Milena norāda, ka ceļš pie dokumentālās filmas "Paslēpes ar mūlām" sākās pirms 10 gadiem, kad viņa Cilvēktiesību un sieviešu tiesību samitā Ženēvā iepazinās ar kādu varonīgu irānieti vārdā Masija. "Sarunas mūsu starpā vedās ļoti raiti un kādā brīdī es apjautu, ka ļoti vēlos viņas iedvesmojošo stāstu iemūžināt nelielā sižetā," norāda žurnāliste.

"Tā kā Masija tobrīd dzīvoja trimdā Ņujorkā, es viņai pavaicāju, vai viņa joprojām sazinās ar sievietēm Irānā, jo sižetam būtu noderīgi pievienot arī liecības ar šobrīd Irānā dzīvojošo sieviešu ikdienas realitāti. Bet, kad nelielais sižets par Masiju tika publicēts, sākās īsta ķēdes reakcija - ar mani sāka sazināties aizvien vairāk Irānas sieviešu, kas bija ļoti pateicīgas par to, ka dodu viņām balsi. Tāpat aizvien neatlaidīgāk izskanēja aicinājumi doties uz Irānu, lai es redzētu visu tur notiekošo pati savām acīm..."

Kā šīs sievietes ar jums sazinājās? Jo Irānā ir zināma ar stingru cenzūru interneta lietošanā?

Irāņi ir ļoti tehnoloģiski attīstīti un aktīvi izmanto VPN, lai piekļūtu tādiem sociālajiem tīkliem kā "Facebook", "Instagram" vai "Telegram", kas valstī oficiāli ir aizliegti. Praktiski tos lieto visi, tai skaitā augstākās valsts amatpersonas.

Tāpat cilvēki izmanto arī satelīttelevīziju, kas valstī ir aizliegta, lai sekotu līdzi tādiem medijiem kā "BBC Persian", u.c. Šī iemesla dēļ viņi labi zina, kas notiek Eiropā un citviet pasaulē. Daudzi arī labi runā angliski — kāds dokumentālajā filmā redzamais vīrietis atklāja, ka apguva angļu valodu tieši no medijiem. Šī piekļuve ārējai informācijai palīdz cilvēkiem paplašināt savu redzesloku un apšaubīt oficiālo valsts propagandu.

Tāpēc varas iestādes cenšas ierobežot satelītantenas — tās dažkārt tiek konfiscētas vai iznīcinātas, jo režīms apzinās ārvalstu informācijas ietekmi uz cilvēkiem. Tomēr tajā pašā laikā tas bieži tiek pieciests, un cilvēki pēc laika antenas iegādājas atkārtoti. Šāda pieeja rada pretrunīgu situāciju — no vienas puses cilvēkiem tiek dota neliela brīvība, bet vienlaikus nemitīgi tiek uzturētas bailes, jo jebkurā brīdī ir iespējams, ka viņi tiks notverti un sodīti.

Sakiet, vai jums nebija bailes uz Irānu doties? Jo saskaņā ar "Reportieri bez robežām" datiem, Irāna tiek uzskatīta par vienu no represīvākajām valstīm pasaulē preses brīvības ziņā - žurnālisti tiek pastāvīgi vajāti, un bieži arī arestēti un netaisnīgi notiesāti...

Protams, pastāvēja riski, jo Irānā žurnālistus pielīdzina spiegiem un tu nekad nevari zināt, kā lietas izvērsīsies... Tomēr es biju ļoti nodevusies savam mērķim, un man šķita svarīgi tas, ko daru.

Saprotams, ka brīdī, kad pieņēmu lēmumu doties uz Irānu, bija pilnīgi izslēgts, ka dotos tur kā žurnāliste - vienīgā iespēja bija izmantot tūrista vīzu. Tāpat neilgi pirms došanās ceļā es sāku veidot sev aizsegu - palūdzu draugiem, kuriem pieder uzņēmums, norādīt mani viņu mājaslapā kā mārketinga nodaļas vadītāju. Palūdzu arī Francijas televīzijai izdzēst par mani publiski pieejamos datus, lai mans vārds neuzrādītos meklēšanas rezultātos. Pēc tam devos uz Irānas konsulātu Parīzē un pieteicos tūristu vīzai.

Vai Irānā jums radās iespaids, ka daudz cilvēku pret mūlām attiecas kritiski?

Ziniet, kad es devos uz Irānu mans mērķis bija dot balsi cilvēkiem, kuriem tās nav, līdz ar to, protams, es intervēju tos, kas bija kritiski noskaņoti pret valdošo režīmu - sievietes, māksliniekus, u.c. grupu pārstāvjus. Tomēr, kad ierados Irānā man radās iespaids, ka daudz cilvēku valsts režīmam un tā diktētajiem noteikumiem neuzticas.

Piemēram, pirmā saskarme Teherānā man bija ar taksometra šoferi. Es viņam sacīju, ka man patīk dejot un prasīju, vai šeit ir kāda vieta, kur var padejot. Viņš sacīja, ka nē - tas esot aizliegts, tomēr piebilda, ka mājās visi organizē ballītes. Tāpat kādu dienu baudīju restorānā maltīti un pie manis pienāca kāds puisis, kas pavaicāja no kurienes esmu. Kad atbildēju, ka no Francijas, viņš pavaicāja, vai es gadījumā nevēlētos alu.

Jāpiebilst, ka Irānā ierados pēc 2017. gada protestiem, kuru laikā režīms vardarbīgi apspieda demonstrantus. Daudz cilvēku, ar kuriem komunicēju, man atzina, ka tobrīd jutās pārāk novārguši, lai atkārtoti izietu ielās, tāpēc viņi izvērsa tādu kā “kluso revolūciju" iekštelpās, un aiz slēgtām durvīm rīkoja ballītes un bija tādi, kādi viņi vēlējās būt. Turklāt varas iestādes ir informētas, ka ballītes tiek rīkotas un cilvēki izklaidējas. Režīms ik pa laikam kādu notver un bargi soda, lai uzturētu cilvēkos bailes un spriedzi. Tāpēc vietējie dzīvo pastāvīgā stresā, cenšoties apiet noteikumus, jo citādi normāla dzīve nav iespējama.

"Kad man iešāva ar pletni pa muguru pirmo reizi, es instinktīvi iekliedzos. Man bira asaras. Es nevarēju tās apturēt un lūdzos, lai pret mani attiecas maigāk. Bet man atbildēja, ka man vajadzēja domāt par sekām, kad izlēmu doties uz ballīti ar puišiem," dokumentālajā filmā norāda kāda no sievietēm, kas pēc ballītes tika sodīta ar miesassodu. "Sāpes turpinājās līdz viņi izskaitīja līdz 80. Un šīs sāpes ir grūti aprakstīt vārdos. Tās spēj saprast tikai tie, kas tās piedzīvojuši".

Kā norādīts Milenas publicētajā dokumentālajā filmā, irāniešiem ir aizliegtas tādas lietas kā dejošana, neskaitāmas mākslas un kultūras aktivitātes, sociālo tīklu lietošana, mājdzīvnieki, tetovējumi, homoseksualitāte un alkohola lietošana.Tāpat sievietēm obligāta ir hidžāba valkāšana, viņām aizliegts ceļot bez vīra atļaujas, ieņemt konkrētas profesijas, u.t.t.

Kā jūs raksturotu cilvēku attieksmi pret Irānas valdošo varu?

Es nevaru runāt irāņu vārdā, jo neesmu irāniete. Tomēr es varu runāt to cilvēku vārdā, kurus es uzklausīju. Un viņi sacīja, ka valdošais režīms ir ārkārtīgi korumpēts, un, ka reliģija šobrīd tiek izmantota kā ierocis, lai saglabātu varu valstī. Protams, ir cilvēki, kas ekonomiski ir saistīti ar režīmu un to atbalsta, tomēr tādu ir mazākums. Un, protams, režīms ne vien ideoloģiskajā jomā ir novirzījies no cilvēkiem, bet tas arī reāli nogalina cilvēkus, kā mēs to redzējām iepriekšējos protestos [Protestos, kas aizsākās 2025. gada decembrī tika nogalināti aptuveni 28 tūkstoši cilvēku].

Jāpiebilst, ka pat daudzi pie varas esošie cilvēki neticēja tam, ko sludināja. Turklāt šobrīd situācija valstī ir vēl krietni pasliktinājusies ekonomiskajā ziņā, un kā liecina publiskas aptaujas, valdošo režīmu atbalsta vien 10-15% iedzīvotāju.

Paradoksāli, ka laikā, kad Irānā valdīja Šaha režīms [režīms, ko var pielīdzināt monarhijai, kas Irānā valdīja līdz 1979. gadam], irānieši lūdza dievu iekštelpās un devās dejot ārtelpās, bet tagad situācija ir kļuvusi pretēja - cilvēki lūdzas ārtelpās un dodas dejot iekštelpās... Es domāju, ka režīms kaut kādā ziņā ir nogalinājis cilvēku ticību.

Jūsu dokumentālajā filmā "Paslēpes ar mūlām" uzsvars tika likts uz Irānas sieviešu dzīves realitāti. Saprotu, ka viens no dziļajiem neapmierinātības iemesliem ir obligātā hidžāba valkāšana...

Tātad, pirmā lieta, ko vēlos uzsvērt, ir tā, ka visas sievietes, kuras es Irānā satiku man sacīja, ka vēlas izvēles brīvību. Viņas norādīja, ka neiestājas pret hidžāba valkāšanu, bet vēlas tiesības izvēlēties, kas un kādas viņas vēlas būt. Es Irānā redzēju daudz sieviešu, kas valkāja čadoru [liels, parasti melns, plāns apmetnis, kas aptver visu sievietes ķermeni, atstājot tikai redzamu seju], un norādīja, ka vēlas, lai viņu meitām ir izvēles brīvība.

Personīgi es valkāju hidžābu, kad strādāju Tuvajos Austrumos, un dažreiz es to daru, lai justos ērtāk, kad dodos uz kādu konservatīvāk noskaņotu ciematu. Bet, ja likums liek tev to valkāt, tu jūties apspiests, jo nedari to no brīvas gribas.

Un šī iemesla dēļ daudzām sievietēm hidžābs ir kļuvis par simbolu diskriminācijai.

Turklāt, nav pagājis ilgs laiks, kopš tā valkāšana padarīta par obligātu prasību - tas notika tikai 1979. gadā pēc islāma revolūcijas Irānā, pirms tam tas bija izvēles jautājums. Jāpiebilst, ka brīdī, kad hidžābs kļuva par obligātu prasību, tas daudzas sievietes dziļi šokēja, jo daudzas to iepriekš nevalkāja.

Dokumentālās filmas uzņemšanas laikā viena no sievietēm, ko intervēju, man sacīja: "Es atceros, ka 1979. gada sākumā, es mēģināju pretoties un nevalkāt savu čadoru vai hidžābu un visu pārējo." Bet tad ielās sāka parādīties "Basidž" vienības [Revolucionārai gvardei pakļauts brīvprātīgo grupējums, kas uzrauga, vai tiek ievēroti reliģiskie un sociālie likumi], kas ar spēku piespieda sievietes to nēsāt — daudzas tika brutāli piekautas vai arestētas".

Sievietēm pastāvīgi bija un joprojām ir jādzīvo bailēs, jo jebkurā brīdī viņas var aizturēt šie paramilitārie spēki, kas bieži darbojās civilajā apģērbā. Tas nozīmē, ka tu nekad nevari būt drošs, ka kāds tevi nenovēro.

Pat vienkārša tikšanās ar vīrieti var sievietei radīt problēmas — jo kāds var pienākt viņai klāt un pieprasīt uzrādīt kādas ir viņas attiecības ar minēto vīrieti: vai esat precējušies, radinieki vai kas cits. Ja cilvēki nav “oficiāli saistīti”, tas var beigties slikti.

Kādiem vēl ierobežojumiem sievietes Irānā ir spiestas pakļauties?

Viņas, piemēram, nedrīkst dejot, dziedāt vai izrādīt emocijas. Viņas nedrīkst ceļot vienas - tam vienmēr nepieciešama vīra, brāļa vai tēva atļauja. Arī šķiršanās process ir ļoti sarežģīts. Kad sieviete nomirst, viņas meitām nav tādu pašu tiesību kā viņas dēliem.

Jāuzsver, ka sievietes Irānā ir ļoti izglītotas - universitātē aptuveni 60% studentu ir sievietes. No vienas puses daudzas sievietes strādā un ieņem nozīmīgus amatus — viņas ir skolotājas, pasniedzējas un profesionāles dažādās jomās. Tomēr problēmas biežāk sākas brīdī, kad runa ir par lielākiem ienākumiem vai karjeras izaugsmi. Šādos gadījumos sievietes saskaras ar ierobežojumiem, jo finanšu un juridiskos jautājumos nepieciešama vīrieša iesaiste — piemēram, kontu vai citu formālu lietu kārtošanā. Tas nozīmē, ka pilnīga neatkarība nav iespējama, un daudzos dzīves aspektos sieviete ir atkarīga no vīrieša.

Sievietēm dzīvot šādos apstākļos ir ļoti grūti, jo neskatoties uz to, ka viņas ir ļoti izglītotas un viņām ir izpratne par savām tiesībām, viņas saskaras ar pastāvīgu diskrimināciju un nespēj dzīvot tā, kā vēlētos.

Kā jūs pati jutāties Irānā?

Kad es tur biju, es jutos ļoti saspringta un pastāvīgi modra. Es vairāk vēroju nevis apkārtni, bet cilvēkus — lai pārliecinātos, ka mani neviens neseko. Biju gandrīz paranoiska, jo apzinājos: ja mani aizturētu, tas nozīmētu problēmas ne tikai man, bet arī visiem, kurus es filmēju. Visi uzņemtie materiāli bija pie manis, un filmēšanas laikā sejas nebija iespējams aizklāt, tāpēc, ja mani pieķertu, tiktu apdraudēti arī citi.

Filmējot es biju ļoti piesardzīga, īpaši ārpus telpām. Teherānā ir daudz militāru objektu, un nekad nevar zināt, ko drīkst vai nedrīkst filmēt. Tāpēc bieži filmēju no automašīnas un centos nepievērst sev lieku uzmanību. Tajā pašā laikā sastaptie cilvēki šķita ļoti līdzīgi mums — piemēram, dokumentālās filmas galvenā varone Sadafa [vārds mainīts] ir mana vienaudze, un mums ir ļoti līdzīgs domāšanas veids.

Pēdējos gados protesti Irānā ir krasi pieauguši. Vai jūsuprāt tas nozīmē, ka valdošā vara kļuvusi korumpētāka, jeb vienkārši cilvēki kļuvuši drosmīgāki un vairs nav gatavi samierināties ar viņiem uzspiestajiem noteikumiem?

Manuprāt, galvenais iemesls ir ekonomika un tas, ka cilvēki arvien vairāk redz, cik slikti režīms pārvalda valsts resursus un cik korumpēts tas ir. Atšķirībā no, piemēram, Ziemeļkorejas, Irānas sabiedrība nav bijusi pilnībā izolēta no ārpasaules— cilvēki ar VPN palīdzību piekļūst informācijai no visas pasaules un labi saprot, kas notiek. Viņi zina par korupciju, par valdošās varas glabāto naudu ārvalstu kontos, un tas pamazām maina cilvēku attieksmi. Vienlaikus sankcijas un sarežģītā ekonomiskā situācija tikai pastiprina iedzīvotāju neapmierinātību.

Ilgu laiku daļa sabiedrības bija samierinājusies ar režīmu, uzskatot, ka, lai arī tas nav ideāls, tas vismaz nodrošina stabilitāti un drošību salīdzinājumā ar citām valstīm reģionā. Taču, ekonomiskajai situācijai pasliktinoties un pieaugot neapmierinātībai, cilvēki kļūst gatavāki protestēt. Īpaši nozīmīgs signāls bija brīdis, kad streikus sāka arī tirgotāji bazāros [sabiedrības daļa, kas tradicionāli uzskatīta par konservatīvāku un režīmam lojālāku]. Tas parādīja, ka neapmierinātība ir kļuvusi plašāka un dziļāka.

Protesti attīstās pakāpeniski — tos ierosina gan ekonomiskās grūtības, gan vardarbība, īpaši pret sievietēm. Katru reizi, kad režīms pārkāpj kādu robežu, cilvēki atkal iziet ielās, lai gan apzinās riskus. Reakcija ir ļoti bargā — aresti, vardarbība, pat nāvessodi. Režīms cenšas balansēt starp spēka demonstrēšanu un taktisku nogaidīšanu, lai saglabātu kontroli Irānā. Tā ir nepārtraukta “kaķa un peles” spēle starp varu un sabiedrību, kurā opozīcija bieži tiek apspiesta, un daudzi tās pārstāvji nonāk cietumā.

Pēdējie lielie protesti, pirms šogad notikušajiem, Irānā uzvirmoja 2022. gadā, kad varas iestādes arestēja 22 gadus veco Mašu Amini, kura esot nepienācīgi valkājusi hidžābu. Trīs dienas pēc aresta, un pārciestas fiziskas vardarbības apcietinājuma laikā, viņa gāja bojā. Vai šie protesti ieviesa Irānā kādas izmaiņas sieviešu tiesību jomā?

Protesti pēc Mašas Amini nāves zināmas izmaiņas radīja, taču tās bija ierobežotas. Kā ierasts, režīms šādās situācijās mēdz piekāpties tikai tik daudz, lai mazinātu spriedzi sabiedrībā — cilvēkiem tiek solīta lielāka brīvība un mazāka kontrole. Daudzi stāsta, ka pēc protestiem Teherānā arvien vairāk sieviešu sāka staigāt bez hidžāba, un varas iestādes to zināmā mērā pieļāva.

Tomēr šīs pārmaiņas nav ilglaicīgas. Tās drīzāk kalpo kā īslaicīga “atelpa” sabiedrībai, lai novērstu to no lielākas sacelšanās. Un kontrole pēc kāda laika atkal pastiprinās. Tā ir sava veida spēle — režīms pēc protestiem piešķir iedzīvotājiem nedaudz brīvības, lai saglabātu varu un nepieļautu protestu eskalāciju.

Jāpiemin, ka dažādi ierobežojumi, tai skaitā hidžaba valkāšana, ir cieši saistīti ar režīma ideoloģiju. Ja šie noteikumi tiktu pilnībā atcelti, tas apdraudētu paša režīma leģitimitāti. Tāpēc, pat ja daļa elites dzīvo rietumniecīgā stilā un, iespējams, paši netic šai ideoloģijai, viņi to uztur, jo tā ir cieši saistīta ar varas saglabāšanu.

Kāds šobrīd ir noskaņojums Irānā? Un kāda ir cilvēku attieksme pret Izraēlas un ASV intervenci?

Noskaņojums sabiedrībā šobrīd ir ļoti sarežģīts un pretrunīgs. Pēc nāvējošajiem protestiem un karadarbības, sabiedrība izjūt dziļu šoku. Daudzi joprojām ir satriekti par notikušo, un situāciju vēl vairāk sarežģī ārējie uzbrukumi, kas viņos rada papildu nedrošību. Cilvēki jautā — kas īsti notiek un kur tas viss ved?!

Daļa sabiedrības ir ļoti kritiski noskaņota pret Irānas režīmu, taču vienlaikus arī pret bombardēšanu, jo tā apdraud civiliedzīvotājus. Irānā, līdzīgi kā dažās citās valstīs reģionā, nav attīstītas patvertnes, tāpēc cilvēki jūtas īpaši neaizsargāti pret triecieniem. Daudzi uzskata, ka vardarbība pati par sevi neatrisinās problēmas, jo režīms balstās ne tikai uz cilvēkiem, bet arī uz ideoloģiju, kuru nevar tik vienkārši “iznīcināt”.

Sabiedrībā valda arī bailes — cilvēki izvairās atklāti runāt, jo nav skaidrs, kā situācija attīstīsies un vai režīms saglabās varu. Viedokļi dalās: daži uzskata, ka ārējs spiediens vai pat militāra intervence var palīdzēt mainīt situāciju valstī, bet citi tam kategoriski nepiekrīt. Lielākā daļa vēlas pārmaiņas, taču nav vienprātības par to, kā tās panākt. Rezultātā dominē nenoteiktība, stress un sajūta, ka notikumi attīstās pārāk strauji, lai tos varētu pilnībā aptvert vai kontrolēt.

Kāds ir cilvēku noskaņojums Libānā?

Libānā sabiedrības noskaņojums šobrīd ir ļoti smags. Sākumā daudzi nesaprata, kāpēc valsts tiek ierauta konfliktā, taču, pastiprinoties bombardēšanai, daudzi zaudējuši cerību. Daļa Beirūtas ir evakuēta, un daudzi baidās, ka situācija varētu pāraugt vēl smagākā konfliktā, līdzīgā kā Gazā. Cilvēki, kuri jau pieredzējuši vairākus karus, šobrīd jūtas īpaši izsmelti — viņi piedzīvoja ekonomisko krīzi, Beirūtas ostas sprādzienu, pandēmiju un tagad atkal jaunu karadarbību. Cilvēki tiecas pēc miera un stabilitātes, taču vienlaikus situācija ir ļoti sarežģīta arī politiski.

Jāpiemin, ka komunikācija Irānā šobrīd tikusi spēcīgi ierobežota - ir gadījumi, kad cilvēki vairākas dienas vai pat nedēļas nevar sazvanīt savus radiniekus, kas daudziem rada milzīgu spriedzi un bezpalīdzības sajūtu. Tajā pašā laikā Libānā cilvēki var brīvi sazināties ar saviem tuviniekiem, pat karadarbības laikā. Tas, protams, rada stresu, jo notikumiem var sekot līdzi reāllaikā, taču vismaz ir iespējams zināt, ka viņu tuvinieki ir dzīvi.

*Raksta tapšanas laikā, 16. aprīlī, Izraēla un Libāna vienojās par 10 dienu ilgu pamieru. Tikmēr Irānā varas iestādes kopš protestu sākuma — ar īsiem pārtraukumiem — īsteno līdz šim plašāko interneta blokādi valsts vēsturē.

Rīgas domē viesojās Horvātijas pilsētas Dubrovnikas vicemēre

Komentāri (1)