Konsultē: uztura speciāliste Arita Borzova.

Skolu ēdināšana. Jautājums, kas atkal un atkal nezaudē savu aktualitāti. Tik daudz likumu ieviests, lai ēdienkarti padarītu veselīgāku. Tik daudz runāts par veselīgu uzturu gan ar bērniem, gan ēdinātājiem. Tomēr garo starpbrīžu laikā skolu tuvumā esošajos veikalos drūzmējas skolēnu rindas, kas uz kases krāmē bulciņas, čipsus un stipri saldinātus gāzētos dzērienus. Portāls Mammamuntetiem.lv sāk rakstu sēriju – “Kā panākt, lai bērni skolā ēd veselīgi un garšīgi”.

Apskatot klasisku skolas pusdienu ēdienkarti, šķiet, ka teorētiski visam vajadzētu būt kārtībā. Ir zupas, salāti, kartupeļi, mērces, makaroni, kotletes. Vienkāršs, normāls ēdiens, kuru bērni lielākoties mājās pat labprāt ēstu.

Piemēram, kādā diezgan lielā Pierīgas skolā, kurā bērnus ēdina viens no populārākajiem skolu ēdinātājiem Latvijā, pusdienu ēdienkarte 7.–9. klases skolēniem izskatās šādi:

Pirmdiena:
Skābu kāpostu zupa ar cūkgaļu
Maltās gaļas mērce
Vārīti griķi
Biešu salāti
Piens

Otrdiena:
Svaigu kāpostu zupa
Makaroni ar maltu cūkgaļu un dārzeņiem
Skābais krējums
Burkānu salāti ar eļļu
Ķiršu dzēriens

Trešdiena:
Cūkgaļas kotlete
Kartupeļu biezputra
Kāpostu salāti ar burkāniem un eļļu
Rudzu maize
Kekss

Ceturtdiena:
Pupiņu zupa ar cūkgaļu
Skābais krējums
Pasta ar sieru
Baltie redīsi ar burkāniem
Augļu un ogu dzēriens

Piektdiena:
Frikadeļu zupa
Plovs ar vistas gaļu
Gurķi
Ūdens ar ogām
Rudzu maize

It kā normāla, sabalansēta ēdienkarte, līdzīga simtiem citu skolu ēdienkaršu visā Latvijā. Arī Mammamuntetiem.lv uzrunātā speciāliste Arita Borzova (maģistra grāds uztura zinātnē) atzīst, ka ēdienkarte lielos vilcienos vērtējama kā laba. Tiesa gan, tajā novērojamas šādas tādas tendences, kas vispār ļoti raksturīgas Latvijas skolu ēdināšanā – ogļhidrātu pārbagātība. Trūkst zivju, fermentētu dārzeņu, skābpiena produktu, un arī svaigu dārzeņu varētu būt vairāk. Vēl viena Latvijas skolu ēdināšanai raksturīga problēma – pārāk daudz krējumainu un miltainu gaļas mērču. Un tās ne tikai nav vērtējamas kā veselīgas, bet ļoti bieži arī bērniem gluži vienkārši negaršo.

Tāpat arī Arita Borzova atklāj, ka skolas pusdienām vajadzētu būt apmēram 30% no kopējās dienas enerģijas devas, kas ir ap 700–800 kcal 11–14 gadu vecumā un 750–900 kcal vecākajiem pusaudžiem atkarībā no vecuma, dzimuma un fiziskās aktivitātes. Meitenēm dienas enerģijas vajadzība pusaudžu vecumā ir aptuveni 2200–2415 kcal, bet zēniem tā ir augstāka — ap 2510–3035 kcal, tādēļ no apmēram 11 gadu vecuma, bet īpaši 15–17 gados, zēniem parasti nepieciešams lielāks enerģijas daudzums nekā meitenēm. Analizējot skolu ēdienkartes, būtiski vērtēt ne tikai kaloriju daudzumu, bet produktu kvalitāti – īpaši pievēršot uzmanību ogļhidrātu kvalitātei, šķiedrvielu daudzumam, piesātināto tauku ierobežošanai, pilnvērtīgam olbaltumvielu avotam, dārzeņu un augļu daudzumam.

Bērnu ēdināšanā ļoti svarīgs ir arī uzturvielu sadalījums:

A. Borzova uzsver: ‘’Ogļhidrāti (45–60% no kopējā pusdienu maltītes uzturvielu daudzuma): tie ir pusaudžu galvenais enerģijas avots, taču priekšroka jādod kvalitatīviem, saliktajiem ogļhidrātiem – pilngraudiem, kartupeļiem, pākšaugiem, dārzeņiem, augļiem un ogām, kas nodrošina arī šķiedrvielas, vitamīnus un ilgāku sāta sajūtu. Jāierobežo brīvie un pievienotie cukuri, saldie dzērieni, deserti un situācijas, kad vienā maltītē vienlaikus ir vairāki cietes avoti, piemēram, maize kopā ar makaroniem, rīsiem vai kartupeļiem, bulciņas.

Tauki (25–40%): tauki ir svarīgi smadzeņu darbībai, nervu sistēmai, hormonu sintēzei un taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanai, taču uzsvars jāliek uz nepiesātinātajiem taukiem no zivīm, riekstiem, sēklām, avokado un olīveļļas. Vienlaikus jāierobežo piesātinātie tauki, kas biežāk ir treknos piena produktos, treknā gaļā, desās, sviestā un daudzās mērcēs. Ar šo sadaļu skolu ēdienkartēs ir sliktāka situācija, jo šie piesātināto tauku produkti ir daudz lētāki, bērniem vairāk garšo un mājas virtuvē lietoti.

Olbaltumvielas (10–20%): tās ir nepieciešamas augšanai, muskuļu labai attīstībai, arī imunitātei un fermentu darbībai. Vēlams, lai pusaudžu uzturā regulāri būtu pilnvērtīgi olbaltumvielu avoti – liesa gaļa, zivis, olas, piena produkti, pākšaugi un to kombinācijas, nevis tikai pārstrādāti gaļas izstrādājumi.''

Tomēr, analizējot skolas ēdienkarti, speciāliste uzsver – būtiski vērtēt ne tikai kopējo pusdienu kaloriju daudzumu, bet produktu kvalitāti, īpaši pievēršot uzmanību ogļhidrātu kvalitātei, šķiedrvielu daudzumam, piesātināto tauku ierobežošanai, pilnvērtīgam olbaltumvielu avotam, dārzeņu un augļu daudzumam, fermentētiem produktiem. Tāpat arī nenoliedzami ir ļoti svarīgi, lai ēdiens būtu garšīgs un tiešām labi pagatavots.

No steikiem līdz picām – ko gribētu ēst paši bērni?

Portāls Mammamuntetiem aprunājās arī ar pašiem bērniem. Uzrunājām piecus skolēnus, kuri bieži izvēlas neēst pusdienas skolā un tā vietā dodas nopirkt ko ēdamu uz kādu no tuvējiem veikaliem. Lūdzām šiem bērniem pastāstīt, kāpēc viņi izvēlas neēst skolas pusdienas un ko viņi iegādājas pusdienām veikalos. Tāpat arī katrs no uzrunātajiem bērniem sastādīja savu ideālo skolas pusdienu ēdienkarti trim dienām:

Estere, 16 gadi: Skolā bieži izvēlos neēst, jo ēdiens gluži vienkārši nav garšīgs. Kartupeļi pārvārīti, un visas mērces ir ļoti treknas. Bieži arī ir lielas rindas, un tad jāēd ļoti ātri, lai nenokavētu nākamo stundu. Ja eju pusdienas pirkt uz veikalu, tad visbiežāk paņemu kādu mazo picu, banānus vai aktimelu. Kaut ko tādu, ko var ātri apēst un nevajag nekādas dakšas un karotes.

Esteres ideālā ēdienkarte skolā trim pusdienām:
P. – Cēzara salāti
O. – Vistas fileja ar rīsiem un salātiem
T. – Steiks ar kartupeļiem

Toms, 15 gadi: Skolas ēdiens man ne pārāk garšo. Tas bieži vien ir auksts. Piemēram, rīsi bieži vien ir neizvārīti, savukārt makaroni ir tā pārvārīti, ka vispār nevar saprast, kas tas tāds ir. Gaļa bieži vien ir kaut kādās mērcēs, nevis normālos gabalos. Es vienkārši gribētu, lai mums gatavo ar cieņpilnu attieksmi un ēdienu pagatavo normāli. Tad daudz vairāk bērnu vēlētos ēst pusdienas skolas ēdnīcā. Būtu arī jāizmet mazāk ēdiena. Jāsaka, ka, ejot uz veikalu, mēs visbiežāk sapērkamies visādus draņķus – arī čipsus un kolas. Citreiz nopērkam arī kādu gatavo ēdienu, bet tas ir reti, jo, kamēr aiziet līdz veikalam vai kādai kafejnīcai, paiet laiks, un tad var nepaspēt atpakaļ uz skolu.

Toma ideālā ēdienkarte skolā trim pusdienām:
P. – Cēzara salāti
O. – Dārzeņu un siera krēmzupa ar grauzdiņiem
T. – Grilēta gaļa ar kādiem salātiem

Patriks, 14 gadi: Vispār jau man garšo daži ēdieni, ko skolā gatavo, un tad es tos labprāt arī ēdu. Bet ir arī tādas dienas, kad paskatos ēdienkartē un jau zinu – šis parasti nav garšīgi. Tādos gadījumos ejam uz veikalu. Parasti pērkam mazās picas, čipsus vai kādu našķi. Citreiz pēc skolas aizejam uz kādu kafejnīcu, tur parasti paņemam kādu burgeru vai kartupelīšus. Bet tas nav bieži.

Patrika ideālā ēdienkarte skolā trim pusdienām:
P. – Rīsi ar vistas mērci un lapu salātiem
O. – Cepti kartupeļi ar maltās gaļas mērci
T. – Rīsi ar dārzeņiem un mērci

Aleksandrs, 16 gadi: Citreiz ēdu skolā, citreiz eju uz veikalu. Atkarībā no tā, kas skolā ir paredzēts pusdienās. Neteiktu, ka man skolā negaršo pusdienas. Vienīgais, man nepatīk tās dīvainās mērces, kurās vispār nevar saprast, kas tajās ir iekšā. Veikalā parasti ņemu bulciņas. Kad ir silts laiks, tad paņemu arī kādu silto ēdienu, ko kaut kur ārā sēžot var apēst.

Aleksandra ideālā ēdienkarte skolā trim pusdienām:
P. – Rīsi ar dārzeņiem un vistu terijaki mērcē
O. – Picas
T. – Pankūkas

Amanda, 13 gadi: Skolā pusdienas gandrīz nekad neēdu, jo man ļoti negaršo. Man nepatīk, ka ēdiens ļoti bieži ir auksts, un gan kartupeļi, gan makaroni vienmēr ir tādi izjukuši un salipuši. Ja neko neesmu paņēmusi no mājām, eju uz veikalu. Parasti nopērku ābolus, siera nūjiņas, aktimelus. Dažreiz arī kādu bulciņu. Čipsi man negaršo.

Amandas ideālā ēdienkarte skolā trim pusdienām:
P. – Rīsi ar malto gaļu
O. – Cepta vista ar kartupeļiem
T. – Siera pica

No vienas galējības otrā

Uzklausot bērnu vēlmes, ir skaidrs, ka daļa no tām skolu ēdināšanā visdrīzāk nekad netiks īstenota, un tādas lietas kā steikus un Cēzara salātus skolas pusdienās nepasniegs. Tomēr daudzi bērnu nosauktie ideālie pusdienu ēdieni ir pat ļoti pieņemami. Kā var noprast no bērnu stāstītā – lielākoties neēst skolā viņi izvēlas ēdiena neapmierinošās kvalitātes dēļ. Ļoti bieži atkārtojas arī sacītais, ka ēdiens nešķiet garšīgs, jo tas gluži vienkārši tiek pasniegts auksts.

Taču visnepieņemamākais šajā stāstā ir tas, kādas alternatīvas bērni meklē problēmai – veikalos tiek pirkti čipsi, bulciņas un našķi. Un tas nekādā gadījumā nevar tikt vērtēts kā augošam bērnam piemērots uzturs.

Ir skolas, kur šī problēma tiek risināta, gluži vienkārši nelaižot bērnus ārā no skolas. Ir vecāki, kas, ļoti labi apzinoties, kas tiks pirkts veikalos, neizsniedz kabatas naudu un apmaksā pusdienas skolā. Bet, ja tad bērns visu dienu paliek neēdis?

Viena no alternatīvām būtu ēdiena ņemšana līdzi no mājām, bet lielā daļā skolu bērniem ēdienu ne tikai nav, kur uzsildīt, bet nav arī vietas, kur apsēsties ar savu ēdiena kastīti un mierīgi paēst.

Tātad vienīgā loģiskā iespēja paliek – skolu ēdinātājiem tomēr būtu jāmēģina gatavot bērnu vajadzībām atbilstošāk jeb, kā atzina viens no Mammamuntetiem aptaujātajiem pusaudžiem, – cieņpilnāk.

Kas par šo jautājumu sakāms pašiem ēdinātājiem un skolu vadībai – jau nākamajā šī raksta sērijā.

Jaunā politiķe Antoņina Ņenaševa uzskata, ka pārmaiņas Rīgas domē ir neizbēgamas

Komentāri (2)