Basketbola treneriem spēļu un treniņu laikā sanāk daudz bļaut, pacelt balsi, vai Jums ir kāda recepte, kāda viltība, kā izdodas nepazaudēt balsi?

Nē, diemžēl nav. Manai balsij problēmas rada emocionalitāte, stress. Pēc katra treniņa, katras spēles ir tiešām grūti. Turklāt cilvēki to nesaprot un spēlēs minūtes pārtraukumu laikā atskaņo ļoti skaļu mūziku, tāpēc mums komunicēt brīžiem kļūst gandrīz neiespējami. Daži to dara pat apzināti, lai radītu šķēršļus pretinieku komandai, noliekot skaļruņus blakus sāncenšu soliņam.

Ticēja Latvijas iespējai

Pirms neilga laika Jūs jau otro gadu pēc kārtas saņēmāt “Trīs zvaigžņu balvu” kā Latvijas labākais treneris. Ko jums nozīmē šis panākums?

Tas man nozīmē daudz. Pirmām kārtām, tas ir vēl viens fanu atbalsta un mīlestības apliecinājums. Tāpat ļoti patīkami, jo mans galvenais konkurents bija Latvijas hokeja izlases galvenais treneris (red. – Harijs Vītoliņš), kuram izdevās sasniegt neticamu panākumu – izcīnīt bronzas medaļu pasaules čempionātā. Man ļoti patīk doma, ka Latvijas sporta atbalstītāji ir atzinīgi novērtējuši mūsu komandas izaugsmi, mūsu sistēmas izveidi un manu ieguldījumu tajā.

Vai šīs balvas saņemšana pieskaitāma Jūsu lielākajiem panākumiem karjerā?

Jā, tā ir ļoti īpaša. Tai noteikti būs vienmēr īpaša vieta manās atmiņās. Es nevēlos taisīt nekādu rangu, bet mans pavadītais laiks Latvijā tiešām ir īpašs. Ir liels izaicinājums būt valstsvienības trenerim citā valstī. Kad sākās mana pieredze ar Latviju, bija ļoti daudz nezināmā un neskaidrību, bet tagad viss izskatās tik labi, tik lieliski, bet es zinu, kā viss patiesībā sākās. Šiem diviem ķieģeļiem (red. - “Trīs zvaigžņu balva” ir aptuveni 5 kilogramus smags, apzeltīts ķieģelis) vienmēr būs īpaša vieta ne vien manā bibliotēkā, bet arī manā dzīvē un manā sirdī, tomēr es ļoti ceru, ka šīs divas nebūs manas vienīgās šādas balvas.

To arī noteikti Jums novēlu. Labi, tagad atgriezīsimies 2021. gada 25. martā. Jūs tiekat izziņots par Latvijas valstsvienības galveno treneri. Jūs, protams, zinājāt Latvijas vadošos basketbolistus, bet kādas raizes/uztraukumi tobrīd bija Jūsu galvā?

Tiešām bija ļoti daudz nezināmā. Sākot ar to, ka pats nekad Latvijā līdz tam nebiju bijis. Nebiju trenējis nevienu latviešu spēlētāju, meklēju savus palīgus starp treneriem, ar kuriem nekad nebiju strādājis kopā. Bija ļoti daudz jautājumu. Ar šodienas skatījumu varu mierīgi teikt, ka tas bija ļoti izaicinošs laiks, bet beigās viss izvērtās ļoti veiksmīgi.

Vai 2021. gadā jūsu ticētu, ka iekļūsiet Pasaules kausā un bez Kristapa Porziņģa, Jāņa Strēlnieka piedalīšanās izcīnīsiet piekto vietu?

Jā. Jā, es tam ticētu. Kopš dienas, kad izlēmu pievienoties Latvijas programmai, es biju drošs par komandas potenciālu un zināju, cik ļoti varu izmainīt notiekošos procesus. Es zinu, ka tajā brīdī Latvijas basketbols bija sava veida krīzē pēc iepriekšējiem rezultātiem. Tomēr es tiešām ticēju, ka krīzē ir atrodams arī spēks, ko vienkārši vajadzēja izzināt.

Vai varat nosaukt trīs pamatlietas, ko, stājoties amatā, vajadzēja izmainīt Latvijas izlasē?

Pamatlietas bija radīt komandas identitāti, veidot piederības izjūtu un iznīcināt vecos stereotipus. Es domāju, ka komanda dienu no dienas apliecināja, ka ir vienota un pārliecināta par saviem spēkiem. Jau no sākuma mums bija sava misija, bet trīs pamatlietas varētu būt iepriekš minētās.

Varbūt varat atklāt, kas bija tie stereotipi, kas vilkās līdzi Latvijas izlasei? Tas, ka latvieši basketbolā tikai mētā trīnīšus un nespēlē aizsardzībā?

Jā, protams, un ne tikai. Arī tas, ka mēs nespējam gūt panākumus līdzīgās spēļu galotnēs, svarīgos un smagos mačos. Ka panākumus varam gūt tikai ātrā un rezultatīvā spēlē. Mēs spējām apliecināt pretējo. Mēs bijām veiksmīgi arī mazrezultatīvās spēlēs, piemēram, abos mačos ar Beļģiju (red. - divi svarīgi Pasaules kausa kvalifikācijas mači tika uzvarēti ar 66:65 un 68:63).

Mācīties no visiem

Jūs kā treneris esat visai atšķirīgs no citiem šā brīža ULEB Eirolīgas treneriem, kas nereti izceļas ar agresīvu komunikāciju gan ar spēlētājiem, gan mediju pārstāvjiem. Savukārt jūs komunicējat krietni cieņpilnāk, piezemētāk, no kurienes jums tas? Tā esat ticis audzināts?

Nē, es teiktu, ka tāds vienkārši ir mans stils kā trenerim, kā personībai. Reizēm nevajag aizmirst, ka esi kameru priekšā. Visa pamatā ir komunikācija, bet, ja cilvēks kļūst pārāk emocionāls, pārāk satraukts, sākas panika un tad kļūst grūti komunicēt, tāpēc es cenšos saglabāt mieru. Tas ir kas tāds, ko esmu apguvis ar savu pieredzi.

Vai Jūsu trenera karjerā kas būtisks mainījās pēc sezonas Ziemeļamerikā, nacionālās basketbola asociācijas (NBA) G līgā (red. - NBA attīstības līga)?

Īsti, nē! Mana sezona G līgā bija citādāka nekā biju gaidījis. Tajā laikā bija Covid-19 pandēmijas noteiktie ierobežojumi. Sacensības notika burbulī. Tomēr tā ir vēl viena pieredze manā bagāžā. Es gan nevaru teikt, ka šī pieredze būtiski izmainīja manu darba stilu vai skatījumu. Es tur ierados 55, 56 gadu vecumā jau ar gatavu savu trenera stilu. Tas gan bija ļoti svarīgi, jo viss bija tik atšķirīgs no ierastā. Katras izmaiņas dzīvē var piedāvāt jaunas iespējas. Tomēr es neteiktu, ka šī pieredze būtiski izmainīja manu trenera identitāti.

Pirms dažiem mēnešiem Eiropas basketbola aprindās plaši izskanēja jūsu rīcība pirms Itālijas čempionāta derbija pret Milānas “EA7 Emporio Armani”. Apzinoties, ka Boloņas “Virtus” līdzjutēji izsvilps pretinieku treneri leģendāro Etori Mesinu (red. savulaik trenējis arī Boloņas komandu), jūs uz laukumu devāties kopā, lai skanētu jums veltīti aplausi. Kā nonācāt pie šīs idejas, vai kāds palūdz to darīt?

Nē, nē! Tā bija mana ideja, jo es zināju, kas noticis iepriekš. Spēles dienas rītā metienu treniņa laikā mēs saskrējāmies, tad arī es piedāvāju trenerim Mesinam, ja viņam nav iebildumu, ka es gribētu laukumā doties vienlaikus. Es uzskatu, ka tādā veidā cilvēki labāk saprot, ka tāds treneris, tāda personība ir pelnījis cieņu, par to, ko dara basketbolā un īpaši, ko savulaik paveicis Boloņas “Virtus” organizācijai. Atbalstītājiem ir jāsaprot, ka tas ir kas vairāk nekā Milāna pret Boloņu. Vispirms ir persona un tikai pēc tam pretinieku komandas treneris.

Varat nosaukt trīs īpašības, kas nepieciešamas labam basketbola trenerim?

Manuprāt, trīs būtiskākās varētu būt zināšanas, būšana zinātkāram un pazemīgam.

No kuriem treneriem Jūs esat visvairāk mācījies?

No daudziem. Īpaši jaunības gados. Tie ir treneri, kuru vārdi visticamāk vairumam cilvēku īpašas emocijas neizraisīs. Vēlākos gados, īstajā basketbolā es cenšos zagt idejas no visiem, bet no manas treneru paaudzes Etore Mesina, Serdžio Skariolo (red. Interesanti, ka Boloņas klubā viņu šīs sezonas sākumā nomainīja tieši Banki) un Žeļko Obradovičs ir paraugi, no kuriem tiek ņemts īpaši daudz.

Vai ir kas tāds, ko Jūs necietīsiet savu spēlētāju rīcībā treniņos, spēlēs?

Jā, cīņasspara trūkums. To es nepacietīšu, jo uzskatu, ka katru dienu treniņā ir jābūt pilnībā koncentrētiem un ar maksimālu atdevi.

Pērn Jums izdevās Strasbūras “SIG” no pēdējās vietas Francijā ievest izslēgšanas spēlēs. Šogad ar Boloņas “Virtus” – komandu, kas noteikti nebija pieskaitīta galveno favorītu pulkam, esat pārsteiguši visus, atrodoties ULEB Eirolīgas tabulas augšgalā Jums pašam ir skaidrojums, kā tas izdodas? Kur slēpjas šī panākumu recepte?

Patiesībā arī pirms trim gadiem man izdevās Pezāro komandu no pēdējās vietas ievest izslēgšanas spēlēs. Kā jau iepriekš teicu, es tiešām uzskatu, ka krīzes apstākļos slēpjas spēks. Kad pievienojies programmai, kurai ir problēmas, ir nepieciešams vien pieskarties pareizajam punktam, lai stimulētu spēlētāju ego, jo vispirms viņi ir personības un tikai tad basketbolisti, kuros iekšā ir apslēpts potenciāls. Es bieži mēdzu sacīt: arī pēdējā vietā ir spēks. Laikā, kad es trenēju tādas spēcīgas komandas kā Sjēnas “Montepaschi” vai Milānu katru reizi, kad bija jāspēlē pret pēdējo vietu mēs bijām izbijušies, jo tādām komandām ir īpaša enerģija, īpaša trauksmes izjūta. Man bija būtiski nodot komandai informāciju, ka arī pēdējā vietā ir spēks.

Man bija liels pārsteigums, ka Jums jau nedēļu pēc stāšanās pie “Virtus” stūres izdevās izcīnīt Itālijas superkausu. Ko vispār nedēļas laikā var pagūt izdarīt, lai komanda sāktu izcīnīt uzvaras?

Jā, noslēpums ir necensties neko pārāk izmainīt. Palikt mierīgam, nosvērtam, iedot spēlētājiem drošības izjūtu, cenšoties nomierināt trauksmainā situācijā. Manā pieredzē cenšos palikt nosvērts, uzlabot dažas pamatlietas, veidojot mūsu nākotnes sadarbības pirmssākumus, bet bez nekādām straujām pārmaiņām. Galvenais ir uzlabot spēlētāju pārliecību un radīt drošības izjūtu.

Vai ticat, ka ir daudz Latvijas basketbolistu, kas varētu spēlēt Eirolīgā?

Jā, es ticu. Noteikti vairāk nekā ir tagad, kad mums ir vien divi – Rolands Šmits un Rihards Lomažs.

Kas spēlētājam ir jādara, lai sasniegtu tādu līmeni?

Tas vairāk ir regulārs darbs katru dienu, lai pilnveidotu sevi, virzot nākamajā līmenī. Eirolīga ir ļoti prasīga pret spēlētājiem fiziskajā sagatavotībā un lēmumu pieņemšanas ziņā, tāpēc ir nepieciešams pēc iespējas efektīvāks basketbolista sniegums laukumā.

Vai jums ir kādi pirmsspēles rituāli, vai esat māņticīgs?

Nē, es noteikti neesmu māņticīgs, bet man ir savas ierastās darbības, ko veicu, gatavojoties spēlei. Darbības, kas man palīdz atslēgties no visu apkārtējā un labāk koncentrēties gaidāmajai spēlei. Tāpēc es cenšos visu laiku darīt vienu un to pašu. Es satiekos un aprunājos ar spēlētājiem, ar citiem treneriem. Šāda komunikācija palīdz virzīties uz spēles noskaņojumu. Tas, ko vienmēr cenšos pirms spēlēm, paēst vieglu ēdienu, pagulēt nelielu diendusu, lai atpūtinātu savu prātu un ķermeni.

Varbūt jums ir sanācis saskarties ar kādiem trakiem māņticības piemēriem no jūsu kolēģiem?

Jā, protams, tā mēdz notikt. Turklāt ne tikai spēļu dienās, bet arī dienu iepriekš. Tā ir daļa no šo cilvēku ieradumiem, šo cilvēku kultūras. Es pat atceros, ka kādreiz treneri mēdza valkāt vienas un tās pašas drēbes, vienu un to pašu uzvalku, vai pat vienu un to pašu šalli uz katru spēli. Tie visi ir cilvēku paradumi, ja tie palīdz viņiem justies labi, tad es to cienu.

Latviešu spēks

Pastāstiet par savām izjūtām, kad uzzinājāt pretiniekus olimpiskajā kvalifikācijā (red. -esam vienā apakšgrupā ar Filipīnām un Gruzija, bet otrā Rīgas grupā spēlē Brazīlija, Melnkalne un Kamerūna) to, ka spēlēsim savās mājās?

Tas bija ļoti emocionāli. Es centos iztēloties to izjūtu, kāda atmosfēra varētu būt “Arēnā Rīga”. Uzzinot pretiniekus, no mūsu skatupunkta nekas īsti nemainās, mums pretī būs konkurētspējīgas komandas, bet mūsu mērķis paliek nemainīgs. Olimpiskais kvalifikācijas turnīrs ir ļoti sarežģīts ar specifisku izspēles kalendāru, kad jāspēlē vairākas dienas pēc kārtas. Tas viss būs ļoti izaicinoši. Uzzinot pretiniekus, sapratu, ka grupa ir ļoti spēcīga, tomēr es noteikti vēlos izcelt lielu mūsu priekšrocību šajā visā, jo varam spēlēt savu līdzjutēju priekšā un kopā izbaudīt šo īpašo mirkli un iespēju. Tomēr atbildības un stresa apstākļos mēs nedrīkstam aizmirst par prieka gūšanu no šī procesa.

Kā vērtējat Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru, kurā Latvija piedalās, bet ne par ko īsti nesacenšas (red. – kā 2025. gada Eiropas čempionāta rīkotāja Latvija jau ir kvalificējusies finālturnīram)? Tas ir labi vai slikti?

Godīgi sakot, man ir vienalga. Man tas neko nemaina. Man un maniem palīgiem ir skaidra vīzija, kādu basketbolu mēs vēlamies spēlēt, neraugoties uz to, kādi spēlētāji ir laukumā. Mēs jau Pasaules kausa kvalifikācijā pierādījām, ka mēs cīnīsimies, neskatoties uz jebkādiem apstākļiem.

Latvijā daudziem ir savs viedoklis par Parīzes olimpiskajām spēlēm un kā būtu jāreaģē uz Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) lēmumu atļaut tur startēt neitrāliem Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Kāds ir jūsu skatījums šajā jautājumā un vai vispār būtu pamatoti runāt par iespējamu olimpisko spēļu boikotu?

Manuprāt, ir pamatoti apsvērt šādu iespēju. Šis SOK lēmums šokēja daudzus cilvēkus visā pasaulē. Tomēr es nedomāju, ka mums būtu pamats par to tagad runāt, jo mēs nemaz neesam kvalificējušies spēlēm. Visam ir savs laiks. Un mums tagad ir jādomā par dalību FIBA (Starptautiskā basketbola federācija) rīkotajās sacensībās. Nedrīkstam aizmirst, ka olimpiskās kvalifikācijas turnīru rīko FIBA nevis SOK. Līdz ar to šobrīd neredzu pamatu no mūsu puses šādām runām. Mēs koncentrēsimies uz savu sniegumu, uz sagatavošanos. Mums ir jākvalificējas, bet, ja esam kvalificējušies, tad jau ir cits stāsts. Tad var sēsties pie galda un diskutēt par to, bet līdz tam, es domāju, ka tas nav nepieciešams. Vismaz ne basketbola gadījumā.

Kad kļuvāt par Latvijas basketbola izlases treneri, jūs iepriekš nebijāt bijis Latvijā, kādi bija jūsu pirmie iespaidi?

Pirmo reizi, kad ierados, bija Covid-19 pandēmija, un patiesībā es atceros tikai Olimpisko sporta centru un viesnīcas numuriņu. Atzīšos, ka uz mirkli izlavījos ārā, lai aizietu līdz Vecrīgai. Tas nebija viegli izdarāms, jo mēs dzīvojām “burbuļa” apstākļos, bet es pirms došanās prom atradu iespēju aiziet līdz vecpilsētai un uzņemt dažas bildes, lai ģimenei varētu tiešām apliecināt, ka esmu bijis Rīgā (smejas). Citādāk visu laiku pavadīju istabiņā vai skatoties Latvijas – Igaunijas basketbola līgas finālsacensības, kuru laikā biju ieradies. Pirmais iespaids nebija diez ko patiess, jo pandēmija bija pilnībā izmainījusi pilsētas identitāti – iztukšotas ielas, neviena tūrista, slēgti restorāni un bāri, sporta sacensības bez skatītājiem un faniem. Tajos divos gados pieredzētais pamatīgi izmainīja mūsu domāšanu, mūsu dzīvesveidu, iespējams, pat uz visiem laikiem. Tas ļoti izmainīja mūsu ieradumus. Tomēr laikam normalizējoties, es sāku ievērot valsts skaistumu un pats galvenais tās cilvēkus un viņu vērtības. Tagad es varu droši teikt, ka ar katru dienu arvien vairāk es novērtēju latviešu vērtību. Protams, valsts ir skaista, daba ir apbrīnojama, un tā tiks arvien vairāk iepazīta ar no ārzemnieku puses, bet pats galvenais ir cilvēku vērtība.

Ja pieminējāt latviešu vērtības un kvalitātes, tad varbūt ir kāds basketbolists, kurš jūs pārsteidzis visvairāk? Kāds kuru jūs varbūt sākumā nebijāt tik augstu novērtējis, bet viņš pie jums ir uzplaucis.

Es tā neteiktu. Man varbūt sākumā nebija vislabākās zināšanas par daudzu spēlētāju spējām, bet tas, kas mani pārsteidza jau no paša sākuma bija darba ētika un tas, cik viņi bija viegli trenējami. Viņi tiešām ļoti cienīja trenerus, komandu un savus komandas biedrus, kas padara manu darbu daudz vieglāku.

Daudz tiek runāts, ka jūsu vadībā izlases līmenī uzplaukuši tāds spēlētāji kā Klāvs Čavars, Andrejs Gražulis, kuriem iepriekš netika dots tik daudz iespēju, kā pie jums.

Jā, kā jau minēju. Es stājos amatā, atmetot visus stereotipus, bez nekādiem aizspriedumiem, un es nevērtēju spēlētāju pēc viņu karjeras līdzšinējā veikuma vai kāda cita fona. Es izvēlējos spēlētājus, balstoties uz viņu potenciālu, viņu prasmēm. Man nav būtiski, ka kāds spēlētājs nebija zināms šādā līmenī. Es izvēlos tos spēlētājus, kuri ciena manu vīziju attiecībā uz viņu potenciālu. Es būšu ļoti priecīgs, ja viņi visi pēc mūsu kopīgāspieredzes varēs sacīt, ka esmu palīdzējis viņiem celt savu vērtību.

Latvijā sporta aprakstītāji nereti sajūsminās par jūsu spēju trāpīt ar īstajām maiņām spēles laikā. Trāpīt ar īsto spēlētāju mačā galotnē. Pieredze, veiksme - kā jums tas izdodas?

Teiksim, veiksme (smaida). Kamēr uzvari spēles, vari teikt veiksme. Problēmas sāksies tad, kad sāksies zaudējumi, tad visi rādīs ar pirkstiem uz nepareiziem lēmumiem. Ja nopietni, tajā visā galvenais ir abpusēja uzticēšanās. Es ticu viņiem, viņi uzticas man. Nav būtiski, kuru es laižu laukumā, es zinu, ka viņi visi darīs maksimumu, lai palīdzētu komandai izcīnīt uzvaru. Šāda attieksme padara trenera darbu un trenera izvēles daudz vieglāku.

Vai ir kas tāds, ko vēlaties novēlēt portāla Jauns.lv lasītājiem un visai Latvijas sabiedrībai?

Pirmām kārtām, paldies par atbalstu. Katra diena man ir iespēja izbaudīt jūsu atbalstu un atzinību par manu darbu. Tas man ļoti daudz nozīmē. Trenēt nacionālo izlasi nav viegli, bet to vadīt citas valsts izlasi ir vēl daudz grūtāk, jo noteikti ir kaut kas jāsasniedz un jāiegūst apkārtējo cieņa, neraugoties uz citu valodu, kultūru un pieredzi. Paldies par visu, jo es tiešām esmu izjutis jūsu atbalstu.

Otrkārt, esam liela un smaga uzdevuma priekšā – olimpisko spēļu kvalifikācijas sacensību un 2025. gada Eiropas čempionāta finālturnīra. Abas sacensības norisināsies Rīgā un atmosfēra būs lieliska. Kā jau minēju, nedrīkstam aizmirst galveno – izbaudīt atmosfēru un iespēju atbalstīt komandu, parādot visai pasaulei, ka šī valsts ir īpaša, ka šie cilvēki ir īpaši. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka šis pasākums ir lieliska iespēja parādīt Latviju visai pasaulei, bet pieredzētais laukumā un tribīnēs paliks mums visiem vislabākajās atmiņās.

Liels paldies trener par sarunu, un izdošanos ar gaidāmajiem izaicinājumiem, vadot Latvijas izlasi, kā arī panākumus ar Boloņas “Virtus”.

Liels paldies, novērtēju. Uz tikšanos! Ciao!

Pasaules karstākā basketbola komanda šovakar spēlē Rīgā