Monika patiesi priecājās, ka panākusi – visi bērni varēs mācīties vienuviet, Gaismas internātpamatskolā. Kas zina, ja Monika nebūtu kļuvusi atpazīstama pēc dalības realitātes šovā "Caur ērkšķiem uz...", kurā viņa uzvarēja, varbūt to arī neizdotos izdarīt. Skaudro realitāti paspilgtina vēl divi sabiedrībai ne visai pieņemami fakti – Monika ir lesbiete un savu laiku bijusi atkarīga no alkohola un narkotikām.

Lūk, esam ieradušies Ventspilī, lai satiktos ar Moniku. Kāpņu telpa deviņstāvu mājā, kurā pašvaldība Monikai piešķīrusi dzīvokli, izskatās tikko krāsota un vēl svaigi izmazgāta. Kāpjam augšā, zvanām pie durvīm, tiekam sagaidīti ar smaidu. Monikā nemanu ne nedrošību, ne apjukumu, kāds bieži vien vērojams cilvēkiem, kuriem pirmo reizi ir darīšana ar presi vai televīziju. “Šova pieredze!” nodomāju. Pēc apsveicināšanās vienojamies runāties virtuvē, jo vienā istabā ieslēpusies tobrīd apslimusī vecākā meita un, kā pamanu, arī kāda jauna sieviete.

Otra istaba, cik noprotu, ir pārējo bērnu valstība, kurā valdošajā kārtībā orientējas tikai viņi. “Kafiju dzersi?” jautā Monika. “Pateicos, dzeršu!” atsaku un kāru aci uzlūkoju bļodiņu ar saceptajām pankūkām... Monika paņem tējkannu, lūkojas pēc kafijas, un šajā brīdī sajūtu – kaut kāds aizsardzībai vienmēr gatavs saspringums sievietē tomēr jaušams. Tāpēc sarunu sākam viegli, atbilstoši brokastlaikam.

Neko nenožēloju. Man ir bērni no vīrieša

   – Pirmais bērns tev piedzima agri – jau astoņpadsmit gados.
   – Kāds tur agri?! Normāls vecums, lai dzemdētu bērnu! Vismaz neviens nedomā, ka uz skolu atnākusi vecmāmiņa. Nesmejies, par gadus desmit vecākām mammām esmu dzirdējusi tā sakām.
   – Esi ventspilniece?
   – Nē, no Dundagas. Pēc pamatskolas mācījos Laidzes profesionālajā vidusskolā par pavāru konditoru. Profesija vērtīga, pavāri vienmēr būs vajadzīgi, tikai ar diplomu vien garšīgu ēdienu nepagatavosi, tam vajadzīga pieredze. Sešus gadus nostrādāju picērijā, tad aizgāju. Slodze bija pārāk liela, mēnesī jānostrādā 350 stundu. Es jau baigi labais cilvēks, ja kāds prasīja, "izručīju" – nostrādāju maiņu vēl viņa vietā.

   – Kā nonāci šovā "Caur ērkšķiem uz..."?
   – Vispirms tiku aicināta piedalīties citā šovā, kurā mana loma būtu Latvijā aktualizēt jautājumu par divu sieviešu kopdzīvi, bet tam nepiekritu. Ieminējos, ka ērkšķos, lai arī pirmās sezonas raidījumus redzējusi nebiju, tikai ideju uztvērusi, gan labprāt piedalītos… Man šķita, šajā šovā es varētu gūt pieredzi, kas pēc tam dotu iespēju kaut ko dzīvē mainīt. Tad satikos ar producenti, parunājām, un… es jau biju šovā!
   – Kā viņa tevi atrada?
   – Feisbukā. Tur taču, ja vajag, var uziet visu ko! Sieviešu, kas gatavas atklāt savu no tradicionālās atšķirīgo seksuālo orientāciju, Latvijā nav daudz, un kur tad citur viņas apmainīsies ar informāciju, ja ne internetā! (Monika pasmejas, un arī es pasmaidu, sakot, ka viņas balss tembrs ir pa vidu starp sievišķu un vīrišķu, un apsveicu ar uzdrošināšanos par savu orientāciju runāt atklāti. )

   – Daudzi vēl tam nav gatavi…
   – …jo sabiedrība tak atklātībai nav gatava! Noriet katru atšķirīgo – tam gan! Vienmēr. Kaut nakts vidū. Bet nu jau arvien vairāk cilvēku lien laukā no slēptuvēm. Galvenais – lai uzdrošinātos to darīt, ir pašiem sevi jāpieņem. Domā, tas ir viegli? Nē!
   – Kurā mirklī saprati, ka tev patīk sievietes, nevis vīrieši? Tev taču ir četri bērni!
   – Skolas laikā. Bet pirmās attiecības ar sievieti izveidojās, kad biju jau precējusies, piedzimuši abi vecākie bērni. Nu, nevarēju es nevienam atklāt patiesību! Vīrs, bērni, ko teiks apkārtējie cilvēki… Dundaga taču ir tik maza! Vīrs neko nenojauta, no viņa to laikam slēpu visilgāk.

   – Atvaino, bet es nesaprotu… Kā var būt intīmas attiecības ar vīrieti, ja interesē sievietes! Tas taču ir vēl trakāk, nekā gulēt ar nemīlamu partneri.
   – Tā bija. Mierināju sevi ar domu, ka gan jau pieradīšu. Bet tas nebija viegli... Tomēr – kas cits man atlika? Ja reiz ir ģimene, bērni, tad jādzīvo kopā, jāpilda sievas pienākums, jo tā dzīvē iekārtots, pieņemts.
   – Un tā tu cīnījies ar savu fizisko nepatiku pret vīrieti.
   – Jā. Divpadsmit gadus. Izņemot pašā attiecību sākumā, kad vēl tiešām loloju ilūzija, ka viss varētu sagriezties, apgriezties; ka kļūšu tāda pati kā citas sievietes, gūšu baudu no seksa ar vīrieti... Vienīgais labums, ka vīrs bija atkarīgs no visādu spēļu spēlēšanas, nepārtraukti sēdēja datorā. Kad naktī iekrita gultā, tad arī pa miegam kaut kas notika... Man bija vienalga.

   – Tikai pēc tā kaut kā radās bērni...
   – Kā redzi! Bet es to nenožēloju. Man ir dabīgā ceļā no vīrieša ieņemti bērni, un viņi ir labākais, kas ar mani noticis. Man ir, par ko rūpēties. Un tas ir ļoti svarīgi, jo uztur mani pie atbildības.
   – Kur tikies ar savu pirmo draudzeni?
   – Mājās. Viņa bija (nosmej) tā kā bērnu auklīte. Kā tas iespējams? Savā datora apsēstībā vīrs neredzēja neko, kas notiek apkārt. Pat uz bērnudārzu pēc bērniem aizmirsa aiziet.
   – Dzīvoji dubultu dzīvi.
   – Jā. Līdz viņai tas sāka piegriezties – arī viņai bija vīrs.

– Auklītei arī savi bērni bija?
   – Viens. Bet atņemts. Tikai vairāk neko neprasi, negribu par viņu runāt. Viņa sēž cietumā.
   – Ko dara tavs bijušais vīrs?
   – Dzīvo tepat Ventspilī, bet bērnus reti kad apciemo.

   – Visi ventspilnieki tagad zina, ka esi lesbiete. Kāda ir reakcija?
   – Diezgan pozitīva, kas man pašai ir patīkams pārsteigums. Pat gados vecāki cilvēki neizrāda nekādu sašutumu, tantiņa autobusā paskatās un saka: “Meitenīt, es tevi kaut kur redzēju... Lai tev viss labi!” Ļoti daudzi, un ne tikai lesbietes un geji, raksta feisbukā – apsveic ar uzdrošināšanos, jautā par dzejoļu grāmatu. (Neilgi pirms Ziemassvētkiem izdevniecība "Iedvesmas grāmata" izdeva Monikas dzejoļu krājumu "Mīlestība vai atkarība".)
   – Starp taviem atbalstītājiem ir arī tādi, kas visu mūžu nodzīvojuši, sakostiem zobiem pildīdami savu sievas vai vīra pienākumu?
   – Pieļauju, ka tā arī ir. Gribēja būt laimīgi, bet nevarēja... Mani daudzi īpaši slavējuši par to, ka esmu uzdrošinājusies atklāt sevi, neraugoties uz to, ka man ir četri bērni. Un tagad tiešām esmu laimīga, ka man vairs ne no viena nav jāslēpjas, jātēlo tas, kas neesmu. (Monika sarunā par sevi brīžiem runā vīriešu dzimtē, brīžiem sieviešu. Izlemju tam nepievērst uzmanību – lai izsakās, kā jūt.) Līdz ar to varu dzīvot savu dzīvi – tā, kā pati to gribu. Pretējā gadījumā neviens nevar būt laimīgs.

Dundagā sauca par balto čigānu

   – Kā uz visu notiekošo reaģēja tavi vecāki? Kādā ģimenē uzaugi – juti atbalstu?
   – Smags stāsts. Ja ar tēvu, lai gan viņš bija pamatīgs alkoholiķis, bērnībā vēl šad tad runāju, tad ar mammu pirmo reizi dažus vārdus pārmiju divdesmit gadu vecumā. Viņa beidza dzert, kad es piedzimu, bet, kas viņas galvā notika pēc tam, nezinu. Šīberis ciet, un viss! Man jau no piecu sešu gadu vecuma visu laiku bija nonstopā jāstrādā – dārzs, lopi. Māte gulēja gultā un nedarīja neko, tikai bļaut uz mani mācēja un sist. Būtībā es par visu rūpējos, pabaroju ģimeni. Kurš cits tad to būtu darījis!
   – Brāļu un māsu tev nav?
   – Māsa, bet viņa dzīvoja pie vecāsmammas.

   – Tu esi sev jautājusi, kāpēc mamma bija tāda?
   – Viņa mani nemīlēja. Arī māsu ne, visticamāk. Ar vecomammu par mammu netiku runājusi. Viņa bija krieviete, es krieviski nesaprotu. Līdz ar to augu liela vienpate, dzīvoju savā pasaulē. Arī draugu man nebija – es taču nācu no viszemākajām aprindām!
   – Bet jāpaēd bija, arī jāapģērbjas. Kas par to rūpējās?
   – Es gatavoju, es pelnīju. Laukos vienmēr kādam palīgu vajadzēja, ogu laikā ar tēvu katru dienu gājām ogās. Dundagā mani pat sauca par balto čigānu. Tēvs savu nopelnīto naudu nodzēra, es par to, ko mamma neatņēma, kaut ko sapirku mājai un sev vajadzīgo. Ar vienu apģērbu staigāju gadiem ilgi. Kamēr noplīsa.

   – Tagad saprotu, kāpēc tik agri izskrēji pie vīra.
   – Draudzējāmies jau dažus gadus. Apprecējāmies tāpēc, ka paliku stāvoklī.
   – Ikdienā tu izvēlies nēsāt sievišķīgu vai vīrišķīgu apģērbu?
   – Mājās tam nepievēršu uzmanību, bet, ejot sabiedrībā, piedomāju, jā, un izvēlos pēc iespējas sievišķīgāku tērpu. Tā es jūtos labāk – esmu taču sieviete, tikai vīrišķās enerģijas manī vairāk.
   – Tev divi bērniņi piedzima ar veselības problēmām. Kāpēc dzemdēji vēl divus? Zinu, skarbs jautājums, bet nevaru to neuzdot.
   – Viss labi. Sākumā nekas neliecināja, ka kādam no bērniem būtu veselības problēmas. Tās konstatēja visiem uzreiz. Puikam sākās ģīboņi. Aizvedām pārbaudīt uz Rīgu, bērnu slimnīcu, un tad arī atklājās, ka viņam ir epilepsija, attīstības aizture. Līdz ar to skolā ir problēmas. Turklāt viņš ir ļoti agresīvs. Arī vecākajai meitai ir attīstības aizture, slēptā šizofrēnija, tāda pati agresivitāte – viņa jūtas priecīga, izdarījusi otram pāri, redzot, ka otram sāp. Savos piecpadsmit gados joprojām spēlējas ar mazu bērnu mantiņām.

   – To tiešām nevarēja noteikt ātrāk?
   – Ko lai saku… Es jau nebiju baigi izglītota šādos jautājumos. Ļoti iespējams, kaut ko nepamanīju vai nepievērsu pienācīgu uzmanību. Ka meita nesaprot neko no tā, kas viņai savā vecumā būtu jāsaprot, uzzinājām tikai pirmsskolas mācību iestādē. Pēc tam viņu aizvedu pie psihoterapeita, tad pamazām arī atklājās visas citas problēmas. Gandrīz visu pagājušo gadu viņa pavadīja slimnīcās. Ar abiem vecākajiem bērniem ir vislielākās problēmas. Vēlāk abi ar vīru izgājām visādas veselības pārbaudes, mums viss bija kārtībā, taču atklājās, ka vīra dzimtā bijušas līdzīgas problēmas. Par saviem senčiem neko nezinu, bet, ņemot vērā mammas uzvedību, nemaz nebrīnītos, ja atklātos kas līdzīgs...

Ar jaunākajiem bērniem raižu mazāk, tikai visādi niķi, mazākā vispār palaidusies. Laikam pārāk daudz atļauju. Viņai jau no dzimšanas ir labās rokas parēze, sākumā rociņa praktiski nekustējās. Cēlonis? Dzemdību trauma. Bērns bija liels, bet ārsti izlēma ķeizaru netaisīt – ja es trīs jau esot piedzemdējusi, varēšot arī ceturto. Jā, es izspiedu 5,2 kilogramus smago mazuli. Tikai ne man tas bija viegli, ne bērnam – rokas nervs tika nospiests. Pēc tam varēju tiesāties, mani pat mudināja to darīt, bet atteicos. Neredzēju tam nekādu jēgu.
   – Tā arī neatbildēji – ja būtu zinājusi, ka abiem vecākajiem bērniem ir tik nopietnas veselības problēmas, riskētu dzemdēt vēl divus?
   – Domāju, ne. Bet nekas cits man neliktu šaubīties, dzemdēt vai taisīt abortu. Ja var pabarot divus, tad arī trešo un ceturto var.

Man pirmo reizi ir cilvēks, kuram es rūpu

   – Kādas ir tavas attiecības ar māsu?
   – Līdz šovam nebija nekādu attiecību. Pēc tam saņēmu drosmi, aizvedu viņai grāmatu, parunājāmies. Tagad uzturam normālas attiecības, viņa dzīvo tepat Ventspilī. Tikai ir pilnīgs pretstats man, nekad nav lietojusi ne alkoholu, ne narkotikas, ne smēķējusi.
   – Kad tu to visu pamēģināji?
   – Neatceros. Niekojoties jau skolas laikā. Narkotikas, kad sagāju kopā ar vienu meiteni; pavilkos viņai līdzi. Alkoholu pirms tam – kādu gadu. Kā tuvojās darbadienas beigas, tā sāku dzert. Un tā gandrīz katru dienu, diezgan pamatīgi. Tajā gadā visu atstāju novārtā... Viss bija piegriezies, nesaskatīju dzīvei nekādu jēgu. Viena pati ņēmos un pēros, bet cik tad var! Ar vīru vēl dzīvojām kopā, tikai viņš nebija nekāds atbalsts, drīzāk otrādi. Tomēr es laikus attapos, ka jābeidz dzert, izgāju Minesotas programmu un, kamēr nesatiku to meiteni, dzīvoju skaidru prātu. Tad sekoja divus gadus ilgs amfetamīna periods. Protams, no narkotiku atkarības atbrīvoties ir grūtāk nekā no alkohola, tomēr man tas izdevās. Tagad esmu no visa brīva!

   – Arī no attiecībām? Tev šobrīd ir cilvēks, kuru mīli?
   – Jā! (Monikas sejā atplaukst gaišs, mazliet sakautrējies smaids. Tādu gribēdams nenoslēpsi. Tad, sazvērnieciski uz mani paskatījusies un ar acīm norādīdama uz istabas pusi, liek saprast, ka par šo tēmu jārunā klusiņām. Mēs sarunu turpinām čukstus.)
   – Kas par lietu?
– Kopā ar meitu istabā ir tā pati amfetamīna meitene. Es viņu mīlēju, biju kā apmāta... Bet vairāk uz galvas sev kāpt neļaušu, gana daudz esmu ļāvusi sevi bradāt. Tikai viņa joprojām domā, ka mēs esam kopā un būsim. Kāpēc pieļauju, ka viņa nāk pie mums? Palīdz pieskatīt bērnus. Kārtējā aukle? Nē, starp mums viss ir beidzies. Es vairs negribu dzīvot tā, kā iepriekš. Viņa turpina lietot, bet man vajag cilvēku, kas nevis grūž purvā, bet palīdz no tā izrāpties. Sieviete, ar kuru tagad veidoju attiecības, tāda ir. Viņa mani koriģē, kas jādara, kas ne. Ja jūtos slikti, viņa sapurina, uzmundrina. Pagaidām tikai no attāluma, bet sajūta tāpat forša – tātad es viņai rūpu. Man pirmo reizi ir tāds cilvēks! Pilnīgs pretstats visām manām iepriekšējām attiecībām – te jūtas ir abpusējas. Kur iepazināmies? Viņa mani bija pamanījusi, skatoties šovu.
– Kas jums traucē būt kopā?
– Gribas jau to mirkli pietuvināt, bet tad viena otru atvēsinām, sakot – pacietību, visam savs laiks! Līdz tam vēl daudz kas jāsakārto, jāatrisina, jāapdomā, vispirms jāparūpējas par bērniem. Arī viņai ir bērns ar īpašām vajadzībām, tāpēc vēl jo labāk abas saprotam, ka notikumus nevajag steidzināt. Tomēr, lai gan esam pazīstamas pavisam neilgu laiku, ir sajūta, ka viena otru zinām jau mūžību. Tas ir fantastiski!

Atkarības vairs nav mans lauciņš

   – Ir cilvēki, kas aiziet neceļus, arī augot labās, pārticīgās ģimenēs. Ir cilvēki, kas izsitušies no nabadzīgām un nelabvēlīgām ģimenēm. Kas, tavuprāt, nosaka iznākumu?
   – Jā, arī nabadzīgi vecāki var būt virzītājspēks, bet manējie noteikti tādi nebija. Labi, ka vēl šāds rezultāts, ka vispār vēl esmu. Un, ja tiktāl tikts, kad jau līdz zināmam līmenim esi sevi uzstutējis un gribi vēl kaut ko panākt, tad nākamais – lielākais un svarīgākais – uzdevums ir strādāt pašam ar sevi. Kaut maziem solīšiem, bet jāvirzās uz priekšu. Jā, gadās paklupt, brīžiem nolaižas rokas, bet nedrīkst atšļukt atpakaļ, jāturpina kārpīties. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka neviens uz paplātes neko nepienes.
   – Kāda tava vīzija par virzību uz priekšu, kur biznesa plāns?
   – Biznesa plāns! Tas nav mans, mani tas nesaista. Katram Dievs iedevis savu, un man tā ir dzejas rakstīšana. Pirmā grāmata jau izdota, turpināšu rakstīt. Bez miljoniem iztikšu. Man ir ģimene, un ar to pietiek.

– Paga, paga, bet ģimene ir jāuztur. Ņemot vērā pašas pieredzi, ļoti labi zini, cik svarīgi ir bērnus pabarot, apģērbt. Vai tad tev negribas arī pabāzt degunu ārpus Ventspils, kaut kur aizbraukt, redzēt pasauli?
   – Protams, man daudz ko gribas, bet es uz to neieciklējos. Varbūt esmu pārāk pieticīga, naiva, bet domāju, ka ar savu grāmatu daudz ko varu dot cilvēkiem, likt domāt – lai cik grūti, tomēr izeju var atrast. Tikai jāsaņemas. Man patīk palīdzēt cilvēkiem; iespējams, tas ir mans galvenais uzdevums.
   – Varbūt tev jāinteresējas par iespējām strādāt sociālo darbu?
   – Gaismu internātpamatskola man piedāvā aprūpētājas darbu. Un mani priecē šī doma, ka varēšu palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Turklāt būšu līdzās saviem bērniem, būs iespēja sekot viņiem ikdienā, zināt, kā noris ārstniecības process. Viss izdosies, es taču esmu Vērša gadā dzimusi Lauva!
   – Kas ir grūtāk – tikt galā ar bērnības traumām vai atkarībām?
   – Ar bērnības pārdzīvojumiem. Pavisam noteikti. To nevar izdzēst. Lai kā gribētos, no baltas lapas dzīvi rakstīt nesāksi.
Un zini, ko domāju? Ja es bērnībā un padsmitnieces gados nebūtu iejūgta darbos, ja būtu varējusi patriekt, paballēties ar vienaudžiem, es vēlāk tā nenorautos. Es centos atgūt nokavēto, jo ikvienam cilvēkam ir jāiztrakojas. (Monika sarkastiski pasmīn pati par sevi.) Tikai pusgads būs, kā nelietoju narkotikas.

   – Būtībā tevi izglāba dalība šovā.
   – Jā. Laimīga sakritība, mana veiksme! Jau šova sākumā novērtēju situāciju. Vēroju citas meitenes, klausījos savstarpējā komunikācijā, kur lielu daļu aizņēma strīdi, un tas deva iespēju paskatīties uz sevi no malas. Labi sapratu, ka pirms tam sadzīvē biju riktīga psihopāte, jo visu sadzīves smagumu sevī paturēt vienkārši nav iespējams. Bet manī bija liela vēlme sevi mainīt. Dzīve šovā to deva, tur tam bija ideāli apstākļi. Kontrolēju sevi, izvairījos no vārdiskiem konfliktiem ar meitenēm, lai gan tajā pašā laikā mierīgi varēju izlauzt durvis.

   – Tagad ar meitenēm kontaktus uzturi?
   – Faktiski ne ar vienu. Zinu, kas ir atkritušas atpakaļ atkarībās, kas ne. To vienkārši jūtu. Bet atkarības vairs nav mans lauciņš, galīgi neinteresē apreibinātu prātu uzskati, viedoklis.
   – Kāda bija sajūta, kad šova pirmajā dienā iegāji lepnā privātmājā, kurā pavadījāt visu filmēšanas laiku?
   – Protams, ka nodomāju – vau, es arī tādu gribētu! Kaut mazāku, bez akcenta uz visādām ērtībām, bet – savu.

Jā, es esmu stipra un spēcīga!

   – Ja cilvēks kaut ko nemitīgi dara pret sevi, savu gribu, neieklausās vai nesaredz brīdinājumus, viņš tiekot Dieva apstādināts. Tie var būt pārbaudījumi, paša vai bērnu slimības… Esi par to domājusi?
   – Esmu domājusi. Ne velti saka – Dievs nav mazais bērns, Viņš zina, ko dara. Protams, ikviens, kurš atrodas man līdzīgā situācijā, ir jautājis – par ko man tas? Bet tajā pašā laikā jāpašķetina pagātne – ko pats ne tā esi darījis. To jau esmu pāršķetinājusies, bet atbildi vēl neesmu atradusi. Es taču biju viena, strādāju viena, cīnījos viena… Ko citu varēju darīt, šādā ģimenē un situācijā tas bija nolikts. Citi bērni spēlējās ar mantiņām, es tādas nepazinu. Komunikācijas nekādas, tikai dzejoļi. Dažkārt, atceros, pa kluso, lai mamma neredzētu un es nedabūtu trūkties, paspēlējos ar vienkāršām sadzīviskām lietām. Un, jā, kā man nepatika darīt sieviešu darbus – ravēt, slaucīt, mazgāt. Daudz labprātāk skaldīju malku, vedu sienu. Kad tēvs "uzkāpa uz korķa", pati visu arī izdarīju.

   – Esi raudājusi no izmisuma, sevi žēlodama?
   – Ļoti daudz. Arī pašnāvību vairākkārt esmu mēģinājusi darīt – dzērusi tabletes, gājusi uz mežu kārties. Bija apnicis dzīvot. Tomēr kaut kas vienmēr pasargāja. Pēc tablešu sadzeršanās nonācu slimnīcā, mežā nobijos, pašai sevis žēl palika. Pagātne joprojām nāk līdzi, joprojām ir ļoti grūti to visu sagremot... (Nemanot, klusi virtuvē ienāk Monikas meita un tramīgi jautā, kad būs jāiet uz poliklīniku. Izrādās, viņai ir bronhīts. Monika pieceļas no krēsla, atturīgi, kā garāmejot meitu samīļo, iedod zāles. Tad nosaka, ka vēl brīdi jāpagaida, un iestumj atpakaļ istabā – lai vēl paguļot.) Divas naktis klepus mocīja, nevarēja aizmigt, bet pie ģimenes ārsta iet baidās – domā, ka atkal būs jābrauc uz slimnīcu.
   – Ko tu no pagātnē notikušā sev pārmet visvairāk?
   – Ka tik vēlu atzinu, ka man patīk meitenes. Tad es nebūtu tik ļoti mocījusies. Un vēl esmu sapratusi, ka ir jāiemācās pateikt nē. Visās attiecībās, kas man bijušas, otrajām pusēm centos palīdzēt, izdabāt, bet tagad domāšu par sevi – lai arī es tajās justos labi. Protams, gribas vienu vienīgo, bet, ja manīšu, ka mani atkal sāk izmantot, tad labāk šķiršos. Kam man sevi mocīt! Arī bērniem tas galīgi nav vajadzīgs.
   – Un par ko vari sevi vari uzslavēt?
   – Ka laikam esmu diezgan spēcīgs cilvēks – jau esmu pieņēmusi svarīgus lēmumus, tos arī cenšos pildīt. Jā, es esmu stiprs un spēcīgs! (Uzvaroši, apņēmīgi smaida.) Daudzi brīnās, kā ar visu tieku galā: četri bērni, vēl pašas problēmas. Bet es tieku galā, es varu. Ir taču cilvēki, kuru dēļ vērts dzīvot, arī es pati, un man pat nav neviena sirma mata! Nu, arī jau dzeja aizgāja…

   – Lai kāda būtu dzīve, ir jāsaglabā ticība brīnumam.
   – Es tam ticu. Melnajai svītrai vienmēr seko baltā, tikai vajag to sev iekalt galvā, visu laiku atgādināt – viss būs labi! Ja šoreiz vēl nesanāca, arī nekas – nākamreiz sanāks. Zinu, ka daudzus ļoti interesē, vai meitenes pēc šova tiešām mainījušās. Vai nav norāvušās? Bet man nav svarīgi, ko domā citi. Man galvenais ir pierādīt sev, ka esmu tik stipra, lai no iesāktajām pārmaiņām neatkāptos. Jā, tas notiek diezgan lēni, bet es virzos uz priekšu. Un domāju – labāk lēni, bet stabili, nevis kaut ko sasteigt un tad ar blīkšķi atsēsties vecajā vietā.
   – Savas dzejoļu grāmatas "Mīlestība vai atkarība" ievadā raksti: “Ar šo grāmatu vēlos sev atgādināt, ka pienācis laiks aizvērt pagātnes durvis un sākt dzīvot šodienai un veidot jaunu nākotni.” Novēlu tev šo ticību nezaudēt.
   – Tā būs! Es zinu. Starp citu, tā bija manas pagātnes grāmata, tajā galvenokārt apdzejoju ne to laimīgāko mīlestību. Sāku to rakstīt 1998. gadā, tāvispār ir drūma! Pelēks pamosties, pelēki domā, pelēka diena... Otrā būs daudz, daudz pozitīvāka, uz nākotni vērsta. Tajā būs daudz gaišākas domas. Mana dzeja ir mana dienasgrāmata!

"Es izskatos pēc puiša ar bārdu" - 23 gadus veca studente stāsta par ņirgāšanos, ko pārcietusi ārienes dēļ