos spēkos dzīvojam ar pārliecību, ka nav runa par trim vai pieciem gadiem, bet mums jau šobrīd ir jābūt gataviem, lai arī ir ierobežotas spējas. Mēs jau desmit gadus esam teikuši, ka Krievijai ir spējas arī ar ierobežotiem elementiem veikt kādu apdraudējumu mazā sektorā kaut vai tikai, lai pārbaudītu NATO vienotību un mūsu spējas reaģēt. Mūsu plāni nebalstās uz to, ka mums ir dots kāds laiks sagatavoties, mēs turpinām attīstību, bet vienlaicīgi visu mūsu pastāvēšanas laiku ir pastāvīgi plāni par gatavību cīnīties pret Krievijas agresiju dažādos scenārijos ar spējām, kas mums ir šobrīd. Aizsardzības plāni nav balstīti tajā, kas būs varbūt pēc pieciem gadiem. Valsts aizsardzības operatīvais plāns tiek pārskatīts ikgadēji, mainoties apdraudējumam, mainoties mūsu spējām.

Plāns ir integrēts arī ar NATO aizsardzības plānu, tā ir daļa no kopējā NATO plāna ar saviem atsevišķiem papildu scenārijiem, kā situācija varētu attīstīties.

Piekrītu, ka Krievijai ir vēlme un, atjaunojoties, dodot laiku, būs arī militāras iespējas plašākam uzbrukumam. Tur mēs neko daudz nevaram darīt, bet mēs varam izmantot iespējas. Šādas iespējas radās Ukrainā, Ukrainas spēki ir pietiekami bruņoti un sagatavoti un spējīgi novērst uzbrukumu. Tā tika uztverta kā iespēja. Tādēļ mēs attīstām savas militārās spējas, veidojam kolektīvās aizsardzības spējas ar NATO sabiedrotajiem, demonstrējot, ka mēs nebūsim vieni, kā arī stiprinām mūsu sabiedrību. Nekaros jau tikai bruņotie spēki, ja sabiedrība padosies, tad bruņotajiem spēkiem būs ļoti grūti pamatot, kādēļ aizsargāt savu valsti. Sabiedrības gatavība un noturība ir ļoti būtiski elementi.

Vēl pērn decembrī jūsu priekštecis atzinis, ka Krievijas totāls uzbrukums Baltijas valstīm patlaban ir pilnīgi izslēdzams. Tas gan pausts, pirms ASV prezidenta jaunā administrācija sāka tuvināšanos ar Krieviju. Uz ko gatavojas NBS - totālam uzbrukumam vai Krievijas realizētām hibrīdoperācijām/mazām lokālām operācijām?

Tas arī ir pamatoti teikts, jo plaša apmēra konvenciāls uzbrukums nav iespējams - gribēšana ir, bet nav ar ko. Arī šobrīd varam apgalvot to pašu, jo lielākā daļa krievu vienību, ieskaitot tās, kas bija uz mūsu robežas, šobrīd tur nav, viņi nav savās bāzēs, bet ir iesaistīti Ukrainas karā, ir cietuši šajā karā, viņiem tiešām ir nepieciešams atjaunoties. Militārās spējas ir ierobežotas. Ko pretinieks varētu paveikt tagad, tad tas ir hibrīdapdraudējums vai arī militāras operācijas, bet ar ierobežotām spējām, ierobežotas teritorijas sagrābšana, ko pēc tam var dažādi pavērst, piemēram, ka tas bijis pārpratums, nepaklausīgi komandieri utt. Mēs šādiem apdraudējumiem gatavojamies jau no paša sākuma, jau 30 gadus mums ārējais apdraudējums ir Krievija. Pēdējos desmit gados bez tā, ka mums aizsardzības plāni bija pret militāru iebrukumu, klāt ir nākuši atsevišķi scenāriji tieši hibrīdapdraudējumam. Nav gatavošanās tikai vienam vai otram. Mācībās "Namejs" pēdējos astoņus gadus mēs vingrināmies abiem scenārijiem, katrām vienībām ir doti dažādi uzdevumi gan klasiskam militāram apdraudējumam, gan hibrīdapdraudējumam. Arī hibrīdapdraudējumam ir dažādi virzieni, piemēram, pret sabotāžām, pret kiberuzbrukumiem, pret slēptiem rīcības pasākumiem, iesaistot civiliedzīvotājus. Būtiskākais, ka pēdējos gados mēs šādiem scenārijiem negatavojamies vairs vieni, bet mācībās iesaistās gan valsts drošības iestādes, Valsts policija, robežsardze un arvien vairāk arī civilās struktūras - pašvaldības, valsts iestādes, iedzīvotāji, uzņēmumi.

Vai varat atklāt, apmēram cik scenārijiem gatavojamies?

Ir pamatlietas un ir vairāki mazāki scenāriji, kuri izriet no Nacionālā drošības likumā noteiktajiem virzieniem, kādiem militāriem apdraudējumiem mums jābūt gataviem. Šādiem scenārijiem mēs izstrādājam rīcības plānus. Pamatā viss ir balstīts uz vienotu sapratni par to, kāds varētu būt pretinieks, kam ir vairāki virzieni, gan atbilstoši ģeogrāfijai, atbilstoši iespējamiem objektiem, rīcības plāniem.

Vai šie scenāriji ietver arī, piemēram, iebrukumu kādā no pierobežas pilsētām? Vai šādi scenāriji mācībās tiek izspēlēti?

Jā, kā jau minēju, iespējamie apdraudējumi neizslēdz to, ka Krievijas mērķis ir sagrābt mazas teritorijas un tad skatīties, kāda ir rīcība no NATO puses, cik NATO būs iesaistīts, ko darīs jau šeit esošie NATO spēki. Protams, mēs vērtējam arī šādus scenārijus aizsardzības plānos. Mums nav būtiski, kāds tad ir Krievijas tālākais plāns, bet mums ir jānosargā, jau sākot ar pirmo kvadrātcentimetru. Tas ir tas, ko veicam savu spēju attīstībā, lai būtu pretmobilitātes spējas, tālās artilērijas, izlūkošanas spējas, lai varam darboties jau no paša sākuma savas valsts robežas aizsardzībā uz sauszemes, jūrā un gaisa telpā.

Baltijas aizsardzības līnijā pretmobilitātes plāns arī tiek gatavots visiem šiem scenārijiem, jo, piemēram, mīnu izvietošana jau vairāk ir paredzēta konvencionālam uzbrukumam, ne hibrīdoperācijām?

Skaidrs, ka tas atbalsta kopējo valsts aizsardzības plānu visās fāzēs, tāpēc mēs nerunājam tikai par šķēršļiem - ir arī sensori, novērošanas iespējas. Tā ir daļa no kopējās Baltijas aizsardzības līnijas.

Pieminējāt rudenī gaidāmās Krievijas "Zapad" mācības. Tās mūs uztrauc vai tās uztver vairāk kā psiholoģisku spiedienu Rietumiem?

Šīs mācības notiek ik četrus gadus kopš 2013. gada, un mūs vienmēr uztrauc Krievijas paziņojumi, ka pie mūsu robežas būs šāda apjoma mācības. No vienas puses mēs saprotam, ka tās ir rutīnas mācības, un vairāk mēs uztrauktos, ja būtu kādi paziņojumi ārpus ierastā cikla. Visus šos gadus uz šo periodu esam aktivizējuši papildu rīcības, kas nozīmē gan padziļinātāku izlūkošanas informācijas vākšanu par to, kāda ir spēku pārvietošana, kā arī paaugstinātu mūsu gatavību un mācības - sakrīt tas, ka "Zapad" laikā ir arī mūsu "Nameja" mācības, kas jau paaugstina mūsu gatavību.

Papildus tam ir izstrādāti rīcības plāni, kā mēs varam būt gatavāki un esam arī mainījuši savu apmācību plānu, lai pielāgotos un paaugstinātu savu spēju reaģēt. Līdzīgi tagad - mēs redzam paziņojumus, ka šādas mācības ir izziņotas, mēģinām saprast, kuras vienības fiziski viņi iesaistīs, esam par to runājuši ar starptautiskajiem partneriem par vienotu pieeju, par informācijas apmaiņu, lai uz to padziļinātāk skatītos. Vienlaicīgi mēs turpinām plānot savas mācības "Namejs", šīs mācības ir mūsu sagatavotība, ja būs nepieciešams un būs kāda izlūkošanas informācija par to, ka "Zapad" rada potenciālus riskus. Tad mums būs dažādi rīcības plāni, kā pielāgot savas apmācības un pasākumus un varētu justies daudz drošāk, ka šīs mācības netiek izmantotas kā sagatavošanās fāze. Tas ir mūsu mīnuss un Krievijas priekšrocība, ka mūsu robeža ir tik tuvu, un tas rada priekšrocību par pārsteigumu. Ja ikdienā šādu pārsteigumu mēs varam samazināt ar to, ka redzam neparedzētas spēku pārvietošanās un izvietošanu, tad to ir grūtāk pamanīt, ja tas tiek slēpts ar mācībām. To mēs no Krievijas puses jau redzējām - 2021. gada pavasarī un arī 2022. gadā bija mācības pie Ukrainas robežas, kas bija ārpus rutīnas un liecināja par nestandarta situāciju, kas vēlāk pārvērtās par uzbrukumu. Kādas rudenī būs "Zapad" mācības, būs arī ļoti atkarīgs no tā, kas notiek Ukrainā. Tam mēs noteikti sekosim līdzi, un būs papildu indikatori, kuriem pievērsīsim uzmanību, kāda ir Krievijas militāro spēku pārdislocēšana un atgriešanās no Ukrainas.

Valsts vadība ir spērusi politisku soli, lai izstātos no Otavas konvencijas. Vai NBS jau ir sācis kartēt potenciālos mīnu laukus? Vai ir veikti pirmie praktiskie darbi šo mīnu izvietošanai?

Ir un vēl pirms sākās diskusijas par izstāšanos no Otavas konvencijas, jo mēs nerunājam tikai par pretkājinieku mīnu lauku, bet kopumā par mīnu laukiem un šķēršļiem. Mēs pie Baltijas aizsardzības līnijas esam izplānojuši un turpinām jau detalizētāk plānot, kur šie mīnu lauki būs izvietoti. Ja tiks pieņemti šādi lēmumi un būs nepieciešamais finansējums, tad šos mīnu laukus varēsim papildināt arī ar pretkājinieku mīnām. Ka jau esmu minējis iepriekš, pirms mēs varam atvēlēt finansējumu pretkājinieku mīnām, ir vēl citas vajadzības Baltijas aizsardzības līnijas spēju nodrošināšanai, piemēram, prettanku mīnas, jau esošo pretkājinieku mīnu papildināšana, kas paredzēta tiem uzdevumiem, kā mēs plānojam karot, veidojot dažādus slēpņus un tā saucamās ietekmes zonas pretiniekam. Tas tiek plānots, zīmēts, gatavotas vietas, kur jau šobrīd izvēršam šķēršļus. Ja pieaugtu indikācijas par apdraudējuma iespējamību, tad šos šķēršļus varētu papildināt ar mīnām, kuras tad būs mūsu rīcībā. Esam arī apzinājuši, cik daudz pretkājinieku mīnu būtu nepieciešams, lai papildinātu mīnu laukus. Tāpat esam apzinājuši, kādas apmācības būtu jāveic karavīriem, lai varētu pielietot šāda veida mīnas. Paralēli tam ir arī jāskatās uz nepieciešamo infrastruktūru, kas būs jāpapildina, jo pašreizējie plāni neiekļāva pretkājinieku mīnas, kā arī būtisks aspekts ir saistīts ar mīnu nogādāšanu un uzstādīšanu. Visticamāk, tā būs distances mīnēšana, kurai vajadzīgās iekārtas jau šobrīd plānojam un ir iegādes procesā attiecībā uz prettanku mīnām. Saprotam, ka daļu mīnu lauku spēsim klasiski uzstādīt, bet daļa mīnu lauku būs jāuzstāda atkarībā no situācijas un apstākļiem. Tad daudz efektīvāka ir distances mīnēšana, kad mobili var izbraukt ar tehniku un, vienkāršā valodā sakot, "izšaut" mīnu laukus. Tādā veidā mīnu laukus ir daudz ātrāk izvietot un tādā veidā radīt "pārsteigumu" pretiniekam. Tas viss prasīs papildu finansējumu, kas nav bijis plānots bruņoto spēku vajadzībās. Tās vajadzības, kas bija plānotas, joprojām ir būtiskas, lai varētu nodrošināt galveno principu - pretgaisa aizsardzību, pretmobilitāti un tuvās kaujas atbalstu, prettanku ieročus, artilērijas sistēmas, kā arī tālās darbības ieročus, kaujas dronus.

Baltijas aizsardzības līnija pamatā attiecas uz austrumu robežu, bet kā ir ar jūru? Vai vienīgais elements būs krasta aizsardzības raķetes? Vai šādu iespēju kā iebrukumu no jūras mēs vispār neizskatām?

Nē, mēs izskatām, kā jau minēju, ir dažādi scenāriji. Protams, prioritāte būs austrumu robeža, jo tur starp mums un krievu nav nekā. Ja skatāmies uz Baltijas jūru, tad tur mēs esam pa vidu, starp citu, valstu teritoriālajiem un ekonomiskajiem ūdeņiem. Tur ir lielāka iespēja salikt kopā atbalsta spēkus un aizsardzību. Taču, protams, ka jūras spēki arī ir virziens, kas tiek attīstīts. Domājot par jūras mīnām, prioritāte būs pretkuģu jūras raķetes, kuru iegāde šobrīd ir jau procesā. Tas ir viens no virzieniem, kuru esam arī apsolījuši NATO mērķos īstenot. Tās nav tikai raķetes, bet arī novērošanas sistēma, lai atpazītu un atrastu mērķus. Tāpat ir svarīgi, ka mēs spējam nodrošināt un pasargāt mūsu ostas, jo ostas būs kā dzīvības artērijas, caur kurām nāks tālākais atbalsts, kā arī kopā ar sabiedrotajiem rūpēties par jūras ceļiem un to nodrošināšanu. Protams, nav ambīciju, ka mēs spētu to vieni paši nodrošināt, bet skatāmies uz to, ko varam nodrošināt. Gadiem viena no mūsu nišām ir pretmīnu cīņas, un mūsu kuģi, kuri būs kādam jāstiprina ar gaisa aizsardzību un virsūdens un zemūdens spējām, bet kuģi noteikti būti tie, kas spētu atmīnēt jūras ceļus. Krievija noteikti būtu ieinteresēta aiztaisīt sabiedroto piekļuvi mūsu ostām un noslēgt mūsu apgādes ceļus. Jūras līnijā nav tāda pati aizsardzība kā austrumu robežai, bet domājam, kā to stiprināt. Ir paredzēts, ka jūras spēkiem būs sava pretgaisa aizsardzības spēja un tiek veidota kapacitāte piekrastes aizsardzībai. Tāpat, protams, ir jāņem vērā, ko aizsardzības ziņā dara citas valstis, un to veidot kā astoņu sabiedroto valstu kompleksu risinājumu. Lai Krieviju paturētu savās divās ostās, mums ir daudz jāiegulda, un to mēs varam darīt kopīgi, nevis katrs par sevi - mēs attīstām savas spējas, kaimiņvalstis kādas citas spējas, un tas kopā nodrošina to, ka spējam kontrolēt un piespiest Krievijas floti palikt savās ostās un kļūt neefektīvai.

Tātad jūras mīnas aizsardzības plānos ir paredzētas?

Jā, tas ir bijis mūsu plānos arī pirms tam.

Kā vēl visaptverošāk palielināt pilsoņu iesaisti dienestā valsts aizsardzībā, ņemot vērā aizsardzības koncepcijā nospraustos mērķus personāla palielināšanai? Vai tiešām ar 31 000 plānoto karavīru pietiks, lai aizsargātu Latviju?

Nē, tādēļ esam iedevuši sākotnējo skaitli un šobrīd strādājam pie detalizēta aprēķina, ko būtu nepieciešams pašiem apņemties sasniegt kā struktūrai, lai spētu īstenot arī jaunās spējas, ko prasa gan NATO rīcības plāni, gan mūsu pašu vajadzības. Skaits būs nepieciešams lielāks. Protams, ir jautājums, kā mēs varēsim nodrošināt karavīru skaitu. Mans sākotnējais redzējums ir, ka būsim ierobežoti ar to, vai varam to nodrošināt ar obligāto kārtu, kas ir Valsts aizsardzības dienests. No četrām komponentēm tas ir vienīgais, ko varam ietekmēt ar mehānismiem, ne tikai brīvprātīgo dalību, bet pienākumu kārtā likt pilsoņiem uzdevumu iesaistīties valsts aizsardzībā. Šajā ziņā pieaugums, protams, būs ierobežots, jo jau šobrīd saskaramies ar izaicinājumiem, bet virzāmies uz to skaitu sasniegšanu, kas jau šobrīd ir plānots - ik gadu apmācīt 4000 Valsts aizsardzības dienesta karavīru.

Mums ir potenciāls attīstīt profesionālo dienestu, jo šobrīd ir pozitīvas tendences - interese un gatavība pievienoties profesionālajam dienestam ir. Mums ir tikai jārada vēl plašākas iespējas, lai ir kur dienēt vienībās, lai ir tam finansējums, kā arī kvalitatīva apmācība, bruņojums. Ir svarīgi gan ieinteresēt cilvēkus, gan radīt atbilstošu vidi un infrastruktūru, kur darboties, sociālās garantijas. Otra komponente ir rezervisti. Šajā ziņā, attīstot Valsts aizsardzības dienestu, varam uzlikt daudz lielākas ambīcijas veidot rezervi. Ne tikai 7000, kas ir paredzēta kā sistemātiski sagatavota rezerve, bet, attīstot Valsts aizsardzības dienestu, varēsim palielināt arī rezerves apjomus.

Arī Zemessardzes apjomus vērtēsim. Tie skaitļi, kas jau šobrīd koncepcijā ir ierakstīti, ir sasniedzami.

Vai mēs šo skaitu palielināsim, pagaidām nevaru atbildēt. Process šobrīd notiek, kāds varētu būt kopējais skaitlis un kā tas būs sadalīts starp dažādām kategorijām.

Apmēram cik kopumā jūs gribat sasniegt?

Tie ir 38 000-40 000 karavīru.

Vai mums kā mazai valstij agrāk vai vēlāk nenāksies tomēr pāriet pie visu jauniešu obligātas iesaukšanas Valsts aizsardzības dienestā, ņemot vērā aizsardzības jomas vajadzības un attīstības plānus?

Grūti spriest, cik daudzi iekļausies paredzētajos 4000. Jau 4000 gadā sasniedzot, gandrīz visi iesauktie būs tādi, kas tiešām ir atbilstoši dienesta prasībām. Iespējams, ka mums varētu būt jāpārskata spējas nodrošināt šo skaitli, iespējams, atsevišķās specialitātēs mazinot medicīniskās, veselības prasības, ko esam noteikuši valsts aizsardzības dienesta karavīriem. Iespējams, vienā brīdī būs jāatgriežas arī pie dzimuma jautājuma - par sieviešu dalību obligātajā komponentē. Nosakot mērķi ik gadu apmācīt 4000 Valsts aizsardzības dienesta karavīru, ir ņemts vērā jau šobrīd ierobežotais instruktoru skaits un spējas attīstīt infrastruktūru, jo vienlaikus jāturpina apmācīt arī profesionālā dienesta karavīrus, zemessargus, rezerves karavīrus un Ukrainas karavīrus.

Jūs esat teicis, ka būtu nepieciešams iegūt militāras prasmes arī pašvaldības policistiem, kas krīzes brīdī tomēr turpinātu pildīt savas funkcijas. Vai šādas prasmes būtu nepieciešams apgūt arī Valsts policijas darbiniekiem, ugunsdzēsējiem, Nodokļu un muitas policijas darbiniekiem, privāto apsardzes dienestu darbiniekiem un vēl citu dienestu pārstāvjiem, kurus galējas nepieciešamības gadījumā varētu iesaistīt operācijās?

Jā, piemēram, mans priekšlikums bija atcelt ierobežojumus policistiem, ugunsdzēsējiem un citu dienestu darbiniekiem dienēt Zemessardzē. Krīzes situācijā viņiem nebūtu jānāk mums palīgā, bet jāpilda savi pienākumi, kas nepieciešami civilajai aizsardzībai. Priekšlikums bija neierobežot viņu iespējas apgūt militārās iemaņas. Tas dotu iespēju kara draudiem sagatavoties psiholoģiski, jo militārās apmācības karavīram palīdz saprast, ko nozīmē karš. Tas arī ļautu labāk saprast ikdienas sadarbību ar bruņotajiem spēkiem.

Latvijas latviskotāju Liānu Langu izsauc uz policiju