Nevalstiskās organizācijas “Centrs MARTA” ikdienas rūpes ir tieši par šādām situācijām. Organizācijas galvenais centrs atrodas Rīgā, filiāles darbojas arī Rēzeknē un Liepājā. Par organizācijas darbu sarunājamies ar Liepājas filiāles vadītāju Madaru Lapsu.

Par sievietēm, vīriešiem un sabiedrību

“Saskaņā ar pētījumu datiem, katra trešā sieviete un katrs piektais vīrietis Latvijā savas dzīves laikā piedzīvo vardarbību,” stāsta Madara Lapsa. “Sievietes visvairāk cieš no vīriem un bijušajiem partneriem, bet vardarbība pret vīrieti ir vairāk uz konfliktiem balstīta. Vīriešiem ir daudz grūtāk atnākt un lūgt palīdzību, un es uzskatu, ka tam vajadzētu būt specializētam pakalpojumam. Mūsu sabiedrībā sarežģīti būt vīrietim – no viņa vienlaikus tiek gaidīts, lai viņš ir stiprs un “nesalaužams”, bet tajā pašā laikā emocionāli inteliģents un jūtīgs. Pērn mums, piemēram, bija 17 klienti vīrieši.”

Filiāles vadītāja uzsver, ka cīņā pret vardarbību svarīga ir sabiedrības iesaiste un brīvprātīgo darbs: “Mēs nodarbojamies ar sabiedrības informēšanu, mums ir brīvprātīgo kustība, mēdzam rīkot plašas akcijas, un cilvēki ir atsaucīgi. Šobrīd brīvprātīgie ir arī vīrieši, kas, protams, ir svarīgi. Šogad organizēsim mūsu klientu kopienu. Līdz šim esam strādājuši tā, lai cilvēki maksimāli nesatiktos. Tagad piedāvāsim tiem, kuri vēlas dalīties, iespēju satikties, iepazīties un veidot savstarpēju atbalstu. Tas ir arī sistēmisks jautājums – jo mazāk cilvēks jūtas viens, jo lielāka iespēja, ka viņš spēj pieņemt drošu lēmumu un noturēties.”

Kad vajag patvērumu

“Centrs MARTA” sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus vardarbībā cietušajiem – gan pieaugušajiem, gan bērniem, neatkarīgi no dzimuma. Komandā strādā sociālie darbinieki, juristi un psihologi, un centram jau vairākus gadus ir krīzes patvēruma iespējas – pieejami dzīvokļi, tiek segti īres un komunālie maksājumi, kā arī līdz pusgadam nodrošināts pamatatbalsts ikdienas vajadzībām. Nepieciešamības gadījumā ir sadarbība arī ar Liepājas viesnīcām, lai steidzami nodrošinātu izmitināšanu. Dažkārt drošības dēļ cietušajām jādzīvo citā pilsētā, piemēram, Rēzeknē, kur darbojas vēl viena “MARTA” filiāle. Aiziešana no vardarbīgām attiecībām ir sarežģīts un resursietilpīgs process.

Skarbā realitāte

“MARTAS” filiāles vadītāja stāsta, ka ir sievietes, kuras diezgan ātri tiek galā ar pārdzīvojumiem, un ir tādas, kuras to nespēj ilgus gadus: “Tas atkarīgs no cilvēka, kā viņš šim procesam iziet cauri. Sabiedrībā laiku pa laikam izskan skaļi gadījumi, piemēram, par meiteni, kura 12 gados palika stāvoklī – šādi notikumi piesaista uzmanību tieši tāpēc, ka ir īpaši satricinoši. Taču “Centrā MARTA” darbs ar seksuālās vardarbības sekām ir ikdiena – mēs regulāri sastopamies ar gadījumiem, kur meitenes tiek seksuāli izmantotas un sievietes izvarotas. Ir svarīgi saprast, ka mēs nerunājam par atsevišķiem “šokējošiem gadījumiem”, bet par sistemātisku problēmu, kur vardarbība bieži paliek neredzama un atbalsta sistēma nereti reaģē tikai tad, kad situācija jau ir kļuvusi kritiska.”

Vienādu palīdzību visiem

Madara Lapsa uzskata, ka ļoti svarīgs ir psihosociālais atbalsts, taču šobrīd šis pakalpojums netiek vienoti finansēts visā valstī. “Rīgā ir labs piemērs, kur Sociālais dienests pērk speciālistu nodrošināto atbalsta grupu pakalpojumu. Tas nav lēts, taču dod būtisku ieguldījumu cilvēku atlabšanā. Citviet, tostarp Liepājā, šo atbalstu nodrošinām galvenokārt ar projektu un ziedotāju palīdzību, kas nozīmē, ka pakalpojuma pieejamība ir atkarīga no papildu resursiem, nevis cilvēka vajadzības. Rezultātā palīdzības iespējas atšķiras pa reģioniem – un tā jau ir sistēmiska problēma.

Pēdējās atbalsta grupas nodarbības pie mums bija pirms diviem gadiem. Esam strādājuši arī ar mākslas, mūzikas, deju un meža terapijas pieejām, ko īstenojām projektu ietvaros. Atbalsta sistēmai ir jābūt elastīgai, daudzveidīgai un pielāgotai cilvēka vajadzībām,” uzsver speciāliste. “Mēs mēdzam arī identificēt cilvēktirdzniecības upurus. Pamatā šos gadījumus nododam tālāk Rīgas “MARTAS” organizācijas speciālistu pārziņā. Mēdz būt arī tā, ka mūsu speciālisti turpina strādāt, ja cilvēks dzīvo Liepājā, bet vienalga virsvadību uzņemas galvaspilsētas kolēģi. Cilvēktirdzniecība aizsākas dažādi – it kā vervē darbā, notiek seksuālā ekspluatācija, fiktīvās laulības. Tomēr, salīdzinot ar vardarbību, cilvēktirdzniecība tiek identificēta retāk. Tas, visticamāk, ir saistīts ar atpazīšanas trūkumu un to, ka cilvēki bieži nezina, kur vērsties pēc palīdzības.”

Vajag reālus darbus

“Mums ir sadarbība ar domes Vides, veselības un sabiedrības līdzdalības daļu, kuri ir galvenie atbildīgie par nevalstiskajām organizācijām. Mēs neesam vienkārša organizācija, bet ar savu, patstāvīgu skatījumu. Taču šobrīd nejūtam pietiekamu pašvaldības iesaisti un mūsu darba novērtējumu. Sadarbība vairāk balstās uz formālu ietvaru, un būtu ļoti nepieciešams spēcīgāks, mērķtiecīgāks iesaistes un partnerības līmenis vardarbības prevencijā un cietušo atbalstā,” teic Madara Lapsa.

Pašlaik “Centra MARTA” Liepājas filiāles vadībā Liepājā top arī Starpinstitucionālās sadarbības plāns vardarbības ģimenē un partneru starpā novēršanai (2026–2030), kura izstrādē iesaistīti gan valsts, gan pašvaldības, gan nevalstisko organizāciju partneri. Tas ir būtisks solis pretī koordinētākai rīcībai, taču jebkurš plāns pats par sevi vēl nemaina realitāti. “Ja nebūs skaidras politiskās nostājas, ka vardarbības mazināšana un novēršana ir pašvaldības prioritāte, šis dokuments riskē palikt tikai uz papīra. Plāni strādā tikai tad, ja tiem seko līderība, budžets un reāla atbildība,” uzsver “MARTAS” Liepājas filiāles vadītāja. “No valsts vajadzētu, lai šis pakalpojums būtu godīgi finansēts. Mēs varam labi darīt savu darbu un to arī darām. Taču šobrīd liela daļa atbildības ir uz mūsu pleciem un balstās uz ziedojumiem. Valstij pilnībā būtu jāuzņemas atbildība par vardarbībā cietušo atbalsta sistēmu – ar skaidru finansējumu, kvalitātes standartiem un konkurētspējīgu atalgojumu speciālistiem. Mums ir labi speciālisti, bet samaksa nav atbilstoša.

Institūcijas lielākoties darbojas normatīvā regulējuma ietvaros, taču atbalsta sistēma nav pietiekami pielāgota cilvēkam krīzes situācijā. Kaut vai aizejot no ekonomiskās vardarbības, kur partneris ir visu nodrošinājis, bet sievietei nav savu ienākumu. Ja sievietei ir vairāki bērni, pēc aiziešanas nereti nav iespējams nodrošināt katram atsevišķu dzīves telpu, un sievietes saskaras ar bailēm zaudēt aizgādības tiesības. Rezultātā cilvēks nonāk izvēles priekšā starp palikšanu vardarbīgās attiecībās vai aiziešanu ar augstu sociālās nedrošības risku. Sistēma bieži neņem vērā vardarbības dinamiku un cietušo reālās iespējas. Piemēram, arī ja sievietei ir piemērota pagaidu aizsardzība pret vardarbību, tā ne vienmēr automātiski attiecas uz bērniem, un ar bērniem ir vissmagāk, jo viņi cieš no vardarbības gan tad, kad vardarbība tiek vērsta pret viņiem, gan tad, ja viņi ir tuvo cilvēku vardarbības liecinieki. Ja bērnam ir vajadzīga palīdzība, vispirms vecākam tā jāpieprasa. Mazs bērns pats nevar nākt pie mums, bet 15 gadus vecs gan drīkst. Mums Liepājas izglītības iestādēs ir ļoti labs atbalsts, viņi mūs informē par šādiem gadījumiem un, protams, arī rīkojas.”

Tas garais ceļš gar jūru

Madara brīvajā laikā ir sākusi doties nepavisam ne fiziski vieglos pārgājienos gar jūru. Kāds tam mērķis?

“Manam jūras gājienam ir seši posmi sešu mēnešu laikā – mērķis ir noiet visu Latvijas jūras piekrasti. Tas ir apzināts fizisks izaicinājums, kurā katrs kilometrs ir jāiznes ar ķermeni – aukstumā, vējā, nogurumā. Pirmais posms jau noslēdzās. Ar iniciatīvu “#EsEjuJūru” es aicinu cilvēkus iesaistīties – iet simboliski līdzi, pievienoties kādā posmā, sekot līdzi sociālajos tīklos, dalīties un būt solidāriem. Tas nav tikai mans gājiens – tā ir kopīga kustība par redzamību un atbalstu sievietēm, kurām nākas pamest vardarbīgas attiecības. Arī sieviete no vardarbīgām attiecībām cenšas aiziet sešas līdz astoņas reizes, līdz galarezultātā tomēr nolemj aiziet pavisam,” stāsta Madara. “Daudzās situācijās cilvēki nesaprot, kāpēc sievietes neiet projām. Tas ir bīstami, jo, kad sieviete vēl ir kopā ar vardarbības veicēju, pastāv iluzors komforts – viņa zina, ko piedzīvos. Tā ir ļoti slikta situācija, bet tā ir zināma. Aiziešana nozīmē nezināmo. Statistika rāda, ka ap 70% sieviešu, kuras tiek nogalinātas, iet bojā pēc attiecību pamešanas, kad vardarbības veicējs zaudē kontroli. Patiesībā tieši aiziešanas brīdī sieviete bieži ir visneaizsargātākā. Otrkārt – es ļoti apzināti redzu par savu personīgo misiju iedvesmot sievietes saprast, ka ir iespējams dzīvot citādāk un ka aiziešana no vardarbīgām attiecībām ir iespējama. Arī mans jūras gājiens ir daļa no tā – rādīt ar savu piemēru, ka pārmaiņas sākas ar soli, pat ja tas ir grūts. Vardarbības situācijā nav un nevar būt upura vainas vai atbildības – atbildība vienmēr ir vardarbības veicējam. Tāpēc cilvēkam nav jāpierāda piedzīvotais un nav jāattaisnojas par to, ka viņš meklē palīdzību. Mūsu pamatprincips ir vienkāršs – labāk palīdzēt desmit reižu lieki nekā vienreiz nenoticēt cilvēkam, kuram patiesi vajadzīgs atbalsts. Neklusējiet, ja redzat vardarbību. Vienmēr var piezvanīt mums, pajautāt, ko darīt, vai palīdzēt cilvēkam atrast ceļu uz atbalstu.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Katra trešā sieviete un katrs piektais vīrietis... vardarbība Latvijas ģimenēs joprojām ir nomācoša problēma” saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.

LOK prezidents Aldons Vrubļevskis ieskicē sportistu nākotni pēc olimpisko spēļu pārcelšanas