Pasaulē pieprasītā modele Luīze Salmgrieze šogad šokēja ar publisku atzīšanos par modeļu biznesa aizkulišu tumšo pusi – atklāja, ar kādiem paņēmieniem gadiem darījusi sev pāri, lai tikai uzturētu savu augumu industrijā pieprasīto parametru rāmjos.

Šis Luīzes intīmais vēstījums pasaulei pilnībā mainīja skaistules dzīvi – intervijā žurnālam Kas Jauns viņa paziņo, ka izlēmusi vairs neturpināt modeles karjeru, bet gan izglītot savas aroda māsas veselīga uztura jautājumos, lai mazinātu jaunās paaudzes veselības gandēšanu ar badošanos un regulāru uztura izvemšanu, kā to daudzu gadu garumā nezināšanas un atbalsta trūkuma dēļ darījusi pati.

Pēdējo gadu laikā dzimteni apciemo lielākoties vasarā. Kādi vēji tevi atpūtuši šeit rudens sezonā?

Nupat esmu izbaudījusi piecas brīnišķīgas nedēļas Latvijā, kur ierados kopā ar ģimeni – apciemot tuviniekus un draugus. Bijām Latvijā arī vasarā, mums te ļoti forši gāja, un izdomāju, ka jāatbrauc vēlreiz. Nākamgad priekšā saspringta darba sezona un nebūs laika garākām brīvdienām Latvijā. Latvijā rudenī nebiju bijusi ļoti, ļoti sen. Priecājos, ka man bija iespēja piedzīvot pasakaini skaisto gadalaiku nomaiņu.

Atbraucot uz Latviju no Ņujorkas trauksmainā ritma, droši vien piedzīvo gandrīz vai meditāciju?

Jā, te ir īstākā meditācija! Un tik daudz svaiga gaisa! Vasarā, kad biju te atbraukusi, sapratu, ka man gribas Stellai (Luīzes trīsgadīgā meita – KJ) dot šo Latvijas pieredzi, svaigo gaisu, Latvijas maizi, manas mammas zupu. Latviete ir mana tautība un mana identitāte. Kad apprecējos, neatteicos no sava uzvārda, bet gan pieliku tam klāt vīra uzvārdu. Un arī manai meitai ir gan mans latviskais, gan tēva portugāļu uzvārds. Zinu, ka viņa būs pilnīgi citāds cilvēks nekā es, jo aug Ņujorkā, bet vēlos, lai viņai ir vismaz sajūtas un atmiņas par Latvijā pavadīto laiku. Mana vecmāmiņa ir ļoti veca, un katra tikšanās reize ir ļoti svarīga.

Kādas bērnam ir attiecības ar latviešu valodu?

Stella runā angliski, saprot latviski, bet portugāliski gan ļoti maz, jo ar tēvu, kurš strādā katru dienu no rīta līdz vakaram, ļoti maz laika pavada divatā. Es ar vīru sarunājos angliski, un, kad satiekamies visi, sanāk, ka bērns „dzīvo” angļu valodā. Portugāļu valoda ir tikai tad, kad, piemēram, sestdienā mamma aiziet uz jogas nodarbību.

Man ir prieks, ka latviski Stella jau prot pateikt kādus vārdus. Novērtēju, ka pēc katras ciemošanās reizes Latvijā viņas vārdu krājums jūtami palielinās. Kad meita vēl bija zīdainis, es ar viņu runāju tikai latviski. Bet visriņķī tomēr ir angļu valoda. Piemēram, pastaigājoties ar bērnu, satieku draudzeni, kopā aizejam uz kafijas veikalu. Un tad jau tās sarunas atkal pāriet uz angļu valodu – pasūti kafiju angliski, ar draudzeni runā angliski; televīzija ir angļu valodā... Viss. Tāpēc gribu viņu biežāk vest uz Latviju, lai bērns aug, zinot, ka latviešu valoda ir īsta, nevis kaut kāda izdomāta valoda un ka ir kāda reāla vieta pasaulē, kur cilvēki runā šajā valodā.

Kā tagad, kad jau trīs gadi aizskrējuši, jūties mammas lomā?

Tas, protams, aizvien ir ļoti izaicinoši, jo Stella man ir pirmais bērns. Dzīvojam Ņujorkā, mans vīrs ir portugālis, un mums nav tur tuvinieku, līdz ar to visas rūpes ir tikai uz mums pašiem. Manai mammai kopā esam piecas meitas (manai jaunākajai māsai ir tikai seši gadi), viņa nevar braukt uz Ameriku būt par omīti, jo pašai ir savas lietas.

Mana vīra mamma dzīvo Portugālē, un viņai ir jau pāri 70 gadiem. Vienīgi manas māsas regulāri brauc ciemos, bet esam paši kaut kā iemācījušies tikt galā, un ir tāda laba sajūta – mēs varam! Taču es no sirds izbaudīju šīs brīvdienas Latvijā, kur man ik reizi bija vismaz pieci varianti – visi grib Stellu paņemt, jo viņa tik reti ir šeit.

Vai ir kādi Latvijas gardumi, kas tavai trīsgadniecei īpaši garšo no te pieejamā?

Biezpiena sieriņi Kārums! Vislabāk viņai patīk tie ar citrona garšu.

Amerikā nav problēmu ar veselīgas pārtikas iegādes iespējām?

Manā izpratnē, ir Amerika un ir Ņujorka. Un Ņujorkā cilvēki ļoti rūpējas par savu veselību. Ir dažādi veikali, piemēram, Whole Foods, kur visi produkti ir īsti, nav ģenētiski modificēti, ir bez E vielām. Protams, šis veikals ir dārgāks, bet par kvalitatīvu pārtiku ir vērts maksāt. Un esmu pateicīga, ka varu atļauties iepirkties šāda līmeņa veikalā, kā arī priecājos, jo man ir iespēja Stellai dot drošu, veselīgu ēdienu.

Latvijā ēdiens, protams, ir kvalitatīvāks. Amerikā jāskatās uz katru marķējumu un uz pārtiku nedrīkst taupīt, jo tas atsauksies uz veselību. Amerikā pārāk daudz ir tādu „vienā dienā uzaudzētu cāļu”. Diemžēl.

Ņujorka, kā jau metropole, ir skaļa, ņirboša un ļoti ātra. Kā sadzīvo ar šo pilsētu?

Dzīvoju Bruklinā, otrpus tiltam, prom no visas lielās kustības. Māja, kurā dzīvojam, ir pašā ūdens krastā. No mūsu logiem paveras skats uz visu Manhatanu. Manhatanā gan ar bērnu būtu ļoti grūti dzīvot, piedevām mums ir arī suns. Taču tur, kur dzīvojam, ir mierīgāk, ir parks, upe, gar upi iet ceļš, pa kuru var doties pastaigās, ir bērnu rotaļlaukumi. Tur pārcēlos, pirms vēl sāku gaidīt Stellu, un uzreiz sajutu, ka tā vide man ir labvēlīga. Iepriekš man bija radies iespaids, ka Amerikā vispār nav iespējams būt mammai. Nevarēju iztēloties, kā es Ņujorkā starp tām visām automašīnām kaut kur vizināšos ar ratiņiem.

Rīgas modes nedēļā apmeklēji Amoralle modes skati. Pašai arī ir šā zīmola naktsveļa?

Nē! Ziniet, es guļu sava vīra T kreklā! Īstenībā esmu cilvēks pašpuika. Kas zina, varbūt kādreiz sakārosies arī skaista naktskrekla, bet droši vien tikai tad, kad būšu vecāka. Tikko esmu „izkāpusi no modelinga”, kur garus gadus esmu nemitīgi pucēta, skrullēta... Un tagad, kad esmu brīva no šā visa, absolūti negribas ne krāsoties, ne vilkt augstpapēžu apavus. Paskatīties patīk, bet pati labāk izvēlos justies ērti.

Ko nozīmē tevis tikko pieminētā frāze – „izkāpusi no modelinga”? Tas ir paziņojums par modeles karjeras beigšanu?

Tā sanāk. Nu jau meita paaugusies, un vīrs, būdams modeļu aģents, mani mudināja un drošināja: „Luīz, tu vēl esi tik jauna, ej un vēl kādu laiku dari to, kas tev sanāk.” Arī pati domāju – kāpēc gan ne? Aizgāju uz kādiem trim kastingiem, un tajos sapratu – modeles darbu vairs nevēlos darīt. Šo atskārsmi deva arī tas, kādas neviļus ieraudzīju pārējās uz kastingu sanākušās meitenes – skaistas, bet bēdīgas, drūmām sejām. Šīs sejas manī uzjundīja atmiņas, kad pati biju tā atlasēs sēdējusi. Droši vien arī izskatījusies un jutusies, iespējams, tikpat nožēlojami kā viņas.

Atnākot mājās, vīram atzinos: „Zini, man ir sajūta, ka šis ir noiets etaps un man ir kaut kāda jauna sūtība.” Man ir 27 gadi. No vienas puses – jā, esmu jauna. Tomēr esmu par vecu, lai vienkārši sēdētu un gaidītu, kad mani pasauks, paskatīsies un novērtēs. Un galu galā – strādāju jau kopš 14 gadu vecuma.

Pieredze ir mans kapitāls, tāpēc nesliecos modes industriju pamest. Tā ir gan mana izglītība, gan prasmes. Jā, par to, ka esi bijusi modele – piedalījusies skatēs un fotografējusies žurnālu vākiem –, nedod kaut kādu sertifikātu, bet man ir šī pieredze. Un tā ir jāliek lietā, darot ko labu un vērtīgu.

Kā noprotams – esi jau ceļā uz kādu konkrētu mērķi?

Mans plāns ir iegūt health coach jeb veselīga dzīvesstila trenera sertifikātu. Pašlaik Ņujorkā apgūstu uztura mācību vienā no pasaulē labākajām skolām – Institute for Integrative Nutrition. Ar šo sertifikātu vēlētos strādāt tieši ar modelēm. Kolīdz pēc pusgada būšu ieguvusi šo specializāciju, taisnā ceļā došos uz modeļu aģentūrām uzrunāt meitenes, kurām ir problēmas ar veselību, formu, ādu; esmu pārliecināta, ka ar savu pieredzi un zināšanām varēšu būt noderīga.

Šo projektu veidoju kopā ar draudzeni – savu kādreizējo aģenti. Jau tagad rīkojam pasākumus meitenēm, kurām ir aģentūras, un uz semināriem nāk dažādu industriju speciālisti un runā ar viņām. Savulaik man kā modelei pietrūka atbalsta un informācijas. Meitenes tomēr pārsvarā ir ļoti jaunas, bez pieredzes. Jauna meitene maz zina par uzturu, par kastingu, kā tas darbojas. Šādi pasākumi arī man kādreiz būtu bijuši ļoti vērtīgi.

Vai aģentūru bosi neuztver tevi kā pārgājušu pretējā frontē, kā apdraudējumu vai pat kaitēkli?

Domāju, nē. Arī mans vīrs ir modeļu aģents. Neviens man neko nepārmet, jo es jau nestāstu nepatiesību, nenosodu un nenomelnoju nevienu. Vairāk iestājos par progresu. Vēlos, lai cilvēki ieklausās, lai seko kāda rīcība, kas uzlabotu situāciju, nevis uz kādu rādu ar pirkstu. Manuprāt, modeļu industrijā ir ļoti daudz mīnusu, un ticu, ka šos mīnusus ir iespējams izskaust. Lai „nesačakarētu” cilvēku dzīves.

Aģenti jau nav meiteņu pozīcijā, viņi arī līdz galam nesaprot, kam mēs, modeles, ejam cauri. Tāpēc ir vērtīgi, lai par to runā cilvēki ar pieredzi! Ja neviens nerunās, vairosies sāpes un problēmas, jo meitenes pašas kautrējas stāstīt par šādām lietām. Negrib izrādīt vājumu. Es arī desmit gadus ļoti, ļoti intensīvi strādāju un par savām garīgajām un fiziskajām problēmām kaunējos runāt. Tikai līdz ar meitas piedzimšanu, kad biju pārtraukusi aktīvi strādāt, saņēmu drosmi. Domāju – man ir vārds, atpazīstamība, man ir jārunā!

Tavs publiskais uzsauciens bija kārtīga vētra. Vari pastāstīt, kā līdz tam nonāci? Kā sāki runāt par nesmukām lietām, par kurām pieņemts klusēt?

Sēdēju mājās ar savu uzrakstīto vēstulīti un domāju – publicēt vai nepublicēt, publicēt vai nepublicēt? Tā bija vairāk nekā publiska atkailināšanās, nebija viegli pieņemt lēmumu. Jā, ir ļoti viegli palepoties ar to, ko labu esi izdarījis, bet publiski atklāt patiešām intīmas lietas bija biedējoši. Īpaši, ja tev ir ģimene, reputācija. Manu mammu galu galā arī šī atzīšanās skāra. Mamma zināja. Ne visu, bet par kaut kādiem aizmetnīšiem ar viņu biju runājusi. Pati nezinu, kā, bet saņēmu drosmi un izlēmu aktualizēt šo problēmu publiski.

Kāda bija atgriezeniskā saite tavam drosmīgajam solim – runāt skaļi par problēmām modes biznesā?

Saņēmu ļoti, ļoti, ļoti daudz vēstuļu! Atsaucība ir daudz lielāka, nekā biju gaidījusi. Ļoti daudzi cilvēki teica un aizvien saka paldies par atklātību; vismaz 30 meitenes atzinās – viņām pašām ir uzrakstītas šāda veida vēstules, bet viņas nekad tās nepublicēs.

Iemesli visdažādākie – vecāki nezina, draugi nezina, puiši nezina. Uzrakstot šo vēstuli, viņas jūtas mazāk vienas. Tā bija ļoti patīkama sajūta, jo atceros – kad man bija šīs problēmas, man ļoti gribējās, kaut būtu kāds, kam varu uzticēties, kas izprot, atbalsta, ar ko man nebūtu grūti šīs lietas izrunāt. Esot vienam, kaut kādā ziņā jūties kā zaudētājs, jo pieļauj, ka esi vienīgais, kas šīs problēmas nav pārvarējis. Bet, kā jau minēju savā vēstulē, faktiski visām manām tuvākajām draudzenēm no modeļu loka ir ēšanas traucējumi.

Man informācija par uzturu ir nākusi no studijām. Vēl arī esmu divus gadus dzīvojusi kā vegāne. Zinu, kuros produktos cik daudz olbaltumvielu, kurš ēdiens „patur ilgāk pilnu”, kurš ir labs ādai – jā, šī informācija man tagad ir. Un ir ļoti žēl, ka šo zināšanu man nebija, kad biju sešpadsmitgadniece. Tāpēc gribu to dot meitenēm. Nesaku, ka modeles profesija ir laba vai slikta, par to vispār nav runas. Es gribu piedāvāt rīkus, kā šo darbu darīt veselīgi. Tas ir mans mērķis. Un tas mani ārkārtīgi iedvesmo.

Modeles darbu vispār neturpini? Pat ne kā fotomodele?

Ja, teiksim, mani draugi, kas strādā industrijā, uzaicina un palūdz piedalīties, es reizēm nofotografējos. Tomēr to nedaru vairs kā darbu naudas dēļ. Es sevi vairs neuzskatu par modeli. Šobrīd visi tā pozē sociālajos tīklos, ka mini portfolio ir jebkurai meitenei.

Tātad arī latviešu meitenes, kas kā modeles nokļūst Ņujorkā, var rēķināties ar tavu atbalstu?

Jā, protams. Tā ir bijis jau iepriekš – jaunas latviešu meitenes atbrauc strādāt uz Ņujorku un man uzraksta, piemēram, pajautā ieteikumus, kur aiziet pie dermatologa, kur meklēt šo vai to. Un es viņām neliedzu padomu. Tagad vispār ir tāds brīdis, kad es izbaudu došanas prieku. Domāju, ka esmu ļoti daudz ņēmusi, daudz arī melojusi ar savām bildēm, un tagad gribas kaut ko dot atpakaļ.

Luīzes Salmgriezes šā gada pavasarī publiskotā vēstule par modeļu industrijas skarbajām aizkulisēm:

„Pēdējā gada laikā pasaulei kā vētra pārbrāzusies #metoo kustība, un sievietes un vīrieši cits pēc cita publisko savu pieredzi par seksuālo vardarbību, kuru nācies pārdzīvot. Modes industrija nav izņēmums. Arī es esmu viens no cilvēkiem, kurš darbā piedzīvojis seksuālo vardarbību. Uzskatu, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc patlaban modes biznesā palielinās spriedze un pieaug vajadzība arī pēc cita veida #metoo kustības. Un tie ir modeļu ĒŠANAS TRAUCĒJUMI.

Par šo tēmu es vēlējos runāt jau sen, taču kaunējos, un zinu, ka šā paša iemesla dēļ arī citi man zināmi modeļi noliedz, ka viņiem ir līdzīgas problēmas, taču, puiši un meitenes, LŪDZU, runājiet!

Es zinu, ka daudzām meitenēm ir tāda pati pieredze kā man, taču tikai no viņām pašām atkarīgs – runāt par to vai ne. Šī ir ļoti sensitīva tēma, un arī es pati nekad nebiju gatava par to runāt, kamēr biju slima. Tikai tagad, pēc četriem gadiem, es jūtos pietiekami droša, lai jums pastāstītu, kas patiesībā notika mana „modes šova” aizkulisēs.

Kad man bija 14 gadu, mani pārstāvošā modeļu aģentūra Latvijā ieteica man nomest svaru, lai varētu apmeklēt kastingus starptautiskajās aģentūrās. Vispirms mani ēšanas traucējumi sākās ar badošanos. Es centos ēst, cik maz vien iespējams.

Kāpēc? Jo es nezināju nevienu citu veidu, kā notievēt, un es nesaņēmu nekādu atbalstu no aģentūras. Es mērīju sevi vairākas reizes dienā, lai pārliecinātos, ka joprojām esmu „formā”. Rezultātā man uz diviem gadiem pazuda mēnešreizes. Šo divu gadu laikā man šķita, ka man nekad nevarēs būt bērni.

Loģiski, ka šāds dzīvesveids nevarēja turpināties mūžīgi. Es atsāku ēst un pieņēmos svarā. Tad man atkal ieteica notievēt, šoreiz – lai dotos uz Japānu, kur, ja es būtu par puscentimetru lielāka, nekā rakstīts manā līgumā, man varētu nemaksāt par darbu.

Šā spiediena rezultātā sāku sev izraisīt vemšanu pēc nopietnākām ēdienreizēm. Tas kļuva par bīstamu un sliktu ieradumu, un es ar to cīnījos, līdz paliku stāvoklī ar Stellu (jā, ar pārtraukumiem es apmēram astoņus gadus cīnījos ar bulīmiju). Mana dzīve bija nebeidzams kaloriju kalkulators manā galvā, gurnu apkārtmēra mērīšana katru dienu, kurkstošs vēders naktī un vannasistabas apmeklējumi, kad biju par daudz apēdusi.

Visu šo gadu laikā man neskaitāmas reizes ir bijis kauns par sava ķermeņa formām. Man ir bijis kauns vairāk reižu, nekā iespējams saskaitīt. Mani slavēja par to, ka esmu zaudējusi svaru un ka esmu izdarījusi to ātri. Kad mana āda gandrīz vai juka ārā un es fotosesijās ģību, neviens īpaši nesteidzās man jautāt, vai tiešām jūtos labi.

Es zinu, ka cilvēki, kuri strādā modes industrijā, patiešām baidās skart šo tēmu, un viņi nezina, kā par to runāt. Izmēri 90-60-90 (meitenes zina, ka patiesībā tie drīzāk ir 80-60-89) veselīgā veidā vairākumam modeļu NAV IESPĒJAMI. Likt mērlenti apkārt kāda ķermenim, lai noteiktu, vai viņš ir pietiekami labs, ir necilvēcīgi. Mēs katrs esam unikāli, un tādiem vajadzētu būt arī mūsu apkārtmēriem.

Es jūtos vainīga, ka esmu atbalstījusi šo viltus skaistumu tik daudzus gadus un likusi daudzām sievietēm justies slikti par to, kā viņas izskatās.

Un, jā, aiz šīm brīnišķīgi skaistajām modeļu bildēm, ko redzi, lielākoties ir ļoti nedrošas meitenes, kuras smagi cieš un jūtas vientuļas ar savām problēmām. Un, ja tu esi viena no šīm meitenēm, es tevi sirsnīgi aicinu runāt par to ar mani. Protams, saglabājot konfidencialitāti, ja tu vēlies, un es dalīšos ar tevi savā stāstā, kā esmu pārvarējusi ēšanas traucējumus Vai arī tu vari pavēstīt savu stāstu publiski un teikt #metoo – arī es cīnos ar to.

Un tiem, kas nezina, kas ir ēšanas traucējumi, – tā ir mentāla slimība, nevis kaut kas, ko cilvēks izvēlas pēc savas gribas.”

Puisis no Viļņas pievārtes kļūst par modes nama "Versace" seju