Ar mieru pret rupjībām

Radio studijā ir klusums. Tāds iespējams tikai tajā brīdī, kad mikrofons ir izslēgts, bet cilvēks pie tā vēl "dzīvo ēterā". Aidis Tomsons šajā klusumā neizskatās pēc cilvēka, kurš ik dienu sastopas ar sabiedrības nervu – dusmām, aizvainojumu, bailēm un neapmierinātību, kas ieplūst raidījuma Krustpunktā ēterā. Viņa balss ir mierīga, tonis nosvērts, bet aiz tā slēpjas atziņa – šis miers nav dāvana, tas ir lēmums. Kā Aidim raidījuma laikā izdodas saglabāt līdzsvaru, ja zvanītājs sāk ārdīties un visu savu žulti izgāž tieši uz viņu? “Vai es tiešām saglabāju mieru? Iekšēji nejūtos diži lielā diskomfortā. Atceros skolas laikus. Bija savaldīgi skolotāji un tādi, kuri, ja no rīta nebija iedzēruši kafiju vai ne ar to kāju no gultas bija izkāpuši... Manuprāt, savaldība atkarīga no garastāvokļa. Bērns būdams, domāju – kad būšu liels, nebūšu garastāvokļa cilvēks. No tā, kāds man ir noskaņojums, nevajadzētu mainīties manai attieksmei pret citiem.”

Runājot par klausītājiem, Aidis nesaka, ka agrāk viss bija labāk vai ka cilvēki tagad daudz vairāk uzdrošinās. “Man drīzāk ir sajūta, ka mēs, Latvijas Radio, esam tāda miera osta. Jo sociālajos medijos agresivitāte ir krietni lielāka. Šķiet, bijām pirmie, kas deva iespēju cilvēkiem izpausties publiskajā telpā, kad interneta vēl nebija. Sāka Kārlis, un daži mani kolēģi turpināja. Viņiem gāja grūti. Bet man šķiet, ka mēs esam izaudzinājuši mūsu klausītāju. Mēs sakām, ka rupjības neciešam. Ka mums ir standarti, kurus pārkāpt nedrīkst. Viedokļu daudzveidība ir plaša, bet, ja tu pārkāp pāri robežai un aizskar cita cilvēka cieņu un godu, tad tu tiec atslēgts. Tāpēc mūsu galā ir krietni pieklājīgāka auditorija nekā feisbukā vai platformā X.”

Apmēram pirms gada Aidis no X izrakstījies. Laiku pa laikam tur pausti viedokļi, kuros dominē nevis argumenti, bet citu aizskaršana un ļauns prieks. “Tas nozīmē, ka tāds cilvēks ir ļoti nelaimīgs, pilns ar rūgtumu, tāpēc cenšas arī citus darīt nelaimīgus. Man viņu ir žēl.” Aidis no X aizgāja, nevis skaļi protestējot, bet iekšēji atzīstot, ka vairs negrib šo telpu nest līdzi sev un arī citiem. “Man tur bija liels sekotāju skaits, ap 20 000. Un vienā brīdī radās sajūta, ka es mazliet uzņemos atbildību.” Ja viņš tur raksta, tātad viņa sekotāji pēc inerces uzturas vidē, kas ir toksiska. To Aidis nespēja ignorēt. Tagad viņš raksta platformā Bluesky. “Es jau pats nekur neesmu pazudis. Ja kādam mani vajag, es turpat vien esmu. Tikai esmu pārgājis uz vidi, kas ir tīrāka.”

Aidis laikam katru dienu sociālajos tīklos savā virzienā saņemot diezgan lielu, kā pats saka, samazgu šalti. “Tāpēc es atzīšos – vairs nepiefiksēju visu un ļoti ātri aizmirstu. Kas var atcerēties, kā kurš katru dienu mani kritizē?” Visbiežāk Aidim pārmet par viņa nostāju. “Man tieši tikko sanāca pavērt vaļā komentārus. Pēc pirmdienas Brīvā mikrofona sarunas ar Andreju Ēķi tur bija tāda pamatīga šalts. Bet tāds tas darbs ir. Tāda tā dzīve. Domāju, internets un sociālie mediji mums mazlietiņ ļauj beidzot ieraudzīt, kādi mēs kā cilvēki esam. Iepriekš nezinājām, ka tādi esam. Visi, protams, nē, bet daļa… Tas tā ir bijis kopš pasaules pirmsākumiem. Tādi tie cilvēki vienmēr ir bijuši.”

Toreiz un tagad

“Man bija tā laime sākt strādāt 1991. gadā, kad lielās pārmaiņas jau bija notikušas. Cenzūras apstākļos nekad neesmu strādājis. Atminos, ka neilgi pēc darba sākšanas saslimu, un mani no darba atbrīvoja. Slimus cilvēkus nevajadzēja. Šodien tik viegli vairs to nevar izdarīt.” Tagad ir sociālais nodrošinājums, ir likumi, kas stāv darba ņēmēja pusē, un tas, viņaprāt, ir milzīgs pagrieziens uz briedumu sabiedrībā.

Tajā pašā laikā Aidis nenoliedz, ka politiķi vienmēr meklējuši veidu, kā ietekmēt medijus; šī cīņa ir mūžīga. Tomēr 90. gadu televīzijā piedzīvotais gan esot zudis. “Tagad tik primitīvi tas nemaz nav iespējams. Pati mediju uzbūve ir tāda, ka tos nevar tik viegli ietekmēt.” Daudz kas liecinot par to, ka mediju vide Latvijā ir vairāk nobriedusi, pat ja politiskais spiediens nekur nav zudis. Aidis uzsver, ka viņam žurnālistikā svarīgākā ir uzticamība. “Žurnālistikai jābūt tai vietai, kurā cilvēks var iegūt uzticamu informāciju, uz kuru var paļauties.” Viņš neidealizē profesiju, jo apzinās, ka kļūdas notiek, un nemaz nevilcinās tās nosaukt. “Tikko redzējām, kas notika ar BBC vadības atkāpšanos. Tā bija rupja žurnālistikas kļūda. Vadība atkāpās, un tas meta milzīgu ēnu uz visiem medijiem, izveidojās pasaules skandāls. Bet es gribu cerēt, ka no tādām lietām žurnālisti mācās.”

Politika starp vērtībām un godīgumu

Aidis runā nevis par to, kā aizstāvēties, bet par to, kā strādāt. Kā saglabāt mugurkaulu brīdī, kad sabiedrība svārstās starp neuzticību, informācijas pārslodzi un populistisku viss ir slikti retoriku. Viņš tic, ka kvalitatīvai žurnālistikai jābūt vietai, kur cilvēks var atgriezties tad, kad viņam vajag drošu pamatu. “Tie, kas meklēs informāciju, kurai var uzticēties, zinās, kur klikšķināt. Kvalitatīvai žurnālistikai jābūt vietai, kur uzklikšķinot tu uzreiz zini – jā, šim avotam varu ticēt.”

Demokrātija nav par to, ka ir viena balss, kurai jātic. Jābūt iespējai izvēlēties – arī informācijas laukā. Aidis par to runā kā par elementāru brīvības aksiomu, kas vienlaikus nav tik pašsaprotama, kā varbūt šķiet. “Demokrātija ir par to, ka tu vari izvēlēties, kurš tad būs tas avots,” viņš saka, un šajā frāzē ir apvienots gan žurnālista skatījums no iekšpuses, gan klausītāja tiesības no ārpuses. “Arī demokrātijās žurnālistika ir dažāda. Eiropa un Amerika – divi pilnīgi dažādi stāsti. Eiropa ar saviem sabiedriskajiem medijiem, kādu Amerikā nav. Amerikā mediji dalās divās daļās – tiem ir vai nu demokrātu, vai republikāņu atbalstītāji. Tie vienmēr ir ar zināmu pozicionēšanos, bet šajā pozicionēšanās laukā tu pats vari atrast vidusceļu.”

Aidis uzskata, ka katram cilvēkam ir sava vērtība. Politiķim, sētniekam un visiem viedokļiem ir vajadzīga sava vieta šajā sabiedrībā. Un Aidis to zina, jo ar politiķiem viņš runā jau gadus trīsdesmit. “Politiķis arī ir cilvēks. Mēs varam sevi ielikt jebkura cilvēka ādā, jo mēs darām tāpat. Ja strīdamies vai savu viedokli aizstāvam, mēs lietojam pārspīlējumus kā formu, lai iestātos par savu viedokli. Reizēm apzināti nonicinām pretējo viedokli, un ne tāpēc, ka dziļi tā domājam, bet tāpēc, ka aizstāvam konkrēto pozīciju.”

Viņa teiktajā var saklausīt vērtīgu atziņu – politiskā vide no iekšpuses ir daudz mazāk teatrāla, nekā skatītājam šķiet. Diskusijas ir hiperbolizētas, pārspīlētas, speciāli uzasinātas. “Kopumā es sacītu, ka ir divi izšķiroši jautājumi. Viens – kāda ir politiķa vērtību skala. Vai viņš ir nacionāls vai internacionāls, konservatīvs vai liberāls, vai viņa skatījums uz ekonomiku ir sociāli demokrātisks vai labējs. Tas nosaka daudz. Otrs – vai viņš ir godīgs. Jo viena daļa politiķu ir gājuši politikā, lai savu mantību vairotu un savu varas kāri apmierinātu. Arī tādi ir. Un šos es nošķiru.”

Pārējais – labējs vai kreiss, sociāls vai ekonomiski stingrāks – viņa skatījumā ir demokrātijas organiska elpa, nevis cīņa starp labo un ļauno. “Katram viedoklim ir sava vieta, katrai taisnībai ir sava taisnība. Es pat joprojām, pēc trīsdesmit gadiem, nevaru pateikt, kam ir lielāka taisnība – ekonomikai labvēlīgs sākuma punkts vai sociālās vienlīdzības nodrošināšana. Abiem uzskatiem ir vieta pastāvēt.”

Latvijā ir labi

No sociālajiem tīkliem un politikas saruna dabiski pāriet pie plašākas sajūtas, kas patlaban vējo Latvijā. Vai arī Aidim šķiet, ka viss ir tik drūmi, kā dažs labs cenšas iegalvot? “Kopumā jau Latvijā ir labi. Es domāju, cik man ir nācies ceļot apkārt pa pasauli, Latvija ir viena no vislabākajām vietām, kur dzīvot.” Viņš gan tūlīt piebilst: “Uzmanos skaļi par to runāt, jo man dzīvē, iespējams, ir paveicies vairāk nekā daļai sabiedrības.” Bet tas nemaina kopējo ainu. Latvija viņam ir vieta, kur labklājība un pieticība dzīvo līdzās, kur cilvēks var pastaigāt mežā un elpot tīru gaisu, kas daudzviet vairs nav iespējams. “Kur vēl ir tā, ka ap galvaspilsētu ir zaļi, meži, kuros var lasīt sēnes un ogas? Aizbraukt uz jūrmalu ar vilcienu un pēc divdesmit minūtēm jau doties jūras virzienā, kur joprojām putni lido, bites zum un puķes zied.”

Aidis uzsver, ka Latvijas šodienas miers un komforts lielā mērā izriet no tā, ka te ilgi bijuši pieticīgi apstākļi. Viņaprāt, agrākā nabadzība negribot radījusi sabiedrību, kas ir viendabīgāka nekā daudzviet Rietumos, un tas līdz ar visu citu nozīmē arī mierīgāku ikdienas dzīvi. Citās valstīs daudzveidība sen jau ir pašsaprotama un reizēm izaicinoša, savukārt Latvijā šī pieredze vēl tikai nāk, un sabiedrībai tā būs jauna skola. Taču šodien Aidis Latviju redz kā vietu, kur ir salīdzinoši viegli atrast telpu sev un klusumu; te cilvēks joprojām var justies droši un pietiekami brīvi.

Novilkt skaidras robežas

Par darbu nereti spriež pēc tā, cik ļoti tas pārņem cilvēku, – vai tas ienāk mājās, vai kļūst par vienīgo identitāti. Aida gadījumā šī robeža ir neparasti skaidra. “Man šķiet, ka mana sieva, kura ir bērnudārza direktores vietniece, nes savu darbu krietni vairāk mājās nekā es savu,” viņš nosmej. “Vēl vairāk – es savu darbu vispār mājās nenesu. Es arī apzināti, piemēram, vakaros neskatos savus raidījumus. Ja man vajag, ierakstus apskatos no rīta, kad jau esmu noskaņojies darba dienai.” Šī atturība nav izvairīšanās, bet precīzi izvēlēts mehānisms, lai nepārvērstu sevi par cilvēku, kurš nespēj atslēgties.

Aidis uzskata, ka arī savas vadītās intervijas vajadzētu pārskatīt biežāk, vērtēt tās, analizēt. “Es tikai reizēm paklausos, padomāju. Pašam sevi jau nemaz nav tik ērti klausīties. Bet nav jau arī tā, ka galīgi to nedaru.”

Kaut arī darbu uz mājām Aidis nenes, kolēģi vienmēr viņu var sazvanīt, kad tas ir nepieciešams. “Ar producenti sazvanāmies arī svētdienās, darba dienu vakaros, reizēm deviņos, desmitos vakarā. Ja nepieciešams, uztaisām Zoom sapulci. Tas netraucē, jo tad, kad sapulce beigusies, es no darba atslēdzos. Nejaucu mājas kopā ar darbu.”

Tēvs un dēli

“Domāju, ka to izpratni un attieksmi pret dzīvi un pret cilvēkiem jau tas maina gan,” Aidis teic, atceroties pirmā bērna piedzimšanu. “Es drīzāk to formulētu tā… Baidos kļūt par sprediķotāju, bet tas man ļāva mazlietiņ sajusties, kā varētu justies Dievs,” viņš pasmejas. “Ka tev ir kāds, kuru tu mīli, par kuru tu uztraucies.” Kad dēls bijis pavisam mazs, viņš ļoti pieķēries tētim, un to ļoti raksturojusi viņa beznosacījumu mīlestība. “Kad dēlam nebija vēl gadiņš, tiklīdz es atnācu mājās, viņš uzreiz gribēja pie manis. Sievai tas pat sāka mazlietiņ nepatikt.” Aidis brīdi padomā, tad turpina: “Man liekas, tiem, kam nav bērnu, ir grūti saprast, kā ir tad, kad bērni ir. To var tikai piedzīvot.”

Tas nav pārmetums vai spriedums, drīzāk secinājums, kas izdarīts pēc pieredzes, kurai ģimene gājusi cauri. “Mediķi pēc mūsu kāzām bija pārliecināti, ka mums nekad nebūs bērnu. Pirmos desmit gadus arī nebija.” Aidis atklāj, ka diagnozes abiem ar sievu bijušas ļoti nopietnas, un tieši tāpēc doma par adopciju viņiem šķitusi pieņemama, tā nebija biedējoša. “Spriedām – ja mums nebūs savu bērnu, tad meklēsim iespēju adoptēt. Bet mums noteikti būs bērni.” Viņš atceras kādu medmāsu, kura pēc bērniņa piedzimšanas pateikusi vārdus, kas viņu pavada vēl šodien: “Skatos uz jūsu ģimeni un domāju – tas ir milzīgs Dieva brīnums.”

Par vērtībām, ko nodot tālāk dēliem, Aidis nerunā gari, bet rezumē divos vārdos: “Uzticēšanos Dievam.” Nevis kā noteikumu vai teoriju, bet kā pieredzi, kas viņam pašam devusi balstu un nu dzīvo tālāk arī viņa bērnos. “Grūti pateikt kaut ko vairāk. Viņi paši tīri labi ir izauguši ar savām vērtībām. Nevarētu teikt, ka es ļoti daudz ko esmu izdarījis.”

Pavisam nesen Aidi pārsteiguši Latvijas Televīzijas cilvēki. “Viesojos raidījumā Daudz laimes, jubilār!. Izrādās, viņi bija noķēruši un nointervējuši manus trīs dēlus. Klausīties, ko viņi saka, man bija ļoti patīkami.”

Mazais lielais mērķis

Par bērniem Aidis runā ar lielu siltumu. Dēlu pieaugšana skaidri norādot, ka laiks ir izdarījis savu darbu, un viņš ar vieglu pašironiju piebilst: “Būšu savu lielo galveno uzdevumu un pienākumu paveicis.”

Tagad, kad dēli jau ir lieli, laiks iet citā ritmā, un vecāku ikdienā pamazāk ienāk vairāk brīvības. “Mēs jau tagad pabaudām ceļojumus divatā. Pagājušajā ziemā bijām Stambulā.” Aidis atklāj arī nelielu noslēpumu: “Tagad esmu tādā finansiāli spiedīgā situācijā viena iemesla dēļ, proti, pretī mūsu mājai tiek pārdots zemes gabals, un es apsveru to pirkt.” Šis zemes gabals ir sapnis, ko viņš labprāt piepildītu nevis sev, bet dēlam. Taču realitāte prasa piesardzību – vispirms jānoskaidro meža vērtība, jāatrod zeme, kur to varētu kompensējoši iestādīt, un jāizsver, vai šāds solis vispār ir iespējams. “Tas nozīmē, ka es pāris gadus visu savu naudu, kas paliek pāri, atdošu, lai nosegtu parādus,” viņš smej. Tāpēc lielie ceļojumi pagaidām izpaliks. Aidis gan piebilst, ka pagaidām nezina, vai izdosies, jo viss vēl esot Dieva ziņā.

Kopā un mierā būt

Adventa laiks Tomsonu ģimenē ikdienā šoreiz ienāca lēni un klusi. Tajā nav lielu rituālu, drīzāk mierīgas noskaņas radīšana. Kādreiz viņi ar sievu Ziemassvētku laikā esot gājuši pa slimnīcām dziedādami, iepriecinot tos, kuri tobrīd bija vieni. Tā bijusi skaista tradīcija, bet ar katru gadu to īstenot kļuvis arvien grūtāk – bērni, darbs, dzīves ritms. Ziemassvētkos visa ģimene vienmēr kopā. Katru nedēļas nogali Aidis dodas uz dievkalpojumu, bet Ziemassvētku vakarā viņu tur nevar sastapt, jo “tad tur ir pietiekami daudz cilvēku arī bez manis.”

Viņam ir savs vēlējums: “Es novēlu katram šajā trauksmainajā laikā atrast un sajust mieru. Lasot to, kas notiek interneta vidē, man šķiet, ka ļoti daudzi cilvēki ir pārlieku uzvilkušies. Tāpēc domāju, ka gada nogalē ir vērts to mieru sameklēt. Ir taču tik grūti nepārtraukti dzīvot uzvilktā stāvoklī.”

Lai ir jēga no dzīvošanas

Jautājums par laiku, par to brīdi, kad nodzīvotais laiks, iespējams, ir jau lielākā daļa no vispār atvēlētā, sarunā ienāk nemanot. Pats Aidis to kādā intervijā jau reiz pieminējis, un, kad to atgādinu, nosmejas: “Un tagad vēl mazāk laika atlicis!” Tas nav rūgtums, drīzāk smaids par dzīves ritumu, kas jāpieņem, nevis jāstājas tam pretim. “Es gribu, lai mana dzīve ir maksimāli noderīga, auglīga. Rezultatīva. Lai ir jēga no manas dzīvošanas, kamēr un cik man ir dots.” Darbs, ģimene, ikdienas pienākumi – tas viss, viņaprāt, ir pietiekams pamatojums tam, ka dzīvei ir vērtība. “Es darīšu, kamēr varēšu. Kad kolēģi jutīs, ka es nevelku, lai uzmanīgi mani norok,” viņš smejas. Pagaidām gan neviens neko nesakot, un līdz pensijai arī jātiek.

Ikdienas līdzsvaram Aidim palīdz rīta pastaigas ar suni, kas viņam ir ļoti svarīgas. Tajās viņš dodas agrās rīta stundās, kad pasaule vēl guļ. Staigājot var sakārtot domas un atrast dienai pareizo toni. “Suns staigā nopakaļ,” viņš pasmaida. “Viņš mani izved… Nē, es viņu izvedu. Viņš klīst savā nodabā, kamēr es sarunājos ar Dievu.”

Savukārt vakaros tiek ieturētas ģimenes vakariņas, vasarā notiek darbi ap māju, ziemā – atpūta, kāds sudoku, kāda prāta spēle. Nekā pompoza – tieši tāpēc tas strādā. Kad jokojot pajautāju, vai paša būvētā māja vēl turas, Aidis iesmejas: “Vēl turas, vēl turas.”

Sarunas beigās Aidis rezumē: “Visu savu dzīvi esmu dzīvojis pēc principa, ka ļaujos plūdumam. Ne pasīvi, bet paļāvībā, ka ceļš pats atvedīs, kur vajag. Un tagad vēl jo vairāk es tā dzīvoju. Dievs ir gudrāks par mani. Un, kamēr es dzīvoju, tikmēr gribu būt noderīgs.”

Kultūra var izgaismot ļaunumu, bet jācīnās ar to būs mums pašiem. Saruna ar Rūtu Muktupāvelu