Kas notiek tavā un Amoralles dzīvē?

Lielākais notikums ir veikala aizvēršana Rīgā. Mēs te esam bijuši 17 gadus. Tās ir visilgākās attiecības manā mūžā. Ja pieņemam, ka attiecības ar bērniem nav attiecības, bet dzīve.

Atceries, ar kādām emocijām tu atvēri veikalu? Un ar kādām tagad aizver?

Man toreiz bija 30. Tagad drīz būs 47. Es mainījos. Toreiz un tagad – divas dažādas sievietes.

Es esmu iemācījusies apzinātāk izdarīt izvēles. Man ir daudz vieglāk pateikt “nē”. “Jā” man vienmēr ir bijis viegli teikt, jo esmu azartiska, man visur gribas piedalīties. Bet “nē, šis nav priekš manis, tā man nepatīk, un tā es vairs negribu” – to es iemācījos ar laiku. Nevis no bailēm palaist garām, bet no cieņas pret sevi. Un vēl – es vairs nevilcinu lēmumu pieņemšanu. Ja kaut kas ir jāizbeidz, es to spēju izdarīt bez bailēm. Tagad man tas nāk dabiski – izvēlēties sevi, nevis visu.

Man ir reāls plāns – tas ir Amoralle nākotnes virziens. Bet pagaidām vēl negribu ar to dalīties. Kad pieņēmu šo lēmumu, man prātā uzreiz radās vizualizācija, skaidrs tēls. Jo, redzi, man vienmēr licies, ka ir grūti spert nākamo soli, ja neredzi to cinīti, uz kura likt kāju. Tagad es to redzu. Un tas maina visu.

Nezinu, kā to pateikt, lai neizklausās klišejiski, bet pēdējā laikā daudz domāju par sajūtām. Par vibrācijām. Un sev uzdodu jautājumu: kā es varu pati sevi noskaņot? Tāpat kā diriģents pirms koncerta noskaņo orķestri. Tā ir liela atšķirība – vienkārši dzīvot vai dzīvot tā, ka zini savus instrumentus un proti panākt labu skanējumu.

Piemēram, pirms mūsu sarunas es uzvilku tilla cimdus un uzliku vienu noteiktu gredzenu. Šobrīd tie ir mani instrumenti. Es uzvelku tos – un pēkšņi varu. Uzrakstīt, izdomāt, sajust. Tie man palīdz skanēt.

Un agrāk tas arī ar mani notika. Pirms piecpadsmit gadiem, piemēram, man vajadzēja garus zīda svārkus, kas vijas ap kājām un plīvo. Man vajadzēja to sajūtu. Tikai tad es vēl nesapratu, kas ar mani notiek, kāpēc man to vajag.

Tagad es to saprotu. Esmu atklājusi formulu – un tagad to apzināti meklēju, lietoju, veidoju. Es zinu, kā sevi noskaņot. Un zinu, ka tā nav sagadīšanās. Tā ir konkrēta, maiga darbība, kas man palīdz ieiet vajadzīgajā stāvoklī. Drēbes tajā ir daļa no formulas. Tās palīdz man atrast to īpašo spēka sajūtu sevī. Tās palīdz piekļūt savai kodolīgajai sievišķībai.

Tā nav maska. Tā ir mana skaņa.

Kā tu tīri praktiski iemācījies pateikt “nē”? Ko tu savā dzīvē mainīji?

Būtiskākā lieta ir cilvēki apkārt. Tās ir izvēles katru dienu. Un tas nav par tēmu “labie” vai “sliktie” cilvēki. Tas ir par satikšanos – uzmeklēt un satikt tos, ar ko gribas šo dienu būt kopā. Es vispār domāju, ka pēc kāda laika tā būs profesija: būšana kopā. Spēja padalīties ar sevi.

Bet vienā vārdā: kā tu tagad jūties? Bēdīga? Atvieglota?

Nav tāda viena vārda. Vienā vārdā es varu pateikt, ka jūtos labi. Jo tas ir apzināts lēmums. Jau kādu laiku es gāju uz to lēmumu un tagad tiešām no sirds priecājos par šo pēdējo mēnesi, kas mums vēl ir dots. Vakar es arī strādāju veikalā – tās sajūtas, satiekot klientes, kuras es jau pazīstu pēc sejas… Tāda īpaša, gaiša atvadīšanās sajūta.

Ko sievietes tev saka?

Pārsvarā jau: žēl, kāpēc, nu kā tā var… Saka paldies, ka bijām, un lai tikai nepazūdam. Patīkami dzirdēt. Man gribas, lai tajā nav tādas skumju nots. Man vienkārši ir beigušās vienas attiecības, un es gribu, lai tās beidzas skaisti.

Mēs Latvijā paliekam ar ražotni un ar biroju. Turpmāk Latvijā būsim citā – internetveikala – formā.

Ja par Amoralli – es gribētu, lai tās ir manas attiecības mūža garumā. Un es darīšu visu iespējamo, lai tā būtu. Varbūt arī neiespējamo. Man tā ir kaut kāda misija. Tāpēc man arī nebija viegli pieņemt lēmumu aizvērt Rīgas veikalu. Tieši veikals Rīgā… Es ar to ļoti saaugu.

Vakar staigāju pa mežu. Un tur bija divi kopā saauguši koki. Tas taču arī prasīja laiku, jo sākumā vienkārši auga blakus. Tā man ir ar šo zīmolu. Mēs esam saauguši kopā. Tā nav tikai Amoralle, tā esmu personiski es. Ar sirdi un dvēseli.

Par praktiskām lietām – vai tev bija grūti ar Amoralles veikala praktisko pusi?

Tā ir tā otra smadzeņu daļa, ar kuru jāstrādā. Uzņēmuma struktūra. Neskatoties uz to, ka esmu studējusi doktorantūrā finanšu analīzi, tā nav mana kaifošanas daļa.

Tu jautāji, kas tieši lika aizvērt veikalu. Es domāju, ka tas bija lietu kopums. Zini, es vispār domāju, ka viss mainās, viss transformējas. Arī mēs paši. Ar prātu man nebija grūti pieņemt tādu lēmumu, es sapratu, ka tas ir pareizs. Bet man bija grūti ar sirdi atbalstīt pašai savu lēmumu. Un es neko nespēju darīt tikai ar prātu, man visur pieslēdzas sirds. Tāpēc man bija grūtāk un tas prasīja ilgāku laiku.

Kādu tu esi iztēlojusies šo savu vasaru?

Veikala slēgšanas dienā es braukšu prom. Šī posma beigas es gribu ar savējiem nosvinēt. Mēs brauksim visi kopā uz Spāniju. Un kopā mēs esam septiņi. Man ir daudz savējo.

Tu zini, kāds ir tavs lielākais talants?

Mans lielākais talants ir paņemt to, kas ir mugurā, un izveidot no tā ko citu. Ko jaunu. Piemēram, šorīt uz darbu braucām kopā ar draudzeni. Viņai šodien paredzēts daudz staigāt kājām, bet mugurā – garš mētelis. Un viņa man pa ceļam stāsta, cik slikti, ka viņai ir tas garais mētelis, un cik grūti būs tajā iet. Vārdu sakot – diena sabojāta! Es viņai saku: ieiesim pie manis veikalā, es tev iedošu šķēres, un vienkārši nogriez to mēteli īsāku. Draudzene saka: nē, es tā nevaru, tu nogriez! Un es nogriezu. Un viņa aizgāja savā dienā tik priecīga! Bieži vien ir tā, ka no tā, kas mugurā, var vēl vienu jaunu stāstu izveidot. Vēl vienu piedzīvojumu. Jo tas nav par perfektumu, tas ir par piedzīvojumu.

Vai tu labi jūties, piemēram, kaila?

Jā. Bet tas viss arī ir ar to savu noskaņojumu saistīts. Es domāju, ka ķermenis ir mākslas darbs un ar ķermeni var un vajag izveidot attiecības. Tādas dvēseliskas un draudzīgas attiecības. Sievietēm tas ir īpaši grūts uzdevums, jo mūsu ķermenis tik daudzas reizes mainās. Tas mainās pieaugot, pēc tam – bērnu iznēsājot un dzemdējot un atkal atgūstot formu. Ja tie ir vairāki bērniņi, tad tādas ir vairākas reizes. Pēc tam nāk menopauze un tu vienkārši “uz aci” redzi, kā tavs ķermenis atkal mainās. Tas noveco. Turklāt tas notiek diezgan strauji, kā vienā mirklī. Ak Dievs, tas ir mainījies! Tā nu arī mans šībrīža lielākais uzdevums ir izveidot labas attiecības ar savu ķermeni.

Un kas tev palīdz uzturēt ķermeni labā formā?

Sports, es eju uz sporta zāli. Tas man ir crazy. Jo es vienmēr esmu domājusi, ka tā vispār nav mana pasaule. Pirmkārt, tur taču ir garlaicīgi. Otrkārt… Nē, nu tas vienkārši nav domāts man! Un pagājušā gada vasarā es pēkšņi ieraudzīju, ka mans ķermenis noveco. Ak šausmas! Bet kāpēc tas notiek tik pēkšņi?! Mana nākamā doma bija: ko es varu lietas labā darīt? Kā es varu sevi iebalzamēt, iekonservēt, pagarināt… Atbilde ir: regulārs sports, spēka vingrinājumi. Lai atgūtu vai iegūtu muskuļu masu. Es sāku to darīt pagājušā gada augustā. Man jau bija viena tāda pieredze – kovida sākumā es izlēmu nodarboties ar jogu, jo man bija mentāli grūti tikt ar to kovidu galā. Izlēmu par labu jogai. Un toreiz man arī likās, ka tas nav man, jo esmu aktīva, bet joga taču ir par mieru, par lēnumu. Gan toreiz jogā, gan tagad sporta zālē es izmantoju vienu un to pašu metodi – es ieviesu sev regulāras nodarbības četras reizes nedēļā un vienojos ar sevi, ka darīšu to divus mēnešus bez apstājas un neapspriedīšu ar sevi, vai man tas patīk vai nepatīk, ir rezultāts vai nav. Nerisināšu ar sevi nekādus analizējošus dialogus, bet vienkārši to darīšu. Un es to darīšu ar nolūku, jo gribu, lai mans ķermenis pierod pie tās darīšanas. Jā, sākumā nav patīkami un nav arī nekādu vizuālo izmaiņu. Bet es tiku galā ar savām šaubām, vai man to vajag. Es pieradu pie sporta zāles, pie tā īpašā aromāta… Iemācījos apieties ar zāles dzelžiem, jo es taču pilnīgi to nepratu. Un tagad esmu ļoti priecīga par šo lēmumu. Tās ir labākās prasmes, ko esmu pēdējo gadu laikā ieguvusi. Man arī tagad zem šiem garajiem svārkiem ir sporta legingi.

Tava privātā dzīve jau ilgāku laiku ir noslēpumā tīta. Ar privāto dzīvi es domāju vīriešus.

Daudzskaitlī? (smejas)

Vienskaitlī. Cik liela tavu domu daļa ir veltīta vīrietim?

Liela daļa. Pat ļoti.

Vai man ir attiecības? Jā. Es tajās jūtos labi. Bet gribu turēt noslēpumā. Zinu, kā ir, kad ar to dalās. Bet es arī, ja tā padomā, ar draudzenēm par šo maz runāju. Man liekas, par savām attiecībām ar vīrieti vajag runāt tikai ar to vīrieti. Ar sevi un ar to vīrieti.

Vienu gan varu pateikt: man ir ļoti svarīgi, ka man ir attiecības. Ļoti! Man patīk attiecības. Tā ir dzīves daļa, kur varu tik ļoti daudz par sevi uzzināt. Un tik interesanti tur ir. Tāpēc, ka tas ir kaut kas, kur esi līdz galam tu. Un tur var augt, tas ir tik kaifīgi! Man šķiet, attiecības nav jāstāsta. Tās ir jādzīvo. Jākopj. Jāaug tajās kopā.

Tu vienmēr un joprojām audz? Tev nav bijusi apstāšanās sajūta?

Ir. Protams, ir! Taču man liekas, ka apstāšanās ir augšanas sastāvdaļa. Es sev to vizualizēju tā: ja tu brauc ar auto, kam ir mehāniskā ātrumkārba, lai cik veikls autobraucējs tu būtu, pārslēdzot nākamajā ātrumā, tas sajūgs mazliet noraustās. Un ar cilvēkiem ir tāpat. Ja tu audz, tad ir atpakaļkritieni. Kad viss šķiet sabrucis, nekā tur nav… Bet tā ir augšanas sastāvdaļa, esmu par to pārliecināta.

Šī mūsu saruna ir tikai mirklis. Kuri dzīves mirkļi tev bijuši tie laimīgākie, priecīgākie? Bērnu dzimšanas izlaižam!

Es sev tādu jautājumu nekad neesmu uzdevusi. Paldies, man tagad būs, par ko padomāt, man ļoti patīk šis jautājums.

Teikšu pirmo, kas nāk prātā. Tātad bērnība, tūrisma pulciņš. Man bija ļoti bail no augstuma, bet tur es to pārvarēju, uzkāpjot pa virvēm kokā. Man toreiz bija gadi astoņi. Es uzkāpu tajā kokā un sapratu, ka lejā nokāpt nevaru un nevaru arī atzīties, ka netieku atpakaļ uz zemes. Sapratu, ka jālūdz palīdzība, bet arī no tā man ir bail. Es biju tik priecīga un pateicīga, ka citi man palīdzēja un es tiku lejā no tā koka. Bērnībā mācījos visīstākajā lauku skolā, burtiski meža vidū. Tagad, pieaugusi būdama, biju tur aizbraukusi. Tas koks vispār nav augsts.

Vēl viens priecīgs mirklis man bija Ņujorkā pēc Amoralles izstādes. Es biju pirmo reizi Ņujorkā, stāvēju pie loga bārā, kur filmēta Bonda filma, visa lielā pilsēta pie manām kājām…

Bet atkal nokļūstu bērnības atmiņās. Kā mēs ar māsu ar kapļiem, kurus tētis no rīta uzasinājis, pār plecu ejam dejodamas kaplēt bietes. Agri no rīta, kamēr nav tik karsts. Es pat tagad jūtu, kā smaržo tas lauku rīta gaiss.

Kāpēc tev bērnība bija tik drošs laiks?

Varbūt tāpēc, ka es drīkstēju visu. Vecāki mani atbalstīja visā. Sākot ar to, ka varēju stiept no mājām ārā visu, ko gribēju, un izklāt uz lielās segas, un spēlēties tur ar savām lellēm. Vai mēs varam šonakt gulēt uz balkona? Varat! Vai mēs varam to, to un vēl to…? Jā, varat! Mēs varējām visu.

Un tu tiešām pat tās bietes kaplēji ar prieku?

Jā! Jo man bija visasākais kaplis un mēs ar māsu tur ālējāmies. Zinājām – katrai sava vaga jāizkaplē un tad visa diena brīva! Jau astoņos no rīta mēs bijām atpakaļ mājās, un viss pasaules laiks bija mūsu. Varējām līdz tumsai spēlēt ārā paslēpes.

Mums ar vecākiem bija tāda noruna: ja viņi iekarinās dzīvokļa logā avīzi, tad tā ir zīme, ka mums jāiet mājās. Nu, tad kā mēs dzīvojām? Galvenais bija neskatīties uz to logu! Avīzi neredzam, tātad mājās nav jāiet.

Vēl bija noruna, ka ziemā no kalna ar ragavām jāiet mājās, kad cimdi slapji. Kas ir jādara? Jātur mājās aiz radiatoriem paslēpti cimdi, ko ātri pārvelc, atnākot mājās. Mamma slavē: malači, cik labi bērni!

Vēl ļoti priecīgi vienmēr esmu jutusies, pēc Amoralles skates iznākot ārā paklanīties. Jo vienmēr man liekas, ka neviens neatnāks, bet, izejot uz mēles, redzu – viss ir pilns. Tāds prieks!

Vēl man ļoti patīk braukt ar mašīnu logiem vaļā, tas vienmēr ir priecīgs mirklis. Vai iet uz darbu kājām un klausīties mūziku austiņās.

Es tagad saprotu, ka jānosauc kāds lielais prieks, bet man ir tik daudz to mazo prieciņu. Vakar mājās man gribējās sadedzināt sveces, uzlikt mūziku – un arī biju ļoti priecīga.

Tu esi īstais cilvēks, kam pajautāt: kas tagad ir modē?

Modē ir nebūt modē. Modē ir justies labi ar to, kas tu esi. Un tas ir visgrūtākais uzdevums, jo tad sevi ir ļoti labi jāpazīst. Tur jābūt ar sevi ļoti tuvu, redzot visu labo un arī visu slikto sevī.

Modē ir ģērbties tā, kā pašai patīk. Tā, lai jūties ērti, skaisti un īsta. Katram ir sava mode, un tas ir skaisti. Jo mode vairs nav tikai par tendencēm, bet par sevis pazīšanu. Man mode ir par to, kādi toņi tev piestāv. Kāda forma, kāds audums tev “skan”. Tas ir jūtīgs, personisks dialogs ar sevi.

Un, jā, man modē ir arī veselīgs dzīvesveids. Bet bez spaidiem. Vairāk kā rūpes. Un prieks. Man gribas, lai vismaz daļa no ikdienas ir viegla. Lai es pati sev patīku. Nevis pēc principa “kā vajag”, bet “kā jūtos labi”.

Šajā dzīves periodā man modē ir augsti papēži. Jau pieminētie tilla cimdi un gredzens.

Vai tev ir bijis arī tāds periods, kad izvēlies zemu papēžu apavus?

Man pat ir treniņbikšu kolekcija! Tomēr pēdējā laikā man atkal patīk krāsas – iepriekšējie gadi pagāja, valkājot tikai melnas drēbes, mana garderobe bija pilnībā melnā tonī.

Vienlaikus man modē ir arī spēja pateikt “nē”. Tas ir īsākais un visprātīgākais ceļš uz iekšējo līdzsvaru – jo, lai būtu īstais “jā”, jāiemācās pateikt daudz “nē”.

Vai tev kādreiz ir prieks arī par kādu pirkumu? Par mantu, lietu.

Man patīk iepirkties. Ja es ko pērku, tātad man tobrīd šķiet, ka bez tā es nevaru dzīvot. Ka tā lieta ir ļoti nopietna, tā nav nekāda mana kaprīze. Un es tam ticu!

Dažreiz ir lietas, kur tas pirkšanas prieks paildzinās, bet man joprojām gadās pirkumi, ko ielieku skapī un nekad nepaņemu. Tad domāju: tiešām, nu tiešām?! Jā, tiešām! Es nelepojos ar to. Profesionāli man vajadzētu būt tik uztrenētai acij, lai nopirktu tikai to, ko man tiešām vajag, un lielākoties jau sanāk. Bet dažreiz nesanāk… Piemēram, man ir žakete, ko nekad neesmu uzvilkusi, bet tā brīnišķīgi izskatās manai meitai, un es domāju: varbūt es to nopirku tāpēc?

Tu vari nopirkt skaistus, bet neērtus apavus cerībā, ka tie “izpletīsies”?

Nav neērtu apavu! Bet ir skaisti apavi. Filmā par Selīnu Dionu bija epizode, kur viņa stāsta, kā veikalā ierauga kurpes, kas viņai patīk, bet nav viņas izmērs. Un viņa saka: “Nesiet man tās kurpes, jo tās ir tik skaistas, ka es tās uzvilkšu!” Man ir tāpat. Ja kurpes ir skaistas, es tās uzvilkšu. Ja vajadzēs, izpletīšu pirkstus, bet uzvilkšu!

Un kas mani nebeidz sajūsmināt: ka tajā brīdī tā ir ļoti nopietna lieta. Tā nav kaut kāda kaprīzēšanās! Tā ir pilnīgi kā tāda maza iemīlēšanās. Uzvelc to kleitu, un taureņi lido. Un man jau liekas, ka tas tomēr ir tik cilvēcīgi. Jā, zināma vājība, bet tik cilvēcīga.

Manas dzīves vienkāršākā un skaistākā sajūta ir, kad visi sēžam pie liela galda un ēdam omītes atvestās kotletes. Tas ir mans patiesākais prieks. Un vēl tas brīdis, kad spēlējam visi kopā galda spēles, piemēram, Ligretto riņķīti. Tie ir tie vienkāršie, īstie dzīves mirkļi, kas mani patiesi piepilda.

Esmu bijusi trīs reizes precējusies, man ir brīnišķīgi bērni – varbūt tieši tāpēc, ka dzīves ceļš nav bijis gluds, esmu kļuvusi par to, kas esmu šodien. Tomēr man ir kāda sirdssāpe. Man ir žēl, ka, visticamāk, man nekad nebūs vecumdienu, ko pavadīt kopā ar mazbērniem vienas ģimenes ietvaros. Tā ģimenes sajūta, kas rodas, kad visi sanāk pie viena galda, kad ir tāda īpaša siltuma un piederības izjūta. Man tieši tur ir tā dzīves katarse – brīžos, kad mēs visi sanākam kopā. Tur man ir tā lielākā dzīves jēga.

Es ļoti ceru, ka man būs mazbērni un ka arī viņi piedzīvos šīs brīnišķīgās kopības mirkļus. Tomēr reizēm aizdomājos: cik gan daudz tur sanāks kopā vectētiņu un vecmāmiņu lomās?

Tagad, kad bērni jau gandrīz visi izauguši, es arvien skaidrāk saprotu un novērtēju to laiku, ko esam kopā pavadījuši. Tie mirkļi, kad klausīties, atbalstīt un vienkārši būt klāt, man kļūst par arvien svarīgāku dārgumu. Tajā pašā laikā jūtu arī nelielu smeldzi – to sajūtu, ka varēja jau būt vēl vairāk kopā, vēl vairāk mirkļu, ko noķert, vēl vairāk laika, ko veltīt… Tāda maiga ilgošanās pēc vēl lielākas tuvības un kopības.

Šīs pārdomas liek man rūpīgāk izvērtēt, kā es pavadu savu laiku tagad. Vairs nevēlos to izšķiest vai pazaudēt nevajadzīgās lietās. Katrs brīdis, ko varu pavadīt kopā ar saviem mīļajiem, kļūst par vērtīgu dārgumu, ko nevēlos palaist garām. Tā ir mācība, ko sniedz dzīves ritums un pieredze – cik svarīgi ir novērtēt, cik svarīgi ir dzīvot šeit un tagad.

Bet par ko tu sevi vari paslavēt?

Par to, ka es neesmu samierinājusies. Vienmēr uzticējusies savām sajūtām. Taisījusi jaunus projektus. Un vēl par to, ka esmu sevi iepazinusi. Tā diezgan labi iepazinusi.

Ģirģens atklāj savu versiju, kāpēc Purvciemā tika nogalināts Romāns Bezzubovs