Kā jūs raksturotu Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīniku, pie kuras šūpuļa arī jūs esat stāvējis klāt?

Klīnika tika dibināta 2010. gadā, un, jā, trīs gadus pirms tam es aktīvi iesaistījos tās izveidē – sākot ar būvniecību, aprīkošanu un beidzot ar visiem sagatavošanās darbiem. Tomēr vēlos uzsvērt – klīnikas pamatu pamats ir cilvēki. Tie, kuri šeit strādā ik dienu. Mana kā vadītāja galvenā misija ir noturēt kolektīvu un nodrošināt, lai tas strādātu vienoti un profesionāli.

Vadītājam reti ir iespēja veidot komandu gandrīz no nulles – man tāda bija. Daļa darbinieku pārgāja no vecās Uzņemšanas nodaļas, taču kopumā kolektīvu veidojām no jauna. Pieņēmām daudz jaunu speciālistu, un atlase gadu gaitā bijusi ļoti stingra. Lai strādātu Neatliekamās medicīnas klīnikā, nepieciešama augsta psihoemocionālā noturība, plašas zināšanas un ass prāts. Protams, jāievēro visi profesionālie ārstniecības standarti. Turklāt prasīgi esam ne tikai mēs – ļoti prasīgi ir arī mūsu pacienti.

Savu kolektīvu es salīdzinu ar Šveices pulksteni. Tas darbojas precīzi tikai tad, ja visi zobrati kustas savā ritmā. Ja kāds izkrīt no sistēmas vai zaudē tempu, to izjūt viss mehānisms. Tieši tāpat ir pie mums – katram ir sava vieta un atbildība.

Tāpēc mēs esam prasīgi cits pret citu. Un tas nav nekas slikts – tieši otrādi, darbinieki paši uztur ļoti augstu kvalitātes latiņu. Jauns kolēģis, īpaši tas, kurš iepriekš strādājis citur, ātri pamana šo attieksmi, pielāgojas un profesionāli aug. Tas ir ļoti pozitīvi.

Jūs esat prasīgs vadītājs – to apliecina arī kolēģi.

Jā, es esmu prasīgs. Taču vispirms – pret sevi un mūsu nelielo administrācijas komandu. Klīnikā strādā vairāk nekā 450 darbinieku, bet vadības komandā esam tikai septiņi cilvēki. Manuprāt, vadītāja darbā svarīgākais ir taisnīgums. Es rīkojos tā, kā uzskatu par pareizu, taču vienmēr ievēroju vienlīdzīgu attieksmi pret visiem.

Šī ir ļoti saspringta vide, un emocijas mēdz uzvirmot. Ārsti strīdas savā starpā, reizēm – arī ar māsām. Tas ir dabiski tik dinamiskā darbā. Mēs šādas situācijas regulāri pārrunājam. Neatkarīgi no amata vai ranga cilvēkiem ir svarīgi just, ka viņi tiek uzklausīti un atbalstīti. Vienlaikus komunikācijai jābūt godīgai – arī tad, ja runa ir par kļūdām vai problēmām. Visi zina: man ir svarīgi saprast, kas notiek klīnikā.

Mūsu pacienti ir prasīgi – un tas pats par sevi nav slikti. Protams, gadās arī nepamatotas pretenzijas. Viens no maniem pienākumiem ir komunicēt ar šiem pacientiem, skaidrot situācijas un pieņemt arī nepatīkamas sarunas. Cenšos darbiniekus no šādām situācijām pasargāt, lai viņus papildus netraumētu. Diemžēl nereti man nākas sargāt savus kolēģus no negācijām. Tomēr ir arī ļoti daudz pateicību – gan mutisku, gan rakstisku. Esam izveidojuši pateicību dēli, un arī kopīgajā klīnikas darbinieku WhatsApp grupā dalāmies ar labiem vārdiem. Nesen kāds ieraksts sociālajā tīklā mūs īpaši aizkustināja:
“Pagājušā nakts bija traka, bet saku pašus siltākos vārdus Uzņemšanas nodaļai. Jūs esat lauvas ar zelta sirdi.” Šādi vārdi patiešām silda un dod spēku turpināt.

Jūs pieminējāt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem. Taču sabiedrībā bieži valda uzskats, ka pazīstamiem cilvēkiem ir priekšrocības. Kā ir patiesībā?

No pirmās dienas, veidojot Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīniku, mūsu princips ir bijis: nav nozīmes, kas cilvēks ir – deputāts, ministrs, prezidents, bezpajumtnieks vai ārvalstu students. Visiem palīdzība tiek sniegta vienādi – bez īpašiem zvaniem, bez papildu uzraudzības un bez izņēmumiem. Protams, reizēm kāds lūdz palīdzēt radiniekiem vai paziņām. Taču es procesos neiejaucos – tikai pārliecinos, ka viss notiek atbilstoši noteiktajai kārtībai. Mūsu darbu augstu novērtē arī veselības aprūpes speciālisti un akadēmiskā vide – gan infrastruktūru, gan pacientu plūsmas organizāciju, gan speciālistu pieejamību.

Pie mums diennakti pieejami dažādu specialitāšu ārsti, tostarp kardiologi un neirologi. Nepieciešamības gadījumā pie pacienta ierodas arī profesori. Arī es pats dežurēju, tāpat mani vietnieki. Tas ļauj saglabāt saikni ar reālo darbu un just, kas notiek kolektīvā un sistēmā. Dežūras laikā mēs visi esam vienā līmenī – un tas ir būtiski.

Droši vien nav vienādu dežūru? Vai tomēr ir kāda līdzība pacientu ziņā, traumu smagumā?

Protams, dežūras nekad nav vienādas. Ir smagākas un vieglākas dienas, un to ietekmē daudzi faktori. Pastāv sezonalitāte – vīrusu infekcijas, gripa, to komplikācijas, pneimonijas. Gripai izplatoties, pie mums nonāk arī ļoti smagi pacienti. Mēs tam esam gatavi – mums ir izolators ar atsevišķām pacientu plūsmām. Taču, dodoties dežūrā, tu nekad nezini, kas tevi sagaidīs, – vai tā būs mierīga nakts, vai intensīva cīņa par vairākām dzīvībām vienlaikus. Piemēram, iepriekšējā gada 31. decembrī dežurējām kopā ar vietnieku un sagaidījām Jauno gadu ar kolektīvu. Pacientu skaits bija negaidīti mazs, taču tie, kas ieradās, bija ļoti smagā stāvoklī.

No profesionālā viedokļa šis darbs ir interesants un aizraujošs, taču vienlaikus ārkārtīgi spriedzes pilns. Pusstundas laikā var ierasties pieci smagi pacienti, un tev uzreiz jāspēj noteikt prioritātes – kurš ir kritiskāks, kurš var pagaidīt. Māsas pacientiem skaidro, ka ārsts šobrīd sniedz palīdzību smagākam pacientam. Cilvēki, gaidot rindā, neredz, kas notiek aiz sienas, – tur var risināties atdzīvināšana. Lielākā daļa pacientu to saprot. Daudzi jau zina sistēmu, nāk atkārtoti, paņem līdzi grāmatu vai ierīci, apzinoties, ka var nākties gaidīt. Pozitīvi, ka tikai ap 30 % pacientu nepieciešama stacionēšana. Pārējiem palīdzība tiek sniegta akūtajā fāzē, un viņi var doties mājās.

No jūsu pieredzes – vai ir kāds īpašs gadījums, kas palicis atmiņā?

Smagu gadījumu ir daudz. Jauniem ārstiem bieži gribas strādāt ar kritiski slimiem pacientiem – adrenalīns dara savu. Man adrenalīna netrūkst, jo strādāju arī NMPD ārsta speciālista brigādē. Tomēr viens no pēdējiem gadījumiem bija īpaši satricinošs. Pie mums ieradās 25 gadus vecs jaunietis – iepriekš pilnīgi vesels. Viņš sūdzējās par miglainu redzi, dubultošanos un reiboņiem. Jauns ārsts, tikai pusgadu pēc augstskolas absolvēšanas, uzsāka izmeklēšanu. Analīzes uzrādīja dramatiskas izmaiņas. Tika konstatēta akūta leikoze ar iesaisti arī galvas smadzenēs.

Tā bija svētdiena. Pacients palika pie mums līdz nākamajam rītam. Konsultējāmies ar hematologiem, veicām papildu izmeklējumus – magnētisko rezonansi, datortomogrāfiju ar kontrastvielu. Jau nākamajā dienā viņš bija pilnībā izmeklēts un stacionēts Hematoloģijas nodaļā, kur tika uzsākta ķīmijterapija. Diemžēl pēc nedēļas dežūrārsts ziņoja, ka naktī pacients bija miris. Šādi brīži atgādina, cik neprognozējama ir medicīna un dzīve kopumā.

Protams, mūsu klīnikā tas ir komandas darbs. Mēs sadarbojamies savā starpā – ārsti, māsas, sanitāri, ārsta palīgi –, kā arī starpdisciplināri ar citām nodaļām. Ja asociatīvi, tad teiktu – mēs esam slimnīcas sirds. No šīs sirds pa “asinsvadiem” – gaiteņiem un ceļiem – pacienti tiek novirzīti uz citām nodaļām un struktūrvienībām.

Mūsu slimnīca ir akūta ārstniecības iestāde – lielākā daļa pacientu ir neatliekami. Mēs stacionējam pacientus Gaiļezerā, Latvijas Infektoloģijas centrā, Biķerniekos, Tuberkulozes un plaušu slimību centrā. Pacienti no mums dodas tālāk jau ar noteiktu diagnozi, un nepieciešamības gadījumā paši nodrošinām pārvešanu. Tā sistēma darbojas.

Vēl viena asociācija – mēs esam kā kuģis. Neatkarīgi no laikapstākļiem – mierīga diena, vētra, sniegputenis vai zibens –, kuģim jāspēj turpināt ceļu. Ir ne tikai medicīniskie, bet arī administratīvie izaicinājumi: finansējums, sadarbības partneri, organizatoriski jautājumi. Tas viss kuģi šūpo. Tāpēc vajadzīgs kapteinis, stūrmanis, komanda un arī tie, kuri “met ogles krāsnī”, lai kuģis kustētos uz priekšu. Taču mērķis paliek nemainīgs – mēs esam šeit pacientu labā.

Kā jūs tiekat galā ar emocionālo slodzi?

Man personīgi nav daudz gadījumu, kas ilgstoši paliek galvā. Tas, iespējams, ir sava veida pašaizsardzības mehānisms – citādi psihe vienkārši neizturētu. Mēs analizējam situācijas profesionālā līmenī, bet cenšamies neiegrimt tajās personiski. Piemēram, gadījums ar gados vecu pacientu, kura dēls atsakās viņu ņemt mājās. Pirmajā brīdī rodas sašutums – kā tā var? Taču tad kolēģi atgādina: mēs nezinām visu stāstu. Varbūt attiecības bijušas sarežģītas! Mūsu darbs ļauj ieiet cilvēku dzīvē ļoti intīmā brīdī, un tas uzliek milzīgu atbildību.

Pacienti, visticamāk, neatcerēsies mūsu vārdus vai sejas, bet viņi atcerēsies sajūtu, kā jutās, atrodoties pie mums.

Neatliekamajā medicīnā jāapzinās, ka cilvēks ierodas jau ar spēcīgu emocionālo fonu. Mums jāspēj būt ne tikai profesionāliem, bet arī iejūtīgiem. Kolēģi ir dažādi – ir tādi, kuri pārdzīvo ļoti dziļi. Katram ir savs veids, kā sevi pasargāt.

Kā jūs pats sevi pasargājat?

Es apzināti neko īpašu nedaru. Vienkārši neļauju emocijām attīstīties tālāk par konkrēto brīdi. Piemēram, kā nesen notikušā avārijā, kad cilvēkam nācās amputēt abas kājas, – tajā brīdī, protams, tu pārdzīvo. Tu iedomājies, ka vēl trīs stundas pirms negadījuma šis cilvēks pat nenojauta, kas viņu sagaida. Emocijas ir. Taču tu nedrīksti sākt izdzīvot visu viņa iespējamo nākotnes traģēdiju – citādi sabruksi pats. Tas ir jāuztver kā darbs.

Vai tas jums ir gadu gaitā iegūts, vai tā ir rakstura īpašība?

Domāju – gan viens, gan otrs. Ar gadiem nāk pieredze, bet zināma emocionāla noturība, iespējams, ir arī raksturā. Es nekad mājās nestāstu par darba lietām. Medicīnas jautājumus pārrunāju tikai ar kolēģiem. Darbs ir darbs – tā ir mūsu profesija.

Kā jūs nolēmāt studēt medicīnu?

Cik sevi atceros, vienmēr esmu gribējis kļūt par ārstu. Iespējams, to ietekmēja mana bērnības pediatre – ļoti īpaša personība. Viņa nāca mājas vizītēs, bija mīļa un mierīga. Pirms pāris gadiem viņa pati nonāca mūsu klīnikā kā paciente. Protams, mani viņa neatcerējās, bet es viņu – ļoti labi. Pat vizuāli viņa gandrīz nebija mainījusies, lai gan tobrīd jau bija 90 gadu vecumā. Mēs aprunājāmies, arī ar viņas meitu. Viņām tas bija pārsteigums, man – ļoti personisks brīdis.

Arī bērnībā pats bieži slimoju – īpaši ar ausu, kakla un deguna slimībām.

Atceros ārsta spogulīti uz pieres un instrumentus – man tas viss šķita aizraujoši. Vēl pirms skolas vecvecāki man uzdāvināja īstu fonendoskopu. Es mērīju vecmāmiņai asinsspiedienu. Tā tas sākās.

Vienīgais, ko ilgi nezināju, – kādu specialitāti izvēlēšos. Man labi padevās ķīmija un bioloģija, skolā bija lieliski skolotāji.

1995. gadā mūsu kursā uzņēma tikai 74 studentus – konkurss bija milzīgs, gadu iepriekš uzņemšana vispār nenotika. Gājām uz sagatavošanas kursiem, mērķtiecīgi gatavojāmies. Kad iestājos, sajūta bija, ka mērķis sasniegts.

Man bija arī doma kļūt par skolotāju – zināmā mērā to esmu realizējis, jo pasniedzu studentiem. Bija arī citi sapņi – gribēju iemācīties spēlēt klavieres, domāju par aviāciju, par pilota profesiju. Dzīve gan izvērtās citādi.

Kāpēc tieši neatliekamā medicīna?

To varētu saukt par likteņa pirkstu. Sākotnēji izvēlējos ķirurģiju – pabeidzu rezidentūru, man ir ķirurga sertifikāts. Rezidentūras laikā viens no maniem mērķiem bija kļūt par Ķirurģijas nodaļas vadītāju. Paralēli visi strādājām, jo finansiālā situācija bija sarežģīta – rezidenta stipendija toreiz bija 70 lati. Darba gaitas slimnīcā sāku jau 1995. gada 1. augustā kā sanitārs Uzņemšanas nodaļā. Vēlāk trīs gadus strādāju par māsu līdz studiju beigšanai. Rezidentūras laikā strādāju nodaļā un dežurēju kā ķirurģijas rezidents. Savukārt jau no sestā kursa beigām kopā ar kolēģiem sākām strādāt Ātrajā palīdzībā. Toreiz vēl nepastāvēja Neatliekamās medicīnas rezidentūra – bija jāapgūst kursi, jānostrādā noteikts laiks.

Rīgas ātrās palīdzības vadītājs dakteris Semjons Štrihs aktīvi mudināja jaunos ārstus sertificēties, jo sertificētam ārstam atalgojums bija lielāks. Es sertificējos un turpināju darbu. Savukārt 2007. gadā sākās ERAF projekts neatliekamās palīdzības uzlabošanai. Slimnīcā tika izveidota darba grupa, un galvenais ārsts Edvīns Platkājis mani uzaicināja un piedāvāja vadīt projektu, vēlāk – arī nodaļu. Argumenti bija vienkārši: tobrīd biju vienīgais slimnīcā ar neatliekamās medicīnas sertifikātu. Man bija lielas šaubas, vai vispār man to vajag un vai es varēšu. Man nebija vadības pieredzes, un tas nebija manos plānos. Taču es piekritu.

2008. gadā sākās ekonomiskā krīze, finansējums apstājās – projektu nācās virzīt sarežģītos apstākļos. Piedalījos gan būvniecībā, gan aprīkojuma izvēlē, tāpēc šo ēku zinu līdz detaļām. Trīs gadu laikā nodaļa tika izveidota un sāka uzņemt pacientus. Kad esi kaut ko tādu uzbūvējis no pamatiem, tu vienkārši nevari aiziet. Tā šis ceļš ievirzījās – man pašam negaidīti. Un es to nenožēloju. Dzīve dažkārt piedāvā daudz vairāk, nekā pats esi plānojis.

Pastāstiet par saviem hobijiem. Zinu, ka viens no tiem ir ceļošana.

Jā, man ļoti patīk īsi ceļojumi. Nezinu, kad tas sākās, bet, tiklīdz parādījās nedaudz brīvu līdzekļu, iepatikās doma piektdien aizlidot un svētdien atgriezties. Trīs dienas citā vidē ļauj pilnībā pārslēgties – vienkārši baudīt brīvdienas ārpus Rīgas un Latvijas. Pirms divām nedēļām biju Parīzē.

Man patīk iepazīt vietas savām acīm – tas ir pavisam kas cits, nekā skatoties fotogrāfijas. Ir pilsētas, kurās gribas atgriezties vēlreiz. Šie īsie ceļojumi man palīdz patiesi atpūsties.

Vai ir vēl kāda aizraušanās?

Man ļoti patīk teātris. Žēl, ka uz Jauno Rīgas teātri biļetes iegūt ir sarežģīti. Pēdējoreiz bijām uz izrādi Mazās lapsas. Patīk arī balets, opera. Un pirts. Tā ir laba iespēja atslābināties.

Kulinārija?

Tā man bija patīkams atklājums. Agrāk, ja mēģināju gatavot, šķita – ko es tur īsti daru? Taču kovida laikā sāku vairāk gatavot mājās un sapratu, ka tas ir sava veida meditācijas process: griezt, maisīt, koncentrēties uz konkrēto brīdi. Es neimprovizēju – atrodu recepti, iegādājos sastāvdaļas un gatavoju. Pamazām sāku nest ēdienu arī kolēģiem uz darbu. Izveidojās skaista tradīcija – ja kāds pagatavojis ko īpašu, padalās ar citiem. Es esmu “gaļas cilvēks”, patīk gatavot gaļu, zupas, sautējumus. Deserti mani neaizrauj.

Ceļojot meklējat īpašus restorānus?

Nē, neesmu izteikts gurmans. Taču ir divi ēdieni, kurus cenšos nogaršot gandrīz visur, – liellopa tartaru un steiku. Kopumā gan ēdu visu, un katrā vietā var atrast kaut ko unikālu.

Vai ir vēl kāds mērķis, ko vēlaties sasniegt?

Dzīves temps šobrīd ir ļoti intensīvs, un no daudz kā nākas atteikties, lai paveiktu patiešām svarīgo. Es ļoti apzināti cīnos pret rutīnu – gan sevī, gan kolektīvā. Rutīna ievelk, un no tās ir grūti izkļūt. Tāpēc mēs nepārtraukti ieviešam jaunas idejas: organizējam pasākumus darbiniekiem, veidosim relaksācijas telpu ar masāžas krēslu, uzlabojam pacientu pieredzi, attīstām jaunus projektus. Ir svarīgi kustēties uz priekšu. Es kontrolēju procesus, taču cenšos neiejaukties pārmērīgi – vairāk vēroju un virzu.

Vēl? Man vajadzētu uzrakstīt disertāciju! Neesmu izteikts zinātnieks, tomēr tas ir manā darāmo darbu sarakstā.

Ja runā par lielākām iecerēm, gribas vairāk iepriecināt apkārtējos, vairāk dot laiku citiem. Diemžēl fiziski nav iespējams ar katru darbinieku aprunāties tik ilgi, cik reizēm gribētos. Taču kopumā – viss ir labi.

Kas ir tās figūriņas plauktā?

Kolēģu atvestie suvenīri no dažādiem ceļojumiem. Es ļoti atbalstu to, ka mani kolēģi ceļo un dzīvo aktīvi. Pirms vairākiem gadiem jauniem ārstu palīgiem spontāni bija iespēja aizbraukt kādā lētā ceļojumā. Bija jau saplānotas dežūras, atvaļinājums nebija paredzēts, bet viņi atnāca un atklāti pastāstīja, cik ļoti vēlas braukt. Pēc atgriešanās atveda mazu suvenīru. Tā pamazām plaukts piepildījās – katra figūriņa ir kāda kolēģa atvesta no ceļojuma. Pēdējais papildinājums ir no Beļģijas – slavenais čurājošais puisītis. Vietas jau sāk pietrūkt, bet katru atceros – kurš un no kurienes to atvedis.

Nenoliedzami, tas varētu būt patīkami, ka kolēģi ir piedomājuši, ko atvest jums no ceļojuma!

Jā, tas ir patīkami, ka kolēģi, dodoties ceļojumos, atceras arī par mani. Taču runa nav par pašu priekšmetu – tā ir uzmanība. Par to, ka cilvēks ir padomājis. Un tas nāk no sirds.

Man ir laba intuīcija, es jūtu cilvēkus. Varbūt tieši tāpēc īpaši izjūtu arī to, ka mūsdienās ļoti pietrūkst vienkāršas sarunas. Pietrūkst īstas, nepiespiestas komunikācijas. Cilvēki kļūst noslēgtāki, retāk izmanto iespēju aprunāties viens ar otru – ne tikai profesionāli, bet cilvēcīgi.

Strādājot ar jauniešiem – vidusskolēniem, kuri nāk pie mums par sanitāriem vai reģistratoriem –, redzu, ka viņi ir atvērti un vienkārši, bet valoda kļūst nabadzīgāka. Daudziem ir grūti formulēt domas, izteikt emocijas, paskaidrot, ko viņi patiesībā jūt. Tāpēc kolektīvā apzināti veicinām sarunas – lai cilvēki vairāk komunicē savā starpā, lai nav tikai darbs un pienākumi.

Sabiedrībā kopumā pietrūkst atklātas, cilvēcīgas komunikācijas. Mēs par maz lasām, par maz domājam, par maz sarunājamies. Parīzē kādā rītā piecēlos ļoti agri un redzēju, kā pastnieks piegādā avīzes un cilvēki brokastu laikā tās lasa. Tā ir kultūra – laiks domai, laiks sev un sarunai.

Es nevēlos samierināties ar domu, ka sabiedrība kļūst primitīvāka vai naidīgāka. Kad redzu komentārus – “ārstējiet savējos”, “kāpēc palīdzat ukraiņiem” –, domāju: paskatieties šiem cilvēkiem acīs! Tā ir sabiedrības daļa, kas, visticamāk, nepalīdzēs ne saviem tuviniekiem, ne kaimiņiem.

Mēs esam maza tauta. Mums vajadzētu sargāt citam citu – būt draudzīgākiem, atbalstošākiem, darbīgākiem. Daudz ko var izdarīt, pat to neapzinoties. To arī ikvienam novēlu!

Dabas dīvainības nebeidzas: pirmais taurenis manīts jau 1. janvārī