"Tās nav īstas olimpiskās spēles"

Popularitāti sociālajos medijos iemantojis video ar vienkāršu, bet skaidru vēstījumu: olimpiskās spēles nav īstas, ja tajās nav krievu. Īpaši liels sentiments redzams ap Krievijas hokeja izlases nepielaišanu meistarsacīkstēm.

"Ja jau viss ir tik slikti, ka krievi nevar spēlēt olimpiskajās spēlēs, tad kāpēc viņi tiek pielaisti NHL?" zem video komentē kāds "Instagram" profils.

Šādos jautājumos sporta loģika saplūst ar politisko argumentāciju. Sociālajos medijos juridiskas nianses nevienu neinteresē - algoritmi dod priekšroku vienkāršiem salīdzinājumiem un emocionāliem secinājumiem. Rezultātā sarežģīti lēmumi tiek reducēti līdz šķietamam dubultstandartam.

Kamēr vieni ironizē, ka piektdiena, 13. februāris, favorītiem vīriešu daiļslidošanā nesusi neveiksmi, krievu sportistu fani izplata sazvērestības teorijas. Tiek apgalvots, ka "neitrālo" Krievijas daiļslidotāju Pjotru Gumeņņiku tiesājuši netaisnīgi un atņēmuši augstas balles.

"Pjotrs paveica fenomenālu slidojumu, pēc kura stadions burtiski trīcēja no aplausiem. Viņam nogrieza 3,4-4 balles," vēsta anonīms "TikTok" profils, komentāros izskanot apgalvojumiem, ka pār sportu valdot "netīrie Eiropas politiķi".

Šajā brīdī sporta rezultāts vairs nav tikai tiesnešu vērtējums - tas kļūst par pierādījumu politiskām spēlēm. Zaudējums tiek interpretēts nevis kā sportiska neveiksme, bet kā netaisnība pret nāciju. Tas ir klasisks propagandas mehānisms: individuāls notikums tiek pārveidots par kolektīvas ciešanas simbolu.

Arī Vasiļjevs ir krievs?

Kazahstānu šajās spēlēs pārstāv 36 atlēti, un sociālajos medijos ironizē, ka komandā esot "cilvēki no visurienes, izņemot Kazahstānu". Kazahstānas karogs šogad ir četrām no Krievijas naturalizētām sportistēm, un dažādu valstu sastāvos kopumā ir vismaz 30 Krievijā dzimuši atlēti - galvenokārt daiļslidošanā.

"Kāds vispār runās par to, ka daiļslidošana olimpiskajās spēlēs vienkārši ir krievu sacensības zem dažādiem karogiem?" kādā video vaicā lietotāja Darjona, secinot: "Olimpiādes vietā nokļuvu uz Krievijas čempionātu."

Citos video šis vēstījums kļūst vēl tiešāks. Krieviski tulkotā video it kā Takers Karlsons apgalvo: "Visi startē no dažādām valstīm, bet tās visas ir krievu asinis, krievu raksturs un krievu uzvara."

Kādā citā video pat Latvijas daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs tiek ierindots kopā ar citiem krieviskas izcelsmes uzvārdiem, tostarp ASV jaunā talanta Iļjas Maļiņina vārdu. Vēstījums ir vienkāršs: pat tad, ja karogs ir cits, uzvara joprojām pieder Krievijai.

Tieši šeit parādās būtiska tendence - identitātes pārdefinēšana. Formāli "neitrālais sportists" ir bez nacionālas piederības, taču digitālajā telpā viņš tiek nepārtraukti atkārtoti piesaistīts izcelsmei, valodai vai "asinīm", identitāti padarot par politisku instrumentu.

"A man pie vienas vietas!"

"Pagaidi, tev mugurā ir iedurts nazis! A man pie vienas vietas!" - šāds teksts pavada īsvideo, kur redzama Krievijas sportistu soļošana zem neitrālā karoga [video gan nav no šā gada Olimpiādes atklāšanas ceremonijas] un līdzjutēji ar PSRS simboliku, Čeburaškas karogu un šokolādi "Aļonka".

Krievijas simbolikas epizodiska parādīšanās olimpiskajos objektos sociālajos medijos tiek interpretēta kā apķērība un viltība. Vienā video redzams "life-hack", kā sacensībās ienests Krievijas karogs - maskējot to kā Slovākijas karogu. Citā, mākslīgā intelekta radītā video, diktore sajūsmā saka: "Tas ir kaut kas apbrīnojams, kā krieviem strādā smadzenes. Novēlu visiem tādus fanus!"

Savukārt dramatiskā montāžā ar dziesmas rindām krievu valodā "Mūs sit, bet mēs lidojam - no sāpēm vēl augstāk" apkopotas krievu sportistu uzvaras un pašaizliedzība, radot skaidru vēstījumu - aizliegumi tikai padara stiprākus.

Šie piemēri rāda, kā propaganda pārtop par kultūras spēli. Tā vairs nav centralizēta informatīvā kampaņa - tās ir sīkas epizodes, kur humoram, ironijai un pašlepnumam ir tikpat liela nozīme kā politiskajam vēstījumam. Emocijas kļūst svarīgākas par faktiem.

Ar ko Krievija atšķiras no Izraēlas?

Plaši izplatītā video fonā skan ABBA dziesma "Money, Money", bet uzraksti salīdzina Krievijas izslēgšanu no Olimpiādes, FIFA pasaules kausa un Eirovīzijas ar Izraēlas dalību starptautiskajos konfliktos. Vēstījums ir nepārprotams - atšķirīga attieksme esot skaidrojama ar naudu un ietekmi.

Komentāros tiek pieminētas arī ASV militārās intervences. Šo video būtība bieži nav konkrētas politiskās pozīcijas aizstāvēšana - drīzāk tiek radīts relatīvisms: ja visi ir vainīgi, tad neviens nav vainīgs.

Tieši šeit sociālie mediji īpaši efektīvi darbojas kā propagandas vide. Tie nevis pārliecina par vienu patiesību, bet rada informācijas troksni, kurā skaidra robeža starp atbildību un attaisnojumu izplūst. Tas ir stratēģiski izdevīgi - šaubas bieži ir iedarbīgākas par tiešu propagandu.

Īstas vērtības un daudz naudas

Sports jau sen ir instruments, ar kuru valstis demonstrē prestižu un ietekmi - tā saukto maigo varu. Krievija šo mehānismu gadiem sistemātiski izmantojusi.

Olimpisko spēļu kontekstā šis naratīvs cieši piesaistīts ceremonijām. Sociālajos medijos atkal cirkulē video no Soču olimpiskajām spēlēm 2014. gadā - notikuma, kas izmaksu ziņā kļuva par dārgākajām spēlēm vēsturē, aptuveni 50 miljardu ASV dolāru vērtībā.

Lai gan spēles tika kritizētas par korupciju un neilgtspējīgu infrastruktūru, šodien digitālajā telpā tieši milzīgās izmaksas kļūst par lepnuma argumentu. Salīdzinājumā ar Milānas un Kortīnas spēlēm, kuru budžets ir apmēram desmit reizes mazāks, Soču spēles tiek pasniegtas kā pierādījums Krievijas varenībai.

Vienlaikus video ar "augsto kultūru", kas demonstrēta Soču atklāšanas pasākumā, tiek pretstatīti Rietumu ceremoniju "sodomai un gomorai". Īpaši populārs ir Krievijas komandas iznāciens grupas "Tatu" dziesmas "Nas ņe dogoņat" pavadījumā - simbols valstij, kuru it kā nav iespējams panākt. Ironiski, ka savulaik par LGBT kopienas pārstāvēm izlikušās mūziķes tagad Krievijā, kur par LGBT propagandu iespējams piesēst aiz restēm, joprojām drīkst koncertēt. Tā notiek, ja vismaz viena no dueta ir "Vienotās Krievijas" biedre.

Šeit atklājas paradokss: pagātnes attēli kļūst par instrumentu tagadnes cīņā. Pat pēc oficiāliem ierobežojumiem sporta maigā vara turpina darboties - tikai citā vidē, kur stāstus izplata nevis televīzija, bet algoritmi.

Ko tas viss parāda?

Simti tūkstošu satura vienību sociālajos medijos pierāda - sports vairs nepieder tikai federācijām un organizatoriem. Te sports ir kļuvis par identitātes kaujas lauku, kur jācīnās par iespēju nosaukt to, kam pieder uzvara.

"Neitrālais sportists" šajā vidē kļūst vēl politiskāks nekā līdz tam. Viņa neitralitāte tiek nepārtraukti apstrīdēta: vieniem viņš ir netaisnības simbols, citiem - pierādījums, ka Krievija joprojām ir klātesoša un varena. Sportists pārtop par ekrānu, uz kura projicēt nacionālās ambīcijas, aizvainojumus un lepnumu.

Jo vairāk sportu mēģina padarīt neitrālu, jo skaļāk digitālajā telpā runā karogi, izcelsme un piederība. Ja stadionos vēl pastāv vienošanās par noteikumiem, tad internetā noteikumu nav, un katrs starts kļūst par politisku spriedumu, pierādījumu vai simbolu, ko internetā pārstāsta tūkstošiem balsu.

Krievijas sportisti ar karogiem un pārējo simboliku uz starptautiskās sporta skatuves atgriezīsies pavisam drīz - Milānas un Kortīnas paralimpiskajās spēlēs. To, vai paralimpiešu starti kļūs par cinisku un ētiski ļoti apšaubāmu politisku izrādi sociālajos medijos, mēs varēsim redzēt jau martā.

Latvija ir viena no dažām Eiropas valstīm bez Covid-19 upuriem. Ar ko esam labāki par citiem?