Inese intervijas laikā ir enerģiska, kaut gan pati atzīst, ka saistībā ar medikamentiem, kas viņai jālieto ārstēšanas procesā, katra diena ir citādāka - ir dienas, kad viņa jūtas labi, un ir citas - kad spēki pēkšņi pazūd un uznāk reibums un nogurums. "Kad izjūtu nogurumu, vairs necenšos sevi piespiest kaut ko darīt. Es cilvēkiem arī paskaidroju, ka ne vienmēr jūtos labi, un, ja man nāk miegs - tad pasaku, ka man nepieciešama atpūta," norāda Inese.

Cilvēki jums nereti uzdod visai atklātus jautājumus par vēzi. Sakiet, vai jums ir viegli par šo tēmu runāt publiski?

Es to uztveru kā daļu no dzīves. Es jūtu, ka man ir jārunā par savu pieredzi, jo ļoti daudz cilvēku mani ir atbalstījuši. Daudzi nelasa manus ierakstus sociālajos tīklos, bet viņiem rūp, kā man klājas. Tāpēc man šķiet svarīgi pastāstīt savu stāstu – arī tiem, kuri par mani pārdzīvo.

Piemēram, pagājušajā gadā es biju nonākusi ļoti smagā finansiālā situācijā, un kad cilvēki uzzināja, cik situācija ir slikta, notika kaut kas tāds, ko es nekad nebūtu gaidījusi. Bija tantes, kas savā starpā un no kaimiņiem vāca naudu, lai man palīdzētu. Jūs nevarat iedomāties, kas tā bija par sajūtu - saprast, cik daudz cilvēku Latvijā tevi patiesībā mīl. Tādos brīžos saproti, ka nevari padoties. Es tiešām esmu ļoti pateicīga cilvēkiem.

Daudzi cilvēki gan jau domā, ka tā kā esat sabiedrībā zināma persona, jūsu finansiālajai situācijai vajadzētu būt visai pieņemamai...

Man bija lieli parādi, kas krājās vēl kopš 2008. gada ekonomiskās krīzes. Toreiz paņēmu kredītu ģimenes vajadzībām, bet krīze visu sarežģīja. Tajā brīdī, kad rakstīju palīdzības lūgumu, man bija divi tiesu izpildītāji un katru mēnesi bija jāatmaksā 1200 eiro. Es dzīvoju īrētā dzīvoklī un visu laiku strādāju, lai tikai noturētos virs ūdens. Bija gadi, kad vienkārši aizņēmos naudu, lai atdotu citus parādus. Tā bija dzīve nepārtrauktā virpulī.

Bija laiks, kad meklēju jebkuru iespēju nopelnīt papildus naudu un Covid laikā es kādu nostrādāju viesnīcā par istabeni. Kad pieteicos darbam, pieminēju, ka strādāju televīzijā, bet norādīju, ka neesmu šeit, lai kaut ko filmētu ar slēpto kameru - sacīju, ka man vajadzīgs darbs. Bet kā viesnīcā par mani uzzināja - bija, kad kādā brīdī iznāca "Rīgas Viļņu" numurs, kuram es biju uz vāka. Un arī kāds pāris no Anglijas mani atpazina, jo savulaik bija redzējuši mani "Degpunktā".

Es par šo laiku nekaunos. Manuprāt jebkurš darbs ir labs, es tur apguvu jaunas prasmes un papildus, man tur bija ļoti viegli strādāt, jo man ļoti patīk kārtība - man vienmēr mājām jābūt tīrām un grīdai izmazgātai. Un varbūt šis laiks viesnīcā kaut kādā mērā palīdzēja mazināt šo šausmīgo perfekcionismu mājās. Man arī ļoti patika tā viesnīcu dzīve, sākot ar cilvēkiem, ko tur redzēju. Tur, piemēram, bija kungs, kas katru trešdienu veda uz numuriņu savu dāmu. Tad policija aizturēja tur kādus par narkotiku tirdzniecību. Droši vien būtu strādājusi tur ilgāk, ja man nesāktos asinsspiediena problēmas.

Tagad situācija ir citāda. Esmu nomaksājusi savus parādus, un tas man bija ļoti svarīgs brīdis. Pēc tik daudziem gadiem, kuros visu laiku bija jādomā par maksājumiem un saistībām, pēkšņi saprast, ka vairs nevienam neko neesi parādā, ir milzīgs atvieglojums. Pirmajā mēnesī man pat bija dīvaina sajūta – likās, ka kaut ko esmu aizmirsusi samaksāt, jo tik ilgi dzīvoju tajā ritmā, ka visu laiku kaut kas jāmaksā. Tagad es dzīvoju daudz mierīgāk un vairs nav tā nepārtrauktā stresa, kas mani pavadīja tik daudzus gadus.

Jūs sacījāt, ka cilvēki joprojām jūs atminās no "Degpunktā" laikiem. Kāds bija šis periods jūsu dzīvē?

Jā, daudzi mani joprojām atpazīst kā "Degpunktā Inesi". “Degpunktā” manā dzīvē bija ļoti nozīmīgs posms. Ilgu laiku man likās, ka tas būs mans darbs uz visiem laikiem. Mēs bijām ļoti cieša komanda, daudz strādājām kopā, pavadījām laiku arī ārpus darba, un man šķita, ka tā ir gandrīz kā otra ģimene.

"Degpunktā" laiks man profesionālajā ziņā deva ļoti daudz. Es iepazinu Latviju citā gaismā – redzēju to, ko ikdienā cilvēki neredz. Biju vietās un situācijās, kurās žurnālisti nonāk reti. Tas arī iemācīja daudz ko par cilvēkiem – gan par to, cik dažādi mēs esam, gan par to, cik trausla var būt dzīve. Daudzos gadījumos mēs ieradāmies notikuma vietā, kad kādam cilvēkam dzīve bija pilnīgi sabrukusi vienā mirklī. Tas liek citādi paskatīties arī uz savu dzīvi.

Tajā pašā laikā šis darbs bija arī ļoti prasīgs. Tas bija darbs bez skaidrām darba stundām – tu vari būt mājās, un pēkšņi ir izsaukums, un jābrauc. Emocionāli tas reizēm bija ļoti smagi, jo tu visu laiku dzīvo starp citu cilvēku problēmām. Bet tajā laikā man tas šķita pilnīgi normāli, jo tā bija mana ikdiena.

Ar laiku televīzijā sākās pārmaiņas. Mainījās vadība, mainījās redaktori, bija dažādas reorganizācijas un televīzijas vide kopumā kļuva saspringtāka. Tieši tajā periodā es arī sapratu, cik ātri var mainīties lietas, kas agrāk šķita ļoti stabilas. Kad mans laiks LNT noslēdzās - paradoksāli, ka man nebija tik sāpīgi, kā varētu domāt. Es savācu savas mantas un aizgāju, pat īpaši nepārdzīvojot. Varbūt tāpēc, ka tajā brīdī jau biju nogurusi no tās vides. Un tad es sapratu kaut ko ļoti svarīgu – pasaule nebeidzas ar vienu darbu. Man uzreiz pavērās citas iespējas, un es sāku strādāt “4. studijā”.

Žurnālistikā esmu pavadījusi lielu daļu savas dzīves, un tas ir darbs, kurā vienmēr esmu jutusi, ka varu palīdzēt cilvēkiem. Daudzus gadus esmu strādājusi ar dažādiem stāstiem, kuros cilvēkiem ir problēmas, un bieži vien viņiem vienkārši vajag kādu, kas uzklausa vai palīdz atrisināt situāciju. Tāpēc man vienmēr bijis svarīgi ne tikai uzdot jautājumus, bet arī mēģināt saprast cilvēkus.

Šobrīd gan jāsaka, ka es joprojām strādāju, bet daru to citādi nekā agrāk. Es vairs necenšos sevi pārstrādāt vai darīt visu par katru cenu. Esmu iemācījusies vairāk sevi saudzēt. Vienlaikus darbs man joprojām ir svarīgs, jo tas dod sajūtu, ka esmu noderīga.

Jūs ļoti daudz lietu darāt citu cilvēku labā ne tikai caur darbu žurnālistikā, bet arī ar sniedzot palīdzību onkoloģijas pacientiem. Kādēļ izvēlējāties ieņemt šādu lomu?

Kaut kā tā ir sanācis, ka savu apzināto mūžu esmu strādājusi citiem. Domāju, ka tas ir mans dzīves aicinājums, jo pati esmu piedzīvojusi dažādas krīzes un varu ar absolūtu sapratni iekāpt šo cilvēku kurpēs. Man vienmēr bijis svarīgs arī citu viedoklis, un es nekad neesmu mācējusi atteikt. Ļoti bieži strādāju bez atpūtām sestdienās un svētdienās, sniedzot citiem padomus. Arī rīkoju ziedojuma akcijas.

Tomēr slimība mani ir ļoti mainījusi. Inese, kas biju pirms diagnozes, un Inese tagad – tie ir divi dažādi cilvēki. Es esmu iemācījusies novilkt līnijas darbā un pateikt arī vārdu “nē”.

Tāpat esmu iemācījusies vairāk novērtēt laiku un rūpēties par sevi. Es arī eju pie psihoterapeita, lai sakārtotu savas domas un pamazām mācos sevi vairāk iemīlēt. Es domāju, ka vēzis ir iespēja cilvēkam paskatīties uz savu dzīvi citādi.

Kopš jums tika diagnosticēts vēzis, jūs esat ļoti aktīvi runājusi par onkoloģijas pacientu pieredzi – jūs piedalāties intervijās, konferencēs, paceļat publiskas diskusijas sabiedrībā, vācat ziedojumus un jums pašai ir onkoloģijas biedrība. Kāpēc jums šķiet svarīgi par šo tēmu iestāties tik aktīvi?

No vēža nomira mana māsa, un, kad viņa saslima, es kaut kā neiedomājos, ka situācija var izvērsties tik slikti un es biju pārliecināta, ka viņa izārstēsies. Kad man pašai 2023. gadā diagnosticēja vēzi, es sapratu, cik daudz informācijas pietrūkst onkoloģijas pacientiem. Tinu arī filmu uz atpakaļu un sapratu, ka bija daudz tādu lietu, ko māsai neviens nepaskaidroja.

Piemēram, viņa sūdzējās, ka ēdiens kļuvis negaršīgs, bet viņa nezināja, ka no ķīmijterapijas pazūd garša. Bija daudz tādu lietu, ko māsa stāstīja un arī es tolaik nespēju izskaidrot - kādēļ tas tā ir, jo vienkārši pietrūka informācijas. Onkologu Latvijā ir ļoti maz, bet pacientu Latvijā ir aptuveni 11 tūkstoši. Ārsti ir izdeguši, viņiem vispār nav laika un es nezinu, kas notiks, kad šie dakteri vairs nevarēs.

Kad man sākās "sarkanā ķīmija", kas ir visstiprākā ķīmija manam audzējam, no kuras noiet mati un sākās citas problēmas, es ieliku "Facebook" bildi un tad mani uzrunāja sieviete, kas norādīja, ka viņai ir onkoloģijas atbalsta grupa, un vaicāja, vai nevēlos iesaistīties. Un tikai šajā grupā es uzzināju visas atbildes uz to, kas ar mani notiek - kāpēc seja pēc ķīmijterapijas nākamajā dienā paliek sarkana, ko darīt, kad sadeg vēna... šeit uzzināju visu nepieciešamo, kas man ļoti palīdzēja.

Tad es sapratu, cik ļoti svarīgi ir par to runāt, lai cilvēki, pirmkārt, saprastu, ka vēzis nav lipīgs, ka onkoloģijas pacients ir tāds pats parasts cilvēks kā tu, un viņam ir nepieciešams, lai tu viņam būtu līdzās un atbalstītu, nevis no viņa baidītos. Tāpat bija svarīgi arī nodot vēstījumu, ka vēzis nav nāves spriedums. Mūsdienās daudzi cilvēki ar šo slimību dzīvo gadiem ilgi, ārstējas un turpina pilnvērtīgu dzīvi.

Runājot par to, vai varat padalīties, kā šobrīd jūtaties un kāds šobrīd ir jūsu veselības stāvoklis?

Kad man vēzis parādījās otrreiz - pagājušajā gadā, viss notika ļoti negaidīti. Man nepatīk implants kreisajā krūtī, jo tas ir tāds grubuļains un man bija iespēja par to pasūkstēties ārstam ārpus kabineta. Krūts slimību centrā Stradiņos ārsti ir ļoti rūpējas par savu pacientu veselību, tāpēc dakteris sacīja, lai atnāku pārbaudīties uzreiz, kad varu.

Viņš paskatīsies, kas ar to implantu notiek. Un, veicot pārbaudi, izrādījās, ka ar implantu viss ir labi, bet paduses limfmezglā ir metastātisks veidojums. To pats sajust nevar. Ja es nebūtu paklausījusi ārstam, bet gan gājusi uz vizīti pēc pāris mēnešiem, tad tā aina būtu daudz sliktāka. Mēs atkal vēzi noķērām aiz astes. Man paveicās.

Tajā brīdī, kad man apstiprināja, ka vēzis ir atgriezies, man kādu laiku bija ļoti grūti - negribējās ar nevienu runāt. Es biju vīlusies, nogurusi un divas nedēļas necēlos no gultas. Ja pirmajā reizē es kaut kā dzīvoju tādā eiforijā un līdz galam nesapratu, kas notiek, otrajā reizē es jau ļoti labi zināju, ko nozīmē šī slimība. Tomēr pēc šīm divām nedēļām es sapratu, ka tomēr gribu dzīvot un ka man ir jāturpina cīnīties.

Man veica dažādus izmeklējumus – magnētisko rezonansi, datortomogrāfiju un tā saukto PET izmeklējumu, kur pārbauda visu ķermeni, lai redzētu, vai vēža šūnas nav izplatījušās citur. Tas bija brīdis, no kura man bija vislielākās bailes, jo es biju pārliecināta, ka metastāzes būs visur. Bet, kad izmeklējumu rezultāti parādīja, ka citur organismā ļaundabīgo šūnu nav, tas bija milzīgs atvieglojums. Pēc tam man veica operāciju un izņēma to veidojumu. Pēc operācijas bija arī staru terapija un tagad turpinās ārstēšanās.

Par to, kā jūtos tagad es varu teikt – ir dienas, kad jūtos labi, un ir dienas, kad spēka ir mazāk. Pēc ārstēšanās organismam vajag laiku, lai atgūtos. Tomēr ļoti liels atbalsts man ikdienā ir mana meita Elza. Mēs dzīvojam divatā, un viņa ļoti labi saprot, ka man ir nopietna slimība, bet ikdienā mēs cenšamies dzīvot pēc iespējas normāli. Man ar Elzu ir ļoti ciešas attiecības. Mēs daudz ko darām kopā, un es jūtu, ka viņa mani ļoti atbalsta. Man ir svarīgi, lai viņa justos droši, un lai mūsu mājās būtu mierīga atmosfēra, neskatoties uz visu, kas notiek ar manu veselību.

FOTO: Jasmīnu Simsoni gleznu izstādes atklāšanā Mārtiņš Rītiņš apdāvina ar olām