Viņš dzimis un audzis Minskā, taču dzīve viņu saveda ar meiteni no Latvijas. Viņi apprecējās, savā mājā pie Rīgas audzina divus bērnus.

Pirms pieciem gadiem Aleksejs nolēma naturalizēties – iegūt Latvijas pilsonību un atteikties no Baltkrievijas pilsonības. Ilgi gaidīto Latvijas Republikas pasi viņš saņēma pavisam nesen.

Pielaide eksāmeniem

Lai pieteiktos pilsonībai, likums paredz Latvijā nodzīvot desmit gadus, no tiem vismaz piecus – ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Šiem nosacījumiem Aleksejs atbilda jau 2021. gadā. Taču ar to vien nepietika. Par to, kas viņu sagaidīja naturalizācijas procesā, viņš pastāstīja intervijā Kas Jauns Avīzei.

Ar ko sākās dokumentu kārtošana?

Vispirms caur Baltkrievijas konsulātu bija jāsaņem izziņa par nesodāmību. Tas nebija vienkārši – man ieteica aizbraukt uz Baltkrieviju un visu nokārtot tur. Es to nevarēju darīt, jo uzņēmums, kurā tobrīd strādāju, Baltkrievijā ir atzīts par ekstrēmistisku organizāciju, un brauciens man varēja beigties ļoti slikti.

Beigās konsulāts izziņu tomēr izsniedza, jo man bija Baltkrievijas pilsoņa pase ar atzīmi par pastāvīgu dzīvi ārvalstīs. Pēc tam vajadzēja vēl pierādīt, ka pēdējos piecus gadus tiešām dzīvoju Latvijā un neesmu ilgstoši izbraucis.

Kā jūs to pierādījāt?

Sagatavoju detalizētu bankas konta izrakstu par vairākiem gadiem. Tur bija redzams, ka ikdienā norēķinos Latvijā – piemēram, Rimi un citur. Sanāca bieza papīru kaudze: ieliku to lielā aploksnē un nosūtīju Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP).

Vai ir citi veidi, kā apliecināt dzīvošanu Latvijā?

Jā, piemēram, iesniegt darba līgumu un izziņas no darba devēja. Bet es ilgi strādāju kā brīvmākslinieks, tāpēc man tas nederēja. Cik atceros, bija vajadzīga arī ienākumu izziņa, lai parādītu, ka neesi slogs sociālajai sistēmai. Iesniedzu visu dokumentu paketi PMLP un pēc tam apmēram astoņus mēnešus gaidīju atbildi – notika pārbaudes.

Kādas pārbaudes?

Mani pārbaudīja dažādās iestādēs – drošības struktūrās, nodokļu jomā un citur. Skatījās, vai nepastāv riski Latvijas drošībai. Tas notika bez manas līdzdalības – vienkārši pēc valsts reģistru datiem.

Pēc tam atnāca vēstule: es atbilstu kritērijiem un varu pretendēt uz pilsonību. Vienlaikus man nozīmēja eksāmenu datumus – latviešu valoda, vēsture un Satversmes pamati. Sāku gatavoties, atnācu un pirmajā reizē nenokārtoju latviešu valodas rakstisko daļu. Otrajā reizē nokārtoju.

Rakstiskā daļa man ir grūta un joprojām tāda paliek – man vispār nav viegli rakstīt nevienā valodā. Mutiskā daļa un sarunvaloda mani nebiedēja.

Vai apmeklējāt valodas kursus?

Senāk, pirms pastāvīgās uzturēšanās atļaujas eksāmena – tas bija apmēram pirms desmit gadiem. Oficiāli man ir A2 līmenis. Pirms pilsonības eksāmeniem paņēmu individuālas tiešsaistes nodarbības un mēnesi intensīvi mācījos. Pēc sarežģītības pilsonības eksāmens aptuveni atbilst B2 līmenim.

Kad valodas eksāmens bija nokārtots, mani uzreiz pielaida nākamajam – vēsture, Satversme un himna. To nokārtoju ar pirmo reizi; man tas padevās salīdzinoši viegli. Jautājumi nav pārmērīgi sarežģīti – ja seko ziņām, zini, piemēram, cik deputātu ir Saeimā.

Eksaminētāji bija ļoti labvēlīgi, nemēģināja “iegāzt”. Atceros, sajaucu vienu skaitļa formu, un bija redzams, ka eksaminētājs cenšas man maigi norādīt: tā latviski nesaka.

Sarežģītākais posms

Pēc eksāmeniem jums uzreiz piedāvāja nākt pēc pases?

Tā gribētos domāt, bet realitātē vispirms bija jāgaida garantijas vēstule – ka esmu galīgi “izgājis cauri” visiem kritērijiem. Acīmredzot sākās vēl viens pārbaudes aplis.

Garantijas vēstulē bija teikts, ka esmu izpildījis visas prasības, eksāmenā sekmīgi nokārtojis pārbaudījumus un tagad man jāiesniedz dokuments par atteikšanos no Baltkrievijas pilsonības.

Un tas arī izrādījās vissmagākais posms. Sākās sarakste ar Baltkrievijas konsulātu. Beigās viņi mēģināja mani atkal “ievilināt” Baltkrievijā – tur it kā bērniem jāsakārto Baltkrievijas pases un tikai pēc tam visiem trim jādodas uz Daugavpili (tur atrodas konsulāts), lai atteiktos no pilsonības.

Kāpēc tā?

Pēc Baltkrievijas likumiem, ja man ir Baltkrievijas pilsonība, tad bērniem tā automātiski arī ir. Līdz 18 gadu vecumam viņiem jāizdara izvēle – paturēt vienu pilsonību un no otras atteikties. (Latvijas pilsonība viņiem arī ir automātiski – uz mātes pilsonības pamata.) Tāpēc konsulāts uzstāja, lai bērniem pases noformē Baltkrievijā.
Protams, es nekur nebraucu drošības apsvērumu dēļ. Kopš 2020. gada represijas Baltkrievijā neapstājas: cilvēkus regulāri apcietina, un persona ar Baltkrievijas pasi, kas vairākus gadus nav bijusi valstī un pēkšņi iebrauc, neizbēgami pievērš pastiprinātu drošības dienestu uzmanību. Manu vārdu var atrast internetā trīs sekundēs, un uzreiz kļūst skaidrs – varu tikt uztverts kā “potenciāls ekstrēmists”.

Ar ko beidzās sarakste?

Beigās saņēmu tiešu atbildi: citu variantu nav, tikai brauciens uz Baltkrieviju. Tad vērsos pie juristiem. Viņi ieteica PMLP uzrakstīt skaidrojumu, ka fiziski nevaru doties uz Baltkrieviju, un lūgt man piemērot tādu pašu pieeju kā bēgļiem – neprasīt atteikšanos no pilsonības. PMLP atbildēja, ka tā nevar: šo normu var piemērot tikai personām ar bēgļa statusu, bet ne manā situācijā.

Tad es pajautāju: ja pieteikšos bēgļa statusam, eksāmenu rezultāti “sadeg”? Atbilde bija tāda: mans juridiskais stāvoklis nepasliktināsies, eksāmenu rezultāti nekur nepazudīs, vienkārši pilsonības lietu skatīs, ņemot vērā jaunos dokumentus.

Tā es nolēmu pieprasīt bēgļa statusu. Tas ir nopietns lēmums: jāpierāda, ka tava nostāja pret Lukašenko nav vakardienas atklāsme, bet ilgstoša pozīcija.

Ilgi gaidītā pase

Jūs jau sen bijāt pret Lukašenko?

Jā. Es viņu nepanesu vēl no tiem laikiem, kad Krišjānis Kariņš viņam dāvināja hokeja kreklu un atvainojās par savu slikto krievu valodu.

Savācu nepieciešamos dokumentus, bet gandrīz gadu tie vienkārši stāvēja uz galda, jo man bija banāli bail izdarīt pirmo zvanu robežsardzei un oficiāli lūgt bēgļa statusu. Tomēr saņēmos: piezvanīju uz speciālo tālruni, izgāju vairākas intervijas, un man piešķīra bēgļa statusu. Par to uzreiz informēju PMLP. Nosūtīju jaunus dokumentus, un apmēram pēc trim mēnešiem saņēmu ielūgumu uz svinīgu ceremoniju.

Atceros, toreiz nodomāju: nu beidzot pienācis brīdis, kad tiešām saņemšu Latvijas pasi. Pat nopirku jaunas bikses un svinīgu kreklu, paņēmu līdzi sievu, un mēs aizbraucām uz ceremoniju. Kandidāti deva zvērestu Latvijai, bet pēc tam mums pateica: “Tagad atkal gaidiet.” Izrādījās, ka lēmums par pilsonības piešķiršanu vēl jāapstiprina Ministru kabinetam.

Kā jūs uzzinājāt, ka lēmums pieņemts?

Braucu komandējumā uz Lietuvu, biju pie stūres, un pēkšņi sāka birt desmitiem paziņojumu: mana e-paraksta tiesības un dažādi statusi ir anulēti. Es nodomāju – mani grasās deportēt. Apstājos ceļa malā, atvēru e-pastu, kas bija pilns ar satraucošām vēstulēm, un pirmais e-pasts bija no Ministru kabineta: man piešķirta pilsonība, bet iepriekšējie statusi – uzturēšanās atļauja un pārējais – tiek anulēti. Turpat bija arī atgādinājumi, ka steidzami jāmaina autovadītāja apliecība, bankas kartes un citi dokumenti.

Tas bija ceturtdien. Komandējumā biju līdz piektdienai, bet pirmdienas rītā man bija lidojums – biļetes jau nopirktas.

Atgriešanās dienā no rīta burtiski ieskrēju PMLP un lūdzu pasi izdot tieši tajā pašā dienā: pirmdien septiņos no rīta man ir lidojums, un bez jaunās pases es nekur neaizlidošu. Darbinieces nāca pretī: desmitos iesniedzu dokumentus, trijos pēcpusdienā pasi jau saņēmu.

Vai pasniegšana bija simboliska?

Diemžēl bez jebkāda patosa: tante vienkārši pabīdīja pasi caur lodziņu zem stikla starpsienas. Bet es laimīgs aizgāju taisīt selfijus ar jauno dokumentu un sūtīju tos radiem un draugiem.

Iespaidi par Latviju

Kad un kāpēc jūs pārcēlāties uz Latviju?

Pārcēlos 2008. gadā. Galvenais iemesls bija sieva – viņa ir latviete, Latvijas iedzīvotāja un pilsone. Iepazināmies, kad es vēl dzīvoju Baltkrievijā, un kādu laiku pat spriedām, kur dzīvosim – Baltkrievijā vai Latvijā.

Kas bija izšķirošais?

Kad sieva palika stāvoklī, sapratu: runa vairs nav tikai par mani, bet ir arī par bērnu. Es negribēju audzināt bērnu Baltkrievijas sistēmā. Man ir brāļameitas, es redzēju, kā viņām māca vēsturi un citus priekšmetus, kā ievieš atklāti propagandiskas, “smadzenes skalojošas” disciplīnas. Negribēju, lai mans bērns aug šādā vidē.

Kādi bija pirmie iespaidi Latvijā?

Dzīvojot Baltkrievijā, es gandrīz nebiju iesaistīts Krievijas informatīvajā un kultūras telpā – man tas nebija interesanti. Bet Latvijā, gribi vai negribi, nonācu krievu popkultūras laukā: krievvalodīgie mediji, “Jaunais vilnis” un tā tālāk. Par laimi, tas ar laiku no galvas “izvēdinājās”.

Es biju šokā vēl arī tāpēc, ka mūsu pirmā dzīvokļa adrese bija Maskavas forštate Rīgā – un tas izskatījās tā, it kā es būtu atgriezies 90. gadu beigās: krievvalodīgie “gopņiki”, attieksme, atmosfēra – viss atgādināja Baltkrieviju deviņdesmito beigās.

Otrais spēcīgais iespaids – rajonu svētki. Vietējie koncerti un amatierkolektīvu uzstāšanās te izskatās cienīgi un dabiski, par tiem nav kauns. Latvijā jūtams, ka cilvēkus tas patiešām interesē: viņi nāk paši, aiz tā stāv dzīva kultūras vide, nevis dekoratīva bilde. Baltkrievijā viss ir daudz reglamentētāks un nodots ideologu pārziņā, un rezultāts bieži ir drūms un samākslots – skatīties ir neērti, lai gan personīgi tu pie tā neesi vainīgs.

Tur palicis tikai tēva kaps

Vai 2008. gadā Baltkrievija tiešām tik ļoti atšķīrās?

Atšķīrās – un jūtami. Dzīvojot šeit jau 17 gadus, es ieslodzīto furgonu (“avtozaku”) esmu redzējis tikai vienu reizi – tikai tāpēc, ka kādu laiku dzīvoju netālu no cietuma. Baltkrievijā “avtozaki” ir pastāvīgs fons: politiskās akcijās to vienmēr ir daudz, bet pat vasarā atklātos džeza koncertos, kur cilvēki mierīgi sēž krēslos un klausās mūziku, kaut kur tuvumā noteikti stāv pāris furgonu.

Es nepārspīlēju. Esmu no panku vides, un tur bija normāli koncertus slepenot, lai tur neatnāktu OMON. Katrs trešais koncerts notika viņu klātbūtnē – ar “sejas pret zemi” vai demonstratīvu dežūru pie kluba. Tas pastāvīgais spiediens jau 2008. gadā bija norma – vēl pirms šodienas represiju līmeņa, kad iepriekšējās “kosmētiskās” metodes pārvērtās par atklātu uzbrukumu jebkurai nesankcionētai iniciatīvai.

Tagad viss ir novests līdz galējībai, bet svarīgi saprast: spiediena režīms sākās daudz agrāk un daudzos aspektos bija jūtams pat asāk nekā Krievijā. Proporcionāli lielāks sabiedrības slānis bija pakļauts vajāšanai.

Dabas dīvainības nebeidzas: pirmais taurenis manīts jau 1. janvārī