“Iespējams, tas nāk no bērnības, mazotnē cietu autoavārijā. Man ik pa laikam bija smagas migrēnas pat līdz ģīboņiem, un to visu vienmēr norakstīja uz nerviem, protams, man izrakstīja visādus medikamentus. Pirms deviņiem gadiem sāku vērsties pie ārstiem, ka vairs nevaru pastrādāt, ļoti sāp labā roka un plecs,” sarunā ar “Likumu un Taisnību” Renāte uzsāk savu stāstu.

Jaunākie un labākie implanti, bet…

Šo gadu laikā visa Latvija izbraukāta pie neskaitāmiem speciālistiem uz izmeklējumiem, kur noteiktas dažādas diagnozes, līdz Renāte savu īsto ārstu atrada Turcijā, Stambulā, kuram saka milzīgu paldies. “Es gribētu motivēt cilvēkus, ka vienmēr ir risinājums,” teic liepājniece.

Pirmā operācija kakla daļā notika 2017. gada septembrī Liepājas reģionālajā slimnīcā. “Nonācām pie slēdziena, ka jāoperē, jo kakla daļā ir diska trūce divās pozīcijās. Liepājas ārsts solīja konsultēties ar Rīgas kolēģiem un sniegt atbildi, kura bija pozitīva. Saprotu, ka operācija ir nopietns solis un tam ir arī kādas sekas. Nevaru nosaukt uzvārdus, jo nezinu, vai tas būtu ētiski. Tobrīd man kakla daļā ievietoja jaunākos un labākos implantus, un ārsts atzina, ka operācija noritējusi veiksmīgi,” stāsta Renāte.

Apmēram divus gadus viņa jutās labi, tad sāpes sāka atkārtoties, un sieviete atkal meklēja mediķu palīdzību. “Sāpēja galva, bet visvairāk plecs un labā roka. Strādājot par frizieri, šīm ķermeņa daļām ir liela slodze,” saka Renāte.

Pēc operācijas viņa devusies uz Darba ekspertīzes ārstu komisiju (DEĀK), lai nokārtotu arodslimības faktu, un saņēma kompensāciju – 1500 latu, ne uz rokas, šo naudu varēja izmantot medicīniskajiem izmeklējumiem, rehabilitācijai un medikamentiem.

Vēl viena operācija

“2020. gadā kopīgi ar ārstu pieņēmām lēmumu, ka jāmaina trešais disks, arī kakla daļā. Citi dzīvojot ar šīm problēmām, bet man esot kaulu specifika, šauri kauliņi, mazi nervu kanāli, un līdz ar to esmu ļoti jutīga. Atkal devos uz Rīgu pie citiem vertebrologiem uz konsultācijām, un apstiprināja – jāveic operācija! 2020. gada augustā notika otrā operācija, un, iespējams, medikamentu iespaidā divus trīs mēnešus bija ciešams rezultāts. Bet pēc trim mēnešiem es sāku justies vienkārši briesmīgi. Sajūtas bija tieši tādas pašas kā pirms operācijas – rokas ņēmās nost, un, saudzējot labo roku, sāka sāpēt arī kreisā.”

Renāte devās pie traumatologiem, veikti izmeklējumi plecos, karpālajos kanālos, sonogrāfijas elkoņos. Visi atzinuši, ka plecos ir nelielas problēmas, bet pašlaik neoperējamas, jo neuzskata, ka visur vainīgs ir kakls.

Otrajā operācijā nomainīja vēl jau trešo disku un nostiprināja ar titāna plāksni. “Pēc diviem vai trim mēnešiem devos pie ārsta, viņš plātīja rokas un atzina, ka nezinot, kas notiek. Man disks esot iegrimis un atkal spiež uz mugurkaula nerviem. Jāveic atkārtota operācija – jau trešā.”

16 tabletes dienā…

Taču atnāca kovids un līdz ar to operāciju aizliegumi. “Laiks vilkās, tabletes dzērās. Rīgā es vēl apmeklēju neirologu. Kad man izrakstīja medikamentus, ilgi domāju – kā to visu var dabūt iekšā? 16 tabletes dienā ar stiprām blaknēm. Paldies dievam, manas aknas un nieres visu šo garo un sarežģīto posmu izturējušas. Daudzi ārsti mani norakstīja, ka es jau esot mazliet jukusi, ka man esot ilgstoša depresija un jālieto antidepresanti. Godīgi esmu pildījusi visus ārstu norādījumus – fizioterapija, rehabilitācija, visi izrakstītie medikamenti šos gadus ir lietoti, regulāri apmeklēju psihologu,” uzskaita Renāte.

Viņa bijusi arī Rīgā vēlreiz uz konsultācijām pie dažādiem speciālistiem – vai veikt trešo operāciju? “Visi atzina, ka vainīgs kakls. Vienam no Rīgas ārstiem vaicāju, vai viņš ir ar mieru mani operēt jau trešo reizi, jo kaut kādas šaubas tomēr sāka mākt par ārstu, kurš operēja. Nevar taču būt, ka jāveic trešā operācija un nav atrisināta problēma pirms tam. Uz to mani ļoti pieklājīgi atšuva, sakot, ka viņš nezinot, ar kādiem instrumentiem ārsts ir operējis, kādi implanti ievietoti. Saņēmos un piekritu Liepājas reģionālajā slimnīcā operācijai pie tā paša ārsta.”

Pirms operācijas ārsts mēģinājis, teicis, ka nedod garantijas, esot pat risks palikt ratiņkrēslā, varot būt ļoti liela neiropātija labajai rokai. “To visu apzinājos, bet gāju uz risku, jo tā nav iespējams dzīvot. 24/7 tu neesi ne normāli gulējis, ne ēdis, visu laiku sāp, domā, ka esi nojūdzies, nenormālais skaits medikamentu, sāc visu laiku kašķēties ar ģimeni, ej uz darbu tikai tāpēc, lai novērstu uzmanību un būtu cilvēkos. Milzīgs paldies uzticīgajiem klientiem, kuri mani gaida šos gadus. Latvijas ārsti bļāva, ka man jāmaina profesija. Kā nomainīt, ja es mīlu friziera darbu, esmu tik ilgi strādājusi, ieguldījusi apmācībās un pat ļoti samazinājusi slodzi,” sašutusi ir Renāte.

Divas mapes ar dokumentiem

Trešajā operācijā 2022. gada septembrī Liepājas reģionālajā slimnīcā ārsts nomainījis vidējo implantu, kurā bija kustība.

“Visam piekritu, atveseļošanās procesam nekāda vaina, bet pēc pāris mēnešiem sapratu, ka jābūt uzlabojumiem, bet nav. Saprotu, ka tās ir pēcoperācijas blaknes, visi medikamenti. Paldies dievam, operācijas man tika veiktas par valsts līdzekļiem, jo izmaksas ir daudzi tūkstoši eiro. Pie ārsta pēc tam gāju burtiski katru trešo ceturto nedēļu. Tas bija traumatologs ortopēds, mugurkaula ķirurgs Agris Mertens. Daļēji es viņu apbrīnoju, liels paldies dakterim, ka viņš uzņēmās mani operēt vairākas reizes, paldies arī viņa komandai. Nevaru teikt nevienu sliktu vārdu ne par vienu ārstu,” turpina Renāte.

Tomēr viņai ir ļoti žēl, ka lielākā daļa mūsu lielisko speciālistu skatās tikai savā virzienā, savā specialitātē. Pēc trešās operācijas, kad viss sāka sāpēt, Renāte vērsās pie traumatologa Mārtiņa Retera.

“Viņš bija liels atradums, ļoti gudrs, kompetents ārsts, strādā Liepājas reģionālajā slimnīcā. Vērsos pie viņa tāpēc, ka man sāpēja plecs, muskulis, bicepss, tricepss, vienkārši rauj krampji. Es ārstam visu izstāstīju un teicu: man ir mapīte. Viņš pavaicāja: kāpēc to neizvilkāt sākumā? Pasmaidīju: būtu jūs nobiedējusi, jo man ir divas lielas mapes ar dokumentiem. Dakteris teica, ka daudziem pacientiem nav tik daudz izmeklējumu. Viņš man mēģināja palīdzēt, veicot blokādi no priekšējās muskuļu daļas, un mēneša laikā bija pat trīs procedūras, kaut gan mēnesī drīkst veikt tikai vienu blokādi. Rezultāts bija nekāds.”

Atklājas diagnoze

Un tad traumatologs Reteris noteica diagnozi – torakālās atveres sindroms, Renāte par tādu nebija dzirdējusi. Eiropā tā ir aizmirsta, bet 95% gadījumu ir tieši tādas pašas blaknes kā ar kakla diska trūcēm.

“Pētīju informāciju par šo diagnozi un pēc ārsta ieteikuma vērsos Latvijas Mikroķirurģijas centrā pie plastikas un rokas ķirurga Mārtiņa Kapicka, pie kura jau iepriekš biju un kurš man toreiz teica, ka pie visa vainīgs kakls. Braucu pie viņa atkārtoti ar šo diagnozi, bet šoreiz bija ļoti nepieklājīga pieņemšana. Tās bija 2022. gada beigas, un viņš man pateica, ka es ar ārstu visu esot izdomājusi, ka man neesot nekāds torakālās atveres sindroms, ko es tērējot viņa laiku. Taču, lai būtu miers mums abiem – uztaisīsiet pie profesores, radioloģes diagnostes, medicīnas zinātņu doktores Maijas Radziņas dopleri un vēlreiz aiziesiet pie neirologa Aināra Vecvagara. Tad atbrauksiet pie manis un paskatīsimies.”

Renāte neslēpj pārdzīvojumus: “Kapickis ir ļoti gudrs un kompetents ārsts, bet, kad es izgāju no viņa kabineta, raudāju. Nekad neeju pie ārstiem ar ļoti lielām pretenzijām, bet ar smaidu, vienmēr mēģinu ļoti pieklājīgi komunicēt, neskatoties ne uz ko. Ārstu kabinetos esmu arī dzirdējusi frāzi, ka esot jau veca, ko vēl gribot, esot nojūgusies. Dzeriet zāles, pāris gadi, un jums viss būs kārtībā! Protams, pierakstījos pie daktera Kapicka ieteiktajiem ārstiem, aizgāju uz dopleri. Profesore Radziņa ir ļoti gudra un dažu minūšu laikā, pareizā pozīcijā veicot šo izmeklējumu, noteica, ka man labajai rokai ir abpusējais torakālās atveres sindroms, neirotiskais plus arteriālais.”

Tas nozīmē, ka, paceļot roku noteiktā pozīcijā, atslēgas kauls ar pirmo ribu pārspiež galveno asinsvadu, kurš aiziet asinsritē uz kaklu, rokām un tālāk uz ķermeni. Līdz ar to, ja pietrūkst asinsrites, arī nervi tiek bojāti un rodas sāpes.

“Aizgāju arī pie ieteiktā neirologa, un man veica vēl vienu izmeklējumu. Pats interesantākais – pēc trim dienām atnāca “Data Med” atbilde, tur bija rakstīts, ka man vispār nekas nekaiš, vesels cilvēks. Kaut gan kabinetā mums ar ārsti bija pilnīgi cita saruna un diagnozi viņa tiešām apstiprināja. Nelikos mierā, zvanīju uz klīniku. Pagāja divas dienas, man piezvanīja un atvainojās, ka “Data Med” ieviesusies kļūda, profesore visu sakārtošot un man atsūtīšot. Pēc trim dienām atnāca mans izmeklējums,” nebūšanas medicīnas sistēmā atklāj liepājniece.

Pusgadu vērošot

Pēc tam Renāte atkārtoti devusies pie daktera Kapicka, kurš tomēr atzinis – jā, jums ir šis sindroms, bet es vēl neko neoperēšu, pusgadu pavērosim, kas ar jums notiks.

“Teicu, ka esmu veikusi trīs kakla daļas operācijas – ko vēl vērosim? Man ir jādzer ļoti daudz zāļu. Jā, jums jātiek kārtībā ar nervu sistēmu un tā tālāk. Bet es uzvedos ļoti mierīgi, ilgstošām sāpēm man izrakstīja antidepresantus, kurus ilgi lietoju. Var dzert, ja ir rezultāti, bet man tādu nebija. Tu tikai bojā savu ķermeni ar medikamentiem, tiem visiem ir blaknes. Sanāca, ka es nedēļas laikā biju izgājusi trīs ārstus. Paldies dievam, ka vīrs mani atbalsta, bet vienalga tie ir ļoti lieli līdzekļi. Vienīgais labums, ka man jau bija otrā invaliditātes grupa un uz Rīgu ar autobusu varēju braukt bez maksas. Ar valsts nosūtījumiem tiku pie atsevišķiem speciālistiem. Piemēram, doplerogrāfija, piecu minūšu izmeklējums, izmaksāja 80 eiro, visas sonogrāfijas, katrs izmeklējums lētāk par 50 eiro nemaksā. Katra ārsta pieņemšana – no 50 eiro un uz augšu. Gadiem sakrājas milzīga summa.”

Asaras un zvans autobusā

Braucot mājās, Renāte autobusā raudāja. Tajā brīdī piezvanīja draudzene un ieteica: sit iekšā savu diagnozi “Google” un meklē ārstu ārpus Latvijas! “Man izmeta ļoti lielu rakstu, sapratu, ka reāli tas viss attiecas uz mani, simtprocentīgi mana diagnoze. Aizsūtīju draudzenei ar ārsta vārdu, uzvārdu un telefona numuru. Teicu – raksti viņam vēstuli, jo es neprotu angļu valodu. Viņa vaicāja: vai redzēji, kur ārsts pieņem? Nē. Stambulā, Turcijā.”

Renātei bija vienalga, viņa bija gatava meklēt līdzekļus un braukt uz Turciju, jo nevarēja vairs izturēt sāpes. Pēc apmēram pusstundas draudzene paziņoja: man tikko zvanīja no Stambulas pa vatsapu, un ārsts runā krievu valodā, arī viņa komanda. Jautā, vai drīkst piezvanīt Renātei.

“Es vēl nebiju atbraukusi līdz Liepājai, jau biju sazvanīta, izstāstīju visu savu problēmu, sarunājām, ka sakopēšu visus diskus un aizsūtīšu veiktos izmeklējumus. Tas nebija nekāds medicīniskais tūrisms, nekas tamlīdzīgs. Es uzzināju vēlāk, ka tāds eksistē, skaistums un zobārstniecība. 2022. gada beigās man atbildi par diagnozi 24 stundu laikā sniedza asociētais profesors neiroķirurģijā, doktors Kamrans Aghajevs, nereāli gudrs cilvēks, pēc tautības azerbaidžānis. Es patiešām viņu apbrīnoju. Operē mugurkaulus, audzējus, rekonstruē galvaskausus. Vairāk nekā desmit gadus konkrēti ir izstrādājis savu tehnoloģiju, par TOS operāciju publicējis vairākus desmitus pētniecisko darbu,” klāsta Renāte.

Izmeklējumi ilga visu dienu

2022. gada decembrī, pamodusies ar nejēdzīgām sāpēm, Renāte uzrakstīja Stambulas ārstam, ka piekrīt operācijai. Vispirms bijā jābrauc uz izmeklējumiem, visas cenas ir dolāros, un tie maksā tūkstoti.

2023. gada 13. janvārī Renāte aizlidoju uz Stambulu, draudzene no Anglijas atlidoja pretī, abas devās pie ārsta uz pieņemšanu. “Parādīju un visu pastāstīju par Latvijas izmeklējumiem – ko redz, ko nesaskata. Pēc tam bija izmeklējumi viņa klīnikā, divas stundas biju magnētiskajā rezonansē ar kontrastvielām. Tad bija doplerogrāfija, rentgens, datortomogrāfija. Visu dienu pavadīju klīnikā, un, ziniet, ja ir tik nopietni izmeklējumi, tad 1000 dolāru nav liela nauda. Latvijā par līdzīgiem es samaksāju daudz vairāk, un man pat pāris ārsti Rīgā atzina, ka esot atradusi ļoti gudru speciālistu.”

15. janvārī pieņemts lēmums, ārsts simtprocentīgi apstiprināja liepājnieces diagnozi, bet atklāti pateica, ka agrāk neoperēšot, kamēr nebūs sakārtots kakls. Esot izaugumi uz implantiem, un tas liecinot, ka tajos ir kustības.

“Latvijā pirms tam man apgalvoja, ka tie esot paši labākie implanti, kādi vien pieejami. Protams, man bija ļoti liels šoks. Aizgāju atpakaļ uz viesnīcu un histēriski raudāju, man bija jāpieņem lēmums, vai veikt vēl vienu operāciju.”

Laukos pārdeva zemi

Renāte piekrita, operācija ritēja četras stundas, jo tika ņemts kauls no gūžas un kombinēts ar titāna implantiem. “Ārsts man teica, ka Eiropā vairs negribot izmantot šo metodi, bet tā esot simtprocentīgi droša, kurā ieaug visi implanti. Man bija dubultā operācija, bet pirms tam tas tika apspriests. Operācija izmaksāja 9400 eiro, bet man nevienu brīdi nav žēl šīs naudas. Saprotams, man tādas naudas nav, aizņēmos no draugiem, laukos pārdevu nelielu zemes gabalu, gada laikā parādu atdevu,” atklāta ir Renāte.

Kad pēc operācijas pamodusies, ārsts apsveicis, ka izdevies ļoti veiksmīgi, viņš nomainījis visus trīs diskus. “Man ir video ar operācijas ierakstu, un ārsts garantēja, ka pusgada laikā viss sadzīs, saaugs, būs ideāli. Tik tiešām, pagāja šis laiks, es netīšām mājās atmuguriski nokritu un nejēgā pārbijos, nokrakšķēja viss, kas varēja, gulēju uz grīdas un nekustējos. Pēc tam man veica datortomogrāfiju un ārstam aizsūtīja izmeklējumu. Viņš atzina: jums viss ideāli ieaudzis, nekas nav izkustējies. No Latvijas palikusi tikai plāksne. Viņš teica: pusgadu neko nedarīt, tikai dzīvot, atpūsties, nekādas rehabilitācijas. Par ko Turcijas ārsts brīnījās? Par to, ka Latvijā pēc diviem mēnešiem sūta uz rehabilitāciju. Stambulietis apgalvo, ka divu mēnešu laikā tas tikai sāk ieaugt un līdz pilnam ieaugumam paiet pusgads. Tikai pēc tam var domāt par rehabilitāciju,” salīdzina liepājniece.

Pēc pusgada viņa izgāja rehabilitāciju un nedaudz atsāka strādāt, apkalpojot divus klientus dienā. “Ja mēģināju vēl trešo, tad tas bija viss, jo nākamā diena bija norakstīta. Torakālais atveres sindroms man nepazuda, ļoti jādomā, kā kustināt roku. Pazuda galvas sāpes, bet pirms tam man bija migrēnas līdz ģīboņiem, līdz sliktai dūšai.”

Sāpes nepārgāja

Pēc tam Renāte devusies pie traumatologa Mārtiņa Retera, viņš ar ļoti lielu izbrīnu klausījies un teicis, ka viņa esot nereāls riska cilvēks, jo viena aizbraukusi uz svešu valsti, uz atkārtotu operāciju. Ārsts bijis ļoti ieinteresēts, Renāte arī iedevusi Stambulas mediķa kontaktus.

“Es Reterim jautāju, ko man darīt, vai braukt uz Rīgu pie profesora Kapicka, kurš operē. Aizbrauciet un izstāstiet! Devos pie profesora un lūdzu: sašpricējiet muskuli, lai varu gadu padzīvot un sakrāt naudu, braukšu uz Stambulu, operēšu torakālo atveres sindromu. Uz to Kapickis mani ļoti labi pārliecināja, ka viņš veiks šo operāciju. Teica, ka Latvijā to veic par valsts līdzekļiem. Sapratu, ka līdzekļi, kas man būtu vajadzīgi Stambulai, būs ļoti lieli, gāju uz risku un piekritu. Kapickis operēja un pēc tam atzina, ka bijis sarežģīti, bet viss noritējis veiksmīgi. Pēc operācijas man gan radās elpošanas grūtības, bet dakteris mierināja, ka tas pāriešot, jo pēc narkozes tā varot būt.”

Pēc tam katru otro dienu vīrs veda Renāti uz Rīgu, uz pārsiešanu, vairākas reizes tika ievietota drena, jo limfmezgls bija iekaisis un veidojās šķidrums. Mikroķirurģijas centrā vienmēr konsultēja un bija laba attieksme. Tomēr pēc mēneša pie daktera Kapicka Renāte atzina: ir solis atpakaļ, jūtos ļoti slikti, sāp neciešami.

Ārsts mierināja, ka tas pāries, bet arī pēc pusgada lielās sāpes nerima un aizdusa nepazuda. Liepājas reģionālajā slimnīcā ir ļoti laba fizikālās un rehabilitācijas ārste Linda Šmaukstele. “Fantastiska, pretimnākoša, gudra, profesionāla,” raksturo Renāte. Viņa ieteikusi veikt datortomogrāfiju, tāpat arī Stambulas ārsts.

Izdevās nokaulēt

Ar Šmauksteles norīkojumu šo procedūru veicu Liepājas reģionālajā slimnīcā. Kad izmeklējuma rezultātu izpētīja ārsts Turcijā, viņa atzinums bija skarbs – esot ļoti nekorekti veikta operācija, izņemts tikai ribas loks, ir ļoti lieli rētaudi, kas neatrisinot problēmu, un operācija esot jāpārtaisa.

“Sākām sarakstīties ar koordinatoru par naudām, bet cenas bija ļoti mainījušās. 2023. gadā par šādu operāciju bija jāmaksā 6000 dolāru, bet tobrīd tā jau izmaksāja 9000 dolāru. Taču man pa šo laiku sindroms bija attīstījies vairāk, un dakteris teica, ka veiks abas operācijas abās pusēs. Kopējā operācijas cena bija 18 000 dolāru. Šī summa mūsu ģimenei ir milzīga. Bija pieņemts lēmums paņemt kredītu uz pieciem gadiem. Protams, es kaulējos, zinot to, ka viņi to mīl darīt. Nokaulējos līdz iepriekšējā gada cenai ar norunu, ka ļaušu filmēt savas operācijas,” turpina liepājniece.

Trešdaļa labās plaušas mirusi

Uz Stambulu Renāte devās kopā ar vīru, un tur sekoja jauni nepatīkami atklājumi. “Pirms operācijas teicu ārstam, ka man vēl limfa niķojas. Viņš: neniķojas, tātad ir skarta. Atklāju, ka man ir grūtības elpot, aizdusa kā asmatiķim. Ārsts man veica papildu rentgenu un abus ar vīru pasauca, ka kaut ko parādīs. Redzat labās un kreisās plaušas tilpumu? Jums labā plauša par trešdaļu ir mirusi. Kā tā? Ārsts: ja operē no priekšas un izņem daļu ribas, tāpat kā operējot no paduses, izņemot daļu ribas, muskulis nospiež tos nervus, un tiem zūd impulss. Tas esot viens variants. Otrs – iespējams, ka operācijas laikā skarts nervs, kurš atbild par plaušu, kura diemžēl atmirusi. Ārsts atzina, ka tur viņš diemžēl neko palīdzēt nevarot, bet ar šo iespējams dzīvot. Taču aizdusa būs uz mūžu. Kārtējais satricinājums.”

Turcijas ārsts savu tehnoloģiju ir patentējis, operē no aizmugures, rēta ir apmēram četrus centimetrus gara. “Pērn 14. jūnijā man tika veikta TOS operācija, kura ilga septiņas stundas un bija ļoti sarežģīta, jo bija arī jālabo Latvijā nepilnīgi veiktā operācija. 23. jūnijā mēs atlidojām uz Latviju. Pēc Latvijā veiktajām operācijām es ar labo roku sešas nedēļas neko nevarēju izdarīt un divus mēnešus pat karoti nespēju paņemt, un līdz šim brīdim labās rokas īkšķim tirpums neatgriezeniski ir saglabājies. Šeit pēc operācijas varēju pati pacelt karoti un daudz ko spēju.”

Pieprasīs kompensāciju

Renāte uzsver, ka nav kašķīgs cilvēks, tomēr šoreiz nolēmusi rakstīt pretenziju Ārstu riska fondam un prasīt kompensāciju par morālo un fizisko kaitējumu, jo viena trešdaļa plaušas nomirusi.

“Man Stambulas ārsts iedeva ļoti labu aprakstu par nepareizi veiktu operāciju, par nekompetentu darbu, un ir jāmeklē risinājums. Man ir sakrātas divas biezas mapes ar deviņu gadu dokumentiem. Es ļoti ceru, ka viss būs kārtībā. Ceru uz kādu kompensāciju, lai varētu nosegt vismaz kādu daļu parāda. Iespējams, uz nervu pamata tagad aktivizējies artrīts, jo man ļoti sāp elkoņi, un ar šīs slimības ārstēšanu mums ir kā ir. Lietoti arī antidepresanti, jo man ir vidēji smaga depresija. Mēģināšu tos nelietot, jo rodas pieradums,” atzīst Renāte.

Tomēr viņa uz visu skatās pozitīvi: “Esmu ļoti dzīvespriecīgs cilvēks. Diemžēl ar šīm sāpēm, kas man bija, esmu kļuvusi par čīkstuli, no kā vēlos tikt vaļā. Es pati sevi motivēju, ka jāiet uz priekšu. Turcijas ārsts par manu friziera darbu teica, ka nekas nav neiespējams – tikai jāatveseļojas.”

Kas ir torakālās atveres sindroms

Tas ir krūškurvja augšējās izejas līmeņa neirovaskulārā nospieduma simptomu komplekss, kas ir samērā rets, bet dzīves kvalitāti smagi kropļojošs nervu nospieduma sāpju sindroms. Speciālisti šo sindromu sauc arī par aizmirsto slimību, jo lielākajā daļā gadījumu to nediagnosticē pareizi vai arī vēlīni, kad pacientiem var daļēji palīdzēt tikai ķirurģiski.

Avots: Doctus

Afgāņu bēglis Favads: „Man patīk latviešu valoda!”