Šī ēka ir bijusi viens no redzamākajiem latviskās klātbūtnes simboliem Amerikas Savienotajās Valstīs. To 1974. gadā iegādājās Ņujorkas “Daugavas Vanagu” apvienība – organizācija, kas vēsturiski radās, lai atbalstītu latviešus trimdā, koptu nacionālo identitāti un uzturētu dzīvu Latvijas brīvības ideju.

Šodien šis nams ir nonācis pārdošanas procesā. Formāli tas tiek pamatots ar saimnieciskiem apsvērumiem – ar ēkas uzturēšanas izmaksām un aktivitātes samazināšanos pēdējos gados, ko daļa kopienas saista arī ar pašreizējās valdes darbību. Taču šis jautājums jau sen ir pāraudzis finanšu aprēķinu līmeni. Tas ir kļuvis par diskusiju par to, kā mēs – kā diaspora un kā nācija kopumā – izturamies pret savu vēsturisko mantojumu un kopienas infrastruktūru.

Ja nams tiks pārdots brīvajā tirgū bez skaidras stratēģijas tā latviskās funkcijas saglabāšanai, Ņujorka var palikt bez pastāvīga latviešu centra. Turklāt jāņem vērā, ka līdzīgas tendences pēdējos gados vērojamas arī citviet – Ņujorkas apkaimē darbojas divas latviešu baznīcas (Jonkeros un Longailendā), un arī citās diasporas kopienās arvien biežāk tiek pārdoti vai likvidēti vēsturiski latviešu īpašumi. Tas notiek laikā, kad diaspora kopumā nemaz nekļūst mazāka – tieši pretēji, emigrācijas rezultātā ārpus Latvijas dzīvo arvien vairāk tautiešu. Tas rada jautājumu, vai netiek vājināts latviskās kopienas institucionālais pamats. Ņujorkā, lai arī Bronksā, šis nams ir vienīgais pastāvīgais latviešu kopienas centrs pilsētā. Un tas būtu zaudējums, ko vairs nebūs iespējams atgūt.

Kā nonācām līdz šai situācijai

Latviešu nams Ņujorkā nekad nav bijis tikai īpašums. Tā ir bijusi vieta, kur godināti kritušie karavīri, kur notikuši valsts svētku pasākumi, kur mākslinieki no Latvijas atraduši atbalsta punktu un kur jauniebraucēji – pirmo latvisko kontaktu svešumā. Tas ir kalpojis kā patvērums studentiem, kā tranzīta mājvieta koriem un deju kolektīviem, kā organizatorisks centrs dažādām diasporas iniciatīvām.

Tieši tāpēc lēmums par pārdošanu nevar tikt skatīts tikai caur bilances prizmu. Papildu bažas rada arī veids, kā šis lēmums tapis. 2023. gadā publiskajā telpā izskanēja pārmetumi par tā dēvēto “varas pārņemšanu” Ņujorkas “Daugavas Vanagu” nodaļā, pēc kuras drīz vien tika aktualizēts jautājums par nama pārdošanu. Austrālijā iznākošajā laikrakstā “Laikraksts Latvietis” tika publicēta “Daugavas vanagu” trauksmes cēlāju grupas vēstule, kurā tika paustas bažas par organizācijas pārvaldību.
Vēstules autori vēlāk tika izslēgti no organizācijas, kas vēl vairāk pastiprināja diskusijas par caurspīdīguma trūkumu un demokrātisku lēmumu pieņemšanu.

Viņi norāda, ka 2022. gada 24. aprīlī gadskārtējās biedru kopsapulces laikā notikusi, viņuprāt, neētiska un iepriekš saskaņota iepriekšējās valdes atlaišana un jaunas valdes ievēlēšana, lai gan formāli process noticis atbilstoši biedrības statūtiem.

Būtiskākā kritika saistīta ar to, kā šajā procesā tika veidots biedru sastāvs un nodrošināts balsu vairākums. Lēmuma pieņemšanā izšķirošu pārsvaru nodrošināja cilvēki, kuri īsi pirms balsojuma tika uzņemti par biedriem, tostarp Ņujorkas deju kolektīva dalībnieki un citi ar organizācijas iepriekšējo darbību mazāk saistīti cilvēki.

Savukārt lēmumi par nama pārdošanu vēlāk tika pieņemti ļoti šaurā lokā. Klātienē balsojumā piedalījās vien aptuveni 12 cilvēki, kamēr uz papīra tika uzrādīti mandāti, kas it kā pārstāvēja daudz plašāku biedru loku. Plašākai latviešu kopienai iespēja piedalīties diskusijās vai balsojumos netika nodrošināta, un mandātu autentiskumu praktiski nav iespējams pārbaudīt.

Neatkarīgi no juridiskā vērtējuma šāds process rada nopietnas šaubas par pārvaldības kvalitāti un iekšējās demokrātijas ievērošanu. Ja būtiski lēmumi par vēsturiska īpašuma nākotni tiek pieņemti pēc strīdīgiem varas maiņas procesiem, tas neizbēgami ietekmē arī šo lēmumu leģitimitāti sabiedrības acīs.

Šis nav personisks uzbrukums. Tas ir jautājums par reputāciju un uzticību – vērtībām, uz kurām gadu desmitiem balstījusies “Daugavas Vanagu” kustība. Jāatceras arī, ka organizācija tika dibināta, lai atbalstītu latviešu karavīrus – īpaši leģionārus – un viņu ģimenes. Laikam ejot un šai paaudzei aizejot mūžībā, organizācijai arvien grūtāk ir definēt savu turpmāko lomu un virzienu.

Konflikta būtība – vērtības pret finanšu loģiku

Publiskajā telpā dominē arguments, ka nams rada zaudējumus un tāpēc tā pārdošana ir saimnieciski atbildīga izvēle. Tomēr šāds skatījums ignorē to, ka Latviešu nams ir kopienas īpašums ar simbolisku un stratēģisku nozīmi.

Neformālās sarunās izskan arī versija, ka nams varētu tikt pārdots, lai iegūtos līdzekļus ieguldītu akcijās un citos finanšu instrumentos ar mērķi nākotnē gūt peļņu. Taču tas raisa jautājumus par caurspīdīgumu – jo, kā norāda kritiķi, pašreizējā organizācijas darbībā trūkst regulāru atskaišu un skaidras informācijas par finanšu plūsmu.

Organizācija, kas tika dibināta latviešu atbalstam un vienotībai, šobrīd riskē tikt uztverta kā tāda, kas kopienas infrastruktūru pārvērš finanšu aktīvā. Turklāt rodas arī jautājums – kādam mērķim šādi līdzekļi nākotnē kalpotu, ja organizācijas sākotnējā misija bija saistīta ar karavīru un viņu ģimeņu atbalstu.

Šāds precedents var mest ēnu ne tikai pār Ņujorkas nodaļu, bet pār visu “Daugavas Vanagu” kustību pasaulē. Reputācija sabiedriskām organizācijām ir to galvenais kapitāls. Ja rodas sajūta, ka lēmumi tiek pieņemti šaurā lokā, bez pietiekamas caurspīdības un plašākas kopienas iesaistes, uzticība sāk plaisāt.

Vai pastāv alternatīva?

Šajā situācijā būtiski ir tas, ka pastāv risinājums, kas ļautu apvienot saimniecisko racionalitāti ar latviskās funkcijas saglabāšanu. Bezpeļņas organizācija “LV100NY” ir paudusi gatavību pārņemt Latviešu namu, nodrošinot tā turpmāku darbību kā diasporas un kultūras centru.

Mēs, LV100NY dibinātāji, esam neizpratnē, kāpēc Ņujorkas “Daugavas Vanagu” nodaļa – organizācija, kuras statūtos kā viens no uzdevumiem minēts latvisko centienu atbalsts – līdz šim ir noraidījusi sadarbības iespējas, kas ļautu šo namu saglabāt latviešu kopienas vajadzībām.

Šāds modelis paredzētu, ka operacionālie un finanšu riski vairs negultos uz Ņujorkas “Daugavas Vanagu” nodaļu, vienlaikus saglabājot ēkas pamatfunkciju – latviešu sabiedrības pasākumu rīkošanu un telpu iznomāšanu –, kas bija paredzēta jau nama iegādes brīdī 1974. gadā.

Tas nozīmē, ka organizācija varētu atbrīvoties no saimnieciskā sloga, bet kopiena nezaudētu savu atbalsta punktu. Tiktu saglabāta infrastruktūra kultūras sakaru stiprināšanai, mākslinieku uzņemšanai un apmaiņas braucieniem starp Latviju un diasporu. Ja šāda alternatīva pastāv, tad jautājums vairs nav tikai par pārdošanu kā vienīgo iespējamo risinājumu. Jautājums ir par gribu izvēlēties modeli, kas saglabā, nevis likvidē.

Plašāka atbildība un nepieciešamā diskusija

Šis jautājums vairs nav tikai vienas nodaļas iekšēja lieta. Šā gada 17. aprīlī Klīvlendā notiks ASV “Daugavas Vanagu” delegātu sapulce, kurā pulcējas pārstāvji no dažādām štatu kopienām. Es aicinu šo jautājumu pacelt visas organizācijas līmenī.

Tāpat ierosinu pievērst uzmanību šai situācijai arī Latvijas Institūtu, Latvijas Republikas Ārlietu ministriju un Latvijas vēstniecību ASV. Lai arī Ņujorkas “Daugavas Vanagu” nodaļa ir neatkarīga juridiska persona, Latviešu nams ilgus gadus ir kalpojis kā kultūras sakaru un apmaiņas braucienu punkts. Tas ir bijis praktisks instruments Latvijas kultūras diplomātijai un diasporas politikai. Valsts iestādēm, kas rūpējas par diasporas un kultūras sakaru attīstību, šis jautājums nevar būt vienaldzīgs.

Izvēle, kas nosaka nākotni

Latviešu nams Ņujorkā ir vairāk nekā ēka. Tā ir latviešu telpa svešumā, simbols paaudžu darbam un ticībai Latvijas nākotnei. Turklāt laikā, kad Eiropā atkal tiek apspriesti drošības riski un kara iespējamība, diasporas infrastruktūra var iegūt arī pavisam praktisku nozīmi – tā var kļūt par atbalsta punktu tautiešiem krīzes situācijās.

Ja pastāv risinājums, kurā organizācija necieš zaudējumus un nams turpina kalpot latviešu sabiedrībai, tad pienākums ir šo risinājumu izvērtēt ar maksimālu atbildību un caurspīdīgumu. Pretējā gadījumā mēs riskējam ne tikai ar fiziska īpašuma zaudēšanu, bet ar uzticības krīzi, kas var skart visu organizāciju. Tas nav tikai nekustamais īpašums. Tā ir latviešu vēsture Amerikā. Un jautājums ir – vai mēs to spēsim saglabāt.

Olimpiskai leģendai pagalam vieglprātīgs viedoklis par karantīnu un pašizolāciju: "Mums, ko, drīz vēl elpot aizliegs?"