“Es te sēžu un gaidu. Lasu, rakstu, domāju un gaidu.” Te mēs arī satiekamies – viņa Dailes teātra grimētavā. Apmēram 5 kvadrātmetri. Ja kādam no Latvijas tas tuvākajā laikā izdosies – tas būs viņš. Ja izdosies tikt lielā pasaules līmeņa kinoprojektā. Kā vienā 28 gadus jaunā aktierī tas viss – gudrība, enerģija, talants – tik lieliski apvienojas… Tas patiesi ir brīnums.

Tev patīk intervijas?

Vairs nē. Liekas, ka runāju vienu un to pašu. Nav man arī pēdējā laikā bijušas nekādas lielās atklāsmes. Agrāk, kad tikai sāku un bija pirmās intervijas, to izbaudīju. Patika, ka kāds manī ir tik ieinteresēts. Jautā, klausās, beigās vēl to visu publicē. Tagad… Jā, nu jau ir kaut kā citādāk.

Varbūt tagad tava dzīve ir pārāk liels skrējiens – nav laika apstāties un padomāt?

Zini, nē. Man liekas, ka tas arī ir tikai tāds priekšstats. Protams, pēdējie mēneši ir bijuši ļoti intensīvi. Cilvēkiem varbūt šķiet, ka visu laiku strādāju, kaut kur skrienu, bet pirmizrādes vienkārši mēdz sakrist. Filmas parasti ir filmētas ilgi pirms tam, kad tās sāk rādīt. Ja sakrīt filmas pirmizrāde ar teātra pirmizrādi, skatītājiem šķiet – kā tas cilvēks to visu paspēj?

Un, salīdzinot ar Matīsu Kažu, es esmu parasts mirstīgais. Es vairāk ticu, ka klons ir viņam, nevis Putinam. Lūk, kā Kaža visu paspēj – tas man pilnīgi nav skaidrs.

Tu pats atceries, kurš bija tavs pirmais darbs, pēc kā tevi pamanīja? Jo tevi pamanīja, bet es arī to brīdi palaidu garām. Atģidos, kad Kārlis Arnolds Avots bija ne tikai “jaunais un talantīgais”, bet arī jau slavenais.

Nav ne jausmas. Pirmā izrāde Valmieras teātrī man bija Mazās traģēdijas, tur biju Albērs, skopā bruņinieka dēls. Bet mana izlaušanās, kad cilvēki sāka pievērst vairāk uzmanības, bija Klāva Meļļa izrāde Mārtins Īdens, kuru gan ļoti īsu brīdi spēlējām, tur man bija titulloma. Otrs sākums bija Staņislava Tokalova Mīlulis. Droši vien Mīlulis to izdarīja – kino jau uzreiz parasti mākslinieku apgaismo, izceļ gaismā.

Kāpēc tu piekrīti intervijām, arī šai? Ja tev nepatīk. Tev ir grūti pateikt “nē”?

Es patiešām nemāku pateikt “nē”. Un ir talantīgi cilvēki, kuri māk pajautāt tā, ka sarežģīti viņiem atteikt. Bet es to mācos – pateikt “nē”. Katru dienu mēģinu kalpot savam uzdevumam, un tas viss, tostarp intervijas, kaut kādā veidā apstādina.

Man šķiet, ka man vēl arī īsti nav, ar ko dalīties. Tas man patiesībā ārkārtīgi lielas problēmas sagādā pēdējā laikā. Es gan katru dienu rakstu – reflektēju, kāda ir bijusi diena, pārdzīvojumi, pretrunas. Ļoti nīstu lasīt savas iepriekšējās intervijas, jo tagad domāju pavisam citādi. Esmu aizformējies citā plāksnē. Es labi zinu, kā tas ir – nepiekrist vakardienas sev.

“Mēģinu kalpot savam uzdevumam” – skaisti pateici.

Jā, kalpoju savam uzdevumam. Vismaz tā es pats to uztveru. Manuprāt, tā ir vienīgā iespējamā forma, ja gribas izdarīt to nosacīti neiespējamo. Ir jāizdara viss iespējamais, lai tad, kad veiksme uzspīd, tu būtu tam gatavs. Un tava sirdsapziņa būtu tīra, un apstākļi būtu piemēroti. Šobrīd ir daudz lielu iespēju, kam jābūt gatavam, tāpēc ir jāvelta katra diena, lai to vienu īsto sagrābtu. Jau esmu ļoti tuvu tai vienai īstajai bijis, un beigās ir tik ļoti mazliet nepieticis. Lai gan darīju visu iespējamo. Šobrīd mēģinu neatslābt un ticēt, ka agri vai vēlu to īsto spēšu sagrābt.

Tas “īstais” – tā ir kāda starptautiska filma?

Jā. Vienu Amazon darbu man ir izdevies sagrābt, par otru vēl cīnos. Esmu diezgan tālu ticis milzīgā konkurencē un gaidu atbildi. Liela filma, lieli vārdi, galvenā loma… Tāpēc šis man ir tāds ļoti sāpīgs un jūtīgs dzīves laiks. Es gaidu. Pavadu visas savas dienas teātrī. Kolēģi prasa: ko tu te dari? Lai arī man tagad gandrīz mēnesi nav izrāžu un mēģinājumu, es nevaru sēdēt mājās – šeit, teātrī, lasu, rakstu un domāju. Tādā ziņā mana dzīve šobrīd… Tur nekā skaista nav – ja neesmu aizbraucis uz kādu festivālu vai brīvdienās ar draudzeni, tad esmu savā teātra grimētavā. Mans “kameras biedrs” Juris Strenga sauc to par kameru – pavadu šeit ļoti daudz laika.

Ko tu lasi?

Šobrīd lasu vienu noveli, uz kuras bāzes būs seriāls, kurā spēlēšu. Pēc iespējas lasu un klausos grāmatas angļu valodā – par dažādām tēmām, visos virzienos. Ja tu gribi iekļūt lielās, pat milzīgās filmās, tas prasa ļoti lielu darbu ar sevi. Man jāmēģina izdarīt visu iespējamo, jo ticu, ka cilvēki, kas taisa tāda mēroga darbus, aktiera sniegumā redzēs to, cik daudz esi sevī ieguldījis, kāds ir dziļums zem katra tava vārda. Tas nav par tekstu, bet par to, kas ir zem tā. To tu atnes ar savu personību un izpratni, tāpēc tās visu laiku ir jālaista. Sevi ir visu laiku jālaista. Jāaudzē.

Tu tagad vairāk trenē smadzenes vai ķermeni?

Šobrīd īsti nedrīkstu nodarboties ar savu ķermeni, tāpēc daru to tādā minimālā līmenī – jo mums vēl jāpabeidz filma Uļa (filma par basketbola leģendu Uļjanu Semjonovu – red.). Tāpēc trenēju savu emocionālo diapazonu un smadzenes.

Un Uļai tev vajag kādu ķermeni?

Nav jau tā, ka man vajag novārgušu ķermeni, bet vīrietim ir sava anatomija, un es vēl joprojām esmu pietiekami jauns, lai pāris reižu paceltu hanteli un kāds augonis virs maniem kauliem izlauztos.

Ilgi jau Uļa top. Būs gadi pieci droši vien.

Jā, ilgi. Bet te jau nekas netiek mikroviļņu krāsnī likts. No idejas, kopš tā piedzima mammas mājās, ir pagājuši septiņi gadi. Kino tiek lolots, izauklēts, tas ir ārkārtīgi dārgs, sarežģīts un mainīgs process. Ir viena filma, ko tu uzraksti. Otra, ko nofilmē. Un trešā, ko samontē. Ir daudz filmā nodarbināto aktieru, kam ir izrādes, atrast kopīgu “brīvo” laiku ir grūti.

Kas tu filmai Uļa īsti esi?

Idejas autors un pirmo 10 scenārija melnrakstu autors, tālāk jau profesionāļi pārrakstīja. Un galvenās lomas atveidotājs.

Droši vien esi redzējis kaut ko no uzfilmētā.

Jā, četras minūtes materiāla.

Tu filmā būsi sieviete basketboliste. Latvijas kino nav bijis daudz šādu lielo pārmiesošanās lomu. Tas vairāk bija Daiņa Grūbes lauciņš teātrī – M. Butterfly viņš bija sieviete, Frankenšteinā – Radība. Gints Andžāns izrādē Equus bija zirgs.

Arī Latvijas filmu vēsturē nav daudz tādu gadījumu. Bet tas nav galvenais. Cits dzimums nav galvenais. Cilvēkiem patīk uz to ieciklēties, bet es ļoti ceru, ka šī filma padarīs to par sekundāru jautājumu. Ka filma pacels citus jautājumus – eksistenciālus, varbūt arī nostalģiskus. Universālus jautājumus, kas sniedzas pāri “vīrietis vai sieviete”. Kas skar mūs visus. Un es ļoti ticu, ka tā arī būs. No tām četrām minūtēm, ko redzēju, pirmās 10 sekundes mani sastindzināja, bet pēc vēl 10 sekundēm kļuvu mierīgs. Tāpēc, ka tā iekšējā dzīve un tēla kodols, tā matrica ir diezgan precīza. Izskats un dzimums paliek sekundārs. Tas patiesībā ir eksistenciāls stāsts par cilvēku, kurš mācās pieņemt sevi un arī pasmieties par sevi. Tā ir ārkārtīgi humāna un sarežģīta īpašība.

Tu tver cilvēka dvēseli, nevis tēlu, statusu, dzimumu vai vecumu, vai ne? Ne tikai izrādē vai filmā, bet vispār – tu tver dvēseli.

Precīzi. Dvēsele ir pats svarīgākais. Tas, kā aktieris var būt īpašs, kā viens var būt labāks par otru, – tā ir skaista dvēsele, kā teica mans poļu operators. To var redzēt acīs, to var just, to ir grūti nospēlēt. Tāpēc ir svarīgi būt labam cilvēkam, empatizēties arī ar tiem, kurus tu nemīli vai kuri pat varbūt ir tavi ienaidnieki. Saprast viņus, nevis uzreiz asināt nagus un mēli un triekties pretī.

Dvēsele ir visskaistākais spogulis, kurā skatītājs var pazudināties un atrast sevi, tajā brīdī paliek sekundāri tas, kā tu izskaties, – kā Uļas gadījumā. Tas ir katras filmas lielākais panākums, ja ir aktieris ar skaistu dvēseli. Ja filmēšanas brīdī viņš raud īstas asaras, ir godīgs. Labs aktieris, manuprāt, ir tāds, kurš nespēlē, neiztaisās, neuzsver mākslīgo, lai gan arī pārmiesojas un spēlē cita likteni, kas ir tālu no viņa paša. Lai gan redzi viņa īstos sejas vaibstus, tu uztver to mediatoru; notver to – un tas tevi aizkustina. Tam es ļoti ticu, un tad arī stāsts paliek neparedzams, īsts, dzīvs.

Ko tu dari, lai nekļūtu raupjš? Tev ir kādi praktiski paņēmieni?

Nē, tā ir daļa no manis. Tāpat kā jebkurš cits cilvēks, es esmu radīts problemātisks. Ne tikai gaišs, mīlošs un labestīgs, bet arī naidpilns, greizsirdīgs… Visas iespējamās paletes krāsas ir manī. Manam terapeitam bija tāds brīnišķīgs zīmējums: cilvēks, savā stāvā, ir melnbalts, un no viņa krīt ēna, kas ir lielāka par viņu – krāsaina. Tāpat ir arī ar mani. Es mācos atvainoties. Nekaunos atvainoties cilvēkiem, kam esmu nodarījis pāri. Ja godīgi spēj pateikt “piedod”, tad pašam kļūst vieglāk dzīvot, cilvēks kļūst vairāk par cilvēku. Neesmu nekāds Dieva jērs, arī esmu pilnīgi neprognozējams savās rīcībās un lēmumos.

Jauns vīrietis, 28 gadi, aktieris. Tas ir par tevi?

Jā, citas dzīves man nav. Sēžu grimētavā, gatavoju lomas, sūtu tās uz dažādām pasaules malām un gaidu atbildes – tā es pavadu savas dienas. Vīrietis es pilnīgi noteikti esmu, par to pārliecinos katru dienu.

Ir vēl kāds epitets, ko tu sev pieliktu?

Galējību cilvēks. Ja es svinu dzīvi, tad svinu, ja es strādāju, tad mani definē kā darbaholiķi. Tad es upurēju pilnīgi visu un noslēdzos tam vienam mērķim, man nav tā vidējā ātruma. Man ir neskaidrs posms starp šīm divām esībām.

Ar dzīves svinēšanu tu saproti ko?

Jebko. Pilnīgi visu. Nav jābūt Jāņiem, lai es divas dienas atpūstos.

Atceries to pirmo izrādi vai filmu, kas atstāja uz tevi iespaidu?

Esmu intervijās stāstījis par izrādi, bet nekad neesmu stāstījis par filmu. Ir tāda britu filma Billijs Eliots. Par puisi, kurš grib kļūt dejotājs. Mani neuzņēma aktieros, otrajā kārtā biju izkritis un atminos, ka mājās skatījos to filmu un raudāju, jo sapratu, ka man būs jākļūst par to, ko visi no manis sagaida, nevis par to, par ko es patiesībā gribu kļūt. Visi rēķinājās, ka dzīvi saistīšu ar lielo sportu. Tā filma mani ļoti aizkustināja toreiz, vēl joprojām pie tās atgriežos. Tā aina, kurš viņš skrien uz baleta nodarbību ar baleta čībiņām… Šis stāsts mani ļoti aizkustina. Kā par spīti visam, tu tomēr proti izsisties un atrast ceļus, lai piepildītu sev solīto.

Tu pats saprati, kāpēc tevi pirmajā reizē neuzņēma aktieros?

Tas man ir pilnīgi skaidrs! Es trenējos regbijā un ierados iestājeksāmenos, kur uzņēma Leļļu teātra aktieru kursu. Es esmu 2 metrus garš un tolaik biju 100 kg smags – es izskatījos kā Dolfs Lundgrēns vai Arnolds Švarcenegers. Viņi teica, ka man jāiet lode grūst vai šķēps mest, nevarēs mani paslēpt aiz tā aizkara.

Kur palika tie 100 kg?

Ar tiem man šajā profesijā nebūtu, ko darīt. Man ir jāizskatās kā jebkuram cilvēkam, kurš izkāpj no tramvaja. Kā cilvēkam, ar kuru var identificēties ikviens. Šāda simtkilogramīga faktūra ļoti ierobežo. Turklāt es arī vairs īsti neticu tādam dzīvesveidam, esmu to izdzīvojis – visas tās svaru zāles un treniņus. Šobrīd mani vairāk valdzina dzīve, stāsti, filmas, māksla. Vektors ir nomainījies, vērtības ir pilnīgi citas. Domāju, ka ar to astoņpadsmitgadīgo puisi, kuru sauca Kārlis Arnolds, man nebūtu nekā kopīga.

Tu viņu neizvēlētos par draugu?

Es viņu arīdzan neuzņemtu aktieros, ne tikai neizvēlētos par draugu. Cilvēks jaunības gados ārkārtīgi mainās. Iesaku katram rakstīt dienasgrāmatu, noturēties kādus trīs gadus – jau pēc nedēļām varēsi redzēt, ka esi pavisam citā vietā. Būtībā jau mazliet cits cilvēks salīdzinājumā ar vakardienu.

Tev sanāk godīgi rakstīt? Vai tomēr raksti ar domu, ka kāds reiz var izlasīt?

Nedomāju par to. Ja kāds būs izlēmis noskaidrot, kas tur sarakstīts, šis uzdevums viņu neatalgos, jo nekā tāda, kas mani kompromitētu vai padarītu par sliktāku cilvēku, tur nav. Tas vienkārši ir tāds emocionāls ceļojums, kāds ir jebkuram cilvēkam.

Vai tavā dzīvē ir bijis kas tāds, par ko tu kaunies un negribi, lai citi par to zinātu?

Bet kuram cilvēkam nav tādu lietu? Protams ir, tā ir daļa no dzīves, no mācības, ne vienmēr pēc tādām lietām vajag sevi apglabāt – no tām var arī daudz ko paņemt, aktierim tas vispār ir viens no barības avotiem. Sevi emocionāli atbruņot un mācīties no kļūdām. Aktiera profesija pavisam noteikti kaut kādā veidā ir terapija. Atminos, kad pirmo reizi aizgāju pie terapeita – tagad gan ilgi neesmu bijis –, es jau pirmajā reizē viņam VISU pateicu. Nekas no tā, ko pateicu, viņu pārāk nešokēja, bet es gan uzreiz sapratu, ka nav vērts velti tērēt laiku. Un naudu. Ja runā – tad runā.

Piedod, bet es visiem prasu par bērnību. Bez šīs informācijas nevar saprast cilvēku. Kāda bija tavējā?

Es domāju, ka tagad drīzāk esmu bērns. Es tagad esmu vairāk bērns nekā savos 16 vai 18. Tas viss, protams, ir ārkārtīgi subjektīvi, bet domāju, ka šobrīd atgriežos pie tā sava iekšējā bērna. Nekautrējos sapņot kā bērns, zudinu reālismu, nekautrējos spēlēties. Esmu neuzmanīgs savās izvēlēs – kā bērns. Bet tā ir daļa profesijas. Kā viens slavens režisors teica: “Brīdī, kad esi zaudējis bērnu sevī, tu esi padirsis visu.” Es laikam nevienam nenovēlu tādam būt. Un arī nenovēlu būt blakus cilvēkam, kurā šī bērna nav. Smagi tas ir, grūti.

Un vēl es vienmēr prasu par mīļākajām filmām – tiem, kas skatās filmas. Tas pastāsta ne mazāk, kā stāsti par bērnību.

Nesen noskatījos vienu no Daniela Deja-Lūisa agrīnajām filmām, kur viņš spēlē galveno lomu, – Tēva vārdā. Man radnieciska filma, jo atgādināja manu Padomju džinsi varoni. Būtu vēlējies, kaut būtu par to zinājis un noskatījies agrāk. Mani vienmēr iedvesmo stāsti, kas ņemti no dzīves, un šis ir viens no tiem. Nemainīgi viena no mīļākajām dokumentālajām filmām ir Viena diena septembrī, par teroraktu Minhenes olimpiskajās spēlēs. Tā filma arī dabūja Oskaru. Viena ļoti mīļa filma, kuras režisoru šobrīd nicinu kara dēļ – viņš ir prokrieviski noskaņots –, ir Karena Šahnazarova Kurjers. Filma par puiku, kurš staigā apkārt un nepārtraukti melo, izliekas par kādu citu. Interesants stāsts par to, ka ar meliem, izrādās, var ļoti tālu tikt. Viegls skatījums uz dzīvi, ko reizēm vajadzētu atcerēties.

Kā tu vispār nonāci līdz tādai filmai kā krievu Kurjers?

Kad taisījām filmu Janvāris, es skatījos daudz veco kino, meklēju references savam varonim. Man liekas, ka bijām nofilmējuši jau kādas divdesmit dienas, bija palikušas vēl septiņas. Noskatījos to filmu un daudz paņēmu visādus melus.

Gan Janvārī, gan Padomju džinsos tu nokļūsti laikos, kuros neesi dzīvojis.

Arī Uļā. Jā, daudz esmu par to domājis, bet mans process vienmēr ir godīgs. Padaru to personisku pavisam vienkāršā veidā – es satiekos un sarunājos ar šiem cilvēkiem. Tā nav aizvēsturiska pagātne, šie cilvēki joprojām ir dzīvi. Tās sarunas vienmēr ir tik neviltotas un skaistas, jo beidzot kādam – šajā gadījumā man – patiesi interesē viņu atmiņas. Uļas gadījumā es satiku gandrīz visas meitenes no tā laika jaunatnes izlases, kurā viņa spēlēja, nointervēju katru no viņām. Viņas kļuva par daļu manas dzīves, tā viena vasara mani bagātināja un pārveidoja. Tajā brīdī tas, gribi vai negribi, kļūst personiski, tev nav nekas jāizdomā vai jāpārveido, nav jāapmāna ķermenis. Es zinu, ka šie cilvēki ir tepat, arī Uļa ir tepat. Tas mani kā aktieri emocionāli atbruņo.

Bet tu taču tā arī neko nepastāstīji par bērnību.

Bērnībā es biju tāds skrējējs-aizskrējējs. Kā Rainim. Bēgu no mājām, radīju galvassāpes savai mammai, bet bezgalīgi mammu arī mīlēju. Darīju lietas, kuras darīt nedrīkst, bet reizē biju vispaklausīgākais zēns pasaulē. Biju pretrunu pilns, sakāpinātu ideālu mākts bērns. Sapņotājs. Jā, mīlēju savas skolotājas – tās, kuras mani mīlēja. Tās, kuras mani ienīda, es arī ienīdu, bet vēlāk arī viņas mīlēju, atradu veidu, kā iekarot viņu sirdis.

Nezinu, man bija skaista bērnība, nav, par ko sūkstīties. Tēvs un mamma daudz strādāja, māsa un brālis jau bija izauguši, daudz laika pavadīju viens pats, bet apkārt bija draugi, tāpēc nekad nejutos vientuļš. Laimīga bērnība man bija. Jo es jutos laimīgs.

Tagad tu kādreiz jūties vientuļš?

Dažreiz es izvēlos būt vientuļš. Pat diezgan bieži. Reizēm daudz labāk jūtos viens, tādā ziņā man ir ļoti paveicies, ka tuvākie cilvēki man ļauj būt vienam, jo tas jau nav īsti normāli – sēdēt te, teātra ģērbtuvē, no rīta līdz vakaram.

Tavs tuvākais cilvēks ir draudzene?

Jā. Arī māsa, kurai ir divas meitas. Brālim ir četras, esmu onkulis sešām meitenēm, man ir pienākumi, kuri jāpilda. Šobrīd esmu nedaudz iebraucis kredītā.

Ar dāvanu pirkšanu?

Nē, to es vēl māku. Emocionālā kredītā. Ir lielumi, kurus man sniedza un sniedz brālis un māsa, – un es apzinos, ka mani tas darīja par laimīgu bērnu. Tagad ir mana kārta. Visi jau mēs alkstam uzmanības un kopā pavadītā laika, tās ir tās skaistākās atmiņas. Tā ir lielākā dāvana, kāda var būt, – kopīgās atmiņas. Par to ir vērts sev atgādināt.

Kas tev visvairāk velta uzmanību?

Māsa un draudzene. Visi jau, bet māsa ir ielikusi tādu… Sirdi ielika mamma, bet personību, operētājsistēmu man uzstādīja Alise, mana māsa. Viņa programmēja manu vērtību skalu, manas pārliecības. Mana māsa ir ārkārtīgi spēcīgs cilvēks. Mums ir 11 gadu atšķirība.

Tev ir tuvas attiecības ar literatūru, un varbūt arī tas ir māsas nopelns – viņa izveidoja grāmatnīcu Mr Page. Tu taču lasi arī kaut ko neobligātu?

Protams. Es daudz lasu.

Mans mīļākais rakstnieks ir Fjodors Dostojevskis, gandrīz visus viņa darbus esmu izlasījis. Izņemot Brāļus Karamazovus, tie vēl dienas kārtībā. Literatūrā es sev meklēju barības vielas, es tā sevi pabaroju.

Juris Strenga man ir uzdāvinājis daudz grāmatu, arī šo Lorensa Olivjē autobiogrāfiju (rāda uz grāmatu kaudzīti). Man patīk biogrāfijas, pēdējā lasītā bija par Marlonu Brando – Songs My Mother Taught Me. Brando bija absolūti domājošs, vīrišķīgs, pretrunu mākts un traģisks aktieris. Tur ir daudz par bērnību, viņš veldzējas atmiņās un izmanto to par savu aktierisko barības bloku. Ārkārtīgi interesanta grāmatu bija par Herbertu Cukuru. Par to, kā Mossad mēģināja viņu noslepkavot Urugvajā, detektīvs, kas balstīts reālos notikumos. Šopavasar esmu izskrējis cauri vairākām Murakami grāmatām.

Dzeju pēdējā laikā esmu lasījis maz, tikai tad, kad ar Paukštello taisījām Raiņa Čūsku vārdus. Bet vajadzētu, jo dzeja pilnībā izkar dvēseli kā tādu T kreklu. Tā izrāde arī bija eksistenciāla, pat transcendentāla terapija. Tumšs, bezgalīgs, neraksturīgs dzejas krājums.

Ar kuru no kolēģiem teātrī tev ir labākās sarunas? Ar to pašu Strengu?

Strengu es pēdējā laikā maz satieku. Niklāvs Kurpnieks man ir tuvs draugs, Veličko, Skrastiņš, Dzelzītis, Grāvelis. Man patiesībā ir paveicies ar to, ka mani Dailes teātrī pieņēma un mīlēja no pirmās dienas.

Ar dažiem no nosauktajiem šķietat ļoti atšķirīgi.

Cilvēki rāda tikai fasādes. Arī laba loma ir fasāde.

Mēs ar draudzeni, piemēram, arī esam ļoti atšķirīgi – tāda ir pasaules kārtība. Nezinu, kā ir labāk un kur ir patiesība – dzīvot un draudzēties ar cilvēkiem, kuri ir tieši tādi paši kā tu vai ir pilnīgi pretēji. Man patīk ar tiem, kas ir it kā “pretēji”.

Ģirts Ķesteris man atrada dzīvokli, viņš ir viens no maniem mentoriem, abi uzskatām sevi par Gruzdova audzēkņiem. Protams, arī Juri Žagaru uzskatu par tuvu cilvēku teātrī, vienmēr ieklausos, ko viņš saka par lomām. Viņš mani ārkārtīgi atbalsta, un domāju, ka to ceļu, kuru pašlaik esmu izvēlējies, man nebūtu iespējams iet nevienā citā teātrī. Žagars man ļoti palīdz.

Kur tu rīt atkal aizbrauc?

Braukšu uz Franciju, uz Lilli, uz seriālu festivālu Series Mania, kur pagājušo gadu dabūju labākā aktiera balvu. Toreiz netiku, jo bija jāspēlē izrāde, bet šogad festivāla mākslinieciskais vadītājs mani uzaicināja žūrijā. Tā neparasti, esmu par to priecīgs. Pat neesmu dzirdējis par tādiem gadījumiem. Bet mani uzaicināja, un nu trīs dienas mans darbs būs skatīties seriālus. Tur būs seriālu pirmizrādes, tas ir milzīgs festivāls, tādas seriālu Kannas, tur ir visi lielākie production-i, Netflix, Amazon.

Tad jau tu tiešām sāc peldēt starptautiskos ūdeņos.

Mēģinu. Bet, kamēr nekas nav izdarīts,… Tāpēc jau saku: man ir sajūta, ka man nav jāsniedz intervijas. Vēl nav.

Cik daudz tu intervijās stāsti par draudzeni?

Vairs par to nerunāju. Esmu par to runājis, bet vienmēr pēc tam ir kaut kādi jocīgi virsraksti, kuri mani dara nemierīgu, un tad es ārkārtīgi pārdzīvoju. Gribu tās attiecības paturēt starp mums diviem.

Tev jau ir bijis diezgan daudz apbalvojumu. Vai kāds no tiem īpaši silda tavu sirdi? Nē, labāk tā jautāšu – par ko tu pats sev dotu balvu?

Es daudz sevi mocīju izrādē Brands. Man šķiet, ka tā ir mana labākā teātra loma. Es to darīju godīgi, nesaudzējot sevi. Tad gan man mazliet arī šķita – vai tas ir tā vērts? Tieši teātrī.

Jo kino to “mocību ceļu” ir vieglāk pamanīt vai novērtēt, tas arī ir man daudz saprotamāks medijs, kurā var piedzīvot to patiesības sekundi, par kuru cīnāmies katrā ainā. Kino ir daudz vieglāk to ceļu saskatīt. Bet vispār es piekrītu Mihaila Čehova citātam, ka neviena loma nav nospēlēta tā, kā to vajadzētu nospēlēt. Citreiz tikai kādā piecpadsmitajā izrādē tu beidzot piedzīvo to izrādi, ar kuru esi gandarīts. Tā ir teātra īpatnība.

Kino tu nevari sacensties ar saviem iepriekšējiem sniegumiem. Ļoti ceru, ka tā lielā loma man vēl ir priekšā. Šobrīd dzīvoju tādās gaidās un jūtu, ka ir viens TAS stāsts, kuru es varētu izstāstīt, bet šobrīd jau viss ir likteņa rokās. Aktierim, vismaz man, ir ļoti grūti skatīties sevi katrā filmā pirmo reizi – svīst plaukstas, nevar nosēdēt, man nepatīk, kā izskatos kadrā… Un tikai ar otro vai trešo reizi varu pieņemt un iedziļināties tajā iekšējās dzīves sniegumā. Es nesaprotu, ko kāds cits tur ir saskatījis, man tas nav īsti skaidrs. Bet ļoti mīļa filma man ir Janvāris. Tā bija pirmā reize, kad izdarīju kaut ko radikālu – toreiz īsā laikā nometu diezgan daudz svara. Varēja jau arī bez tā, bet, lai pietuvotos tai sekundei patiesības, virzītos tuvāk punktam, kuru gribi sasniegt…

To filmu arī vispār raksturo kaut kāds vieglums.

Jā, saprotu.

Kad kaut kas notiek bez piepūles. Zvaigznes saliekas vai kas nu tas ir…

Tā arī bija.

Dažreiz par aktieriem saka, ka viņi turpina tēlot arī ārpus lomas. Vai tu arī pieķer sevi kaut ko citējam, kaut kā lomai līdzīgi izturoties?

Pilnīgi neesmu tāds cilvēks. Neticu arī šiem tekstiem par aktieriem, kuri nevar no lomas iziet ārā. Ja tā notiek, tad aktieris pietuvojas vairāk vājprātīgajam, nevis profesionālim. Man vispār nav grūtību iziet no lomas ārkārtīgi viegli, tieši pretēji – grūti ir ienirt atpakaļ. Jā, ir lipīgie varoņi, kuri runā interesantos veidos, – tas pielīp. Bet es vispār pa dzīvi neesmu aktieris – neesmu īpaši smieklīgs un patiesībā arī īpaši labi nemāku melot, cilvēki man redz cauri.

Un vispār – dažreiz lielāka māksla ir pabūt nekam.

Vai tev nav bail pārdegt? Par daudz darba, par daudz emociju.

Mierinu sevi ar domu, ka man ir tik maz gadu, ka vēl varu atļauties tā darīt. Bet, jā, varētu teikt, ka mēdzu dzīvot uz naža asmens. Bieži ņemu stundas kredītā un miegu atstāju nākamībā. Bet tā ir jaunības daļa, un kurš gan nav tā dzīvojis? Kad tad, ja ne tagad? Šī banālā frāze mierina katru cilvēku līdz brīdim, kad viņš saskaras ar kādām neizbēgamām veselības problēmām, kas viņu apstādina. Bet tas ir vienīgais veids… Man šķiet, tas tiešām ir vienīgais veids.

Es turos pie viena teikuma – dzīvot katru dienu saskaņā ar savu sapni. Ja tas prasa daudz, ja ir jāupurē kādas lietas, tad tas ir jādara. Jo ticu, ka tam visam būs atalgojums. Un, ja nebūs, tā būs vērtīga mācība un brīnišķīgs ceļojums, kurš varbūt sāpinās, varbūt – nē, bet būsi izdarījis visu iespējamo, un tava sirds būs mierīga, lai arī sāpināta. Šobrīd es izvēlos dzīvot tā nemierīgi un tērēt savas rezerves. Nebaidos trauksmainības. Podniekam viņa biogrāfijā Vai viegli būt elkam? bija teksts: tas, ko esi radījis, dedzinot sevi, nekad nenoslīks aizmirstībā. Es tam ticu. Tas ir vienīgais veids, kā godīgi pašam uz sevi spogulī skatīties.

Ne vienmēr gan tā sanāk, jā. Pretrunas diemžēl ir dzīves daļa. Jo vienlaikus man gribas dzīvot arī tādā mūka disciplīnā. Es par disciplīnu daudz domāju, un tas vārdu savienojums “mūka disciplīna” man iet līdzi, bet bieži vien paliek tikai frāzes apjomā.

Tu atceries tik daudzus izteicienus. Bet nu, jā, aktiera atmiņa.

Tie jau pie katras situācijas, rīcības un dienas uzpeld. Tomēr tie jau arī var novest ne tikai dzīvesprieka dārzos, bet arī murgos. Piemēram, Brandā ir ārkārtīgi daudz tekstu, ko vērts atcerēties.

Džonijs Deps reiz strādājis ar Marlonu Brando, kurš viņam esot iedevis papīra lapiņu, uz kuras uzrakstīts kāds teikums, un teicis: “Padomā par to!” Deps atbildējis: “Jā, es padomāšu.” Vēl joprojām nezinu, kas tas par teikumu bija, bet bieži šo atceros. Meklēju savu teikumu. Varbūt jāsāk makā likt nevis naudas zīmes, bet teikumi?

Putinu atbalstošais čempions, kurš sevi uzskata par labāko pasaulē, drīzāk atteiksies no olimpiskajām spēlēm, nevis nosodīs karu