Kā pats alusdarītavas īpašnieks Valdis Novikovs saka – kādreiz vīri stiepa mājās trofejas medījuma izskatā, tad tagad katrs var dabūt savu pie mums, turklāt nevienam nav jācieš!

Sveiks! Varbūt vari pastāstīt sākumā, kas tu esi un ko tu dari?

Tātad - esmu Valdis. Šobrīd esmu aldaris alus rūmē “Trofeja”. Alus rūme “Trofeja” ir mazākā alus darītava Latvijā gan pēc vārkatla, gan pēc saražotā daudzuma. Un mēs no faktiski gandrīz visiem pārējiem atšķiramies ar to, ka mūsu produkcija tiek tirgota tepat uz vietas galapatērētājam, bez fasēšanas. Tas sanāk arī ļoti “zaļi”, jo mēs nefasējam: izmazgā glāzi, izdzer alu, glāze ir tīra - un viss.

Tad jūs esat tāda ļoti, varētu pat teikt, progresīva alus darītava.

Principā tā arī sanāk. Mums ir ļoti daudz alus šķirņu. Strādājam sesto gadu, un sešu gadu laikā esam saražojuši vairāk nekā divsimt dažādu šķirņu. Daudzas, protams, atkārtojas, bet radošais dzinulis ir tāds, ka idejas visu laiku ir galvā. Piemēram, arī tagad kolēģe zvanīja, un es izdomāju, ka vajag uzvārīt tējas alu — nosaukums jau galvā: piemēram, “Tea Time”.

Pie šī vēl nonāksim. Bet man ļoti patika, ka tu vienā brīdī, kad mēs te fotografējām un ņēmāmies pa tavu alus darītavu, tu sāki runāt par Homo erectus un Homo sapiens un par alkoholu gandrīz tādā reliģiskā līmenī. Mēs tomēr kā Homo Sapiens pastāvam jau vairāk nekā 300 000 gadu, bet tas, ko mēs saucam par kultūru, mākslu, reliģiju – tas konstatējams tikai aptuveni 60 000 gadu. Sanāk, ka lielu daļu savas pastāvēšanas laika mēs neesam daudz atšķīrušies no citiem mērkaķiem. Es tā sapratu, ka tev ir teorija, ka tā visa mūsu cilvēcība varētu būt saistīta ar alu.

Jā, ir tāda teorija. Kādreiz, kad cilvēki vāca zālītes un medīja (tie bija divi galvenie nodarbošanās veidi; vēl arī makšķerēšana), viņi dzīvoja desmitiem un simtiem tūkstošu gadu bez īpašiem “mērķiem”, līdz vienā brīdī kāds, ejot pa mežu, atrada nokritušu, pārgatavojušos augli. Viņš bija izslāpis, nolēma padzerties un sajuta patīkamas sajūtas. Pēc tam jau apzināti sāka meklēt šādus augļus, lai varētu tos pagaršot. Un pamazām cilvēks sāka saprast: kur bites savākušas saldo medu, ja to atšķaida un patur ilgāk, veidojas medalus. Ir ļoti ticams, ka tieši medalus ir pirmais alkohola veids, ko cilvēks pagaršoja.

Vēlāk cilvēki atklāja, ka no jebkura cukura, to raudzējot, iegūst dažādu veidu alkoholu. Tas cukurs var būt, piemēram, no graudiem - maltoze, no ogām - fruktoze. Raudzējot iegūst attiecīgi vīnu, sidru vai alu. Un šis dzinulis pēc raudzēta dzēriena ir pavadījis cilvēci cauri gadsimtiem. Atceramies arī stāstu (nezinu, vai tas ir taisnība vai nē), ka piramīdu cēlājiem maksāja ar alu. Tātad visur klātesošs bijis alus vai cits alkoholisks dzēriens. (Piramīdu cēlāji tiešām algu saņēma dažādās precēs, jo nauda vēl nebija izgudrota. Bez maizes un sīpoliem, katru dienu algā tika izmaksāti arī vairāki litri alus – intervētāja piezīme).

Vai tu kā aldaris jūti tādu garīgu piesitienu, taisot jaunu alus šķirni? Vai tas vairāk ir kulinārija? Kā atnāk receptes — sajūtiski, vai tomēr ar skaitļiem?

Nē - tīri sajūtās. Ideja var atnākt jebkur: ejot, ieraugot kādu garšvielu vai sajūtot garšu, un uzreiz rodas doma - vai to varētu ielikt alum? Man ir daudz alus šķirņu, ko vēl gribu uzvārīt nākotnē. Tas notiek arī tā: restorānā apēd kaut ko un domā - “Vai šo garšu varētu dabūt alum iekšā?” Tad galvā izveido recepti: ar kādu raugu, ar kādu “ķermeni” tas saskanētu. Pēc tam atliek tikai realizēt.

Tad tu esi kā garšas Mocarts - Mocartam mūzika esot radusies jau galvā un atlicis to tikai pierakstīt. Vai tev arī tā, ka atnāk tā dievišķā dzirksts?

Pilnīgi noteikti. Tas ir radošums, un radošums vairāk vai mazāk ir katrā cilvēkā. Jautājums, cik tas ir attīstīts un kādi ir izpausmes veidi. To, ka esmu radošs, jutu jau agrā jaunībā, tikai nemācēju ne zīmēt, ne spēlēt instrumentus, ne gleznot, ne rakstīt poēmas - tos klasiskos izpausmes veidus sevī neatradu. Vēlāk sapratu, ka tieši alus darīšana ir mans radošuma izpausmes veids.

Intīms jautājums: cik tev ir gadu?

Man ir 49.

Kad tu biji mazs un gāji skolā, tu sāki vēl padomju laikos. Kāds tev bija priekšstats, ko darīsi, kad izaugsi liels?

Bērnībā tie bija banālie varianti: kosmonauts [iesmejas] vai kas tamlīdzīgs. Varbūt arī opera. Man sanāca dzīvot Operā, jo onkulis bija direktora vietnieks Operā, bet mamma strādāja tiesā. Bērnībā man pēc skolas bija divi varianti - braukt uz tiesu vai uz Operu. Es biežāk izvēlējos Operu. Un vienīgā vieta, kur mani vienmēr varēja ielaist, bija valdības loža ar samta dīvāniem. Principā visu bērnību pavadīju tur - valdības ložā Operā. Tas pilnīgi noteikti ietekmēja radošumu.

Bet kā tu nonāci līdz alum? Vai atceries, kad tev sāka likties, ka alus ir tava nodarbošanās?

Tas bija ap 2006. gadu. Es tajā laikā dzīvoju kādu gadu Kanādā: dzīvoju Vislerā, bet bieži braukāju uz Vankūveru. Vislera ir olimpiskais ciemats blakus Vankūverai. Gan Vislerā, gan Vankūverā bija tādi “brew pubi”. Pirms tam par kraftalu vispār neko nezināju - dzēru lāgerus, un vārds “IPA” man nebija īsti saprotams. Bet, ieejot šajos brew pubos, likās ļoti interesanti, ka katrā vietā ir dažādi ali un visi ir garšīgi, aromātiski, interesanti. Ņem, kuru gribi - labs.

Un kas man likās svarīgi – “brew pubi” (krogi-darītavas) strādā kā vietējās socializēšanās vietas. Nevis rūpnīca, kas domā, kā produktus salikt veikalos, bet vieta, kur ražo un pārdod uz vietas. Tāpat kā restorānā: ir vieta, ir produkts, un tas tiek patērēts turpat. Man nav starpnieku. Un šeit arī tas princips ir tāds: nāk vietējie cilvēki, socializējas. Mums ir milzīga terase — vasarā viņa vienmēr pilna: cilvēki nāk čalot, nāk ar suņiem, pavada laiku ar draugiem.

Tad tu atbrauci no Kanādas un izdomāji, ka Latvijā arī vajag tādu krogu.

Jā. Doma bija uzreiz, bet toreiz nebija zināšanu par brūvēšanu. Kad atgriezos 2007. gadā un sākās lielā dižķibele, ar vienu paziņu bija plāns pirkt dārgas iekārtas, bet tas projekts būtu izgāzies - gan ieguldījumu, gan apstākļu, gan nezināšanas dēļ.

Tāpēc sāku pamazām. Pēc pāris gadiem sāku brūvēt mājās. Tad arī parādījās pirmie Latvijas kraftbrūži – “Labietis” un “Malduguns”. Viņi arī “notrigerēja”. Latvijā ir kustība “Kupla” — forums par labu alu. Tur Latvijas mājbrūvētāji var atrast jebkādu informāciju par brūvēšanu. Un no “Kuplas” faktiski nāk lielākā daļa mazo alus darītavu Latvijā. Tas forums ir kā tāds “Dainu skapis” alus darīšanā - tur ir pilnīgi viss.

Tad es kādus trīs, četrus gadus brūvēju mājās. “Kuplā” notiek arī “mēnešreizes” - sanāk kopā, degustē savus aliņus. Ir arī gada lielais pasākums. Un, nu, faktiski tie ir entuziasti, bet, ja skatās desmit gadus atpakaļ, no toreizējiem entuziastiem lielai daļai tagad jau ir savas darītavas.

Bet tu sāki to viens vai ar kādu kopā?

Mājās brūvēju viens - sev un draugiem, pacienāt. Tad bija posms, kad viens labs draugs uzaicināja: viņam pagrabā bija brīvas telpas, un kādu gadu, divus brūvēju tur. Gribējām taisīt tajā pagrabā, bet ražošanas kods to neļāva. Tad meklējām telpas citur. Un atradām šīs telpas. Alu nevar ražot jebkur: jābūt ražošanas kodam un tirdzniecības kodam vienā vietā. Rīgas centrā tādas telpas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas.

Cik sen jūs esat šajās telpās?

Seši gadi būs, faktiski seši ar pusi. Kāds gads pagāja, kamēr nokārtojām atļaujas un pārbūvējām. Reāli te bija siena, tur bija ražošanas cehs - viss ir pilnībā pārbūvēts. Un sanāca atvērties tieši pirms Covid-19. Atvēros Covid-19 laikā un – pēc mēneša sākās ierobežojumi. Divus gadus es viens pats visu darīju: brūvēju, stāvēju pie krāniem. Drīkstēja tirgot tikai dažas stundas līdz septiņiem vai astoņiem. Skarbi laiki.

Kāpēc “Trofeja”?

Par nosaukumu ir interesanti. Man ir draugs – partneris, viņš ir kopā ar sievu. Bizness ir uz pusēm, bet balsošanā viņi ir divi pret mani vienu. Kad vajadzēja nosaukumu, sadomājām vairākus, nobalsojām — “Trofeja”.

Un man obligāti gribējās, lai būtu angliski “tap room”, jo alus darītavām vienmēr ir “tap room”. Bet “Tap room Trofeja” neskanēja. Domāju: vai brutāli tulkot kā “Krānu istaba Trofeja”? Pavisam panciski, bet par skarbu. Tad aizdomājos par “room/rūme”: angliski “room” ir telpa, vieta, arī “room for cake”, un latvieši saka: “Vai tev ir rūme vēl vienam desertiņam?” Šie vārdi ir ļoti tuvi. Un tad “Alus rūme Trofeja” sanāca organiski un pareizi.

Es dzirdēju slepenu informāciju, ka tu alu darot klausies Latvijas Radio. Tā ir taisnība?

Jā, taisnība. Latvijas Radio 1. Tas ir informatīvs - interesanti raidījumi par dažādām tēmām: politika, mūzika, viss. Ikdienā citus medijus daudz nepatērēju - varbūt no rīta palasu ziņas, bet, klausoties radio tiešām daudz uzzini.

Vai tu arī pats dziedi, brūvējot alu?

Pēdējo pusgadu dziedu korī. Tas ir jaundibināts koris ar lielām ambīcijām, tur ir arī profesionāli dziedātāji un mūziķi. Koris “Atpūta” — Benjamiņu nama koris. Uz mēģinājumiem eju kā uz svētkiem. Lai paceltu līmeni, esmu apmeklējis vokālos pedagogus, partijas daudz dziedu arī mājās. Man ir arī senā mīlestība pret Itāliju, operu, īpaši Pavaroti. Brūzī mēdzu uzlikt kaut ko tādu, lai patrenētu balsi.

Tu pats esi tenors?

Nē, otrais bass.

Vai tev ir ali, kuru nosaukumi vai receptes saistītas ar mūziku?

Uzreiz grūti atcerēties, bet daudzi mūsu ali ir saistīti ar vārdu spēlēm. Pirmais alus saucās “Mani sauc Jakims”. Tad aizgāja sērija - piemēram, uz krāna ir “Sauns Saizonovičs”: sauna ir sauna, “saizons” ir saizons, bet uztaisījām kā vārdu – uzvārdu. Ir arī Kamils Saizonovičs, Līgo Jānis. Tagad ir, piemēram, Evita Goze, ir bijusi Signe, vēl vairāki.

Arī Alēns - vārdu spēle: džeks saka “alēns”. Mums bārmenim reiz bija vārds Alēns [smejas]. Tad bija Alēns Delons. Nākamais varētu būt Alēns Tropiskais.

Runājot par nosaukumiem: es dzirdēju baumas, ka tu alu esi nosaucis arī kādas iecerētās vārdā.

Ir bijis. Alus “Signe”. Meitene man ļoti patika; viņa dzīvoja Dānijā, tāpēc izvēlējāmies Dānijai raksturīgas sastāvdaļas. Viņai garšoja skābie ali. Taisījām skābo alu ar plūškoku (ļoti dāniska garša) un anīsu - arī viņiem raksturīgi.

To alu tu taisīji kā pārsteigumu vai kopā?

Garšas saskaņojām kopā.

Un viņa novērtēja?

Jā, protams.

Man arī stāstīja, ka tev esot alus “Latve”, kas liek domāt, ka tu ne tikai dziedi, bet arī dejo.

Jā, es arī dejoju. Līdz brīdim, kad plantārais fascīts “nomocīja” pēdu. Dejoju deju kolektīvā “Latve”, kas tika atjaunots kovida laikā ar jaunu sastāvu. Par to ir arī dokumentālā filma “Viena maza ballīte” - kolektīvs tika dibināts tieši šajās telpās, te bija pirmās sapulces. Savācās draugu entuziastu kopa, kas joprojām dejo. Man, protams, bija pienākums uztaisīt alu ar šādu nosaukumu. Izejvielas izdomājām nometnē, sēžot kublā ar vadītāju un dejotājiem - burtiski kublā sēžot, izdomājām, ko likt alum iekšā, un pēc tam atlika tikai realizēt ideju.

Kā tev liekas, kādam vajadzētu būt latviskam alum?

Nav jau tāda viena “latviska” alus. Jādomā, kas ir latviešu garšas - pirmais, kas nāk prātā, ir ķimenes. Bet kopumā ir tā: alus vēsture ir tūkstošiem gadu, savukārt lāgera vēsture (tie ali, kas šobrīd veikalos) ir ap simt piecdesmit gadu, un tā ir “sačakarējusi” priekšstatu par to, kas ir alus. Cilvēks saka: “Man vajag normālu aliņu.” Kas ir normāls? Caurspīdīgs alus ar maz garšas. Simts gados cilvēki pieradināti pie šīs “mazgaršības”.

Agrāk brūvēja no tā, kas ir, nebija lāgera rauga, ali bija duļķaināki, ne tik dzidri, varbūt arī ne tik kvalitatīvi noraudzēti. Bet, kopš brīža, kad “Carlsberg” rūpnīcā zem mikroskopa atrada, atdalīja un uzkultivēja tīru lāgera rauga šūnu, varēja dabūt ļoti vienādu kvalitāti. Cilvēkiem tas iepatikās. Un tad nāca industriālās iekārtas, dzesēšana (lāgerim vajag zemas temperatūras), un sākās lāgera uzvaras gājiens. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados tas pat nonivelējās līdz gandrīz bezgaršīgumam.

Un tad notika pavērsiens: Amerikā tika atcelts aizliegums mājās brūvēt alu, sākās kraft alus vilnis. Tas pārvēlās pāri Eiropai, izglāba daudzas Beļģijas darītavas, angļu tradīcijas. Kraft alus piedāvā milzīgu garšu spektru, atšķirībā no parasta lāgera, kur starp ražotājiem garšas atšķirība ir niecīga. Kraft revolūcija pieprasīja kvalitatīvākas izejvielas, smaržīgākas apiņu šķirnes, tropiskas notis - mango, “passion fruit” un tā tālāk.

Kā tu kopumā vērtē alus situāciju Latvijā?

Es kā aldaris gribētu, lai cilvēki vairāk dzertu alu, nevis stipros dzērienus. Latvijā daudz patērē stipros vai alkoholiskos kokteiļus - tas bieži ir vienkārši apdullināšanās veids: nopērc “kokčiku” un izrauj. Alū, protams, ir alkohols - tā ir negatīvā puse, bet, pērkot garšīgu alu, tu dzer garšīgu dzērienu. Grādi ir blakusefekts.

Mēs paši biežāk taisām alu ar ne pārāk augstiem grādiem - ap pieciem procentiem. Ja stils prasa dubulto IPA ar astoņiem, mēs tāpat mēģinām uztaisīt sešarpus, lai cilvēks var atnākt un nobaudīt vairāk, nevis ātri izdzert un aiziet. Alkohols alū nav pašmērķis - tas vienkārši nāk līdzi. Ja var uzbrūvēt vieglāku alu, kas ir ļoti garšīgs, mēs labāk brūvējam tādu.

Vai tu joprojām alū saskati kaut kādu “reliģisku” vēstījumu - misticismu?

Varbūt misticismam īsti neticu, bet ir “psihodēliskāki” ali. Piemēram, tas pats Labieša Pelašķu velns. Tur ar tiem pelašķiem nav skaidrs [iesmejas], vai tur nav kāda psihodēlija. Ir teiciens: “Pēdējais, ko atceras, ir Pelašķu velns.” Man pašam reiz bija tā: paņēmu vienu 0,3l, otru, trešo — un sapratu, ka dambretes kauliņus vairs normāli neredzu. Neatceros, kā mājās nokļuvu. Un stāsti par to alu tiešām ir: tas esot pēdējais, ko atceries, pat ja tas bijis gandrīz pirmais.

Varbūt atgriežoties pie jaunības: kad tu vēl pats netaisīji alu – kādu alu tu dzēri?

Jaunībā vismīļākais laikam bija Zelta alus - Pilzenes, Zelta. Toreiz “Tērvetnieks” likās par rūgtu, “Baušķinieks” pēc pelējuma garšoja, Vārpas alus vispār riebās – reāli pēc pelējuma. Toties varēja par vienu latu piedzerties.

Un tagad? Vai tu tagad pārsvarā dzer savu alu vai dažādus?

Dažādus. Pirmkārt, lai iepazītu garšas. Ir arī noskaņojumi un periodi: bija laiks, kad ļoti garšoja skābie ali – festivālos, kur redzēju skābo, vienmēr ņēmu. Pēc tam tas periods pārgāja. Šobrīd stabilāk man garšo trīs stili: lāgers, APA, IPA. Ja ir laba IPA, ņemšu labu IPA.

Ja tu ej uz veikalu, tad tu arī paņem alu? Vai tu alu dzer tikai krodziņā?

Es vairāk pērku specializētos veikalos. Parastā veikalā reti. Pēc noskaņojuma varu paņemt vācu lāgeri - bieži kvalitatīvāks. Varu dzert arī Bausku - šobrīd pelējuma garša nav tik izteikta. Tērveti gan paņemu ļoti reti.

Ko tu vari izcelt no Latvijas alus darītavām?

Pilnīgi noteikti “Labieti” - viņi strādā ar vēsturiskajiem aliem, atrod receptes un mēģina tās uzbrūvēt. Viņiem ir savs piegājiens. “Malduguns” – klasiski labs. “Nurme” – ļoti kvalitatīvi ali. Un, protams, “Ārpus” - pēc dažādiem pasaules reitingiem viņi Latvijā ir numur viens.

Kā tu uzskati: vai Latvijā, no valsts politikas viedokļa, ir grūti vai viegli darīt alu? Vai būtu vajadzīgs vairāk atbalsta vai mazāk traucēšanas?

Ja kādreiz vēl fasēju alu, kopš depozīta sistēmas to vairs nedaru, jo esmu maziņš: simts pudeļu dēļ nav jēgas sūtīt depozitārijam, apstiprināt etiķetes un tā tālāk. Tas segments atkrita. Citādi valsts īsti netraucē. Drīzāk traucē kaimiņi, kas zvana policijai, jo te ir kultūras vieta, cilvēki nāk atpūsties. Vasarā gadās, ka terasē sēž skaļāk. Bet man nesaprotami – ja tu dzīvo Rīgas vēsturiskajā centrā un vēlies lauku mieru… Ja aizbrauc uz jebkuru Eiropas pilsētu vasaras vakarā, tur viss “muļļājas” un notiek. Bet te jācīnās ar “tanti B.”, kurai traucē gulēt.

Sanāk, ka tu reizē esi gan alus darītājs, gan arī krodzinieks? Būt par krodzinieku jau ir tāds katra vīrieša sapnis. Kā ir būt krodziniekam?

Es pats par sevi tā nedomāju kā par krodzinieku. Es esmu cilvēks, kas pa dienu izdara darbus, jo vakarā, ja esmu šeit, tad “jādzer ar visiem”. Tāpēc nāku retāk. Man ir labi darbinieki, kas visu dara, un es cenšos baigi neiejaukties – vairāk no malas regulēt. Krodzinieks biju Covid-19 laikā, apstākļu spiests. Nevarēja atļauties algas maksāt. Bija posms, kad likās, ka neizturēšu. Vienā brīdī paziņa piedāvāja darīt to pašu Anglijā: viņš bija gatavs pirkt iekārtas, atrast telpas. Tur alu dzer jau no četriem, kā zināms. Tas vilinājums bija liels, bet es biju nodzīvojis septiņus gadus ārzemēs un atgriezies Latvijā – negribēju atkal braukt prom.

Par dzīvi ārzemēs: kā tu tur nonāci un kāpēc atgriezies?

Jaunībā šeit viss bija diezgan labi, bija forši draugi, daudz atpūtāmies, uzdzīvojām. Vienā brīdī sapratu: tas nemainīsies, un vienīgais veids izlauzties no loka ir aizbraukt. Aizbraucu uz Šveici uz diviem gadiem. Tad bija mēģinājums Karību salās. Tad Anglijā kādus divus gadus. Tad Kanādā, un no Kanādas atgriezos Latvijā.

Un atgriezies ar domu par alus darītavu.

Jā.

Var teikt – alus palīdzēja nonākt mājās.

Arī. Tā ideja visu laiku stāvēja galvā: ka tur cilvēki sanāk, čalo, un “brew pub” ir socializēšanās vieta. Tas man likās ļoti forši.

Varbūt tu vari izstāstīt, kas tas būs par alu, ko tu šobrīd vāri un kā tas pie tevis “atnāca”?

Alus būs pieejams tad, kad beigsies kāds no citiem aliem. Pašlaik pēdējais ir “Bibimēls” — medalus. Kad beigsies “Bibimēls”, pieslēgsim “Alēnu”.

Nosaukums ir spēle ar vārdu “alēns” latviešu valodā: “Vai nevēlies kādu alēnu?” Bet pats alus būs “American Pale Ale” (APA) — viegli apiņots, kraukšķīgs, ar tropiskām notīm: mazliet mango un “passion fruit”. Tāpēc – “Alēns Tropical”.

Un kā viņš atnāca? Kā tu izdomāji, ka vajag tādu?

Bieži ir tā: uzvāri alu, bet vēl nezini, kā nosaukt. Godīgi sakot, šo gribējām saukt citādi. Mēs ar Lauri Ābelu (Režisors – autora piezīme) pirms nedēļas sēdējām, un ir vēl tāds mazais noslēpums: šis alus ir mīļākais Rīgas mēram. Es nodomāju - uztaisīšu viņam alu par godu. Gribēju nosaukt par “Rīgas atslēgu”, bet nākamajā dienā “Facebook” man izlec, ka citā darītavā jau ir alus “Key of Riga” – “Rīgas atslēga” neder. Tad jādomā cits. Tā kā garša ir ļoti tropiska, pieliku “Tropical”. Un APA ir viegli dzerams alus, tāpēc “Alēns” kā vārds tam ļoti piestāv: “Alēns Tropical”.

Vai viņu ir viegli atkārtot?

Šo īsti nē, jo tur ir specifika. Piemēram, ir “Nelsona Vanilla Milkshake” IPA - ļoti intensīvs alus, un uz šī alus bāzes tiek vārīts vēl cits alus. Izejvielas ir dārgas, raugi dārgi. Ir metode: otrreiz uzlej misu pa virsu citam alum, un tad tas norūgst dziļāk un paliek kraukšķīgāks. Tā kā šis ir ļoti piesātināts, ar intensīvām garšām, tad nākamais būs pretējs - daudz vieglāks. Tā kā mazais brālis.

Nelsona mazais brālis - Alēns.

Jā! “Nelsona” brālis “Alēns”. Bet “Nelsons” ir flagmanis.

VIDEO: "Ko Kremlis izdarīja, lai to panāktu?" Paralimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas laikā plīvo Krievijas karogs