LTV kultūras žurnālistei un teātra kritiķei Henrietai Verhoustinskai aizvadītā vasara pagāja, filmējot savu sirdsdarbu – raidījumus Kultūrdobe. Pirms intervijas viņa brīdināja, ka pašas dārzā raidījuma cienīgus skatus nevajag gaidīt. Un viņa, kā allaž, bija godīga. Henrieta no visas sirds apbrīno cilvēkus, kuri ar lielu mīlestību velta savu brīvo laiku dārzam, bet pati aicinājumu caur pirkstiem savienoties ar melnzemi neizjūt. Taču viņai ir citas labas īpašības!

Henrieta, saprotu, ka nav viegls jautājums, bet – kurš no šajos daudzajos gados veidotajiem raidījumiem tev pašai šķiet vislabākais un vismīļākais?

Manuprāt, mums ar Andreju (Henrietas vīrs operators un kinorežisors Andrejs Verhoustinskis – red.) ļoti izdevās Daiņa Grūbes portrets ciklā Personība. 100 grami kultūras. Mēs taisījām šādus portretus par vairākiem Dailes teātra aktieriem, bet Dainis bija visatklātākais. Tagad, kad viņš ir prom no Dailes teātra, par ko man ir neizsakāmi žēl, tam portretam, manuprāt, ir vēl tāda papildu vērtība. Bet ārpus televīzijas man absolūti mīļākais darbs ir filma par Lidiju Doroņinu-Lasmani Lidija, arī kopā ar Andreju. Un filma Žagari par brāļiem Žagariem, ko taisīju ar Zitu Kaminsku, man arī ir ļoti tuva. Bet Lidija savā tīrībā un skaidrībā man liekas nepārspēta. Andreja ideja un milzīgais darbs, ko ieguldījām, lai sataisītu pusstundu garo skaņu celiņu, ko Lidija klausās, braucot pa upi…

Īpašas attiecības man ir arī ar filmu Delle, par ko saņēmām Lielo Kristapu. Māksliniecei Birutai Dellei līdzīgi man raksturīgas depresijas epizodes, un viņas dzīvesstāsts ir vienkārši… ārprātīgs. Viņa nekad mums nav ļāvusi to filmu rādīt televīzijā, to varēja noskatīties tikai kinoteātrī. Toreiz paralēli taisījām filmu televīzijai par Raimondu Paulu, un tas bija kaut kas tik diametrāli pretējs! Pauls visu laiku mūs vilka uz zoba, kacināja, stāstīja jokus, bija kā tāds šķīstošais C vitamīns, ko iemet glāzē, un tas uzputo. Un tad tu aizej pie Rutas, kura ir dziļa, sevī iegrimusi, kurai nepatīk nekas, ko viņa dara, kura katru dienu ir radošajās mokās, un katru dienu “mālē”, kā viņa to sauc… Un kopā ar viņu iegrimsti tādā tumšā akacī. Bija reizes, kad no rīta filmējām vienu un vakarā otru. Abi brīnišķīgi, radoši cilvēki, bet cik ārkārtīgi dažādi! Un cik spēcīgi bija nospiedumi, kurus tas manī atstāja… Jo, protams, veidojot filmas un runājot ar cilvēkiem, es ļoti tam atdodos.

Ja tev no visiem tiem dažādajiem darbiem, ko dari, būtu iespēja izvēlēties un atlikušo mūžu darīt kaut ko tikai vienu, kuru tu izvēlētos?

Bez TV raidījumiem Kultūrdeva un Kultūrdobe, kurus vadu, es vēl arī rakstu recenzijas, veidoju raidījumu Teātris.zip un izrāžu ierakstus kopā ar režisori. Atstāt kaut ko vienu? Esmu riktīgi uzsēdusies Kultūrdevai, no šīm iknedēļas tikšanās reizēm ar visdažādākajiem radošajiem cilvēkiem esmu kļuvusi atkarīga. Bet, ja kaut kas tikai viens, laikam tas būtu teātris. Jā, ja būtu jāpaliek pie kaut kā viena, es paliktu pie Teātris.zip un recenzijām. Arī tāpēc, ka Zip man nav jāiet kadrā. Kadrs uzliek visādas papildu prasības, kompleksus par izskatu, un es vairs neesmu slaida divdesmitgadniece. Ir arī mazliet savādi, ka bariņš profesionāļu, kolēģu pēc katra raidījuma apspriež arī tavu izskatu... Saprotu, ka tā ir daļa no profesijas, bet tā ir dīvaina sajūta.

Jā, ne vienmēr stilists nostrādā perfekti un ne vienmēr ir mana labākā diena, dažreiz tiešām neizskatos pēc moderna raidījuma vadītājas. Un tā tieksme pēc labāka vizuālā tēla liek darīt visādas muļķības… Piemēram, nupat iešpricēju pierē botoksu, tāpēc tagad man tāds pikts skatiens. (Smejas.) Man pašai šausmīgi nepatika mana izbrīnītā sejas izteiksme, kad piere savilkās grumbās. Tagad vairs nevaru to izdarīt, taču tagad mans skatiens ir dusmīgāks. Man jau Andrejs teica, lai liekos mierā un neko nedaru, un tagad arī mazliet nožēloju to savu botoksa gājienu.

Esmu arī pasākusi raidījumos visu laiku smaidīt, jo, kad esmu vienkārši nopietna, man parādās traģiska sejas izteiksme, kas neatbilst manai pašsajūtai. Ir tik daudz tādu lietiņu… Tāpēc, ja būtu jāizvēlas viens darbs, es izvēlētos Teātris.zip, kas man ārkārtīgi patīk un kur mani neredz. Ierakstīt izrādes – tā ir bauda un adrenalīns. Komandas darbs, ļoti interesants process. Arī veidot raidījumus kopā ar asprātīgo un gudro Ojāru Rubeni ir ļoti interesanti tieši tāpēc, ka viņš nekad neturas pie manis uzrakstītā scenārija, bet dara pa savam. Un rakstīt recenzijas man arī ļoti patīk.

Gaidīju, ka teiksi, ka tev vislabāk patīk taisīt Kultūrdobi, jo nu tik pateicīgs temats – dārzs! Vēl lielāku skatītāju mīlestību droši vien var iegūt tikai raidījumos par sunīšiem un kaķīšiem.

Šādu atbildi apsvēru, bet tas ir vasaras raidījums. Zip un mana otra atkarība – Kultūrdeva – ir visa gada process.

Kultūrdobe man ir ārkārtīgi tuvs raidījums. Pirmkārt, tas ir manis izlolots autorprojekts, mana ideja, kas ir dīvaini, jo, kad to iecerēju, mēs vēl dzīvojām dzīvoklī, mums nebija nekāda dārza. Kā tu vari redzēt, arī tagad īsti nav, bet vismaz ir zeme. Mājās visus augus apkopj Andrejs, viņš ir tas zaļo pirkstiņu cilvēks. Viņš, protams, cer, ka es varētu kaut ko apravēt, bet es to nedaru, jo man pret ravēšanu ir dziļš riebums kopš skolas un Lotosa laikiem, kad divas nedēļas bija jāravē bezgalīgas biešu vagas. Neesmu vēl nonākusi līdz tam, lai izjustu baudu no pirkstu savienošanās ar zemi.

Bet esi taču kādreiz kaut ko pati iestādījusi?

Hortenziju, kas vēl joprojām dīvainā kārtā zied un ko 19. maijā uzdāvināju Andrejam dzimšanas dienā. Bet arī to mēs īstenībā iestādījām abi – es biju tā laistītāja un pielīdzinātāja, kamēr bedrīti izraka viņš.

Bet man ļoti patīk sēdēt dārzā. Rīta kafiju no maija līdz oktobrim dzeru ārā, dažkārt arī uzvelku ziemas mēteli un izeju ar kafiju ārā ziemas laikā. Ogu sezonā man ļoti patīk iet pie krūmiem un šķīt tās jāņogas un ērkšķogas. Mums te ir vairāki ogu krūmi, ir lilijas, ko draudzene Zane Burnicka iestādīja. Kad visas ziedēja, bija brīnumaini skaisti. Vēl ir veco saimnieku pujenes. Mēs iedēstījām etiķkoku, un vēl man ir dažādi augi, piemēram, ložņu cekuliņš, ko iedeva Inese Zandere, bet Dainis Gaidelis iedeva dievkociņu.

Īsais stāsts par šo māju ir tāds – tā bija vecā padomju laika tintnīca, tās stiklotā piebūve ir arhitektes Zaigas Gailes ideja, viņas uzskicēta, cits arhitekts to realizēja. Te neviens nebija dzīvojis desmit gadu, bet iepriekš dzīvoja kāds vecītis, kuram bija visai dīvaina gaume attiecībā pret māju. Vanna virtuvē, daudzām sienām nebija apdares… Bet vispār šeit ir kārtīgi pamati, ļoti biezas sienas – viņš bija uzcēlis labu māju. Taču iekštelpas iekārtot viņam bija apnicis. Ar dārza darbiem arī nebija nodarbojies.

Tev Kultūrdobes filmēšanas laikā nav bijušas neērtas situācijas, kad nesaproti, par ko vispār ir stāsts un kas tas par augu?

Ir. Un vēl kā ir! Bet man ir ļoti veicies, pirmajās divās sezonās režisore bija Gunta Gaidamaviča – cilvēks ar dārzu. Pēdējās divas sezonas par manām režisorēm kļuva Laura Hirša un Ina Kronberga. Inai ir dārzs uz balkona, viņa ir augu fane, savukārt Laurai un Jurim Hiršiem ir milzīgs dārzs Vecumniekos, kur arī vienu no Kultūdobēm veidojām.

Kad pasaku kādu galīgu muļķību, es paskatos uz režisori un to redzu. Mēs apstājamies, un viņa man pasaka, kas tas par augu īsti ir, piemēram, ka tā nav petūnija, bet pelargonija. Tās divas es visu laiku jaucu! Tāpēc raidījumā izskatos gudrāka nekā esmu. Sapratām, ka gadiem spiest uz to muļķītes lomu, kas man bija pirmajā sezonā, arī nevar. Ceturtā sezona, laiks pieaugt un kaut ko apgūt! Kaut ko jau arī esmu apguvusi, jo sākumā es taču tiešām domāju, ka paprika ir sakņaugs. Joprojām galīgi neesmu gudriniece dārzu lietās, toties man ir gudrinieces režisores.

Kurš no filmētajiem dārziem uz tevi ir atstājis lielāko iespaidu un varbūt pat šoku?

Šokā es biju, aizbraucot pie modes mākslinieka Dāvida. Tagad jau visi zina, kādas viņam ir platības, tā milzīgā tomātu siltumnīca, kur katrs stādiņš piesiets ar diedziņu… Bet tā dārza apjomi! Man pirms tam likās, ka Dāvids ir tāds snobisks švītiņš, tāpēc viņa dārzā man patiesi bija šoks. Bet tādā cilvēciskā ziņu es nevaru aizmirst Gundas un Jura Vaivodu dārzu pie Gundas mammas Tukumā, kurš bija tik izkopts! Tur bija magnolija, bija persiks, bija tā sastādīti ziedi, lai dārzs zied teju visu gadu. Mēs tur bijām ķiršu sezonā. Bet mums katrā Kultūrdobē ir priekšnesums, un tad Vaivodi zem ķiršiem pilna ķiršu koka dziedāja Zigmara Liepiņa Ķiršu lietu. Ak, cik tas bija skaisti!

Bet citreiz arī kaut ko pieticīgu režisores ar operatoriem uztaisa tā, rezultāts ir brīnumains. Man mīļākais piemērs tam ir Jēkaba Nīmaņa māja Langstiņos, kur viņam bija daži podi ar garšaugiem, smilgas un priedes. Viņš nebija pļāvis, nebija veidojis mauriņu, vienkārši ļāvis smilgām augt. Režisores Lauras sejā sākumā, to ieraugot, redzēju apstulbumu – tas pat nebija dārzs, bet teritorija ar dabisku vidi, ar priedēm, starp kurām aug smilgas. Bet nofilmētajā raidījumā arī tas izskatījās ļoti skaisti.

Vai esi šajos dārzos piefiksējusi kaut ko, ko ļoti gribētu pārnest uz savu dārzu?

Man ir nu ļoti skaidrs, ka ar manu slinkumu un nevēlēšanos ravēt tāds dārzs man nevar būt. Tad man ir jāizvēlas, ka tiešām tam nododos ar sirdi un dvēseli. Jo šie cilvēki ar skaistajiem dārziem par tiem rūpējas katru dienu, gadiem. Piemēram, Sonitai Pāvuliņai ir peoniju dārzs. Viņa katrai peonijai zina nosaukumu, viņa katru dienu ar tām ņemas, tāpēc arī tās ir tik brīnišķīgas. Man uz to nav ķēriena, nav arī vēlmes. Man patīk aizbraukt paciemoties, es ar prieku paravēju tās 10–15 minūtes kameras priekšā – un laimīgi braucu mājās.

Cik ļoti tava dzīve ir mainījusies? Cik ļoti tā tagad atšķiras no 25 gadus vecās Henrietas dzīves? Un vai tu gribētu no tās Henrietas kaut ko dabūt atpakaļ?

No viņas neko negribētu gan. Es biju ļoti nelīdzsvarota būtne… Un esmu radikāli mainījusies – jaunībā biju varena bohēmiste. Biju viena no retajām ar savu dzīvoklīti, kaimiņi nepārtraukti sauca policiju, jo pie manis visu laiku ballēja cilvēki. Es tiešām biju visīstākā bohēmiste, liela daļa manu draugu bija aktieri – jo mums pie Silvijas Radzobes bija prakse, un mēs izsēdējām vienas izrādes mēģinājumus no galda perioda līdz pirmizrādei. Un tam pa vidu bija vareni tusiņi. Ja nebūtu dzelžainās Silvijas Radzobes rokas, nezinu, kur es būtu un ko darītu, diez vai vispār būtu pabeigusi to universitāti. Kaut gan mācījos labi, jo, kā teica Silvija, galva man esot apbrīnojama. Tagad gan vairs tā diemžēl nav… Jā, lūk, to gan es gribētu atpakaļ! To Henrietu, kas varēja ātri izlasīt grāmatas lappusi un pēc tam to atstāstīt vārds vārdā. Tas domas ātrums – tas man arī tagad noderētu Kultūrdevā.

Tev patīk kavēties jaunības atmiņās?

(Nopūšas.)

Skaties bildes no tā laika?

Neskatos. Jo jaunībā es biju smuka. (Smejas.)

Ko tu dari ar savu stresu?

Es esmu atkarīga no mākslas, un tieši tas man palīdz pret stresu. Brīvos brīžos eju uz galerijām, uz mākslas muzeju. Tur man nav slinkums! Tur man arī nekas nav jādara, tikai jāskatās un… jādomā. Man vispār patīk nodarbināt smadzenes. Agrāk ārkārtīgi daudz lasīju, bet tagad man šitais verķis – telefons – ar visiem saviem video un podkāstiem ir nedaudz atņēmis spēju koncentrēties. Protams, es joprojām lasu, vienīgi lēnāk, ar ātrumu viena grāmata divās nedēļās. Kā es iztīru prātu? Mums ir māja pie jūras, ejam tur pastaigās.

Tātad tev ir pat divi dārzi!

Tur ir viena dobīte, ko ierīkojusi Andreja māsas draudzene kopā ar Zani Burnicku. Kad viņas atbrauc, tad arī tiek galā ar to dobīti. Tur ir smilšaina augsne, nekas neaug, bet dobītē ir sagāzta melnzeme, kaut kādas pelargonijas vai petūnijas tur aug.

Tagad tu apjaut, cik daudziem kultūras cilvēkiem ir dārzi – un skaisti dārzi. Tev noteikti zvana un saka – paskaties, vēl tam un tam ir dārzs!

Nupat Inga Ābele atsūtīja ziņu, ka arī Antai Rugātei ir dārzs. Piefiksēju. Un arī pati Inga Ābele mums jau bija Kultūrdobē ar savām brīnišķīgajām rozēm.

Varu tikai apbrīnot šos cilvēkus, jo tas ir milzīgs darbs, ko viņi veic ar prieku. Tas darba prieks man arī liekas visapbrīnojamākais! Viņi izvēlas nevis sēdēt ar prosecco glāzi kaut kur Maljorkā, bet knibināties ar saviem dārzeņiem un ravēt.

Tu esi cilvēks, kurš publiski runājis par savu depresiju. Vai ir cerība, ka tā kādreiz vispār varētu pazust no tavas dzīves?

Es tiešām ļoti ceru, ka tā būs. Ka tas ir iespējams. Man arī tuvākajā apkārtnē ir paraugi, ka cilvēks var tam pārkāpt pāri un atteikties no antidepresantiem. Pašlaik man antidepresanti ir kā kruķis, jo negribu nonākt tajā bedrē, kurā biju. Esmu samazinājusi to lietošanu līdz minimumam, tomēr turos pie tiem.

Vai esi nožēlojusi, ka to publiski pateici?

Man ir nācies lasīt, ka “Verhoustinska publiski lielās ar savām mentālajām novirzēm”; tieši tāds bija tvīts. Jā, esmu saskārusies arī ar negatīvu reakciju, bet noteikti savu atklātību nenožēloju. Jo līdzīgs piemērs man pašai savulaik palīdzēja aptvert, kas ar mani notiek. Un ka nu jau ir galīgi slikti. Paldies Dievam, man nekad nav bijušas suicidālas tieksmes, depresija izpaudās kā negulēšana, trauksme, panikas vai apātijas lēkmes, kas ilgst vairākas dienas. Un man ļoti palīdzēja, ka tajā laikā par šo savu slimību atklāti rakstīja un runāja Dace Rukšāne. Man tas palīdzēja saprast, ka jāvēršas pie psihiatra. Nevis vispirms pie psihoterapeitiem, bet uzreiz pie psihiatra – kas ir pretēji tam, ko pašlaik sludina pašpasludinātais guru Nils Konstantinovs, kurš ir ļoti pret antidepresantiem un medikamentozu iejaukšanos cilvēka psihē. Es par to varu teikt tikai to labāko, jo tieši medikamentozā terapija man palīdzēja.

Kas vēl tev palīdz justies labi?

Mans enerģijas avots ir sarunas ar Andreju – mēs esam ļoti tuvi. Esmu sapratusi, ka ar to manu lielo vēlmi pēc vienatnes viņš ir vienīgais cilvēks, kurš šo vienatni netraumē, nesaskalda. Vēl arī meita. Sarunas ar Andreju vienmēr ir ļoti radošas. Protams, ne vienmēr, mēs runājam arī par sadzīviskām lietām, bet ļoti bieži mūsu sarunas ir tiešām tīri radošas. Mēs nākam no vienas jomas, mums vienmēr ir, par ko runāt. Un – Andrejs arī ir viens no tiem vīriešiem, kuriem patīk iet uz teātri! Kas, kā saprotu, ir retums, paskatoties uz publiku teātrī.

Bet vispār es atkopjos un enerģiju uzņemu, esot viena un darot kaut ko neko – palasot grāmatu, noskatoties filmu, izejot pastaigā. Pastaigas ir liela lieta! Mūsu rajons ir tik interesants, te, Šampēterī, ir tik daudz interesantu namu no senākiem laikiem. Tas man arī ārzemēs ļoti patīk – es noteikti esmu pilsētu, ne dabas tūrists. Jā, starp dabas taku un pilsētu es izvēlēšos pilsētu.

Vai tu mainītu savu dzīvi ar visiem tās grūtajiem brīžiem pret mūžīgu prieku?

Es nebūtu tik droša, ka tādi vienmēr priecīgi cilvēki vispār eksistē. Man ir draudzene, jau iepriekšminētā aktrise Zane Burnicka, kura arī vienmēr ir priecīga, enerģiska, platā smaidā, bet, tā kā viņa man ir tuva draudzene, es zinu, ka gadās arī citi brīži. Arī vispriecīgākajam cilvēkam gadās skumju brīži, tas ir neizbēgami. Jautājums – kā viņš to sagremo, kā tas no malas izskatās un kā viņš tam tiek pāri.

Tu šosezon būsi Spēlmaņu nakts žūrijas priekšsēdētāja. Un šķiet, ka nupat teātra cilvēku savstarpējās kaislības sit tik augstus viļņus kā nekad agrāk! Apvainojas, apvaino – un dara to publiski.

Man, protams, ir žēl, ka tiek apšaubīta žūrijas lēmumu leģitimitāte, bet tajā pašā laikā mēs neesam nekādas svētās govis – mūs drīkst kritizēt, drīkst paust viedokļus. Protams, žēl, ja tie viedokļi nebalstās faktos, bet izpušķojumos, tomēr vienalga uzskatu, ka labāk ir runāt, nevis izlikties.

Nosauksi savas pēdējā laika favorītizrādes?

Drīkstu runāt par pagājušo gadu, kad nebiju žūrijā. Man tāda izrāde bija Jāzeps un viņa brāļi Valmieras teātrī un JRT Melnais gulbis. Šīs divas man bija virsotnes.

Teātra kontekstā jūti, ka varbūt kādreiz vairs nesaproti, ko tie jaunie dara?

Es esmu no tiem pretējiem cilvēkiem! Savulaik Līvijai Akurāterei, Ievas Akurāteres mammai, teātra zinātniecei, patika viss, ko darīja jaunie. Es jaunībā mēdzu tāpēc paironizēt par viņu. Bet nu man ir sācies tas pats – man patīk jaunie cilvēki, man patīk, kā viņi izpaužas, runā, iestudē izrādes. Protams, ieslēdzu savu kritisko saprātu, bet man vienalga pārsvarā patīk. Atceros, kādreiz uz Līviju Akurāteri skatījos ar tādu ironiju, ka viņa ar tiem jauniešiem čupojās un apsveica katru idejas asnu viņu varbūt nožēlojamajos mēģinājumos radīt kaut kādu teatrālu darbu. Bet tagad es viņu pilnīgi saprotu – ar mani ir tāpat!

Cik labi pazīsti jauniešus caur savu meitu un viņas draugiem? Kā tu raksturotu jauno paaudzi?

Man ir diezgan netipiska jauno cilvēku vide, jo Katrīna vienpadsmit no divpadsmit skolas gadiem nomācījās Doma kora skolā, paralēli nedaudz arī Rīgas 1. ģimnāzijā. Un tā Doma kora skolas jauniešu vide ir tāda, ka viņi, piemēram, sanāk šeit mūsmājās bariņā un runā par bemoliem, viens otram kaut ko atskaņo uz klavierēm, demonstrē savas kompozīcijas, kopā dzied. Protams, runā arī par citām lietām, bet lielākoties viņus saista mūzika, viņi par to interesējas un runā. Es nedomāju, ka tās ir tipiskas jauniešu sarunas. Bet tie ir jaunieši, ko pazīstu es.

Tu biji vienkāršāka?

Es no 18 gadiem dzīvoju ar puisi – man bija svarīgi tikt prom no vecāku mājām, jo mans paps bija dzērājs. Mans puisis bija konditors. Un viņš pēc maniem četriem studiju gadiem manai mammai esot teicis – esmu pārstājis saprast, ko Henrieta man stāsta, nemaz nesaprotu, par ko viņa runā… Līdz ar to nezinu, vai mēs bijām vienkāršāki. Es biju ļoti pārņemta ar teātri, ar Silvijas Radzobes personību, dažādām teātra teorijām. Tajā visā es arī dalījos ar savu mīļoto cilvēku, un tā mēs arī izšķīrāmies. Aizgājām citos virzienos.

Uzaugot ar tēvu dzērāju, kāda ir veidojusies tava attieksme pret cilvēkiem, kas stipri dzer?

Paldies Dievam, no visiem vīriešiem, ar kuriem man ir bijušas ilgstošas attiecības, neviens nav bijis dzērājs. Esmu bijusi no tām meitenēm, kas izvēlas kaut ko radikāli atšķirīgu. Un viņiem visiem – visiem trijiem – rokas ir augušas no pareizās vietas, kas tēvam vispār tā nebija. Es kopdzīvei esmu izvēlējusies pretējo tipu. Runājot par alkoholu, atceros, kā bērnībā rakstīju dienasgrāmatā – lai zibens mani sasper, ja kādreiz iedzeršu… Un nepagāja ne pusgads, es iedzēru – un sāku dzert diezgan bieži. Līdz pienāca brīdis, kad beidzu dzert vispār. Mani arī no alkoholisma glāba tas, ka vienmēr pēc mazākās iedzeršanas bija šausmīgas paģiras, es pēc tam ilgstoši nevarēju uz alkoholu paskatīties. Un pēc vienām šādām paģirām es kaut kā pārstāju dzert vispār. Tagad jau ir sestais gads, kopš nelietoju alkoholu.

Ir kādreiz doma paņemt vienu glāzi, vai arī tev tas vispār ir beidzies?

Ir beidzies, man arī vairs negaršo. Kad Andrejs nopērk kādu garšīgu vīnu, liek man pielikt mēli un pagaršot, jo viņš nav samierinājies ar šo manu pilnīgo atturību. Kādreiz viņam visu laiku mājās bija gardie vīni, jo es biju tā vīna sagādniece. Es gan biju koncentrējusies uz konkrētas šķirnes, Sauvignon Blanc, un tieši Marlborough ielejā Jaunzēlandē augušajām vīnogām. Tos es arī iegādājos, un tie nebija tie lētākie vīni. Ak, cik tur naudas aizgāja… Līdz vienkārši pārstāju. Es arī joprojām nedomāju, ka esmu atmetusi uz visu mūžu, pilnīgi iztēlojos sevi vecumā ar sarkanvīna glāzīti šiverējam pa āru, bet… Kaut kā vienkārši pārstāju. Varbūt es to savu devu arī jau izlietoju. Kā sievietei ir olšūnu skaits, tā varbūt man bija alkohola devu skaits, kuru es vienkārši veiksmīgi piebeidzu.

Atgriežoties pie Kultūrdobes – tie talantīgo cilvēku skaistie dārzi vispār kaut kad varētu beigties?

Es domāju, ka nebeigsies, jo katru reizi, kad pie kāda aizbraucu, šis kāds man iesaka vēl kādu. Un ja tu zinātu, cik tie cilvēki savos dārzos ir brīnišķīgi! Man ļoti patīk Kultūrdeva, jo tās ir tādas intelektuālas sarunas par daiļradi, kas man ļoti interesē. Tur cilvēks nāk ļoti koncentrējies, ar savu mērķi un plānu, ko grib pavēstīt. Pārsvarā tas ir saistīts ar kādu darbu, ko viņš tajā brīdī veic, – jauna izstāde, filma, teātra izrāde. Un tad ir Kultūrdobe, kur tu atbrauc, un cilvēks ir savā teritorijā, viņš ir par sevi drošs, atraisījies, viņam nespīd virsū prožektori. Ar visu to, ka mēs ierodamies astoņu cilvēku sastāvā, viņš ir priecīgs, lepns un atbrīvots. Savā dārzā cilvēki ir atraisījušies, laimīgi, vispār par darbu nedomā. To vērot ir baigais kaifs. Man ļoti patīk šis projekts, es to izbaudu, vienmēr ar prieku sagaidu izbraukumus un filmēšanas, jo zinu, ka būs forši.

Šodien pateicu trīs sievietēm, ka braukšu tevi intervēt, un viņas visas reaģēja tā – vai, kā man patīk Henrieta Verhoustinska! Es pat nezināju, ka tu tik ļoti patīc cilvēkiem.

O, man ir arī daži heiteri, kuri izpaužas par manu mūžīgo zviegšanu; tā viņi to sauc. Ir arī sāpīgi gadījumi, kad cilvēks, kuru es ļoti cienu, raksta – tas parasti ir par Kultūrdevu –, cik esmu pavirša, nekompetenta, ārprātīga. “Tā zviegšana un tutošana, tūlīt pat nomainiet to Verhoustinsku!” Ir viens tāds, kas regulāri atraksta šādas vēstules. Tas ir sāpīgi, es, protams, apraudos, bet vispār nojaušu, ka ir arī cilvēki, kas par mani ir labākās domās. Vakar tieši braucu uz Ievas Iltneres izstādi galerijā XO, man blakus sēdēja vīrietis, kurš, kad kāpām ārā vienā pieturā, padeva man roku un teica – man tā patīk jūsu raidījumi, Henrieta, paldies jums par jūsu darbu! Es tik šausmīgi samulsu, ka viņam pat lāgā paldies nepateicu, tikai stulbi smaidīju. Bet tas ir Kultūrdobes sezonās, jo Kultūrdevu tomēr skatās specifiskāka auditorija, kam interesē tieši kultūra. Ļoti skatās ārsti un skolotāji, to esmu piefiksējusi, kamēr Kultūrdobei auditorija ir plašāka.

Cik laimīga ir tava dzīve?

Ļoti laimīga. Tiešām. Šobrīd viss ir sakārtojies tā, ka es sēžu savā dārzā pie apaļā galdiņa ar kafiju un bieži vien domāju – ak Dievs, cik labi! Pat nedaudz eiforiski labi.

“Tas noteikti nav normāli! Nezinu, kā sirdsapziņa nemoka tos cilvēkus, kas tā dara.”