Notikumu centrā arī trešajā sezonā ir prasmīgi izveidotais izmeklētāju duets: dzīves pamatīgi apskādētais Ričards Eversons (Andris Daugaviņš) un jaunais censonis Oskars Tirsa (Niklāvs Kurpnieks), bet viņu dienaskārtībā ir jaunas meitenes pazušana Kandavā, kas aizsāk biedējošu notikumu ķēdi un noved pie šausminošiem atklājumiem un briesmām.

Ak, Tirsa, Tirsa… Jociņi par Oskara uzvārda rīmēšanos ar kādu ķermeņa daļu ir smieklīga. Sākumā. Rupjību un zem jostasvietas joku izmantošana vispār ir jocīga lieta. Vēl arvien teātru zālēs dzirdam skaļus smieklus, izskanot kādam stiprākam vārdam, tomēr gribas domāt, ka esam izauguši un jokus var mērķēt arī augstāk. Trešās sezonas ainā, kur pēc kārtīgas ballēšanās abi galvenie varoņi ir apstājušies mežiņā nokārtot dabiskās vajadzības un tā nonāk citu likumsargu uzmanības lokā, jociņi par Tirsu, kurš mežā dara jūs paši sapratāt ko, liek klusībā nopūsties: «Jā, mēs jau pirmajā sezonā sapratām, Vlad, riktīgi rēcīgi – Tirsa, d…» Līdzīgi ir ar lamāšanos – ja tā notiek tikai ar mērķi izklaidēt skatītāju un likt viņam smieties, tas vienmēr būs samāksloti un nevietā.

«Nelūgto viesu» trešā sezona vispār atgādina ambiciozu jaunieti, kurš uzvarējis kādā lokālā realitātes šovā un tagad ir gatavs darīt visu, lai nezaudētu iegūto popularitāti. Rodas izjūta, ka mēģinājumos izpatikt skatītājam (lasi – «Nelūgto viesu» uzticīgajam fanam) trešajā sezonā režisors vēl uzkrītošāk ir mēģinājis sastūķēt visu – komēdiju, sadzīvisku drāmu, izaugšanas stāstu, psiholoģisku trilleri un vēl virkni citu žanru. Diemžēl ne ar visu ir izdevies tikt galā. Ja vēlas spraigu detektīvstāstu par bērnu seksuālu izmantošanu, vai patiesi tik daudz laika būtu jāvelta tam, kā galvenais varonis mācās tango vai viņa kolēģis mēģina atkratīties no uzmācīgas pielūdzējas? Sadzīviskās ainiņas nenoliedzami ir amizantas, bet šis tomēr ir krimiķis. Lai gan īsti droša par to es neesmu – izmeklēšanas stāsts ir apaudzis ar tik daudzām blakuslietām, ka brīžiem pat izkrīt no prāta, kādu noziegumu īsti šķetinām. Taisnības labad jānorāda, ka «Tet TV+» platformā seriālam pievienoti ne tikai detektīva, bet arī drāmas un komēdijas žanri, kam skatītāju vajadzētu brīdināt, kas gaidāms.

Kur pazūd varoņi?

Arī ar varoņiem notiek dīvainas lietas – tie uzrodas, tad pāris sērijas pazūd bez pēdām, lai atkal uzrastos. Atliek vien minēt, vai tas noticis aktieru aizņemtības vai citu apstākļu dēļ, jo stāsta ritmam tas nekādi nepalīdz. Drīzāk – kaitina. Spilgtākais piemērs ir Oskara Tirsas vecmāmiņa (Inese Kučinska), elegantā un šausmas iedzenošā Tirsu klana Vito Karleone, kura no ārzemēm ieradās tikai uz mazdēla kāzām, bet nezināmu iemeslu dēļ aizkavējās, lai… jā, ko īsti viņa dara? Un ar ko nodarbojas Oskara māsīca Rasma (Līga Zaice)? Kāda ir pavedinošās Helēnas (Kintija Stūre) loma visā? Šīs varones ir ļoti spilgtas, aktrises savās lomās pārliecinošas, bet nepamet nojauta, ka visā jezgā un daudzajās sižeta līnijās viņām gluži vienkārši nepietiek laika un vietas, un tas atstāj pavirša stāsta iespaidu.

Seriāla veidotāji sociālajos tīklos pauduši, ka šīs sezonas mērķis ir bijis aktualizēt bērnu seksuālo izmantošanu – atgādināt sabiedrībai par šādu noziegumu esamību un to, ka nedrīkstam palikt vienaldzīgi. Šāda virstēma ir ļoti drosmīga izvēle, it īpaši tādēļ, ka tas prasa darbu ar aktieriem bērniem. Kas notiek pašā seriālā? Upuri uzrodas un tikpat ātri izplēn fonā, tā vietā fokusējoties uz vietējo dzērāju drāmu vai nepamatoti ilgiem Oskara sievas Amandas (Gerda Embure) mēģinājumiem labot dusmās pieļautu stulbību, kurai patiesībā lielajā stāstā nav nekādas nozīmes.

Tīkami nemainīga kvalitāte «Nelūgto viesu» stāstā ir Oskara un Ričarda kolēģis Uģis, kuru atveido Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita. Jau no pirmās sezonas tiek radīta sajūta, ka viņš varētu būt «sasmērējies», un trešajā sezonā šaubu ugunskuram tiek piemestas arvien jaunas pagales, tomēr Uģim izdodas kļūt par to tēlu, kam notici un patiesi dzīvo līdzi. Būtiski – viņš pret izmeklēšanas darbu izturas atbildīgāk par abiem pārējiem kolēģiem. Trešajā sezonā absolūti brīnišķīga ir epizode, kad vientuļajam vilkam tiek uzticēta mazās Tirsas auklēšana – vīrieša centība ir atbruņojoša un pēc tās kļūst neiespējami noticēt, ka viņš varētu būt iesaistīts noziegumos pret bērniem. Tad jau pats Ričards, kurš braukā ar pilnīgi svaigu ne to pašu lētāko auto rada daudz lielākas aizdomas.

Stāsts ar caurumiem

Lai gan daudziem šķiet, ka «Nelūgto viesu» stāsta veidošanā piedalās arī Lelde Kovaļova, kura ir vairāku veiksmīgu spriedzes romānu autore un pēc kuras romāna tapa arī Kovaļovu tandēma pirmais ekrānkopdarbs «Bezvēsts pazudušās», kādā no seriāla aizkadru sērijām viņa uzsvēra, ka šis ir pilnīgi un galīgi Vlada scenārijs. Iespējams, te arī meklējams iemesls sižeta nepilnībām un loģikas kļūdām, kas traucē izbaudīt stāstu – scenārija autors un režisors vienā personā tik ļoti izdzīvojis galvā paša rakstīto, ka viņam viss ir skaidrs, bet sīkas aizķeres paslīd garām nepamanītas vai nenozīmīgas.

Vai tiešām starptautiska pedofilu tīkla vadītā skolā neviens neiedomātos nomainīt slepenas ieejas atslēgas, ja tās būtu pazaudētas? Nē. Varbūt viņi to darītu pēc tam, kad kāds no skolēniem būtu izmucis? Arī nē. Varbūt tad, kad bīstami tuvu sāk klejot ziņkārīgs policists? Nē, nē. Vai tiešām Oskars savai un apdraudēta bērna dzīvībai izšķirošā brīdī zvanītu cilvēkam, kuram neuzticas? Izrādās, ka jā. Un tās ir tikai dažas no stāsta klupšanas vietām.

Par vienu no seriāla fanu visvairāk apspriestajām kļuva Tirsas mentālā sabrukuma aina septītajā sērijā, ko daži vērtēja kā dižāko, kas noticis Latvijas kino. Iespaidīga, nenoliedzami, Kurpnieka aktierdarbs ļoti spēcīgs, nenoliedzami, bet, sitiet kaut nost, noticēt un līdzi just – neiespējami. Pat ja piever acis uz praktiskām niansēm, kur viņš ceļa posmā Kandava-Liepāja dabūja ne tikai klauna grimu un uzvalku, bet arī matu mašīnīti, visā notiekošajā ar bērnu ballīti un tālākajiem notikumiem ir tik daudz neiespējamā, ka pat drusku gribējās cerēt – tas būs Oskara murgs ar aizgājēju balsīm fonā. Paldies Dievam, ka Tirsa vismaz ir ticis pie mazas īres mašīnītes, jo citādi viņam prāvais ceļa gabals līdz Liepājai būtu bijis jāmēro ar skrituļslidām, ko jaunais kārtībsargs uz brīdi bija izvēlējies kā ērtāko pārvietošanās līdzekli pa Kandavu. Diezgan izaicinoši, vai ne? Vispār notikumu un varoņu mētāšanās starp Kandavu un Liepāju mulsina un nav līdz galam skaidrs, kamdēļ tas darīts, jo pilsētas nav nemaz tik tuvu viena otrai, bet viens milzīgs ieguvums no tā gan ir – ekrānos plaši pārstāvēts arī Liepājas teātris.

Skatoties «Nelūgto viesu» pēdējo sezonu, ir cerība, ka atbildes uz daudzām neskaidrībām sniegs noslēguma sērija un kaitinoši neprecīzas nianses vai lieka vilcināšanās iepītas apzināti, lai pakacinātu skatītāju un kāpinātu spriedzi, bet diemžēl te gaida vilšanās – noslēgums daļu robu aizpilda, bet vietā nāk jauni jautājumi. Un diemžēl pēc fināla sērijas šķiet, ka liela daļa no fanu piedāvātajām versijām stāsta noslēgumam būtu bijusi ja ne veiksmīgākas, tad noteikti negaidītākas un pārsteidzošākas. Bet varbūt tieši tāds bija režisora nolūks – pārsteigt ar to, ka pārsteigumu nav.

Cik liela ir Kandava?

Ja par «Nelūgto viesu» kā visu laiku labākā latviešu seriāla statusu varētu diskutēt, vienai lietai gan ir jāpiekrīt – šim seriālam ir ļoti labs mārketings, kas kļuvis iespējams ļoti spilgto galveno varoņu dēļ. Neilgi pirms trešās sezonas noslēguma pārdošanā nonāca arī «Nelūgto viesu» suvenīri – zeķes, automašīnas gaisa atsvaidzinātāji, krūzītes un citi nieki ar ikoniskām frāzēm no seriāla.

Tāpat seriāls Latvijas kinokartē iezīmējis Kandavu. Nezinu, vai pilsēta jau pamanījusies to izmantot tūristu pievilināšanai ar «Nelūgto viesu» tūrēm, bet vismaz savos vasaras plānos esmu iekļāvusi aizbraukt uz skaisto Kurzemes pilsētu un ceru kādā kafejnīcā nobaudīt Tirsas iecienīto brokastu piedāvājumu ar tēju vai stiprāku Ričarda kokteili. Kā arī izstaigāt pilsētiņu, lai pārliecinātos, ka tā patiesi ir tik liela, lai divi pieaugušie pavadītu visu dienu, skraidot pa to pusaugu meitas meklējumos. Tāpat gribas aizbraukt uz Enguri, lai mēģinātu atrast, kur tur varētu slēpties septiņstāvu nams, kas bija liktenīgs kādam detektīvam, kas bāza degunu, kur nevajag.

Vairākās jomās «Nelūgtie viesi» patiešām ir viena no labākajām Latvijā tapušajām daudzsēriju filmām. Tomēr negribētos, lai mēs savā latviskajā pieticībā samierinātos ar mūžīgo «nē, nu priekš latviešu seriāliem šis ir labi». Kovaļovu duetam piemīt vajadzīgās kvalitātes – ambīcijas, aktuālu un sociāli jutīgu tematu prasmīga sajušana, augstas prasības pret ekrāndarbu vizuālo valodu –, lai radītu ne tikai izklaidējošu, bet arī detaļās noslīpētu darbu. Tā kā viņi jau paziņojuši, ka sāks darbu pie jauna seriāla, atliek vēlēt izdošanos un, iespējams, kādus liekus acu pārus, kas pasekotu stāstam.

Vai būsim gatavi nospiest šoka pogu? Kas šobrīd ir skaidrs par ieceri publiskās vietās izvietot defibrilatorus