Ja mēs uz dzīvi skatāmies kā uz gadalaikiem, kurā jūs patlaban atrodaties?

Es teiktu – vēl ziema. Lai gan pēdējās dienas bijušas cerīgi pavasarīgas, realitāte atgādina par sevi. Rēķini, ko mēs visi saņēmām, bija astronomiski. Tomēr, kā saka, lai tikai nebūtu kara. Ko tad par rēķiniem pārāk žēloties, ja dzīvojam tādā piekrievijas placdarmā, un pasaule pašlaik ir tik neaprēķināma. Paldies Dievam, es savus rēķinus vēl varu nomaksāt; arī tas šodien vairs nav mazsvarīgs jautājums. Nāk pavasaris, un arī saulīte palīdz.

Tagad bieži pieķeru sevi, sakot paldies Dievam. Un patiesi brīnos par skatītājiem teātrī. Mēs braucam ar izrādēm uz dažādām pilsētām, un arī manā mīļajā Valmieras teātrī redzu, ka cilvēki nāk. Kad zāle ir pilna, šķiet, ka tas ir gandrīz neticami. Visā šajā situācijā cilvēki tomēr atrod naudu teātrim. Reizēm domāju – varbūt tā ir pēdējā nauda. Iespējams, cilvēkiem vajag atelpu no šodienas spiediena. Un tas, ka tauta joprojām mīl teātri, man ir milzīgs pārsteigums. Esmu pateicīga skatītājiem, ka viņi iet uz izrādēm visur, pat vismazākajā miestiņā, kur mēs aizbraucam.

Pēc diviem gadiem būs četrdesmit gadu, kopš esat Valmieras teātrī. Kas jūs tik ilgi tur noturējis?

Es neskaitu gadus. Kad man bija no trīsdesmit līdz četrdesmit, es vispār necentos dzimšanas dienā atcerēties, cik man paliek. Protams, zināju, bet apziņa to izslēdza. Tāpēc, ja tagad pasaka – gandrīz četrdesmit gadu teātrī –, es brīnos. Tiešām tik daudz? Vai varbūt tomēr tik maz? (Smejas.)

Ja paskatos uz Latvijas teātriem, īsti nezinu, kurš būtu tas, kurā es būtu gribējusi strādāt, izņemot Valmieras. Te ir cilvēki, ar kuriem strādāju, te ir vide, kurā jūtos labi. Man arī šķiet, ka būtu ļoti liels stress pēkšņi nonākt citā vietā un mēģināt tur adaptēties. Teātris ir mana darbavieta, taču man ir ļoti svarīga arī trupas kopības izjūta.

Atceraties pirmo reizi, kad bijāt Valmieras teātrī?

Jā, ļoti labi. Mūs gatavoja kā topošo Valmieras teātra kursu, lai gan dzīve pēc tam visu salika pa savam. No mana kursa tagad Valmieras teātrī strādā tikai divi cilvēki. Māra Ķimele bija uztaisījusi fragmentus no Pūt, vējiņi!, un es kā studente spēlēju Zani. Bija Teātra diena, 27. marts, un mēs braucām uz Valmieras teātri rādīt šos fragmentus aktieriem. Tajā vietā, kur atrodas teātris, ir tāda nogāze. Lejā ir lielveikals, pāri Lāčplēša ielai – teātris. Mēs ejam, un es Ķimelei prasu, kur tad ir tas teātris. Viņa rāda – redz, tur. Es skatos – stāv tāda zaļa koka būdiņa, gandrīz kā maskačkā, un blakus vēl viena, mazliet jaunāka. Atkal prasu – bet kur ir teātris? Tur, viņa saka. Man bija pilnīgs šoks! Tas bija tieši tas gads, kad veco teātri nojauca un sāka būvēt jauno.

Tātad jūs esat piedzīvojusi divas teātra rekonstrukcijas.

Jā, savā ziņā tas manā dzīvē ir atkārtojies. Kad sākās pēdējā rekonstrukcija, es pat domāju, ka otro reizi vairs neizturēšu. Tas nozīmē neērtības, savu telpu trūkumu. Daudz kas no tā laika man jau ir izdzisis no atmiņas – kur tieši mēs spēlējām, kā tas viss notika –, bet atceros izbraukumus pa desmit dienām, brīvdabas izrādes. Viss būvniecības laiks, kovids… Brīžiem domāju – nu jā, tā paiet mani labākie dzīves gadi. Liekas, tu vēl varētu kaut ko darīt, bet viss jūk un brūk.

Paldies Dievam, ka tieši tajā laikā Valmieras teātrī mums bija izrāde Mēs, roks, sekss un PSRS. To mēs ļoti daudz spēlējām arī Dailes teātrī un pa visu Latviju. Dailē jau jutāmies kā savās otrajās mājās. Arī tagad ik pa laikam spēlējam, un zāles joprojām ir pilnas. Tā ir izrāde pēc Ances Muižnieces lugas, kas sākotnēji tika rakstīta tieši mums, sešiem aktieriem: Sandrim Rungem, Klintai Reinholdei, Eduardam Johansonam, Skaidrītei Putniņai, Kārlim Freimanim un man. Stāsts ir par Pērkona koncertu, pēc kura jaunieši izdemolēja vilcienu, un mums šī izrāde kļuva par absolūtu hitu. Pilna zāle visur, kur vien braucām. Maijā būs jau 120. izrāde, kas šajos laikos ir ļoti cienījams skaitlis. Turklāt šoreiz kopā ar mums dzīvajā spēlēs arī pats Pērkons. Izrādes ierakstā viņi jau ir, bet 3., 4. un 5. maijā Dailes teātrī grupa būs uz skatuves. Kaut kādā ziņā šī izrāde palīdzēja izdzīvot tos rekonstrukcijas gadus.

Vai ir kāda loma, kas jums bijusi īpaši mīļa? Likusi augt kā aktrisei?

Ļoti nozīmīga savulaik man bija izrāde Brauciens pēc laimes, ko iestudēja Mihails Gruzdovs. Tas darbs mani patiešām izmainīja. Gruzdovs atnāca ar spēcīgu Pēterburgas aktieru skolu – to pašu tradīciju, kuru mēs savā ziņā jau bijām piedzīvojuši pie Māras Ķimeles, jo viņa ir Anatolija Efrosa skolniece. Taču Gruzdovs nāca ar skaidru struktūru, ar pedagoga domāšanu. Aktieri vienmēr izmaina tas, ja režisors ir arī pedagogs. Tāda bija Ķimele, un tāds bija arī Gruzdovs – režisors, kurš ne tikai iestudē, bet arī māca.

Savā ziņā jaunu skatījumu man pavēra Indra Roga. Protams, arī Fēlikss Deičs – pie viņa Čehova Trīs māsās spēlēju Natāliju Ivanovnu. Viņš bija fantastisks režisors, ļoti psiholoģisks, ar smalku izpratni par aktieri un cilvēku. Un Oļģerts Kroders. Viņam bija pavisam citāds skatījums, tāds izteikti filozofisks. Viņš it kā aktieri nemaz īpaši neiesprindzina, bet tajā pašā laikā ar tādu gandrīz nemanāmu dzelzs tvērienu visu stingri notur savās rokās.

Loma jau nekad nav atrauta no tā, kā režisors ar tevi strādā. Kā tu to lomu veido, cik daudz materiāla viņš tev dod, cik daudz telpas fantāzijai.

Jums pašai tuvākas ir raksturlomas, kur var atļauties ekscentriskumu, vai arī klusākas, psiholoģiskākas?

Klusās un psiholoģiskās lomās mani daudzi nemaz nav redzējuši, biežāk ir tikušas raksturlomas. Gaidu, kad man kāds piedāvās arī lielu psiholoģisku, mierīgāku lomu. Bet es varu visu.

No malas, iespējams, šķiet, ka esmu mierīga. Patiesībā man vieglāk ir paslēpties aiz kāda tēla. Es arī nedomāju, ka aktierim uz skatuves visu laiku jābūt kā sev pašam. Pat nezinu, ko ar to vispār iesākt. Luga jau nav par tevi. Tiesa, var jau būt, ka luga ir par konkrētu cilvēku, piemēram, par Ģirtu Ķesteri, un tad viņš var spēlēt sevi. Bet es nevaru iedomāties, ka kāds aktieris spēlē sevi… Un cilvēkam jau vienmēr gribas izskatīties labākam, nekā viņš patiesībā ir. Domāju, ka par cilvēku kā aktieri un par aktieri kā cilvēku nemaz tik viegli spriest nevar, gan vienā, gan otrā gadījumā tās ir maskas. Tas ir normāli – tāds ir šis darbs.

Šķiet, kino pamazām sāk parādīties vairāk lomu aktrisēm brieduma gados.

Ļoti ceru, jo sevi vēl nenorakstu. Ja paskatos, kāds bija Latvijas kino vēl pirms kādiem desmit gadiem… Gāju skatīties visas simtgades filmas un katru reizi sev jautāju – kuru no mana vecuma aktrišu lomām es pati gribētu spēlēt? Un konstatēju, ka pa visām tām padsmit filmām kopā ir pusotra loma sievietei pēc piecdesmit.

Tad pēkšņi Elza Gauja uztaisīja filmu Vēstules no Romas, kur galvenajās lomās ir aktieri gados, un ar to kaut kādā ziņā ieviesa jaunu tendenci. Līdz tam neviens to īsti nebija darījis. Es jau saprotu, kā tas veidojas – režisors trīsdesmit vai četrdesmit gados visbiežāk reflektē par savu dzīvi. Par to, kāpēc viņš ir šķīries, kāpēc precējies otrreiz, par savām attiecībām. Vai arī tiek veidots kāds vēsturisks stāsts, kur varoņi bieži ir tādi kā no nekurienes – bez vecākiem, bez radiem, bez savas dzimtas. Pēdējā laikā tomēr parādās cita tendence. Ja paskatāmies, kas notiek Holivudā vai Eiropā, pēkšņi pieauguši aktieri atkal spēlē lielas lomas.

Šīs vēsmas pamazām ienāk arī pie mums – to es jūtu pēc provēm, uz kurām esmu gājusi pēdējā gada laikā. Tiešām ceru, ka pieaugušām aktrisēm un aktieriem Latvijā būs skaistas kino lomas.

Kā kino ienāca jūsu dzīvē?

Latvijā nekad nav bijusi tāda atsevišķa kinoaktieru sistēma. Tu mācies kā teātra aktieris un pēc tam, ja paveicas, nonāc arī kino. Lai gan Māra Ķimele mums studiju laikā mēģināja parādīt, kā darbojas kameras tuvums. Kad iestudējām Jūlijas jaunkundzi, kur kopā ar mani spēlēja kursabiedri Alvis Hermanis un Ilze Blumberga, viņa lika mums spēlēt ārkārtīgi tuvu skatītājiem. Galds bija nolikts pavisam pie pirmās rindas, un mēs bijām gandrīz viņu acu priekšā. Māra teica – skatītājs šajā gadījumā ir kā kamera, viņš ir tik tuvu, tāpēc tev nav jāsūta teksts uz 58. rindu vai uz otro balkonu. Tev jāspēlē daudz intīmāk, daudz tuvāk. Tas bija tāds neliels priekšstats par darbu ar kameru.

Kad man bija padsmit gadu, iestājos Tautas kinoaktieru studijā, ko vadīja Aina Matīsa un Arnolds Liniņš. Tur pulcējās jauni cilvēki, kuri gribēja spēlēt kino, bet patiesībā arī tur nodarbības bija par aktiermeistarību kopumā. Tā robeža starp teātri un kino nemaz nav tik krasa, kā reizēm iedomājamies.

Kino nonācu diezgan vienkārši – vai nu tikko biju beigusi studijas, vai vēl biju studente, kad mani uzaicināja filmēties Dzidras Ritenbergas filmā Valsis mūža garumā. Galvenajā lomā bija Astrīda Kairiša, bet viņu jaunības gados spēlēja Baiba Broka. Es filmā biju viņas māsa – otrā plāna lomā. Tā jau tas parasti notiek – kāds tevi pamana, nofotografē, pēc fotogrāfijas vai provēm uzaicina. Tas, ko tagad sauc par kastingu.

Pēc tam uz vienu mūsu kursa darbu atnāca Maija Smildziņa un Jānis Rēdlihs un paņēma mani Latvijas Televīzijas daudzsēriju filmā Līduma dūmos, kas veidota pēc Andrieva Niedras romāna. Es spēlēju Ilzi. Vēlāk, starp citu, Jānis Streičs man reiz teica: “Es labprāt tevi ņemtu uz Ilzes lomu, taisos filmēt Līduma dūmos.” Atbildēju – bet es jau spēlēju Ilzi Līduma dūmos. (Smejas.) Tā mēs toreiz to pārrunājām. Lai viņam vieglas smiltis… Es viņam reiz arī teicu – redz, Jāni Streič, jūs man solījāt, ka pie jums filmēšos, bet tā arī neko neesmu nospēlējusi... Tā tas aktiera dzīvē mēdz notikt. Kāds tevi pamana, kaut kas ir iecerēts, bet projekts nenotiek vai izjūk, un viss paliek tikai sarunās.

Tad bija ilgs laiks, kad kino Latvijā faktiski apstājās. Ja godīgi, veseli desmit gadi manā jaunībā pagāja gandrīz bez kino. Kinostudija bija ciet, tie bija diezgan traki laiki – tur notika tirgi, darbojās dažādas firmas, bet kino gandrīz netika ražots. Varbūt viena filma gadā… Daudzi profesionāļi, kas bija saistīti ar Rīgas Kinostudiju – režisori, operatori, arī aktieri –, palika bez darba. Ticēt, ka tu tiksi tajā vienā projektā gadā, bija gandrīz utopiski.

Vēlāk pamazām atdzīvojās televīzija, parādījās seriāli, un tur man sākās nopietnāks darba posms. Režisore Inta Gorodecka mani uzaicināja seriālā Viss kārtībā!, pēc tam – Neprāta cena, kas vēlāk pārtapa par Ugunsgrēku. Tad man bija 38 gadi, es jau biju pieaugusi sieviete. Bet tas bija ļoti interesants laiks.

Kā jūtaties, kad jūs uz ielas pazīst? Vai pie šīs uzmanības var pierast?

Pēc kādas četrdesmitās Neprāta cenas sērijas sapratu, ka mani pazīst gandrīz uz katra stūra. Pat sāku just, vai konkrētais seriāla gabals jau ir aizgājis līdz skatītājiem vai vēl ne. To var saprast pēc tā, kā cilvēki nāk klāt un ko viņi saka. Reizēm gadās arī ļoti komiskas situācijas. Cilvēks pienāk un saka: “Es jau tos seriālus neskatos.” Tad es jautāju: “Bet kā tad jūs mani zināt?” (Smejas.) Labi, varbūt no teātra, bet to viņi parasti nesaka.

Tādu patiešām spēcīgu reakciju no skatītājiem esmu jutusi galvenokārt par diviem darbiem – par Neprāta cenu, Ugunsgrēku un vēlāk arī par seriālu Radiņi. Starp citu, pirmajām sezonām scenārija autors bija Volodimirs Zelenskis. Tas pats Zelenskis, kurš tagad cīnās par Ukrainas neatkarību. Kurš gan to varēja iedomāties, ka viņa dzīve sadalīsies laikā pirms un pēc. Radiņiem filmējam jauno sezonu, rudenī būs klāt.

Katrā filmā vai seriālā ir bijis kāds spilgts brīdis. Piemēram, Lailas Pakalniņas filmā Pitons, par kuru man bija tas gods saņemt Lielo Kristapu par otrā plāna lomu, bija jāspēlē kopā ar pērtiķīti. Toreiz vēl filmēja uz kinolentes, nevis digitāli kā tagad, kad var pārfilmēt kaut vai desmit reižu. Katrs lentes rullis maksāja milzu naudu, tāpēc visi stipri koncentrējās. Kad tuvojās tas kadrs, pienāk pie manis viena meitene un saka: “Jūs jau vienu ainu nofilmējāt, bet vajadzēja piedurkni atlaist un uzlikt šinas.” Man bija medmāsas halāts ar atlocītām piedurknēm. Es prasu – kāpēc šinas? Viņa saka: “Nu kā, tas mērkaķis kož. Viņš var iekost tieši rokā.” Un tajā brīdī kadrs jau tūlīt sākas. Telpa šaura, tāds skolas medmāsas kabinets Bolderājā. Operators vienā stūrī, režisore turpat, un man jāpaņem pērtiķītis rokās. Pirms tam man vēl ir diezgan garš monologs, un tikai pēc tam ainā ienāk cits varonis. Pērtiķīti ieliek skapī, skapis veras vaļā, viņam ap kaklu ķēdīte… un viņš stāv ar muguru pret kameru, bet ar acīm tieši pret mani. Ierauga manu roku, atņirdz zobus un skatās tā, ka pilnīgi skaidrs – tur viņš gribētu ieķerties. Bet es saprotu, ka kamera jau griežas, lente iet, neko pārtraukt nevar, turklāt es jau esmu nofilmēta ar atlocītām piedurknēm.

Tā nu es stāvu, runāju savu tekstu un paralēli mēģinu ar pērtiķi sarunāties, bet viņš tikai rāda zobus. Tas bija cirka pērtiķis, vārdā Ļusja. Beigās es viņu paņēmu klēpī. Protams, dzīvnieks jebkurā brīdī var aktieri saskrāpēt vai sakost, bet izrādījās, ka Ļusja ir pieradusi fotografēties bērnudārzos ar bērniem – ja paņem aiz padusēm un ieliec klēpī, mierīgi sēž. Kad aina beidzās, Laila prasa – kāpēc tu uzreiz viņu tā nepaņēmi? Es nodomāju – paņem pati! (Smejas.)

Lailai Pakalniņai tagad ir iznākusi izcila dokumentālā filma Putnubiedēklis. Tā stāsta par cilvēkiem, kuri lidostās dzenā dzīvniekus – zaķus, lapsas, putnus –, lai tie netraucētu lidmašīnām. Par to, kā šī neredzamā pasaule darbojas lidlauku teritorijās.

Vai varat salīdzināt, kāda aktrise bijāt pirms četrdesmit gadiem un kāda esat tagad?

Tievāka! (Smejas.) Nē, labāk neuzdodiet man šo jautājumu, tas ir sāpīgi. Ja nopietni, domāju, ka tagad es varu izdarīt vairāk, spēlēt labāk. Tagad daudz skaidrāk saprotu, cik daudz darba šajā profesijā ir jāiegulda. Jaunībā ļoti paļāvos uz režisoru. Mūs tā mācīja – uzticieties režisoram. Bet tajā pašā laikā teica arī pretējo – jums pašiem jāmāk uzbūvēt savu lomu, jāprot to izveidot. Tie instrumenti, ko tev iedod studijās, sāk īsti strādāt tikai ar gadiem. Tagad pati varu daudz vairāk. Varu aiziet uz mēģinājumu ar savu materiālu, ar savām idejām, arī režisora uzdevumus izpildīt daudz brīvāk un precīzāk nekā jaunībā.

Kas jums pašlaik dzīvē šķiet vissvarīgākais?

Veselība, protams. Un lai mūsu tautai – un vispār jebkurai tautai – būtu mierīgas debesis virs galvas. Nekad nebūtu domājusi, ka pati teikšu vārdus, ko dzirdējām padomju laikā, – ka tikai nebūtu kara, ka tikai būtu miers visā pasaulē. Tas, kas notiek apkārt, vairs nav kaut kāds tāls fons, tas ielaužas mūsu ikdienā. Tu redzi, kā cilvēki sāk nesaprotamas, neadekvātas manipulācijas ar citu cilvēku likteņiem, ar veselu tautu dzīvi. Es to nespēju saprast. Jaunībā taču šķiet, ka pasaule ar laiku kļūst gudrāka, ka, cilvēcei pieaugot, nāk arī progress. Bet dažbrīd izskatās, ka notiek gluži pretēji. Cilvēcei jau ir bijusi tik vājprātīga, tik šausmīga pieredze. Turklāt mēs visu laiku sakām, ka dzīvojam modernā laikā, ka mums ir tehnoloģijas. Bet, ja mums ir tik attīstītas tehnoloģijas, tad, šķiet, ka vajadzētu arī mācēt ar to palīdzību atrisināt konfliktus. Varbūt pat burtiski paņemt kādu cilvēku no citas valsts, nosēdināt pie galda un pajautāt – ko tu dari, kāpēc tu to dari? Bet izrādās, ka tehnoloģijas te nelīdz. Tas lielais progress nelīdz. Tas nozīmē, ka patiesībā progresa nemaz nav.

Man kāds teica – redzi, Irānā kaut kas sākas, bet, ja Jūrmalā nekas nesprāgst, tad tas karš tev ir tikai tāla skaņa. Bet es saku – aizbrauc līdz benzīntankam un paskaties, cik tāla tā skaņa patiesībā ir. Pat ja cilvēks dzīvo savā labklājības burbulī, karš viņu vienalga sasniedz. Tas ietekmē mūsu ikdienu, drošības izjūtu un arī labklājību.

Ir pierādījies, ka pat māksla nespēj glābt cilvēkus no agresijas. Tā nevar to izārstēt. Un tad rodas jautājums – kas to var? Kad šiem cilvēkiem pietiks? Kad viņiem apniks skatīties uz sagrautām pilsētām, uz dūmu stabiem un uguns liesmām? Kā tas var kādu aizraut?! Kā šī tumšā estētika var cilvēkus tik ļoti pievilkt?

Mēs reiz grimētavā ar Inesi Ramuti jokojām – ja teātrī kāds sastrīdas vai rodas konflikts, tad nosakām: eh, nu, ka tik nebūtu kara… Tas bija tāds ironisks teiciens. Tagad tas vairs nav joks. Tagad tie vārdi skan pavisam citādi – ka tik nebūtu kara…

Varat pastāstīt par laiku, kad jūsu dzīvē ienāca vīra Aigara vecāki – Gunārs Cilinskis un Velta Līne? Vai viņi deva kādus padomus par teātri, par aktiera profesiju?

Es viņus pazinu daudz agrāk, jau bērnībā, jo mans tēvs draudzējās ar Gunāru Cilinski. Protams, vēlāk, kad pati sāku iet šīs profesijas ceļu, viņi man vienmēr palika kā ideālie aktieri – un viņi tādi arī bija. Turklāt abi bija brīnišķīgi cilvēki, apveltīti ar lielisku humora izjūtu. Par to es jau daudz esmu stāstījusi.

Padomus gan viņiem prasīt nebija tik viegli, jo starp mums vienmēr saglabājās zināma distance un arī pietāte. Tomēr vienu lietu no Gunāra es labi atceros – viņš man reiz teica: “Ja tu izdari kādu darbu, izvēlies pāris cilvēku, kuru viedoklī tu patiešām ieklausies. Un pārējos sūti ratā.” Citiem vārdiem, nevajag satraukties par katru viedokli. Ja tev ir dažas autoritātes, uz kurām paļauties, tad turies pie tām. Man šķiet, tas ir padoms, kas der jebkurā jomā, ne tikai teātrī.

Kad viņi skatījās manas pirmās lomas, reizēm arī kaut ko pakomentēja. Piemēram, varēja pateikt – tev ir saspringums plecos vai kājās, mēģini to atlaist. Mēs par daudz ko runājām, bet viņi nekad nedarīja tā, lai cilvēku sagrautu ar kritiku. Tas abiem bija ļoti raksturīgi.

Es, skatoties izrādes, gan mēdzu būt diezgan kritiska. Varbūt tas ir no tā, ka arī pati reizēm skolā ar bērniem kaut ko iestudēju, un tad automātiski sāc analizēt, kā tas ir uztaisīts, kādā stilā aktieri spēlē, kas tur darbojas un kas ne. Tomēr pēc dabas neesmu režisore. Varu kādam kaut ko ieteikt, bet režija ir pavisam cita lieta. Režisoram jābūt ar savu filozofisku konceptu, ar ļoti skaidru vēlmi izteikties.

Godīgi sakot, es pat nezinu, ko gribētu pateikt, ja būtu režisore. Šis laiks ir tik apjucis. Kādas ir vērtību sistēmas, uz kurām balstīt darbu? Ko ar to īsti pateikt? Pasaulē ir tik daudz neskaidrības… Tāpēc es brīnos par mūsu režisoriem, ka viņiem izdodas radīt darbus, kas strādā.

Māksla kopumā ir dzīvīga un mainīga lieta. Ir izrādes, kas aizrauj, ir tādas, kas uzrunā mazāk. Esmu redzējusi tik daudz, ka man vairs nav tādu absolūtu elku. Mani var aizraut kāds konkrēts aktiera darbs vai izrāde, bet nav tā, ka es teiktu – šis ir aktieris, uz kuru skatīšos vienmēr. Dažreiz pat paskatos un nodomāju – citā izrādē man viņš patika labāk. (Smejas.) Un ar režisoriem ir tieši tāpat. Kaut kas mani pārsteidz, kaut kas šķiet mazāk pārliecinošs. Bet tas viss jau ir subjektīvi.

Kas jums šodien aktuāls profesionālajā ziņā?

Pēdējos gados sāku spēlēt komēdijās un projektos pie Sanda Mohovikova kompānijā Art Management Group. Herberta Laukšteina režijā man jau ir otrā komēdija. Strādājot pie šiem darbiem, pēkšņi konstatēju kaut ko ļoti interesantu. Izrādās, kopš tā laika, kad Valmieras teātrī pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem Valentīns Maculēvičs iestudēja Blēzu, es komēdijās gandrīz nemaz neesmu spēlējusi.

Tagad tas man šķiet ļoti interesants žanrs. Pirmā izrāde bija Pidžama sešiem – brīnišķīga franču situāciju komēdija. Tajā lomā mēs ar Inesi Kučinsku dublējamies. Tā man bija milzīga dāvana un arī īpaša pieredze. Atceros, kā pirms pirmizrādes sēdēju VEF Kultūras pilī un domāju – kāpēc Inesīte šovakar nespēlē? Ja nu skatītāji nesmejas… Komēdijā tu nekad nevari būt drošs par publikas reakciju. Tur jau nav nekā cita – situācija, cilvēks, ritms. Vai nu tas skatītājus uzjautrina, vai arī ne. Komēdiju iestudēt ir ļoti grūti.

Bet, kad izrādes laikā pēkšņi sākas smiekli, tad sajūta ir fantastiska. Tad tu saproti – jā, aizgāja. Citreiz publiku jūti ļoti skaidri, citreiz mazāk, bet komēdijā tā atdeve nāk uzreiz. Vai nu tā ir, vai tās nav. Es pat sāku skatīties raidierakstus par to, kā spēlēt komēdiju, kas īsti ir komēdijas mehānika, kā tā atšķiras no citiem žanriem.

Tagad piedalos jau otrajā komēdijā – Ak, šis nevainīgais blefs!. Savā ziņā tā atkal ved atpakaļ pie tā paša Blēza, ko spēlēju pirms daudziem gadiem. Galvenajā lomā ir Juris Djakonovs, bet toreiz to spēlēja Ģirts Ķesteris. Tajā laikā es biju Pepita – spāniete, pat runāju spāņu valodā. Tagad Pepitas lomā ir Inga Krasovska, bet es esmu Karjē kundze, ko toreiz spēlēja Ināra Ieviņa. Sanāk, ka esmu pie šī darba atgriezusies pēc daudziem gadiem, tikai citā vietā.

Jūsu meita Margareta Māra arī ir izvēlējusies mākslas ceļu?

Mana meitiņa – lai gan jau sen ir liela dāma, man viņa vienmēr paliks mazs bērns – nesen pabeidza vienu no pasaules labākajām mākslas skolām, Skotijas Karalisko konservatoriju, kur studēja kinorežiju. Tagad viņa ir tādā meklējumu posmā, domā, ko darīt tālāk, bet jau ir iesaistījusies vienā ļoti interesantā projektā kopā ar Vides filmu studiju Latvijā. Maijā televīzijā būs redzams seriāls Tas, kas tālumā – dokumentāls stāsts par ārstu un ceļotāju Aināru Zariņu, kurš dodas solo ekspedīcijā uz Grenlandi.

Filmas režisors ir Jēkabs Okonovs, operators – Aivars Šaicāns. Viņi abi nesen saņēma Lielo Kristapu par īsfilmu Žļurga. Meitai šajā projektā bija iespēja strādāt kopā ar šiem jaunajiem, ļoti talantīgajiem dokumentālistiem. Viņa bija izpildproducente, producents ir Uldis Cakulis, un pati arī filmēja dažus materiālus – viņai ir diezgan laba sajūta darbā ar kameru. Margareta man stāstīja, ka tur arī jūtama ļoti sarežģīta politiskā situācija. Ja agrāk grenlandieši lielākoties bija noskaņoti pret dāņiem, tad tagad savā ziņā ir apvienojušies kopējā nepatikā pret amerikāņiem. Bet šī nebūs politiska filma.

Kas ir tas, ko jūs vēl gribētu piedzīvot kā aktrise? Un ko jūs gribētu piedzīvot kā cilvēks?

Kā aktrise es gribētu kādu bezgalīgi skaistu, lielu lomu. Tas jau nekad nav par lieku, vai ne? Bet kā cilvēks es gribētu piedzīvot vispirms jau, lai bērnam viss ir labi, lai manai mammai viss ir labi, lai tuvajiem viss ir labi un lai man pašai viss ir labi – finansiāli, darbā, veselības ziņā. Ja tas viss ir kārtībā, pārējais jau kaut kā pievelkas klāt. Vēl kāroju kādu skaistu ceļojumu, tādu lielu, īstu – uz Itāliju vai uz kādu citu brīnišķīgu vietu. Man vienmēr ir šķitis, ka ceļošana cilvēkam iedod pavisam citu enerģiju. Priecāties jau vispār ir viena no pamata lietām dzīvē, un ceļojums bieži ir tas, kas šo prieku rada. Visa literatūras klasika jau arī balstās uz vienu principu – ja ir neveiksmīga mīla vai kāds dzīves kolapss, tad uzreiz uz Parīzi. Tur patiesībā ir liela jēga – nomainot vidi, neironi kaut kā citādi saslēdzas un situācija vairs neliekas tik dramatiska. Un tas rada prieku.

Līdz šim NVD anulējis 21 viltotu Covid-19 sertifikātu