Uz Amerikas Savienotajām Valstīm pārcēlies kā 4. klases skolnieks. Tu esi uzaudzis, mācījies starptautiskā vidē, piedzīvojis diplomātu dzīvesstilu kā bērns. Kā tu atskaties uz savu bērnību Amerikas posmā?

Mēs visi, atskatoties uz bērnību, mēdzam to romantizēt, un es neesmu izņēmums. Man šis posms nozīmēja apvāršņa paplašināšanu – jutos kā ekspedīcijā, viss likās jauns un nepieredzēts. Pirmo reizi redzēju Lielo kanjonu, pirmo reizi biju aligatoru rezervātā Floridā, pirmo reizi ēdu daudz visādu lipīgu amerikāņu saldumu un dzēru toksiskas limonādes, sāku intensīvi mācīties spāņu valodu, pirmo reizi svinēju man līdz tam nezināmus svētkus, piemēram, Pateicības dienu, tētis man nopirka sudraba krāsas bučus, un es sāku spēlēt vietējā futbola komandā.

Izveidojās pirmās draudzības. Sarežģītākais bija pielāgoties jaunajai videi, iekļauties citā kultūrā; man vairākas reizes nācās mainīt skolu, un tas prasīja spēju adaptēties. “Adapt to survive” – līdzīgi kā evolūcijas teorijā. Vai nu tu pielāgojies, vai arī tevi atstums. Diezgan ātri kļuvu par hameleonu, kurš spēj iedraudzēties un atrast savu kompāniju.

Bērna acīm skatoties, laikam visspēcīgāko iespaidu uz mani atstāja iespaidīgā sporta infrastruktūra. Latvijas skolā pagalms bija šaurs asfaltēts stāvlaukums ar mašīnām un mistiskiem betona klučiem ar asām apmalēm. Amerikā bija īsts stadions ar futbola, basketbola laukumiem, pat tenisa kortiem. Man, bērnam, tas bija absolūts kosmoss.

Latvijā atgriezies 16 gadu vecumā. Kādā intervijā mini, ka tev bija trimdas pensionāra latviešu valoda, kas nebūt nederēja vidusskolēna vajadzībām. Tas turklāt, šķiet, tāds “smags” vecums, kad atgriezties. Vai Latvijā juties kā citādi domājošs latvietis?

Man šķiet, ka ilgais posms ārzemēs noteikti ir atstājis nospiedumu uz manu personību, kas mani nedaudz atšķir no tipiska latvieša, – esmu aizrautīgs un reizēm pat hiperaktīvs, man patīk uzdot jautājumus un “atvērt” sarunas laukumu, un, kas latviešiem liktos pavisam neadekvāti, es izbaudu sarunas ar svešiniekiem. Vienlaikus, dzīvojot ASV, mani vecāki ļoti uzmanīgi pieskatīja, lai mēs ar māsām pilnībā “neamerikanizētos”. Bija uzstādījums – skolā dariet visu, lai slīpētu angļu valodu, savukārt mājās savstarpēji jārunā tikai latviski. Protams, reizēm šo vienošanos pārkāpām, bet tā tomēr iegrožoja to “smadzeņu putru”, kas rodas bērniem multikulturālā vidē, vienā teikumā iepinot vārdus trīs dažādās valodās. Tomēr esmu ļoti pateicīgs par angļu valodas zināšanām, ko attīstīju šajā posmā, – tās zināmā mērā bruģēja manu turpmāko akadēmisko un profesionālo ceļu.

Mani vecāki devās uz Ameriku Latvijas valsts dotā darba uzdevumā, nebijām tipiski emigranti. Viens no vecāku uzdevumiem bija veidot saites ar vietējo latviešu kopienu Vašingtonā un citos štatos, tāpēc katru svētdienu ar māsām apmeklējām latviešu skoliņu un draudzi.

Svētdienas skola pusaudža gados izklausās pēc īstas medusmaizes!

Protams, 10 vai 11 gadu vecumā jebkurš svētdienas rītā labprātāk gribētu atrasties pie datora vai spēlētu pagalmā futbolu, nevis ietu mācīties Latvijas vēsturi. Tagad atskatoties saprotu, ka tas ļāva saglabāt latviešu valodu un neatsvešināties no dzimtenes. Domāju, ka piederība šai zemei man ir ieaudzināta kopš bērna kājas. Es tiešām vienmēr esmu jutis emocionālu saiti ar Latviju, arī studējot Londonā un Kembridžā un strādājot Briselē, vienmēr ar vienu kāju esmu bijis te. Tā nekad nav bijusi spiesta lieta, neviens mani ar varu nav dzinis atpakaļ. Negribētu arī piekrist apgalvojumam, ka visi ar starptautisku izglītību to tik vien dara, kā tin makšķeres un pārvācas prom no Latvijas, – man ir virkne pazīstamu piemēru ar jaunajiem “nažiem”, kuri studējuši ļoti labās augstskolās gan Eiropā, gan ASV, bet izvēlējušies labprātīgi atgriezties Latvijā.

Patlaban mūsu ģimenīte ir tiešām izkaisīta – jaunākā māsa studē ekonomiku Amsterdamā, bet vidējā māsa Parīzē uzsākusi karjeru globālās veselības jomā, domā, kur, kā un kad apturēt dažādu epidēmiju izplatību.

Bērnībā mums bija savas domstarpības, kas tika risinātas skrāpējoties, bet kopš pandēmijas, kad atkal iekāpām bērnības kurpēs un padzīvojām kopā, mums izveidojusies silta draudzība. Arī pret vecākā brāļa pienākumiem izturos ļoti atbildīgi.

Bērnībā vēlējies kļūt par ugunsdzēsēju. Man šķiet, ka līdz ar kara sākumu Ukrainā tavs “Instagram” profils daudziem latviešiem pildīja tādu kā uguns dzēšanas funkciju, jo tu ļoti labi mācēji izskaidrot sarežģītas politiskās lietas vienkāršāk. Kāpēc tev tas bija svarīgi?

Kad 2022. gada 24. februārī Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, es vēl studēju Kembridžā, “cīnījos” ar doktora disertāciju. Atausa atmiņas, kas manī virmoja pandēmijas laikā, kad man pazīstami ārsti, medicīnas personāls, medmāsas iesaistījās un strādāja dubultās maiņas, lai rūpētos par sabiedrības drošību. Es tad jutos bezjēdzīgs – labāk sēdi mājās un nepārkāp noteikumus! Krievijas iebrukuma laikā sapratu, ka šoreiz varu palīdzēt, nododot zināšanas un pieredzi, ko biju uzkrājis akadēmiskajā vidē, tostarp rakstot par Ukrainu un pētot Krievijas ārpolitiku, agresijas un iejaukšanās izpausmes.

Jutu, ka Latvijas sabiedrības diskusijās valda ļoti liela neziņa un trauksme – ne klasiskie mediji, ne diplomāti, ne politiķi kaut kādu iemeslu dēļ ne vienmēr spēja veiksmīgi sasniegt vienkāršo iedzīvotāju. Jau vairākus mēnešus pirms iebrukuma Krievija bija sākusi pulcēt karaspēku pie Ukrainas robežām, bija liela neziņa, kas būs. Sākumā man dažādus jautājumus uzdeva draugi un paziņas, kurus interesēja mans viedoklis. Sapratu, ka nevaru atbildēt katram individuāli, tāpēc sāku sava veida blogu. Protams, mani pārsteidza tas, cik liela bija sabiedrības interese, negaidīju, ka tas attīstīsies tādā mērogā.

Pāris nedēļu laikā sekotāju skaits strauji pieauga, sāku eksperimentēt ar citiem formātiem, “live” sarunām, mani sāka aicināt uz intervijām tradicionālie mediji, žurnāls “Ir” uzrunāja veidot iknedēļas podkāstu “Ārskats”. Joprojām ļoti lepojos, ka Pauls Raudseps un Aivars Ozoliņš iekļāva mani šajā projektā. Mums izveidojās vērā ņemama auditorija, pat sporta zālē un Centrāltirgū nāca klāt cilvēki un teica: “Aiziet! Malači!”

Pēdējos gados esmu aktīvi iesaistījies diskusijās ar dažnedažādām sabiedrības grupām – regulāri uzstājos skolās, universitātēs, uzņēmumos, konferencēs, muzejos, pat cietumos. Esmu eksperimentējis ar dažādiem medijiem un domāju, ka eksperimentēšanas ceļš vēl nav beidzies. Piemēram, nesen tiku uzaicināts uz sarunu ar 2. klases skolēniem Rīgas Franču licejā.

Es to visu daru ne jau, dievs pasarg’, honorāra vai publicitātes dēļ, es tiešām to uztveru vairāk kā savu misiju. Un mana misija ir veicināt sabiedrības izpratni par drošību, diskutējot un paskaidrojot sarežģītākos jautājumus cilvēkiem saprotamā valodā. Tikai šādi var panākt plašākas sabiedrības uzticēšanos un arī iesaisti valsts aizsardzībā.

Mēs dzīvojam tik atbildīgā laikā, kad visa sabiedrība apjauš, ka to skar drošības un ģeopolitikas jautājumi. Zini, arī otrklasniekiem ir absolūti leģitīmi jautājumi, kas iederētos jebkurā nopietnā ministrijas vai parlamenta diskusijā!

Pēc kāda principa cilvēkam apgūt medijpratību?

Baidos, ka vienas formulas man nav. Es katram ieteiktu izveidot sev komplektu, kurā ir viens vai divi lielāki starptautiski mediji, piemēram, “BBC”, “New York Times”, “Financial Times”, “The New Yorker”, “The Atlantic”, viens vai divi Latvijas mediji, piemēram, sabiedriskais medijs “LSM” un žurnāls “Ir”, un kāds personīgāka satura veidotājs, piemēram, man šķiet fascinējošas profesora Filipsa O’Braiena (Phillips O’Brien) analīzes tviterī, un tad kūrēt savu informācijas patēriņu ap šo komplektu.

Mēs dzīvojam informācijas gūzmā, ikdienā lasām desmitiem, simtiem dažādu tvītu, komentāru, arī komentārus par komentāriem, kas veido neveselīgu spirāli. Šajos jaunajos laikos mums kopumā jāmaina savi paradumi un uztvere, nevaram vairs kā patiesību uztvert katru tvītu vai ziņu virsrakstu, kurā tiek citēts tvīts. Cilvēkiem jāmācās kļūt selektīvākiem un kritiskākiem pret to, kam ļaujam sevi emocionāli ietekmēt.

Mums ir jārēķinās, ka katrs esam potenciāls mērķis ienaidnieku informatīvajām, psiholoģiskajām operācijām. Mēs labi zinām, kas ir tie spēki, kuri cenšas destabilizēt mūsu sabiedrību, graut uzticēšanos valstij, sēt paniku, ka “Latvija jau ir norakstīta”, ka “viss jau ir sarunāts pāri mūsu galvām”. Mēs arī redzam, kas ir tie personāži un konti tepat Latvijā, kas piebalso un izplata šos naratīvus.

Kāds tavā izpratnē ir gudrs cilvēks?

Tāds, kurš spēj pieņemt kritiku, atzīt kļūdu, kā arī nokāpt no laktas un mainīt savu viedokli, ja tam tiek piedāvāti pārliecinoši fakti vai argumenti. Tas ir cilvēks, kuram ir pietiekami atvērts prāts, stabils pašvērtējums un iekšējā integritāte, lai atzītu, ka viņam nav bijusi taisnība. Manuprāt, ir īpaši svarīgi, lai personas varas pozīcijās būtu apveltītas ar šādām kvalitātēm. Īstiem līderiem jāspēj veidot ap sevi vidi, kur apkārt nav vieni vienīgi “jes-meni” (YES-MAN), kas pūš miglu acīs un glaimo bez ierunām.

Sliktākais padoms, ko esmu lasījis dažādās intervijās, – paliec tāds, kāds tu esi, un nekad nemainies! Man tas šķiet truli. Mūsu visu pienākums ir mainīties uz labo un tiekties pēc augstākas patiesības un labākas sevis versijas. Mums visiem nāktu tikai par labu dzirdēt godīgu refleksiju par mums pašiem – par mūsu uzvedību, paradumiem un attieksmi pret citiem cilvēkiem. Neesmu vēl saticis cilvēku, kuram nekad vairs nevajadzētu mainīties. Esmu pārliecināts, ka tāda cilvēka nav.

Kas bija pats izaicinošākais, studējot Kembridžas Universitātē?

Tas bija fenomenāls laiks un, protams, ir devis īpašu ceļamaizi tālākiem nākotnes izaicinājumiem. Pirmkārt, uz mani iespaidu atstāja tas, cik pašpietiekami un pēc savas iniciatīvas strādāja, interesējās un par savu lietu “dega” mani vienaudži. Kembridžā neviens pakaļ nestaigā un nelūdzas. Gribi mācīties – mācies, gribi apmeklēt pasaules līmeņa vieslekcijas – apmeklē, negribi – neapmeklē. Nekas nav obligāts, viss ir atkarīgs no katra paša izvēlēm, vai tu gribi maksimāli paņemt to, ko šī vide tev piedāvā. Jau otrajā nedēļā sapratu, ka vairākums tur pēc dabas ir tādi, kas tver un izmanto iespējas. Tas uz mani atstāja paliekošu iespaidu – ir jādara ne tikai tāpēc, ka kaut kas ir obligāti, bet tāpēc, lai neaplauztu savus spārnus. Jo vairāk tu brīvprātīgi iesaisties dažādās neordinārās avantūrās, jo lielāka iespēja, ka tavā ceļā trāpīsies interesanti pavērsieni, vērtīga informācija, izcili cilvēki vai citas laimīgas sagadīšanās. Tie ir tā saucamie “known unknowns”.

Labu izglītību var iegūt daudz kur. Kembridžu, manuprāt, atšķir tas, cik daudz individuālas uzmanības pasniedzēji velta katram studentam. Man bija laime būt daļai no procesa – ik pēc pāris nedēļām bija jāiesūta eseja par pasniedzēja izvēlētu tematu vienam sirmam britu pasniedzējam, kurš bija arī mans maģistra darba vadītājs. Pēc esejas aizstāvēšanas nereti attapos ar sarkani sašvīkātu papīra lapu un jutos sagrauts, taču ar laiku sapratu, ka šajā procesā, kurā uzbūvētais tiek sagrauts, atkal uzbūvēts un atkal sagrauts, es tiku rūdīts. Šādi tika celta mana kvalitātes latiņa.

Vasarā Rīgā tirgoji saldējumu, studējot Londonā, strādāji par bārmeni. Izklausās, ka tev jau kopš bērnības netika ieaudzināta “vieglas dzīves” garša. Vai tu varētu teikt, ka darbs ir tavs dzīvesveids?

Ne jau nopelnītie lati par pārdoto saldējumu noteica manas dzīves kvalitāti. Protams, ir grūti būt objektīvam pašanalīzē, bet domāju, ka manā audzināšanā vecākiem kopumā izdevās noturēt veselīgu līdzsvaru – tika piedāvātas dažādas iespējas iesaistīties pulciņos vai braukt uz nometnēm, bet mēs nebijām aizrijušies ar sudraba karotēm. Nebijām izlaisti bērni, nebijām arī slaisti. Bet, zini, studijas Lielbritānijā pat vēl pirms “Brexit” un dzīve Londonā nebija lēts prieks. Ņēmu studiju kredītu un arī piestrādāju.

Kopumā – es vēl esmu tikai karjeras sākumā, tāpēc man vēl nav izkristalizējusies sava filozofija par darbu. Man ir palaimējies, ka visi trīs mani līdzšinējie priekšnieki – Sandra Kalniete, Jānis Sārts un tagad ārlietu ministre Baiba Braže – ir devuši iespēju mācīties no viņiem, pierādīt sevi un iegūt to, kas ir pats vērtīgākais jaunam profesionālim, – pieredzi. Tagad zinu vienu – lēmums maijā atgriezties Latvijā, lai pievienotos ārlietu ministres komandai, pilnīgi noteikti bija pareizs. Šis lielais uzdevums ir jēgpilnākais un interesantākais, kam patlaban varu veltīt savus spēkus. Tas ļoti organiski man ļauj turpināt to misiju, ko jau aprakstīju.

Manai paaudzei pārmet, ka esam sniegpārsliņu paaudze, ka pārāk daudz par visu reflektējam un “overthinkojam”, ka katrā darba uzdevumā pārspīlēti cenšamies atrast jēgu.

Iespējams, zināma patiesība tur ir, taču, manuprāt, labāk ir pieprasīt no sevis un apkārtējiem augstus standartus, strādāt pēc labākās sirdsapziņas un tiekties pēc jēgas, pēc pievienotās vērtības, nevis slīgt rūgtā cinismā, ka viss ir bezjēdzīgi.

Vienā no intervijām teici, ka neatminies nevienu ģimenes braucienu ar zvilnēšanu kūrortā. Kā tev šķiet, vai gaume un kultūra cilvēkam ir iedzimta vai to tomēr iemācās?

Domāju, ka tagad mani vecāki ir nedaudz nomierinājušies un arī viņi spēj novērtēt mierīgākus braucienus. Bet, jā, jau kopš bērnības vecāki mūs veda uz teātra izrādēm, operu, dažādiem koncertiem. Protams, tajā vecumā es ne vienmēr to spēju novērtēt, bet tagad saprotu, ka tas ir atstājis tiešām vērtīgas pēdas, palīdzējis man nekļūt par viendimensijas cilvēku, kuram rūp tikai darbs un karjera. Šis man noteikti ir teātra gads, ir bijusi privilēģija apmeklēt izrādes diezgan kuplā skaitā, arī Valmieras un Liepājas teātros, ne tikai Rīgā.

Arī ārzemju braucienos?

Darba braucienos diemžēl nav laika nekādiem plezīriem. Jau pašā pirmajā komandējumā, braucot līdzi ministrei, atklāju, ka nekāds brīvās planēšanas laiks netiek paredzēts. Tas ir skrējiens no rīta līdz pašai naktij. Kad esam ASV, regulāri gadās, ka ministrei Latvijas rīta ziņām intervija jāsniedz pusnaktī.

Darba ikdiena ir ļoti mainīga un dinamiska, bet tas man noteikti palīdz noturēt aizrautību un degsmi. Nepārspīlēju, man nav bijis garlaicīgi! Ministres kalendārs ir pārsātināts: tikšanās ar citiem politiķiem un diplomātiem, komandējumi, starptautiskas konferences un forumi, diskusijas un pasākumi tepat Latvijā. Mans darbs ir palīdzēt ministrei sagatavoties, strādāt pie tā, lai mūsu ārpolitika tiek veidota tiešā dialogā ar Latvijas sabiedrību.

Manas galvenās atbildības jomas ir drošība un sabiedrības iesaiste ārpolitikas izstrādē un īstenošanā. Šajā laikmetā ārpolitika vairs nav tikai amatpersonu, valstsvīru vai valstssievu uzdevums un atbildība. Mēs vairs nedzīvojam 19. gadsimtā, kur ar ārpolitiku nodarbojās karaļi un prinči, kas smalkos kongresos uz kartes sadalīja savas ietekmes jomas. Ar drošību un ārpolitiku tagad nodarbojas arī uzņēmēji, pētnieki, žurnālisti, viedokļu līderi un citas sabiedrības grupas.

No sirds izbaudu runu rakstīšanu. Tā ir iespēja ar vienu kāju atgriezties savās iepriekšējās pasaulēs – gan akadēmiskajā, gan satura veidotāja lomā, kā arī mācīties no kolēģiem un ministres, kura ir izcila komunikatore.

Vai vari atļauties telefonā ieslēgt “airplane mode” un pateikt, ka jūties izdedzis?

Noteikti negribu pārspīlēt savu nozīmīgumu, bet tas, ko esmu ātri sapratis, šajā vidē strādājot, – ārlietas notiek visu laiku. Globālie notikumi – konfliktu saasinājumi, krīzes, katastrofas – nerespektē reglamentēto darba laiku. Pēdējās trīs nedēļu nogales esam pavadījuši komandējumos, brīžiem ir sajūta, ka darba dienas un brīvdienas saplūst kopā. Pirms pāris nedēļām pieķēru sevi situācijā, ka Minhenes drošības konferences gaitenī ātrā tempā rakstīju ziņojumu, sūtīju komentārus kolēģim Rīgā un brīnījos, kāpēc viņš man neatbild. Tikai tad darba delīrijā atskārtu, ka vispār ir taču piektdiena un ka Rīgā pulkstenis ir jau 22.00.

Katrā ziņā ar šādu tempu ir jārēķinās tiem, kas strādā ārlietās. Īpaši šajā atbildīgajā laikā.

Tas, pie kā man noteikti ir jāstrādā, ir smadzeņu atslogošana ārpus darba vides. Nav normāli, ka visu laiku griežas zobrati un tu domā: kas notiks tālāk? Kādi būs riski? Kādiem scenārijiem jāgatavojas?

Sociālajos tīklos esmu manījusi, ka tu skrien, dodies pārgājienos aiz polārā loka. Kādas ir tavas iecienītākās brīvā laikā nodarbes, lai izdotos saglabāt līdzsvaru starp profesionālo un personīgo dzīvi?

Neesmu sausiņš un neesmu piekalts pie darba galda. Man vienmēr ir bijis plašs interešu loks, esmu iesaistījies dažādos radošos un sociālos projektos, kas nepavisam nav saistīti ar ārpolitiku. Man ir paveicies ar draugiem un kompānijām, kur sarunu spektrs ir bezgalīgs. Regulāri skrienu. Pagājušajā gadā piedalījos treniņprogrammā “Mans pirmais maratons” un, jau to sākot, zināju, ka nevēlos kļūt par cilvēku, kurš uztver projektus tikai kā kastītes, ko atķeksēt. Vēlējos skriešanu ieviest kā paradumu, un tas man ir izdevies, kaut arī, protams, “jet lag” un ceļošana nepalīdz…

Ar draugiem no TV3 piedzīvojumu šova “Ārpus zonas. Polārais loks” esam ļoti satuvinājušies. Neizskaidrojami esam aizķērušies cits cita dzīvē, regulāri tiekamies. Apbrīnoju, cik šie cilvēki ir talantīgi savās jomās: televīzijas zvaigznes, improvizatori, sporta leģendas, filmu veidotāji un komiķi. Es varbūt neesmu no tiem, kas šo pieredzi aiz polārā loka atceras kā agoniju un ciešanas, kas mūs līdz pēdējam izmisumam lauza. Drīzāk klausos daža laba “veterāna” pārdzīvojumus ar smīnu.

Vai esi dabas cilvēks?

Drīzāk teiktu, ka lēnām par tādu kļūstu. Zinu, ka latviešiem ar dabu ir īpaša saikne, man arī ir paziņas, kas saka: “Viss, ko man vajag, ir ar basām kājām pastaigāt pa sūnām!” Es neesmu pēc dabas skeptiķis vai ciniķis, bet šī pasaule man vēl ir jāiepazīst.

Vai es varētu tevi ieraudzīt reivā?

Kādi reivi? Patlaban prioritāte ir atpūtināt plakstiņus jeb tā saucamais “beauty sleep”. Brīvajā laikā dodu priekšroku draugu pasākumiem, pārgājieniem, izrādēm.

Kādu mūziku tu klausies, kad skrien?

Mēdzu mētāties starp hiphopu, repu, tehno, dažreiz arī melanholiski smeldzīgi depresīvu mūziku. Vispār arvien vairāk saprotu, ka pastaigās vai skrējienos veselīgi ir arī pabūt klusumā ar savām domām, citādi visu laiku tiekam stimulēti.

Kā tev šķiet, cik labi Latvijas sabiedrība ir informēta par to, kā rīkoties krīzes vai kara situācijā, un kas, tavuprāt, būtu jāuzsver, kad runājam par mieru un drošību Eiropā?

Domāju, ka ir krietni augusi sabiedrības interese un arī izpratne par drošības situāciju starptautiskā kontekstā. Ir progress ne tikai izpratnē, bet arī praktiskā iesaistē. Noteikti vēl ir tāls ceļš ejams, mums ir virkne mājasdarbu, kas jāveic nevis tāpēc, ka kāds mums liktu vai spiestu, bet tāpēc, ka tas ir mūsu pašu interesēs.

Šis nav laiks, kad mēs varam pasīvi noslēpties aizkrāsnē un cerēt, ka bargie vēji pūtīs pāri. Mūsu vēsture skaidri un skaudri apliecina, ka nedrīkstam būt pasīvi vai “neitrāli”.

Katrai latviešu paaudzei pienāk laiks, kad ir jāparāda sīkstums un krampis. Arī manai paaudzei tas tuvojas. Es nāku no paaudzes, kas jau uzauga ar NATO un Eiropas Savienību, ar Šengenu un “Erasmus”, un citām brīvībām, privilēģijām, taču tagad ir skaidrs, ka tās nenāk par brīvu.

Latvijai un Eiropai ir jāsaprot, ka mūsu drošība un nākotne ir pašu rokās. Mums ir jāstrādā pie tā, lai katrs Latvijā dzīvojošais apzinātos, ka arī viņam ir loma un atbildība valsts drošībā un aizsardzībā. Es pats esmu izgājis rezerves karavīru pamatapmācības kursu un aktīvi mudinu visus darīt tāpat, jo tā ir lieliska pieredze, kas ļauj attīstīt dažādas praktiskas iemaņas un sagatavoties ne tikai militārām krīzes situācijām. Ja vēlies sirdsmieru, stājies rezervistos vai zemessardzē.

Mēs jau rādām priekšzīmi, atbalstot Ukrainu visus šos gadus gan valdības, gan sabiedrības līmenī. Mums noteikti jāturpina to darīt! Tā nav klišeja vai spārnota frāze, ka Ukraina cīnās arī par mums un par visas Eiropas drošību. Domāju, ka sabiedrības līmenī mēs to apzināmies. Es saprotu cilvēcisku nogurumu no ziņām par karu, bet ārkārtīgi svarīgi ir tas, ka atbalsts Ukrainai nav krities – to pierāda arī pagājušonedēļ publicētais Valsts kancelejas pētījums.

Savukārt mūsu līderiem jāspēj veikt vēsturiskus ieguldījumus valsts aizsardzībā. Skaidrs, ka tas prasīs sāpīgus lēmumus, šos līdzekļus Latvijai neuzdāvinās loterijas biļete vai bagāts Nigērijas princis. Un šis nav tikai par budžeta tēriņiem ekselī, tas ir arī par bruņoto spēku aizsardzības palielināšanu, par konkrētām kaujasspējām, kas mums ir nepieciešamas: pretgaisa aizsardzību, krasta aizsardzību, robežu stiprināšanu. Tie nav lēmumi, kas var tikt realizēti jau rīt, tas ir vairākus gadus, pat desmitgades ilgs process. Domāju, ka mums ir atbilstošā griba, lai to realizētu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Manai paaudzei jārāda sīkstums un krampis" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.

Utis rodas no stresa, bet šņabi dzen no naftas