Beidzamā laika aktualitāšu gaisotnē tajās abās ievijies nāves temats, par kuru aktieris spēj runāt ar šķietamu vieglumu. Ne tikai par paša atveidotā miljonāra Valtera Ķēniņa gaitām seriālā «Nemīlētie», bet arī kara nesto postu Ukrainā. Starp citu, par pirmo viņš ir tik noslēpumains, ka atstāj mūs pamatīgās pārdomās… Tās tik būtu ziepes, ja Ķēniņš atgrieztos!

Tikko seriāla «Nemīlētie» skatītāji piedzīvoja neticamo – Valtera Ķēniņa aiziešanu. Tāda muļķīga nāve – nomirt pirtī aiz stikla durvīm… Noteikti būtu iekļaujama šovā «1000 veidu, kā nomirt».

Iemesls pārdomām, jā…

Kādām tieši – ka «nāve ir muļķīga» vai ka «stikla durvis», kas tomēr varētu nozīmēt kādas iespējas? Tēla izglābšanos, piemēram…

Tas ir uzdevums skatītājiem. Domāt. (Pasmaida.)

Kā sadzīvojāt ar savu despotisko varoni? Varbūt jums Valters nemaz nešķita despotisks?

Viņš nav despotisks, viņš dzīvo tā, kā ir jādzīvo dotajos apstākļos. Jo nav iespējas citādi dzīvot. Viss no malas tiek darīts tā, ka viņam nav citas izejas. Taču viņš ir cilvēks, kurš grib izdarīt savu darbu līdz galam.

No skatītāja pozīcijām visvairāk žēl, ka Ķēniņš nepaspēja uzzināt, ka dēls tomēr nav viņa un piedzīvot znota sakāvi. Nebija žēl, ka jāšķiras? Saņemot scenāriju, aktieri droši vien cer, ka viņa atveidotais varonis dzīvos ilgi un laimīgi.

Rakstiet, ka Ķēniņš tic mūžīgai dzīvošanai. Agri vai vēlu viss nostājas savās vietās, par visu ir jāmaksā. Par visu! Tā ir dzīves likumsakarība.

Ķēniņam bija prototips?

Nē, prototipa nebija. Bet ļoti labi viņu sajutu, it kā es pats būtu Ķēniņš. Tāds jau ir aktiera pienākums.

Atšķirībā no seriāla, kam varam domāt līdzi pēc izvēles, reālais karš Ukrainā šādu izvēli neatstāj. Kā jūs uz šī fona jūtaties?

Krievijas uzbrukums Ukrainai bija šokējošs, lai gan, atklāti sakot, pirms tam jau nojautu, ka kaut kas tamlīdzīgs notiks. Karš nes lielu postu un ciešanas, tomēr jāatzīst, ka šai drausmīgajai situācijai ir arī pozitīvs aspekts – ir sācies Putina varas sabrukums. Par to nav ne mazāko šaubu. Esmu par mieru un cilvēcību un nākotnē raugos optimistiski. Kā izteicās Imants Lancmanis, pēc kara parasti notiek augšupeja. Karš sapurina cilvēkus, liek viņiem pārvērtēt dzīvi un padomāt, kā tad īsti dzīvot tālāk.

Vai agrāk, filmējoties Krievijā, par Putina varu nedomājāt?

Kad filmējos Krievijā, par politiku īpaši nerunājām. Atšķirīgie politiskie uzskati netika akcentēti. Ja kāds domāja citādāk, to lika mierā. Pozīcija bija tāda – lai katrs dzīvo, kā grib. Es gan ievēroju kaut ko citu būtisku.

Viesojoties Krievijā, es vienmēr izjutu manāmu agresiju. Vienmēr. Nekad tur neesmu juties brīvi un mierīgi kā mājās.

Piemēram, staigājot pa Maskavu, ievēroju, ka katrai sētai priekšā bomis un katrā vietā – sargs. Ko viņi tur tik briesmīgi sargā, es nezinu. Tā viņiem tāda nacionāla īpatnība. Un to cilvēku, kuri sargā un kontrolē citus, ir vēl vairāk nekā policistu. Arī metro varēja redzēt nomāktību un drūmumu. Tādi agresīvi skatieni. Nebija šaubu, ka atrodos agresīvā vidē.

Krievija – tā ir milzīga teritorija, kuras liela daļa netiek apsaimniekota. Tur tikai pumpē ārā dabas resursus. Reiz devos uz Magadanas apgabalu, Transportnija ciemu, kur 1954. gadā piedzimu. Kad lidojām atpakaļ no Magadanas uz Maskavu, stundām skatījos lejā – tur nebija nevienas apdzīvotas vietas, tikai kalni un meži. Krieviem pieder milzīgas teritorijas, kuras stāv neapsaimniekotas, bet tajā pašā laikā viņi negrib atdot japāņiem mazās saliņas, kuras reiz okupēja.

Jums viņu raksturs nav svešs.

Nav, jo esmu tur ne tikai dzimis, bet arī dienējis. Un man nospļauties par to, kā viņi tagad cenšas iztaisīties. Es saviem krievu skatītājiem jau uzrakstīju – kamēr pie varas būs Putins un viņa hunta, manas kājas Krievijā nebūs. Kad Krievijā notiks pārmaiņas, to es nezinu. Iespējams, tad es viņiem vairs nebūšu vajadzīgs, bet par to neuztraucos, jo man tas nav raksturīgi. Es daru to, kas man jādara, un labi apzinos, ka šī dzīve nav mūžīga. Es neprognozēju neprognozējamas lietas.

Aktiera darbs jūs satuvinājis arī ar Ukrainu.

Esmu bijis arī Ukrainā. Kopā ar Arni Līcīti apbraukājām Ukrainu ar izrādi «Ezītis miglā». Skatītāji mūs labi uzņēma, un tas, ka runājām krievu valodā, nevienu īpaši neuztrauca. Ja ir runa par cilvēka būtību, valodai ir tikai pakārtota nozīme.

Pieminot Līcīti, atceros viņa izteikumus par Latvijā esošo piekto kolonnu. Tik apjomīgas kolonnas nav ne Lietuvā, ne Igaunijā. Un tas nav tāpēc, ka esam pa vidu un mums ir izdevīgs ģeogrāfisks stāvoklis. Vienkārši pie mums ir tādi cilvēki, kādi tie ir – gan valdībā, gan biznesā. To mēs labi redzam arī patlaban. Šie cilvēki ir nekādi. Viņi ir tādi, kuriem sava kabata ir svarīgāka par principiem. Un tikai tad, kad viņus piespiež pie sienas, viņi bailēs sāk runāt citu valodu. Un tāda kārtība pie mums jau ir trīsdesmit gadus. Tieši tik ilgi mēs tiekam čakarēti.

Tas pats stāsts par tautas raksturu. Arī latviešiem tāds ir…

Latviešiem ir virkne labu īpašību, bet ir arī sliktas. Un viena no tām – nepārvarama tieksme nogrābt to lielāko speķa gabalu.

Un tieši šī tendence trīsdesmit gadus ir dominējusi Latvijas politikā. Sekas šai politikai mēs labi redzam Latgalē – vai tās ir rūpes par cilvēkiem? Vai tās ir rūpes, lai cilvēki Latgalē justos kā latvieši, kā Latvijas valsts piederīgie? Mēs esam viņus atgrūduši un ļāvuši kulties, kā viņiem pašiem sanāk.

Tagad runā, ka beidzot pienācis laiks izglītībā pāriet tikai uz latviešu valodu. Mēs paši sev esam uzlikuši traucējošas bremzes. Tas ir nožēlojami, ka tikai trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas mēs runājam par latviešu valodas ieviešanu skolās. To vajadzēja izdarīt jau sen. Ja tā būtu noticis, tad tagad neviens par to nerunātu. Tas ir idiotiski, ka ir noticis tā, kā ir noticis.

Kad atguvām neatkarību, vajadzēja uzreiz nodefinēt nacionālas valsts pamatnostādnes. Diemžēl mēs par to baidījāmies runāt. Mūsu zemē ļaudis var runāt kaut vai desmit valodās, bet valsts valodai jābūt vienai – gan lietvedībā, gan zinātnē, gan kultūrā, gan izglītībā.

Pagājušajā vasarā savās lauku mājās iesākāt rīkot radošus vakarus. Vai tos turpināsiet?

Pirms kāda laika viesojos Anglijā, kur nospēlēju trīs izrādes ar Aleksandra Čaka dzeju. Kaut ko arī nopelnīju. Par naudu es īpaši neuztraucos, kaut arī man nav iekrājumu. Man reizēm kabatā nav neviena centa, bet reizēm – kaut kas ir. Tas atkarīgs no tā, cik es citiem esmu vajadzīgs.

Čaka dzejas vakarus esmu rīkojis arī Latvijā, savas lauku mājas verandā. Pērn bija liels pieprasījums, visiem gribētājiem pat nespējām nodrošināt biļetes. Redzēs, kā būs šogad. Paredzams, ka šie pasākumi notiks aprīļa beigās un maija sākumā. Augustā es un mans radinieks Svens Vilsons, kas ir džeza ģitārists, piedāvāsim Ziemeļnieka dzejas pasākumu ar Jura Kulakova mūziku.

Varbūt esat apsvēris pievienošanos kādam no profesionālajiem teātriem?

Lielie teātri man nepatīk, jo tie tevi čakarē. Liek darīt to, ko tu negribi. Bet man patīk darīt to, ko es gribu.

Arī patlaban atrodos laukos, jo manā dzīvē liela nozīme ir vientulībai, vienatnei. Es reizēm pamūku no bērniem un sievas, lai pabūtu viens. Tas gan nenozīmē, ka viņi man nav svarīgi un es par viņiem nerūpējos. Nē, man vienkārši reizēm vajag būt vienam.

Mūsu lauku māja atrodas Upesgrīvā, aptuveni simts kilometru no Rīgas. Par garlaicību man nav jāsūdzas, jo lauku saimniecībā vienmēr ir, ko darīt. Tas jāpārliek, tas jāpielabo, tas jāuzfrišina. Reizēm mierīgi pasēžu, paklausos džezu un kaut ko palasu. Kad esmu uzlādējies, atkal varu doties un pastrādāt. Piemēram, nesen uztaisīju virtuves nosūcējam rāmi. Taisu žogu – lai stāv gadus piecdesmit. Tad vēl būs jānokrāso šķūnis. Darba netrūkst. Es par to nesūdzos, jo rokas man ir izaugušas īstajā vietā.

Vēl man ir vēlme rakstīt, un to arī daru. Šis tas jau ir uzrakstīts, tie ir stāsti. Rakstu sev, nevis lai publicētu. Iespējams, vēlāk uzrakstīšu savas atmiņas – par visu to, kas ar mani ir noticis. Starp citu, pirms kāda laika kāda kundzīte gribēja rakstīt manu biogrāfiju. Es drusku palasīju un sapratu, ka tādā stilā labāk nevajag. Viņa nebija uztvērusi, kā īsti esmu dzīvojis.

Pagaidām jūtos pietiekami enerģisks, un nekas man nesāp. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka cilvēkam pašam jātiek galā ar sevi. Mēs pārāk daudz gribam, lai mūs apkopj un apčubina. Mums pašiem par sevi ir jāparūpējas. Savā vecumā jūtos pietiekami labi, arī galva skaidri strādā. Netrūkst dažādu ieceru un projektu, un es nemaz nezinu, kā es to visu paveikšu.

Vai jūtat, ka laiks arī jūs maina?

Esmu sapratis vienu. Ja mēs gribam kaut ko mainīt, tad reāli varam mainīt tikai sevi.

Viens no korifejiem, kas mani ievadīja aktiermeistarībā, bija režisors Oļģerts Kroders. Un viņš teica, ka visi sūdi sākas brīdī, kad kāds grib kaut ko mainīt. Tā parasti notiek, ja kāds sāk mācīt citus un cenšas viņus pārveidot. Tādiem cilvēkiem es varu vienīgi ieteikt mēģināt pārmainīt sevi, nevis citus. To mēs redzam arī globālā mērogā, kad vēlme mainīt citus izraisa briesmīgus karus.

Protams, karš Ukrainā nes daudz posta un iznīcības. Taču – ja mēs paraugāmies uz šo situāciju filozofiski, šeit saskatāma arī gaišā puse. Un to gaišo es saredzu pārmaiņās, kas ar mums notiek. Mēs sākam citādāk domāt un justies. Šis laiks liek mums aizdomāties par nāves esamību un būtību. Vai mēs patiešām mirstam, vai arī tikai domājam, ka mirstam? Un varbūt nāve nemaz nav nekas slikts? Tas gan nenozīmē, ka es tagad aicinu visus kolektīvi nomirt. Katram pašam jāsaprot, kā šo dzīvi nodzīvot pēc iespējas labāk un godīgāk. Un, nodzīvojot šo dzīvi, mums vajag nevis baidīties no nāves, bet gan aiziet ar augstu paceltu galvu.

MĀRTIŅŠ VILSONS

Dzimis 1954. gada 13. decembrī Magadanas apgabalā.

Pirmā darba pieredze Latvijā: 17 gadu vecumā skatuves strādnieks Drāmas teātrī.

Pirmā kinoloma: filmā «Mirāža» (1983).

Filmējies vismaz 35 filmās un seriālos.

Tētis astoņiem bērniem.

Kas ir nīderlandiešu ziedu firma, kam nepaveicās nonākt "uzvaras dienas" svinībās?