Latvijas Jūras medicīnas centra ginekologs Antons Babuškins. Kā redzat, vīrietis, turklāt jauns. Bet sen jau pagātnē tie laiki, kad dāmas, ieraudzījušas jauno ārstu, šaubījās, “vai maz tik jauns dakterītis ko zinās”. Jaunais dakterītis zina ļoti labi un nu jau kļuvis par vienu no pieprasītākajiem savas jomas profesionāļiem Latvijā. Viņa galvenais trumpis – ginekoloģiskās operācijas.

Un tomēr interesanti, kāpēc izvēlējāties tieši ginekoloģiju? Bija taču droši vien kāds notikums, impulss?

Ir tā, ka visa mana ģimene ir ārsti. Mamma ir ginekoloģe, tēvs bija anesteziologs reanimatologs, vecmamma bija vecmāte, arī jaunākā māsa ir anestezioloģe, viens radinieks ķirurgs… Studiju gados, kad vajadzēja izlemt, kur iet, izdomāju, ka jādara kaut kas ar rokām, varbūt ne gluži vispārēji ķirurģiska specialitāte, jo to nekad nebiju plānojis. Aizgāju uz ginekologiem, tiku rezidentūrā un pirmajā gadā, esot kādā kongresā, ieraudzīju ginekoloģiskās operācijas – uzreiz sapratu, ka tas ir mans. Kopš pirmā rezidentūras gada arī mērķtiecīgi gāju uz operatīvo ginekoloģiju. Operācijas – tas ir tas, kas man ginekoloģijā patīk vislabāk.

Ja par muguras, gūžu vai galvas sāpēm var arī pie viesību galda parunāt, tad par ginekoloģiskām problēmām nav pieņemts runāt. Vai tāpēc sievietes nav salīdzinoši nezinošākas par šo tēmu?

Tā es tomēr neteiktu. Varbūt viesībās par ginekoloģiju nerunā, bet sievietes savā starpā runā diezgan daudz. Ja ne privāti, tad forumos, Facebook grupās un visā pārējā. Arī mani kolēģi, piemēram, Amerikā, tagad diezgan daudz TikTok vai Instagram promotē visas šīs sieviešu problēmu aktualitātes.

Sākotnēji tā noteikti ir bijis, it īpaši tad, ja ir runa par noslīdējumiem vai urīna nesaturēšanu. Sievietes nav paradušas par šīm lietām runāt, tas šķiet kaut kā apkaunojoši, bet tā ir ļoti izplatīta problēma. Tad izrādās, ka vienai ir, otrai ir… Parasti par to sāk runāt pēc aiziešanas uz operāciju. Operācija ir izdevusies, sieviete ir laimīga, viņa sāk par to stāstīt, un izrādās, ka 8 no 10 sievietēm ir šī problēma. Sievietes meklē informāciju – man ir daudz pacienšu, kas atnākušas pie manis tieši pēc problēmas “izmeklēšanas” internetā. Un es neteiktu, ka tā ir slikti darīt. Sievietes internetā atrod arī diezgan kvalitatīvu informāciju un nāk jau ar konkrētiem jautājumiem.

Jūsu minētās divas biežākās problēmas – urīna nesaturēšana un noslīdēšana. Kad saprast, ka tā jau tiešām ir problēma? Ar to pašu urīna nesaturēšanu – prasti sakot, jāpačurā biksēs, un tad ir skaidrs, ka tā ir problēma, kuras risināšanu vairs nevar atlikt?

Parasti tā arī ir. Sāk uztraukties, kad vairs nevar saturēt urīnu pie fiziskās slodzes, šķaudīšanas, klepošanas. Bet ir arī sievietes, kurām citas sievietes vai vecāki cilvēki ir pateikuši, ka “tas jau sievietēm ir normāli”, un viņas gadiem ir to pacietušas…

Urīna nesaturēšanas gadījumā ir jāizmeklējas, jo iemesli urīna nesaturēšanai var būt dažādi, arī banāla urīnceļu infekcija. To saprast ir tieši ārsta kompetencē, un līdz šim to lielākoties ir risinājuši urologi, ginekologi retāk. Bet nu kā tad sieviete ies pie urologa, tas taču tradicionāli ir “vīriešu ārsts”! Tāpēc ir arī sievietes, kas ar šo problēmu nāk pie ginekologiem, man tieši pagājušonedēļ bija sieviete uz operāciju saistībā ar urīna nesaturēšanu.

Pēc savas un draudzeņu pieredzes zinu, ka šāda problēma var būt pēc dzemdībām. Jūs tagad minējāt iekaisumus. Kādi vēl iemesli var būt urīna nesaturēšanai?

Jaunām sievietēm pēc dzemdībām parasti šī lieta atrisinās pati, audi atgūst savu elastību, bet citām sievietēm, arī jaunām, audi paliek izstiepti, un tad tas jārisina pie ārsta. Urīna nesaturēšanai var būt vairāki iemesli: urīnizvadkanāla noslīdējums un hipermobilitāte, sfinktera vājums, urīnceļu infekcijas. Jautājums ir par to, kā ārsts var atšķirt, vai tā ir urīna nesaturēšana vai kāds cits simptoms. Ja bieži stipri vajag uz tualeti, bet urīna ir maz, tad tas vairāk ir tieši infekcijas izraisīts simptoms, nevis tā sauktais hiperaktīvais urīnpūslis, kad sieviete sajūt pēkšņu, ļoti stipru vajadzību urinēt, un tad burtiski ir jāskrien meklēt tuvāko tualeti. Tas ir nervu bojājumu rezultāts.

Un noslīdējums – kad tas kļūst par problēmu?

Tad, kad tas traucē. Operācijas saistībā ar noslīdējumu ir sarežģītas ar savu komplikāciju risku un blakusparādībām. Bet šī nav operācija, kas ir vitāli nepieciešama, tas nav dzīvības un nāves jautājums. To var nosaukt arī par kosmētisko operāciju, tā ir dzīves uzlabošanai. Labdabīgajā ginekoloģijā vispār pārsvarā ir dzīvi uzlabojošas operācijas un ārstēšana, vai tā ir mioma, kas liek stipri asiņot un sievietei tāpēc ir anēmija, vājums un diskomforts, vai tas ir noslīdējums vai endometrioze, kad sievietei ir sāpes un viss pārējais. Mūsu mērķis ir uzlabot sieviešu dzīves kvalitāti.

Starp citu, vai vecākas sievietes nebaidās nākt pie jums tāpēc, ka esat vīrietis?

Tagad vairs ne, laikam vairs neesmu tik jauns (smejas). Agrāk gan bija komentāri par to, cik jauns esmu. Nu jau labu laiciņu strādāju, operēju salīdzinoši daudz, citi ārsti sūta pacientes tieši pie manis. Un sievietes vairs neapšauba manas prasmes, arī tas, ka esmu vīrietis, viņām vairs neliekas kaut kas tāds nepareizs. Pacientes jau noskaņojas, ka ies pie ginekologa vīrieša.

Kādas ir jūsu ambīcijas savā profesijā?

Pasaules līmeņa operācijas, mūsdienīga ārstēšana. Mēs jau to piedāvājam, bet es gribētu uzlabot un sasniegt labāko pasaules līmeni. Ja izcilam ārvalstu profesoram operācija aizņem divas stundas, man tā pati operācija aizņem trīsarpus stundas, bet es gribētu, lai arī man tā aizņemtu divas stundas. Gribētos attīstīt arī rezidentu prasmes tieši endoskopiskajā ginekoloģijā. Ir ļoti daudz ambīciju, domu un ideju.

Kuras no ginekoloģiskajām operācijām ir vieglās un kuras – smagās?

Viss atkarīgs no pieredzes. Ginekoloģijā var būt tā – ārstam liekas, ka tā jau būs tāda viegla operācija, bet beigās tas izvēršas par kaut ko pavisam citu. Ir tādas operācijas, kas veicamas dienas laikā, kad paciente atnāk uz operāciju un pēc dažām stundām iet mājās, piemēram, histerorezektoskopijas, kas ir intrauterīnās operācijas. Tur arī ir gradācija, ir mazāk un vairāk sarežģītas operācijas, bet kopumā šīs operācijas ir mazāk sarežģītas nekā, piemēram, endometriozes operācijas, kur var gadīties, ka jāņem ārā daļa zarnas vai urīnpūšļa, vēl jāoperē olnīcas… Un, tā kā endometrioze parasti ir jaunām sievietēm, ir jāsaglabā reproduktīvais potenciāls. Endometriozes operācijas manā skatījumā ir vissarežģītākās. Lai gan noslīdējuma operācijas arī nav vieglas, it īpaši tad, ja ir vēl citas problēmas.

Jo ar noslīdējumiem ir tā – parasti domā, ka sievietei ir tikai noslīdējums un viss, bet apakšā slēpjas daudz kas cits, un noslīdējums to nomaskē. Mēs koriģējam noslīdējumu, bet sievietei sākas citas problēmas, piemēram, urīna nesaturēšana vai aizcietējumi. Tāpēc sievietēm pirms noslīdējuma operācijas veikšanas stāsta, ka diemžēl var gadīties tā, ka visas problēmas netiks koriģētas uzreiz. Kamēr nav uztaisīta šī operācija, nevar redzēt, vai apakšā ir vēl kaut kas.

Kāpēc noslīdējumi notiek? Man atkal prātā nāk tikai smagas dzemdības.

Diemžēl vai par laimi, dzemdības nav riska faktors, sievietei noslīdējums var būt arī bez dzemdībām vai pēc ļoti vieglām dzemdībām. Teorijas ir ļoti dažādas, pašlaik valda uzskats, ka liela loma ir iedzimtībai. Diemžēl sievietēm ģenētiski var būt saistaudu vājums, gadiem ejot un samazinoties estrogēna līmeņiem, saistaudi kļūst mazāk elastīgi, izstiepjas, bet nesaraujas atpakaļ. Dzemdības, smags darbs, smagumu celšana – tas viss rada spiedienu uz audiem.

Kas vēl var iedzimt? Parasti saka, ja mammai bijušas vieglas dzemdības, arī meitai tādas būs.

Visu cilvēku ģenētiku, protams, nevar zināt. Bet, piemēram, tagad ir arī pētījumi par to, ka tā pati endometrioze var būt iedzimta. Arī visizplatītākajai problēmai, dzemdes miomai, ir iedzimtības raksturs. Bet ginekoloģijā visas problēmas ir multifaktoriālas – ir iedzimtības faktors, bet ir arī daudzi citi ārējās vides faktori, kas nosaka to, ka sievietei būs problēmas. Piemēram, vienai sievietes miomas var netraucēt visu mūžu, bet citai atgriezties pat pēc ķirurģiskas ārstēšanas.

Par menstruācijām. Ir sievietes, kas saka – man ir vieglas mēnešreizes, bet citas – man ir smagas mēnešreizes. Bet varbūt patiesībā viņām ir vienādas mēnešreizes, tikai atšķirīga attieksme pret sāpēm? Un pret to, ko tad nozīmē “stipra asiņošana”. Ārsts jau arī nevar to zināt, jo mēnešreižu laikā pie ārsta neiet…

Bet mums ir objektīvas metodes.

Kādas?

Mums ir dažādas tabulas. Ja ir aizdomas, ka sievietei ir smaga asiņošana, mēs varam viņai tādu iedot. Var mērīt pakešu svaru, ir arī vizuālas skalas, flow chart, ar ko sieviete pēc tā, ko viņa redz uz paketes, var aptuveni pateikt asins zudumu. Asins zudumu var diezgan objektīvi izvērtēt. Tagad ir arī menstruālās piltuves, kam ir konkrēts apjoms, tad ir pavisam vienkārši to izvērtēt. Hemoglobīns, feritīns – ir svarīgi saprast, vai asins zudums nav pārāk liels.

Sarežģītāk ir ar sāpēm, tās ir daudz grūtāk izvērtēt objektīvi. Ir skalas, ko izmanto neirologi, “no 1 līdz 10” metode, bet tas ir subjektīvs sievietes izvērtējums.

Arī idejas par sāpēm pirms un pēc dzemdībām nāk no laika, kad medicīnas izpratne par dažādām slimībām nebija pilnīga. Arī tagad tā nav pilnīga, it īpaši attiecībā uz endometriozi, tur katru gadu parādās jauni momenti, kas ne gluži visu maina, bet liek aizdomāties. Bet, ja ir sāpes, tad uzreiz jādomā, kāpēc, jo teorētiski sievietēm nevajadzētu būt sāpēm mēnešreižu laikā.

Vispār?

Tām ir jābūt vieglām. Bet dzīve ir dzīve. Var būt arī anatomiskas īpatnības, kas liek sajust sāpes. Man ir bijušas vairākas pacientes, kurām, veicot salīdzinoši vieglu operāciju, ir kļuvis daudz labāk. Kaut līdz tam viņas staigājušas pie ginekologiem, kuri saka, ka viss ir kārtībā, tas ir normas stāvoklis, tāda nu jūs esat… Sāpes var mazināt, piemēram ar kontracepcijas spirāli. Bet sāpes jau ir tikai simptoms, ir jāsaprot, kāpēc tās ir.

Ir arī otra galējība – vieglas, mazasiņojošas menstruācijas. Vai tas vienmēr ir labi?

Ja reproduktīvā sistēma strādā normāli un sievietei nav problēmu ar palikšanu stāvoklī, ar olnīcu funkciju, vieglas menstruācijas nav problēma. Ja mēnešreizes ir reizi trīs mēnešos, ovulācija nenotiek, tad gan jāsaprot, kas tur ir par problēmu. Mēnešreizes, stipras vai vieglas, ir tikai simptoms. Tas var būt arī normas stāvoklis, bet ir jāsaprot, kāpēc tās tādas ir. Mums ir savi izmeklējumi, ko veicam. Ir policistisko olnīcu sindroms, kad mēnešreizes ir reti vai nav nemaz, ir endometrija polips, kad jātaisa histerorezektoskopija. Vai mioma, kad mēnešreizes ir ļoti stipras. Bet varbūt arī tur nekā nav, mēnešreizes vienkārši ir stipras – tad atkal ieslēdzas iedzimtība.

Par mēnešreižu ilgumu – cik ilgi ir nenormāli?

Oficiāli – vairāk nekā septiņas dienas skaitās nenormāli.

Vai neauglības gadījumu tiešām ir kļuvis vairāk vai arī tās ir tikai runas? Cik ļoti tā ir sieviešu vaina, un cik – vīriešu?

Mana personīgā sajūta ir, ka vīriešu faktors ir palielinājies. Neteikšu, ka neauglības īpatsvars ir palielinājies, tas, manuprāt, ir tāds pats, bet domāju, ka “vīriešu faktors” ir kļuvis lielāks. Tas, ko redzu pats savā darbā, operatīvajā ginekoloģijā – viens no neauglības cēloņiem ir endometrioze. Endometriozes problēma ir kļuvusi sarežģītāka, arī jaunām sievietēm ir arvien sarežģītākas endometriozes formas, kas prasa arvien sarežģītākas operatīvās pieejas.

Jūs tik bieži pieminat endometriozi, ka laikam būtu jāapraksta, kā tad tā “izskatās”.

Pēc pēdējās teorijas, endometrioze ir slimība, kas veidojas no tā, ka dzemdes iekšējā slāņa šūnas nokļūst vēdera dobumā. Gandrīz visām sievietēm mēnešreižu laikā ir asins plūsma vēdera dobumā, vienkārši sieviešu organisms ar to veiksmīgi tiek galā, pēc mēnešreizēm viss uzsūcas un nekā nav. Bet nezināmu iemeslu dēļ šīs šūnas transformējas par slimības šūnām un sāk radīt hronisku iekaisumu. Papildus iekaisumam šīs šūnas arī “asiņo”.

Nepārtraukti?

Ne nepārtraukti, bet tās asiņo mēnešreižu laikā un rada pretreakciju. Parasti organisma galvenā pretreakcija ir norobežot kaut kādu nesaprotamu perēkli, tad veidojas saaugumi, parādās sāpes. Tas ir iekaisums, tas ietekmē kopējo vidi, arī dzemdi, neauglību. Tas apmēram ir ievadkurss endometriozē, ir arī vairākas endometriozes formas ar dažādām izpausmēm: vienai vairāk raksturīga neauglība, piemēram, endometriozes cistām, citām raksturīgas sāpes, piemēram, dziļajai endometriozei. Dziļā endometrioze arī ir tas, kas bieži noved pie kāda orgāna daļas zaudēšanas.

Daudzās jomās mēs paši varam palīdzēt savai veselībai. Vai arī ginekoloģijā sieviete pati var sev kaut kā palīdzēt?

Protams, var! Es vairāk nodarbojos ar ķirurģisko ginekoloģiju, bet par to pašu dzemdes kakla vēzi – ja sieviete vakcinējas, dzemdes kakla vēža iespēja ir ļoti zema, praktiski nulle. Ja sieviete ir vakcinējusies, uztur higiēnu, ir pastāvīgs partneris, tad iespēja dabūt papilomas vīrusu, kas var izsaukt dzemdes kakla vēzi, ir daudz, daudz mazāka.

Ar miomām ir sarežģītāk, jo riska faktorus mēs īsti nezinām.

Pie noslīdējumiem ļoti vienkārši – liekais svars palielina introabdominālo spiedienu un liek visam stiepties uz leju, arī smagi vingrinājumi bez pareizas kontroles var būt pie vainas. Sievietes sporta zālē nevarētu darīt visu, kas ienāk prātā.

Sakarā ar endometriozi tiek izvērtēti arī ārējie faktori, kas pie tās var novest, piemēram, gaisa piesārņojums. Ja sievietei jau ir endometrioze, ir visādas diētas, piemēram, Vidusjūras diēta, kas izsauc mazāku reakciju organismā, iesaka arī ēst mazāk sarkanās gaļas. Pēdējā laikā esmu sācis uzskatīt, ka ekoloģiskiem, tīriem produktiem tomēr ir sava jēga arī ginekoloģijā.

Par papilomas vīrusu – iznāk, ka tā ir mammas atbildība, jo pirmā vakcīna jau ir kādos mazpadsmit gados.

Jā, 12 gados.

Jā, tā ir vecāku atbildība, vakcinēt ne tikai meitenes, bet arī zēnus. Latvijā tagad ir apmaksāta arī zēnu vakcinācija, jo ne tikai mēs samazinām kopējo populāciju, kurā vīruss cirkulē, bet arī zēniem ir konkrētas saslimšanas, ko izsauc CPV un kas var būt gana nopietnas.

Vai šo vakcīnu var veikt arī 25, 30 gadu vecumā?

Protams, arī sievietēm pēc 18 gadu vecuma iesakām vakcinēties. Sievietēm pēc 40 varbūt ir savs pamatojums to nedarīt, kas vairāk ir ekonomisks, vakcīnas cena pret to efektu jau ir cita… Sievietēm pēc 40 vakcīnas efekts vairs nav tik liels. Bet pirms 40 es to noteikti rekomendēju, it īpaši sievietēm, kam jau ir bijušas problēmas un ārstēšana, viņas ir uzņēmīgākas pret vīrusu.

Vai sievietes vecumā 50+ tiešām pazūd no ginekologu redzesloka?

Man liekas, tas nav atkarīgs no sievietes vecuma. Ja sieviete nenāk pie ginekologa, viņa nenāk pie ginekologa gan jaunībā, gan pēc menopauzes.

Es tā tomēr neteiktu, ir diezgan sieviešu, kas ļoti labi rūpējas par savu veselību. Tagad mums ir arī jaunas tendences, parādās estētiskā ginekoloģija; sieviete tikai tad sāk dzīvot, mēnešreižu vairs nav, bērnus nevajag, var beidzot padzīvot sev, viņa sāk aktīvi interesēties par šīm lietām. Sievietes nāk, uzdod jautājumus, vispār rūpējas par sevi.

Tagad sievietes 50 gadu vecumā izskatās citādi nekā agrāk, bieži vien kādus gadus desmit jaunākas. Vai tas ietekmē arī kaut ko “pa sieviešu līniju”? Vai mēnešreizes var būt ilgāk, ja cilvēks labi jūtas, seko savai veselībai?

Reproduktīvais vecums ir reproduktīvais vecums, tas ir diezgan noteikts. Ir sievietes, kam mēnešreizes beidzas 56, ir tādas, kam 48 gados, bet laika periods paliek nemainīgs. Es pat teiktu, tas, ka sievietei vēlāk beidzas mēnešreizes, ir sliktāk, tad ir lielāka iespēja onkoloģiskām saslimšanām.

Vai esat ievērojis, ka sievietes menopauzes laikā vai pirms tās sāk gandrīz visu norakstīt uz menopauzi – garastāvokli, svīšanu, svaru?

Tas ir provokatīvs jautājums (smejas). Teikšu godīgi, ar šādiem jautājumiem sievietes pie manis nāk mazāk, jo man tomēr ir savs ievirziens. Varbūt sadzīviski, jā, viņas pašas par to daudz runā savā starpā, bet nevaru teikt, ka man kā ārstam par to būtu daudz sūdzējušās.

Ja gadus divus vai trīs neiet pie ginekologa, cik ātri var “izaugt” problēmas, ko būtu varējis novērst ārsta apmeklējums?

Tad atkal jārunā par dzemdes kakla vēzi. Visspilgtākais piemērs – sieviete atnāk, viņa 5–7 gadus nav bijusi pie ginekologa, mēs veicam apskati un uzreiz konstatējam dzemdes kakla vēzi. Šo problēmu pa šiem 7 gadiem noteikti varēja atrisināt, jo dzemdes kakla vēzim vajadzīgi 7–10 gadi, lai no infekcijas attīstītos līdz vēzim.

Tāpat ir ar vieglu urīna nesaturēšanu, to iespējams ārstēt ar lāzeriem, tā ir neinvazīva metode ar labiem rezultātiem. Bet smagākos gadījumos jau būs vajadzīga operācija… Ja sieviete ar šādu vieglu urīna nesaturēšanu ir nostaigājusi trīs vai četrus gadus un pa vidu vēl darījusi kaut ko, kas to ir pastiprinājis, tad konservatīva ārstēšana vairs nav iespējama.

Ja krūts vēzi sieviete vēl pati var sajust, tad dzemdes kakla vēzi sieviete gadiem var vispār nejust?

Jā, parasti pirmais simptoms, ar kuru vēršas pie ārsta, ir asiņošana, piemēram, pēc dzimumkontakta, un ginekologs, ieliekot spoguli, arī jau uzreiz redz, ka tur ir dzemdes kakla vēzis. Sieviete to nepamana ilgu laiku, arī pirmsvēža izmaiņas, kuras tagad cenšamies izmeklēt un ārstēt, lai nepieļautu šādu problēmu, ir mikroskopiskas.

Par ko darba kontekstā mēdzat justies dusmīgs uz sievietēm?

Es cenšos nejusties dusmīgs ne par ko. Pat tad, ja, piemēram, sieviete plānotajai operācijai nav bijusi morāli gatava. Es nedusmojos, lai gan viņa ir iestājusies, bet tad atteikusi operāciju, un mana darbadiena savā ziņā ir izjaukta. Jo katrai sievietei ir jānobriest operācijai. Viss, ko varu izdarīt, ir izstāstīt sekas un ieguvumus tādai vai citādai operācijai. Mans viedoklis – sievietei pašai ir jāpieņem lēmums, ka viņa grib operēties un ko grib operēt. Ir gadījumi, kad sieviete atnāk un saka – es gribu šādu operāciju. Es varu teikt – šī operācija jums īsti neder, es to neiesaku. Man ir bijuši divi gadījumi, kad teicu, ka neoperēšu. Sieviete vairākas reizes nāk un uzstājīgi grib veikt konkrētu operāciju, bet visi izmeklējumu rezultāti norāda uz to, ka tā nedrīkst darīt.

Kas tās bija par operācijām? Neviens cilvēks taču parasti operācijas negrib…

Ir arī cilvēki, kas grib operācijas. Piemēram, sieviete ļoti vēlas grūtniecību, bet viņas vecums, stāvoklis vai problēmas sarežģītība nedos kāroto rezultātu. Kad skaidri redzu, ka operācijai nav jēgas un riski traumēt sievieti ir lielāki, es pasaku nē. Arī par maksu es to neņemos, man ir savs ētikas kodekss, kam sekoju.

Ar ginekoloģisko sfēru saistītas pazīmes, ko sievietēm nevajadzētu ignorēt vai uzskatīt par normu?

Pirmkārt, nevajag ignorēt ginekologu. Reizi divos gados vajadzētu aiziet, uztaisīt sonogrāfiju, jo tiešām ir lietas, ko sieviete nejūt, bet mēs varam pamanīt apskates laikā.

Otrkārt, nevajag ignorēt savas sajūtas, savu pašsajūtu. Ja sieviete jūtas slikti saistībā ar ginekoloģiju, vajag aiziet un noskaidrot, varbūt arī nav nekādu problēmu, bet viņai par to pastāstīs, un viņa varēs saprast, kā ar to lietu sadzīvot.

Ja mēs runājam par simptomiem, neskaidra asiņošana no dzimumceļiem noteikti ir sarkanais karogs, ka vajadzētu atrādīties ginekologam. Arī cikla problēmas – tad noteikti jādodas pie ginekologa. Tā pati urīna nesaturēšana, noslīdējums – noteikti ir jāaiziet un jāatrādās, un jāpārrunā.

Kas vēl – sāpes. Stipras sāpes vēdera lejasdaļā, mēnešreižu sāpes arī var liecināt par nopietnām problēmām, arī par to pašu endometriozi. Noteikti ar to jātiek skaidrībā.

Ja pareizi saprotu, menopauzes vecuma pacientes pie jums nokļūst visretāk.

Nē, pie manis visretāk nokļūst pacientes, kuras sūdzas par menopauzes izraisītajiem simptomiem, piemēram, karstuma viļņiem, visu, kas saistīts ar hormonu aizstājterapiju utt. Bet urīna nesaturēšana, noslīdējumi, kas tomēr ir raksturīgi vecāka gadagājuma sievietēm, – tādas pie manis nāk regulāri.

Vai ir bijuši šokējoši, neticami gadījumi, kas jums likuši brīnieties, kā jaunai sievietei var būt tāda slimība?

Bija 17 gadu veca meitene, kurai bija tiešām liela mioma, ko mēs operējām. Starp citu, biju operējis viņas mammu pirms dažiem mēnešiem. Tas atkal ir jautājums par iedzimtību.

Man ir bijis tāds gadījums, kas man pašam toreiz ļoti, ja tā var teikt, nepatika. Tas nav saistīts ar Latvijas ārstiem, sieviete bija dzīvojusi ārzemēs, viņai bija sūdzības, un pusgadu viņa staigāja pie ārstiem, kas viņu vienkārši futbolēja viens pie otra, tad viņa atbrauca pie mums uz Latviju, un izrādījās, ka viņai ir jau stipri izplatījies dzemdes kakla vēzis. Tas bija šokējošs gadījums.

Ir bijusi arī diezgan jauna sieviete, ap 30, ar tiešām nopietnu noslīdējumu, ko operēju.

Ko sliktu sievietēm reproduktīvā vecumā nodara tas, ka viņām nav seksuālās dzīves? Nerunāsim par psiholoģisko aspektu, bet vai tas nodara arī ko fiziski?

Visas grāmatas saka, ka ne. Ja sieviete reproduktīvā vecumā nedzīvo dzimumdzīvi, viņai var būt psiholoģiski jautājumi. Un, ja nedzīvo dzimumdzīvi, viņa bieži vien ilgstoši neiet pie ginekologa. Tad viņa atnāk pie ginekologa, un liekas – viņa nav dzīvojusi dzimumdzīvi, tāpēc viņai ir endometrioze… Bet tā gluži nav, to ir grūti sasaistīt.

Ja jūs būtu sieviete, kādu izsargāšanās metodi lietotu?

Ar pastāvīgu partneri un ja nav plānota grūtniecība, hormonālā spirāle ir veids, ko arī iesaku savām pacientēm. Ja ir jaunas, nestabilas attiecības, tad, protams, prezervatīvi.

Tabletes jūs nenosaucāt. Kāpēc?

Nē, es neesmu pret tabletēm, bet, konsultējot par kontracepciju, ņemu vērā pacientes viedokli un, ja sievietei nav tādu domu, tad cenšos pieturēties pie metodes, kurā ir vismazāk personīgās iejaukšanās, kur pacientei nav par to daudz jādomā. Tabletes tomēr pieprasa konkrētu režīmu, ko ne vienmēr dažādu iemeslu pēc var uzturēt. Tablešu vietā ir maksts riņķis, ko es bieži izrakstu, un sievietes ir ļoti apmierinātas. Kopumā sievietes riņķi slavē vairāk nekā tabletes, jo ar tabletēm ir dažādas hormonu svārstības, šajā gadījumā hormonu izdalījums ir vienmērīgāks. Nav jādomā par tabletēm, to vispār nejūt un var par to aizmirst uz trim nedēļām.

Jo retāk ir jādomā par kontracepciju, jo labāk, līdz ar to mana izvēle būtu spirāle – ieliec uz 6–8 gadiem, un viss ir labi. Arī blakusparādības sievietēm ar hormonālo spirāli ir retāk nekā ar citām hormonālām metodēm.

Pēc jūsu domām, kādas izmaiņas sieviešu veselības jomā mums zinātne sola tuvāko desmit gadu laikā? Kādi jauninājumi vai revolucionāras metodes, kas šobrīd ir izstrādes stadijā?

Pašlaik notiek pētījums par endometriozi un sāpēm, kas, manuprāt, varētu būt diezgan revolucionāri. Pētījums notiek visā pasaulē, bet Latvijā arī ir trīs centri, kuros notiek šis pētījums, – Jūras medicīnas centrs ir viens no tiem, un mums pašlaik šim medikamentam ir diezgan labi rezultāti. Tas ir par ārstēšanu. Notiek arī daudz pētījumu par endometriozes attīstības saprašanu, lai varētu tālāk veikt nevis ārstēšanu, bet profilaksi.

Vai endometrioze ir bieži izplatīta lieta? Kādi ir procenti?

Viens no desmit noteikti, apmēram 10–15 % sieviešu ir endometrioze pēc oficiālajiem datiem, bet problēma ir tā, ka sievietes mēdz paciest sāpes, un tas netiek apstiprināts. Pēc datiem arī ir tā, ka no endometriozes simptomu parādīšanās līdz diagnozes noteikšanai vidēji paiet 7–10 gadi, un visu šo laiku sievietes vienkārši staigā sāpēs un pārdzīvo.

Tagad ir aktivitātes par to, ka sievietēm sāpīgu mēnešreižu dēļ vajadzētu dot brīvdienas. No vienas puses, es to atbalstu, jo nevienam cilvēkam nav jācieš stipras sāpes, bet, no otras puses, gribu pateikt – ja sievietei ir sāpes, viņai ir jāiet pie ginekologa un jāizmeklējas. Vienkārši ciest sāpes nav normāli, ir jāārstējas.

Kā jums šķiet, vai sievietēm ir vieglāks vai grūtāks mūžs veselības ziņā?

Ņemot vērā to, ka sievietes dzīves ilgums pārsvarā ir garāks nekā vīriešu, vajadzētu būt, ka vieglāks, bet es to, protams, nevarēšu pateikt. Sievietes ir emocionāli inteliģentākas, viņas vieglāk spēj pielāgoties dažādām situācijām, viņas izdzīvo un to atlaiž, tāpēc mūžs varbūt ir vieglāks. Vīriešiem emocionāls pārdzīvojums var diezgan kaitēt arī fiziski.

Tagad ir sievietes, it īpaši jaunākās paaudzēs, kas par sevi paziņo, ka ir child-free. Ko bērnu neesamība izdarīs vai neizdarīs ar organismu?

Pieņemts uzskatīt, ka neko. Piemēram, es neuzskatu, ka tad, ja sievietei nav bijušas dzemdības, viņai ir lielāks endometriozes vai miomas risks. Tomēr mēs bieži konstatējam, ka sievietēm, kam nav bērnu, ir miomas vai endometriozes simptomi, bet šo mēs vēl zinātniski nevaram apstiprināt. Nē, tas vēl nav izpētīts.

Un kādi jauni atklājumi ir?

Ir jauni pētījumi un publikācijas, kas parāda, ka cilvēka mikrobioms, zarnu mikrofloras izmaiņas vai biežāki iekaisumi var sekmēt endometriozi. Sākumā domāja, ka tad, ja ir retrogrādā menstruācija, tad ir endometrioze. Tad domāja, ja ir retrogrādā menstruācija un vēl kāds notikums, tad notiek transformācija un ir slimība. Tagad parādās pētījumi, kas liecina, ka bieži iekaisumi zarnās un mikrofloras izmaiņas palielina endometriozes risku. Tas papildina teoriju, ka tad, ja ir izmaiņas pārējā organismā, ir lielāka iespēja notikt tam notikumam, kas sekmē šūnu transformāciju, un rodas endometrioze. Agrāk par to nerunāja. Te nu atkal varam atgriezties pie tā, ko sieviete savas veselības labā var darīt un kam ir nozīme, – ēšanai, veselīga dzīvesveida piekopšanai utt. Varbūt agrāk par to nerunāja, jo ēdiens kopumā bija veselīgāks.

Vēl nepieminējām estētisko ginekoloģiju, jūs nodarbojaties arī ar to.

Es nodarbojos ar estētisko ķirurģiju, kas īstenībā var būt arī ārstnieciska – ja runājam, piemēram, par kaunuma lūpu plastiku, kad sievietei tas traucē dzīvot, staigāt vai nodarboties ar sportu vai dzimumdzīvi. Un varbūt viņa arī līdz šim nebija iedomājusies, ka tur var kaut ko darīt. Ir bijušas pacientes, kas teikušas, ka iepriekš nav zinājušas, ka dzīvē var būt arī tā. Visas hialuronskābes un PRP injekcijas, ar ko var ārstēt arī atrofiskas izmaiņas pie menopauzes, ja sieviete nevar lietot hormonus. Tad var lietot PRP, ir ļoti labi rezultāti ar labu panesamību.

Ir arī lāzerārstēšana, kas pirms dažiem gadiem parādījās Latvijā. Tad es pret to biju diezgan skeptisks, jo man ir bijusi pieredze, gan pastrādājot ar vienu lāzeri, gan redzot pacientes, kas atnākušas pēc lāzerterapijas, kurai nav bijis nekāda efekta. Tagad mums klīnikā ir cits lāzers, kuru izmantojam arī ārstnieciskā nolūkā, piemēram, endometriozes operācijās, bet tam ir parādījies jauns pielietojums tieši reģeneratīvajā ginekoloģijā, un man ir bijuši pilnīgi neticami labi rezultāti urīna nesaturēšanas gadījumos. Bet šeit ir jāizvērtē, vai konkrētā metode var palīdzēt vai labāk uzreiz sūtīt uz operāciju, jo šīs metodes ir dārgas, tās valsts neapmaksā. Tāpēc pēc vienas procedūras sievietei jāpasaka – vairs ne, tā jūs tikai iztērēsiet naudu. Man ir tā privilēģija atteikt operāciju, jo varu piedāvāt arī neķirurģiskas metodes.

Cik stipri sieviete no sievietes atšķiras reproduktīvās sistēmas lietās vizuāli?

Vizuāli ir ļoti dažādi. Katra sieviete ir individuāla. Arī no estētiskās puses, sieviete atnāk uz konsultāciju un saka: lūdzu, uztaisiet tā, lai ir skaisti.

Kā ir skaisti?

Tieši tā! Es saku – priekš manis jums viss ir ļoti labi, nevajag operēties. Tas atkal ir jautājums par stereotipiem. Bet sievietes ir ļoti dažādas, nav divu vienādu sieviešu.

Arī tālāk par acij redzamo?

Runājot anatomiski, vienmēr “tur” ir maksts, dzemde, olnīcas. Olnīcas gluži neatšķiras, dzemde arī ne, varbūt ir kādas nianses pozīcijā, bet uzbūve ir viena un tā pati. Vairāk tomēr atšķiras tas ārējais.

Visbeidzot, vai jums būtu interesanti sajust kaut ko, ko sievietes var sajust, bet jūs – ne. Kas tas būtu?

Parasti jau visi atbild – dzimumdzīvi.

Varbūt kāds grib piedzīvot dzemdības.

Diez vai. It īpaši, ja ir būts dzemdībās (smejas).

Septiņgadīgā Justīne no Rogovkas joprojām nav atrasta. Pirmo reizi publiski runā arī meitenītes tēvs