Neraugoties uz cienījamo vecumu, aktieris joprojām ir ļoti pieprasīts Nacionālajā teātrī, pats brauc ar automašīnu un katru dienu uz dzīvokli kāpj pa trepēm uz piekto stāvu. Kā pats saka – jūtas atbilstoši vecumam. Epidēmijas laikā gan ikdienas skrējiens ir nedaudz apstājies, tāpēc "Kas Jauns" izmantoja iespēju, lai paviesotos mākslinieka mājīgajā dzīvoklī un pie kafijas tases parunātu par dzīvi.

Kas jums ir tā māju sajūta, cik vietās mūžā ir sanācis padzīvot, un kur bija jūsu bērnības rajons?

Mājas – tā ir vieta, kur jūtos ērti, labi un kopā ar mīļiem cilvēkiem. Tad es neesmu vairs nekāds aktieris, bet parasts ģimenes cilvēks ar visiem sadzīves smalkumiem. Mans vecaistēvs savulaik uzbūvēja nelielu mājiņu Vienības gatvē, tā tur joprojām stāv. Pirmajā stāvā bija neliels veikaliņš, otrajā – daži nelieli dzīvoklīši. Tur arī visas bērnu un jaunības dienu blēņas ir darītas.

Interesanti, ka šī māja Vienības gatvē nekad nav bijusi nacionalizēta, jo tam procesam pietrūka viena vai divu kvadrātmetru, un, kad tur padomju laikā bija veikals, šie manai mammai pat maksāja īri – 25 rubļus mēnesī. Pa visu Rīgu tikai divas tādas mājas bija. Tur nodzīvoju diezgan ilgi, līdz dabūju savu pirmo dzīvokli Brīvības ielā. Tagad mitinos sievas dzīvoklī Upes ielā, un šī faktiski ir mana trešā mājvieta mūžā, ja neskaita pavadītās vasaras Vecāķos.

Kādas ir bērnības spilgtākās atmiņas?

Ļoti skaidri atceros, kā kara laikā mūsu mājiņā dzīvoja daži vācieši. Ļoti mierīgi zēni bija, cienāja mani ar šokolādi – kādi četri gadi man tolaik bija. Kas interesanti un kā man mamma pēc tam arī stāstīja: kad viņiem bija jāatkāpjas, viņi aizgāja, nepaņemot līdzi nevienu, pat vissīkāko lietu – visu atstāja perfektā vācu ordnungā. Arī tankus atceros, kas gar mūsu māju brauca Jelgavas virzienā.

Jūs pats esat no vienkāršas ģimenes, it kā diezgan tālu no augstās mākslas, tomēr nonācāt teātrī.

Jā, mamma bija Ķuzes fabrikā konfekšu tinēja, bet savu karjeru beidza kā Latvijas nopelniem bagātā rūpniecības darbiniece. Tēvs strādāja VEF par elektrības iestādītāju, tad nāca karš, un viņam diezgan traģiski mūžs izveidojās – vispirms gandrīz vācieši Salaspils nāves nometnē nošāva, tad gribēja uz Vāciju izvest, bet pēc tam krievi Centrālcietumā ielika. Tur viņš sabojāja veselību, piedzīvoja smagu operāciju, bet pēc tam strādāja grāmatu tirdzniecības bāzē par ekspeditoru. Tēvs par pagātni runāt nemīlēja…

Teātrī mani ievilka klasesbiedrs Andrejs Migla – vēl vidusskolā kopā spēlējām divās pašdarbības ludziņās. 1. vidusskolā tolaik bija ļoti daudz cilvēku, kas vēlāk kļuva par aktieriem, – Skrastiņš, Cauka, Vīlipa – nu bezgala daudz, vismaz kādi desmit cilvēki. Beidzām skolu, turpinājām draudzēties, un viņš man prasa: kur tad tu iesi mācīties? Es šim saku: nu vajadzētu kādu vīrieša profesiju, inženieri, piemēram, bet pats jau saprotu, ka ar matemātiku esmu stipri uz jūs. Viņš saka: ejam uz teātra fakultāti, tur režisorus uzņem. Ietiku režisoros, divus gadus nomācījos un tad dabūju vienā priekšmetā divnieku, bet, par laimi, Vera Baļūna mani tūlīt pārvāca uz aktieriem.

Darbaudzinātājs bija Alfrēds Amtmanis-Briedītis, kas man vienā brīdī pienāca klāt un teica – klau, Jakovļev, vai tu negribi nākt palīgā Drāmas teātrim? Es vēl tā apmulsis pārprasīju – par ko tad? Viņš saka: nu par aktieri taču. Es teicu jā, un tā no 1960. gada 1. decembra arī esmu štata aktieris. Mācoties režisoros, jau biju nolicis daudz eksāmenu, kuri aktieriem bija jākārto mācību beigās, tā nu man bija daudz brīva laika, varēju spēlēt. Es arī biju pirmais aktieris, ko tolaik iesauca armijā, dienēju Liepājā un šmaucu pāri sētai pie kolēģiem uz teātri. Reiz tomēr iekritu, un tad mani komandieris nolika miera stājā un kliedza: „Ko esat izdarījis, mēs jūs, Jakovļev, vienmēr kā piemēru stādījām, bet jūs šitā piespļāvāt visu Padomju armijas dvēseli!”

Pirmās lomas atceraties?

Pirmā loma bija lifta puika Edijs Doils, laikam arī kādi pāris teikumi bija, bet, atnākot no armijas, man iedeva lomu Arvīda Griguļa lugā "Savu lodi nedzird", kurā dublējos ar Uldi Dumpi. Pirmā lielā loma bija Robēra satikšanās par franču pretošanās kustību. Loma gan bija paredzēta Cilinskim, bet viņš bija aizņemts kādā svarīgā filmā, un to uzticēja man. Tad nu tiku uz skatuves ar visām lielajām zvaigznēm – Radziņu, Kubili, Sebri, Videnieku, nu visi ģēniji šajā izrādē bija. Tā kā galīgi neizgāzos, tad arī nāca pirmās lielās lomas izrādēs – "Donžuāns", "Pūt, vējiņi!" un "Satikšanās.

Kura ir tā pirmā loma, kad jūs sajutāt, ka esat kļuvis par aktieri, kas spēj uzrunāt skatītājus?

Grūti pateikt, bet bija tāda ļoti smaga izrāde "Lorencačo", kurā man, guļot uz skatuves malas, bija jārunā tāds pagarš monologs. Kad biju to pabeidzis, kāda dāma no pirmās rindas visai skaļi pa visu zāli noteica: „Ak, šausmas, cik tas bija pretīgi!” Kad par to pastāstīju režisoram Jaunušanam, kas šai lomai mani bija pamatīgi mīcījis, viņš noteica: „Nu tagad tu vari uzskatīt, ka šo lomu esi nospēlējis.”

Slavenā izrāde "Lilioms". Tur jūs arī dublējāties ar Uldi Dumpi, abi jauni bijāt. Nebija tāds kā sacensību gars – kā vienam otru pārspēt? Filmās jūsu ceļi daudz ir krustojušies – Dumpis parasti tāds labais zēns, jūs tāds sliktais, bet liktenīgais.

Es ar Uldi esmu dublējies ļoti daudz, bet bez nekādas sacensības, ne mazākās. Es tā no malas esmu paskatījies ar domu – šis man nepatīk, kā viņš dara, es mēģināšu kaut ko drusku citādi, bet tas arī viss. Nekādas sacensības vai skaudības, nemūžam, tieši otrādi – kļuvām par labiem draugiem. Ilgus gadus dzīvojām Vecāķos vasarnīcā kopā ar viņu un Intu Burānu, bērni čupojās diendienā, Ulža meita man ir krustmeita – arī tagad esam uz skatuves kopā "Revidentā". Ļoti draudzīgas attiecības man ir ar Lāsmu Kugrēnu, Astrīdu Kairišu, Lolitu Cauku, ar kuru pēdējā laikā iznāk daudz spēlēt.

Kā šobrīd Astrīdai Kairišai klājas?

Grūti, es pat teiktu, diezgan traģiski. Tagad ar šo bacili es pat nevaru pie viņas ciemos uz slimnīcu aiziet. Tik nelāgi sagadās, bet ko var darīt.

Teātrī ir tās slavenās ģērbtuves, kur parasti veidojas tāds savs mini kolektīvs un sava aura. Ar ko esat kopā, un kā tas ir jūs ietekmējis?

Es visu šo laiku esmu pavadījis vienā grimētavā. Pašreiz esam kopā ar Dumpi, Lisneru, Norenbergu, Anži, Reiru, Aniņu, bet ļoti daudzi, kuri šai ģērbtuvei savulaik cauri gājuši, ir jau zem zemes. Lejaskalns, Cilinskis, Teihmanis, Burāns, Reinis… daudzi. Ir gan piedāvājuši ielikt arī citur, tur, kur tas „resnais gals”, bet, nē, mēs pie savas 12. garderobes esam kā pienagloti, neejam ne pa labi, ne pa kreisi, rāpjamies tik savā trešajā stāvā augšā.

Kā jūs reaģējat uz kritiku?

Savulaik man Anta Klints ierakstīja vienā grāmatā: „Ne tikai jaunam, bet arī vecam aktierim ir jāuzklausa kritika un tā jāanalizē”. Nav jau patīkami, kad tevi nosmērē melnu, bet ir kritiķi, kuri ļoti palīdz ar to, kā izanalizē tavu darbu. Tā tomēr teātrī ir vesela nozare, un tā jārespektē. Paši jau mēs visu nejūtam. Ir bijis tā, ka nospēlē izrādi, pašam liekas, ka viss ir baigi labi. Un tad tu satiec režisoru, kurš pasaka: „Cilvēkiem nauda par biļetēm šodien būtu jādod atpakaļ.”

Jums ir ļoti daudz kino lomu. Vai viegli bija pārkāpt no skatuves dēļiem uz brīvo dabu? Visās filmās jau nebija tik vienkārši kā "Pūt, vējiņos!", kur spēlējāt Uldi pēc šī tēla atveidošanas uz skatuves desmit gadu garumā.

Ir bijis visādi. "Nāves ēnā" pēdējos kadrus uz ledus gabala, kas patiesībā bija no putuplasta, filmēja 30 grādu karstumā, bet filmā par Turaidas rozi vasaras skatus ziemā. Tur pat zeme visu laiku tika laistīta ar karstu ūdeni; lai neredzētu elpas garaiņus, es tekstu runāju, velkot elpu uz iekšu. Ar zirgiem gan bija grūtāk, tiem nu neko nevarēja iestāstīt. Mana pirmā filma bija Neretnieces "Tava laime", kur tēloju studentu. Tad lasu avīzē anekdoti: „Klau, vai tu jau redzēji filmu "Tava laime"? – Nē, vēl neredzēju. – Nu tad tā ir tava laime.” Interesanti būtu šodien paskatīties… Es pat visas filmas, kurās esmu piedalījies, neesmu redzējis. Labi bija tas, ka teātri palaistu vārdu vairs nenoķersi, bet filmējoties tomēr var mēģināt, kamēr sanāk.

1971. gadā pēc Johana Štrausa lomas filmā "Atvadas no Pēterburgas" jūs pamodāties slavens visā PSRS, bet jautājums – kāpēc filmā runājāt aktiera Aleksandra Demjaņenko balsī, kuru visi zina kā Šuriku no filmas "Kaukāza gūstekne"?

Es tomēr krieviski runāju ar akcentu. Pēc tam gan kritiķi teica, ka varbūt man ar visu akcentu būtu sanācis labāk, jo „Šuriks” bija ierunājis tā diezgan manierīgi. Loma gan nāca negaidīti. Bijām kopā ar Viju Artmani uz kaut kādām kino provēm studijā Ļenfilm, gājām pa koridoru, un pretī nāca viena dāma, apstājās, atvainojās un jautāja, vai esmu aktieris. Teica, ka gribot parādīt mani vienam cilvēkam. Nu neko, aprunājāmies, teica, ka būšot filma par Johanu Štrausu. Es saku, ka ar mūzikas instrumentiem esmu uz jūs, bet man saka – nekas, iemācīsim.

Kad mani šai lomai apstiprināja, diezgan nopietni bija jāstrādā ar konsultantiem, kuri mācīja gan vijoli pareizi rokās turēt, gan orķestri diriģēt. Tā bija mana pirmā galvenā loma, un par filmēšanās dienu man maksāja 80 rubļu – par šīs filmas honorāru varēju nopirkt žigulīti. Pirmo reizi man bija arī dublieris, kurš manā vietā gatavoja mizanscēnas, bet es gāju, kad viss jau bija sagatavots. Kritiķi pēc tam rakstīja: „Un aktieris ir atrasts ne sliktāks par Omāru Šerifu”, laikam domājot par to kuplo frizūru. Saņēmu pēc tam simtiem vēstuļu, sūtīja konfekšu kastes, cietās desas un ko tik visu ne, bet tāda tā krievu dvēsele ir. Austrijā to filmu esot rādījuši, saņēmu no turienes pat vēstuli ar tekstu – cik žēl, ka jūs nevarējāt piedalīties pirmizrādē. Nodomāju, būtu nu, mērkaķi tādi, vismaz uzaicinājuši, gan jau būtu piedalījies. Bet var jau būt, ka aicināja, tikai man neviens nepateica.

Pēc Štrausa lomas esat spēlējis Dzeržinska vietnieku čekistu Petersu, apzinīgus padomju inženierus, vācu virsniekus un ko vēl ne.

Petersa lomu centos attēlot ar tādu zināmu sāpi par to, ka viņš ir prom no Latvijas, svešā zemē un dara darbu, ko viņam varbūt nevajadzētu darīt. Tā ir zināma traģēdija. Kad filmējos, Petersa sieva vēl bija dzīva, es pie viņas Maskavā biju ciemos. Viņa dzīvoja tādā milzīgā valsts aparāta mājā un man skumīgi teica: „Ja visiem, kuri šajā mājā ir dzīvojuši un Staļina represiju laikā novākti, uzliktu kaut vai nelielu piemiņas plāksnīti, tad visa šī māja būtu vienā marmorā.”

Ir cilvēki, kuri arī tagad jums pārmet, ka savulaik esat bijis partijā un nomenklatūras amatos darbojies. Es gan pats arī dažreiz ar skepsi skatos uz tiem, kas tagad stāsta, kā padomju laikā jau bērnudārzā biksēs čurājuši, lai tikai komunistiem ieriebtu. Jūs to ceļu izvēlējāties apzināti?

Skolā nebiju ne pionieros, ne komjauniešos, bet, sākot studēt, fakultātē bija doma veidot komjauniešu teātri, tad nu mani arī pierunāja iestāties. Beigās gan no tās ieceres nekas neiznāca. Vēlāk jau teātrī man viens kolēģis, kura vārdu nesaukšu, visu laiku nāca virsū kā melna nāve, tad nu piekritu un partijā iestājos – laikam bija kāda kvota iedota vai plāns jāpilda. Biju pat Rīgas pilsētas partijas komitejā, lasīju dzejoļus kongresos, tribīnēs sēdēju blakus Pugo, bet negribētu teikt, ka biju baigi idejiskais. Uzaugu tomēr ar vecajiem žurnāliem "Atpūta", biju tāds diezgan liberāls cilvēks, bet, ja tā godīgi teiktu, laikam ne šis, ne tas, bet kaut kas pa vidu.

Smadzenes jau tajā laikā mums komunisti skaloja baigi, bet varu godīgi teikt, ka dzīvi nevienam sačakarējis neesmu – biju vairāk tāda kā izkārtne.

Četrus gadus, kolēģu pierunāts, vadīju Teātra savienību, jo bija, lūk, Artmane jānogāž. Tāds laiks bija. Lomas gan man par to vairāk neviens nedeva. Vai es to tagad nožēloju? Droši vien.

Un ko jūs darījāt barikāžu laikā?

Uz ugunskuriem negāju, uz masu pasākumiem arī ne, jo lielākais aktiera kapitāls ir seja. Bet darīju, ko mācēju, – radio lasīju dzeju un caur tiem bluķiem Vecrīgā līdu. Teātra dzīve jau apstājusies nebija, izrādes mēs spēlējām tāpat, kā vienmēr. Barikāžu medaļu gan man piešķīra.

Kā tikāt pāri pārmaiņu laikam? Filmas vairs neuzņēma, notika naudas reforma... Elza Radziņa man savulaik stāstīja, ka bijusi sakrāta nauda jaunai "Volgai", kura beigās pārvērtās par vienu kārtīgu iepirkšanos "Latvijas balzama" veikalā.

Es kaut kā diezgan viegli tiku pāri. Nekādu uzkrājumu man nebija, teātrī slodze bija pamatīga. Nekad neesmu bijis krājējs.

Ar Dumpi gan esam runājuši – ja būtu savos slavas gados dzīvojuši kapitālismā, būtu miljonāri, bet ir, kā ir.

Bija jau visādas, kā šodien saka, haltūras lauku kultūras namos. Tolaik biju aizņēmies naudu un nopircis automašīnu "Volga", jo žiguļi bija deficīts. Kāpēc volgu? Tāpēc, ka ar to varēji iebraukt jebkurā taksometru parkā un par pieciem rubļiem tev visu salaboja ar valstij nospertām detaļām. Ilgi es ar to volgu nobraucu. Tagad braucu ar drausmīgi vecu francūzi, bet ir arvien grūtāk, jo kājas sāp. Sieva gan man lepni brauc ar lielu džipu, kur varu kārtīgi kājas izstiept.

Kā jums ģimenes dzīve ir veidojusies?

Divas sievas – viena bija, otra ir joprojām. Ir meita, trīs dēli un četri mazbērni. Vecākā meita Liene ņemas ar klasiskās mūzikas programmām, vecākais dēls Reinis strādā Latvijas Bankā, vidējais dēls Jorens beidz augstskolu Nīderlandē, bet pastarītis Justs ir tenisa treneris. Abiem jaunākajiem ir ļoti labas attiecības, cieši turas kopā. Sieva Inga darbojas Talsu tipogrāfijā, tur es ar viņu kādā dzejas lasīšanas pasākumā arī iepazinos.

Tad jau pie sievasmātes uz Talsiem arī kādreiz ciemos iznāk aizbraukt?

Es visu šo trako baciļu laiku tur esmu izdzīvojies. Ellē ratā, es esmu pa šo laiku par septiņiem kilogramiem uzbarojies. Kaut kas traks, uzkāpu uz svariem, domāju, ka man acis pareizi nerāda. Sievasmāte tikai visu laiku taisa ēst, un tu tik flacē iekšā. Un pļurkts, nekāda fiziskā jau nav, aizej tik drusku pastaigā pa Talsiem, slepeni nopērc veikalā cigaretes, pasēdi bērnu spēļu laukumiņā, un viss. Diemžēl veselība zemi rakt vairs neatļauj. Bet vispār visi šie karantīnas mēneši man tik ātri paskrēja, ka pat īsti nepamanīju, – grāmatas lasīju, aizgāja tās dienas, ka ne čiku, ne grabu. Tagad sāku lasīt Toma Kreicberga grāmatu "Lopu ekspresis" – jauns puisis, kurš strādājis Amerikā Volstrītā, bet raksta interesanti.

Vai uz ielas cilvēki joprojām atpazīst?

Nu jau aizvien mazāk – jaunie vispār vairs ne. Vienīgi, kad filmējos seriālā "Dzīvoklis", tad gan uz ielas šad tad dabūju dzirdēt: „Re, kur Leonīds nāk!” Tagad filmējos vienā jaunā seriālā nelielā lomā, man tur darbs kādām trim dienām. Būs vājprātīgi superīgs latviešu krimiķis ar līķiem un indēšanām, tāds vēl nav bijis – saucas "Bezvēsts pazudušās".

Ir dzirdēts, ka savulaik esat bijis tāds melnā humora cienītājs, par ko citi bieži īpaši priecīgi nav bijuši.

Šo paradumu tagad esmu atmetis pēc uzstājīga sievas lūguma. Nu bet iedomājies, stāvu es ar savu mammu mājas dārzā un pa ielu garām brauc mašīna, kurai ar blīkšķi pārplīst riepa. Es uzreiz nobļaujos, ķeru pie krūts un krītu zemē. Mamma skrien pie manis un kliedz – dēliņ, dēliņ, kas ar tevi, bet es guļu zemē un domāju: nu kā var būt šitāds idiots? Un man tad jau bija pie trīsdesmit gadiem…

Bija vēl tā. Atnāk uz teātri jauns aktieris, sēžam sapulcē pie lomu dalīšanas, un šim neko neiedod. Viņš man tādā bēdīgā balsī saka: „Nu re, atkal man neko neiedeva.” Es viņam jautāju: „Bet vai tu stulbs esi, domā, ka te kādam lomas tāpat vien dod? Domā, ka man te kaut ko tāpat vien dod, te par visām ir jāmaksā, citādi nekas nenotiek. Tā te viss gadiem ir nostādīts.” Vajadzēja redzēt – viņš saslējās kā briedis un kliedza: „Viņi no manis nevienu kapeiku nedabūs, es ar savu talantu sevi gribu pierādīt!” Gandrīz līdz baigam skandālam nonāca. Vienā brīdī tad sev arī pateicu – pietiek!

Ir jautājums, ko es nevaru nepajautāt, – man ir stāstījuši, ka savulaik jūs esot bijis cītīgs raidījuma "Degpunktā" skatītājs.

Jā, kādreiz diezgan cītīgi to skatījos, interesants raidījums bija. Tagad gan vairs ne, jo sieva sāka teikt: „Ko tu tās šausmas skaties, vai tad ar trako dzīvi nepietiek?!” Varbūt tieši tāpēc piekritu sarunai, jo es vairs intervijas labprāt nedodu, bet te padomāju – nu kā tad es "Degpunkta" Kārlim atteikšu (smejas).

Vai ir kāda lieta, ko esat mūžā gribējis īstenot, bet kas nav sanākusi?

Esmu gribējis iemācīties angļu valodu. Vidusskolā mums bija diezgan slavena skolotāja, kas rakstīja mācību grāmatas, bet pati neko diži iemācīt nespēja. Kad padomju laikā sāku drusku braukt uz ārzemēm oficiālās delegācijās, bez tulka jau vispār nekur neļāva iet, lai ko nepareizu nesamuld. Tad jau nemanot vecums bija klāt, un vienlaikus ar izrāžu garajiem tekstiem vēl pa vidu ņemties ar svešvalodu būtu grūti. Bet, jā, to būtu gribējis.

Kā ar pensiju? Dumpis un Dreģe vienā televīzijas intervijā atklāja, ka viņiem tā esot nedaudz zem septiņiem simtiem.

Man pat tik daudz nebūs – laikam kaut kādi četri simti ar kapeikām, bet tagad iedevu pārrēķināt par pēdējiem pieciem gadiem, un kaut ko jau droši vien pieliks. Bet, tā kā teātrī joprojām esmu štata aktieris, pagaidām jau tā pensija man ir tikai tāds jauks papildu ienākums.

Kas ir paša lielākais prieks un gandarījums, atskatoties uz piepildīto mūžu, un kā svinēsiet lielo jubileju?

Nekādu lielo svinību nebūs. Tepat dzīvoklī ģimenes lokā pasēdēsim, visi bērni atnāks ciemos. Bet par to mūžu – krāšņs jau tas laiks ir bijis. Sešdesmit gadi vienā darbavietā, kuru laikā esmu bijis uz vienas skatuves ar nesaskaitāmām leģendārām personībām. Aktierim jau galvenais – ja es skatītājiem esmu licis aplaudēt, varbūt par kaut ko aizdomāties, iespējams, kaut ko viņu dzīvē pamainīt, tad savu misiju esmu izpildījis, un cerams, ka mani kāds ar labu vārdu arī pieminēs.

Man ir tāda laba sajūta, ja es cilvēkam, kuram tūlīt būs astoņdesmit gadu, varu pajautāt – un kā tad ar nākotnes plāniem?

Teātrī man joprojām ir lomas septiņās izrādēs. Drīz mums būs darbinieku sapulce, tad jau jācer, ka kaut ko labu dzirdēsim. Vienu gan teikšu – pats no teātra prom neiešu, kamēr varēšu, tikmēr spēlēšu. Ja pienāks tas brīdis, kad caur puķēm palūgs atdot vietu jaunajiem, atdošu, bet pats… nu nē.

Citas interesantākās ziņas lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!

FOTO: ar Jakovļeva asarām, izcilnieku sveikšanu un solījumu skatītājiem Nacionālais teātris sāk jauno sezonu