Valdība pašlaik ir pabīdījusi tālāk Finanšu ministrijas informatīvā ziņojuma par nebanku kreditētāju uzraudzības maiņu izskatīšanu, un pašlaik arī šķiet, ka tas ir kļuvis par vēl vienu iemeslu, lai savstarpēji varētu pastrīdēties valdību veidojošās partijas. Kā jūs pašlaik vērtējat situāciju, kāda ir izveidojusies?

Pirmkārt, es gribu uzsvērt, ka tā sākotnēji nav bijusi Latvijas Bankas iniciatīva. Šis uzdevums izvērtēt [nebanku kreditētāju uzraudzības maiņu] ir Ekonomikas ministrijas rīcības plānā, un uzdevums ir Finanšu ministrijai, Latvijas Bankai un Ekonomikas ministrijai izvērtēt šādu iespēju. Mēs to esam izdarījuši, un, manuprāt, tas būtu labs solis. Ieguvums sabiedrībai no tā būtu, un ir nepieciešams politisks lēmums to darīt vai nedarīt. Manuprāt, lēmums būtu labs, un es uzsvērtu četrus galvenos punktus, kādēļ.

Pirmais ir caurskatāma un vienota pieeja visam finanšu sektoram. Pašreiz finanšu sektoru lielā mērā uzrauga Latvijas Banka ar vairāk nekā 300 uzraugāmajiem un licencējamajiem, kā arī PTAC ar turpat 40 uzraugāmajiem. Tas ir, protams, būtisks, bet neliels segments. Saliekot to visu vienas institūcijas rokās, būtu skaidrs, no kā prasīt atbildību, būtu skaidrs vienots pārraudzības mehānisms visam sektoram kopumā.

Otra lieta, tas mazinātu birokrātijas slogu. Būtu mazāk nodarbināto, mazāk atbildīgo institūciju, un tas būtu arī finansiāli lētāk. Mūsu aprēķini rāda, ka sektoram ik gadu ietaupījums varētu būt apmēram pusotrs miljons eiro, kas, manuprāt, ir ļoti būtiska nauda.

Treškārt, godprātīgam uzņēmējam šajā sektorā tas būtu tikai atvērtāks, ambiciozāks, produktīvāks risinājums ar krietni skaidrāku izaugsmes perspektīvu. Līdz ar to godprātīgam uzņēmējam šajā sektorā nudien nav ko bažīties vai baidīties par to, ka uzraudzība tiktu uzticēta Latvijas Bankai.

Ceturtais un, manuprāt, pats galvenais elements ir iedzīvotāju un patērētāju aizsardzība. Mēs redzam, ka ir jomas, kur PTAC darbība nav bijusi pietiekami aktīva un tālredzīga. Tā pati krāpniecība. Mēs redzam, ka PTAC vairāk cenšas cīnīties ar sekām, taču, manuprāt, būtu jācīnās vairāk ar cēloņiem, lai šīs sekas neiestātos un cilvēki netiktu apkrāpti. Otra lieta, mēs tomēr redzam, ka ir gadījumi un arī Latvijas Bankā mēs saņemam sūdzības par to, ka iedzīvotāji īsti nesaprot pakalpojumus un viņiem tiek pārdoti nepareizi pakalpojumi. Viens no pēdējā laika nepatīkamākajiem gadījumiem ir, ka jaunieši ar garīgās veselības traucējumiem paņem kredītus, kurus, pilnīgi skaidrs, nekad nevarēs atmaksāt. Šādas lietas vienkārši būtu jāizravē, jāiztīra no sektora un patērētāju tiesības jāaizstāv labāk.

Tādēļ, manuprāt, kopumā tas ir labs lēmums, un, ja politiķi to pieņems, būs labi. Latvijas Banka ir spējīga to izdarīt, un, ja tas mums tiks uzticēts, mēs to darīsim.

Tomēr nebanku kreditētāji izsaka pārmetumus, ka viņiem ir ļoti daudz neskaidrību par to, kā praktiski mainīsies uzraudzība, kā tas mainīs uzņēmumu administratīvo slogu. Vai to visu nevajadzēja jau daudz detalizētāk izrunāt agrāk?

Šis ziņojums tapa jau no pagājušā gada vidus. Mēs vienmēr esam bijuši atvērti sarunām, un arī ar pašu sektoru mēs esam tikušies no pagājušā gada vidus, esam centušies sadarboties arī ar PTAC. Labāk vēlāk nekā nekad, un tagad mēs redzam, ka sektors tiešām arī ir vairāk atvērts sarunām, ir izveidotas piecas darba grupas, un es domāju, ka tuvāko nedēļu laikā mēs tiešām varam pamatjautājumus pārrunāt un [neskaidrās] lietas noskaidrot. Es no nebanku kreditētāju puses tiešām arī redzu ieinteresētību šajās sarunās noskaidrot, kas sektoram mainīsies, kas nemainīsies un kā mēs ejam uz priekšu.

Mūsu mērķis Latvijas Bankā ir tiešām jaudīgs, attīstīts finanšu sektors, kas nodrošina klientiem labus pakalpojumus. Nebanku kreditētāji ir finanšu sektora sastāvdaļa, un mēs gribam, lai šis sektors aug. Līdz ar to arī mūsu ieinteresētība ir tam palīdzēt augt, būt dinamiskam, būt vēl aktīvākam konkurentam ar bankām.

Tagad šis jautājums tiešām jau ir ieslīdzis politiskos strīdos. Kas notiek, ja līdz Saeimas vēlēšanām partijas tā arī nevienojas kopīgā "dziesmā" un viss paliek, kā līdz šim?

Pirmkārt, paspēt var. Ja ir vēlme, tad visu var salikt, tas process nav tik sarežģīts, un Latvijas Bankā ir pieredze. Atceramies to, ka vairākus gadus atpakaļ Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) pievienošana Latvijas Bankai bija krietni apjomīgāks projekts, un mēs redzam, ka vērtējums, kā tas ir izdarīts, ir ļoti labs. Mēs redzam pozitīvas atsauksmes no sektora, jo ir virkne lietu, kas ir vienkāršotas, efektivizētas. Arī Ministru prezidente un finanšu ministrs ir izteikušies, ka process ir noticis ļoti kvalitatīvi. Tādēļ pieredze mums ir. Tāpat, salīdzinot ar FKTK, finanšu sektors, ko pārrauga PTAC, ir samērā mazs, vēl salīdzinoši neliels.

Ja nu gadījumā nepaspēj tīri praktiski pieņemt lēmumus līdz jaunās Saeimas laikam, nu tad, visticamāk, šo procesu turpinām nākamgad. Galvenais, lai process ir kvalitatīvs. Mēs esam gatavi tiešām nodrošināt kvalitatīvu procesu, un tad politiķu rokās ir izlemt, vai mēs ejam birokrātijas mazināšanas ceļu, vai mēs ejam labāku patērētāju aizsardzības ceļu, vai mēs ejam sektoram labākas izaugsmes ceļu, vai mēs paliekam pie esošā risinājuma.

Vai ir nozares, kuras vēl vajadzētu nodot centralizētai uzraudzībai? Piemēram, tagad diskusijās daudz izskanēja ārpustiesas parādu piedziņas uzņēmumi, jautājums ir arī par kredītinformācijas birojiem.

Es domāju, visas šīs lietas ir pārrunājamas un risināmas. Mēs esam pietiekami neliela valsts, mēs arī neesam tik bagāti, lai mēs atļautos divas atsevišķas institūcijas, kas savstarpēji pārsedzas un līdz ar to arī sadārdzina šo procesu pašiem uzņēmumiem. Mēs to nevaram atļauties, tas ir par dārgu.

Bet, runājot jau par citiem tirgus spēlētājiem, tās visas ir diskutējamas lietas. Šie tirgus spēlētāji ir finansiāli vēl krietni mazāki nekā PTAC tiešajā pakļautībā esošie uzņēmumi.

Ja mēs tagad pārejam pie makroekonomikas, tad kā pašlaik var vērtēt Latvijas ekonomisko attīstību? Kur mēs pašlaik atrodamies tajā lielajā makroekonomikas "bildē"?

Protams, ir divas lietas - vietējā un ārējā [situācija], un ārējā mūs ļoti ietekmē.

Tas pagājušā gada drebulis diemžēl joprojām turpinās. Ģeopolitiskās pārmaiņas ir paliekošas. Tirdzniecības kari mūs, protams, ietekmē negatīvi. Līdz ar to ārējais fons ir nelabvēlīgs. Bet tajā pašā laikā, manuprāt, mēs redzam, ka Eiropas ekonomika ir bijusi ļoti noturīga, un Latvijas ekonomika tai skaitā. Dziļu krīzi mēs neesam redzējuši. Eiropas virzienā skatoties, mēs redzam, ka lēna, bet drošāka izaugsme tomēr atsākas. Viens no iemesliem ir arī Vācijas ekonomikas apgriezienu uzņemšana. Protams, ja lielākais dzinējs Eiropā sāk strādāt mazliet straujāk, tas velk arī pārējos. Mēs redzam, ka arī Skandināvija, kas mums ir ļoti būtiska tirdzniecības partnere, pēc vairāku gadu nīkulības pamazām sāk augt, tas mums palīdz.

Mēs redzam, ka arī ekonomika Latvijā sāk atgūties. Bezdarbs joprojām ir zems, mēs redzam, ka algu kāpums vidēji ir ļoti straujš. Ekonomika aug robežās starp 2% un 3%. Tomēr tas joprojām ir tāds mērens temps, tas ir remdens ūdens, un līdz karstumam ir vēl ļoti tālu. Ar šo 2-3% izaugsmi Latvijai nudien nepietiek.

Manuprāt, izdarot vairākas ne īpaši sarežģītas lietas, kas jau iepriekšējos gados ir izdiskutētas, bet nav vienkārši ieviestas un izdarītas, mēs to ekonomikas izaugsmi mierīgi varam pastumt tuvāk pie 4-5%.

Kādas lietas?

Tas ir viss iepriekš runātais, sākot jau ar būvniecības procesa vienkāršošanu. Ir skaidri zināms, kuri regulējumi ir jāmaina, lielā mērā tas jau ir izdarīts, bet nu tad tas ir jāievieš dzīvē. Tas varētu samazināt gan būvatļauju izsniegšanas laiku, gan arī dārdzību un ļautu lietas izdarīt ātrāk un lētāk. Tas ir jautājums par Rīgu kā reģiona centru. Ir ļoti svarīgi audzēt Rīgas lomu, veidot ciešāku sadarbību starp valdību un Rīgu, vedot iekšā jaunu biznesu Latvijā. Latvijā ir viena unikāla lieta, kā nav ne Lietuvā, ne Igaunijā, un tā ir tā saucamā zināšanu jūdze. Rīgā ir diezgan liela koncentrācija ar augstskolām un studentiem. Ļaujot šim segmentam vairāk iesaistīties inovāciju plūsmā, Latvijai var iedot jaunu uzrāvienu. Visas šīs lietas gadu gadiem ir zināmas, vienkārši ķeramies klāt un izdarām.

Tas galvenais vārds, manuprāt, šeit ir izdarīt. Mums nav jābaidās kļūdīties, mums ir jāmācās no kļūdām, jo bez kļūdām dzīve nav iespējama. Mācāmies no kļūdām, ejam pa soļiem uz priekšu, redzam, kas strādā, to turpinām darīt, kas nestrādā, to nedarām. Diemžēl tā problēma, ko mēs esam redzējuši, ka cilvēki baidās eksperimentēt, jo par kļūdām soda. Ir jāsoda par nolaidību, ir jāsoda par neizdarību, ir jāsoda par ļaunprātību, bet no kļūdām ir jāmācās, citādi uz priekšu netiksim.

Eirozonas vidējā inflācija pašlaik apmēram atbilst Eiropas Centrālās bankas (ECB) mērķa rādītājam - 2% -, kas liek domāt, ka ECB vairs aktīvi nemēģinās ietekmēt patēriņa cenu līmeni. Taču Latvijā inflācija joprojām ir virs 2%. Vai mēs te uz vietas kaut ko varam darīt?

Jā, noteikti, bet es sākšu ar Eiropas skata punktu. Jā, tiešām atšķirībā, piemēram, no ASV centrālās bankas, atšķirībā no Anglijas Bankas, ECB ir spējusi inflāciju atgriezt pie mērķa, un nu jau vairāk nekā pusgadu inflācija ir pie 2%. Līdz ar to inflācijas stāsts šajā brīdī ir pabeigts, procentu likmes ir samazinātas līdz 2%, un, manuprāt, tas pašlaik ir atbilstošs līmenis. Protams, nenoteiktība ir augsta. Protams, mēs nezinām, kas notiks ģeopolitiski, kādi šoki būs. Tas, protams, liek saglabāt piesardzību, un tiešām ļoti uzmanīgi no sēdes uz sēdi skatīties, kas ekonomikā notiek, vērot riskus un tad pieņemt lēmumu. Šajā brīdī pateikt, kur procentu likmēm būtu jābūt pēc pusgada vai gada, manuprāt, ir neatbilstoši, jo mēs vienkārši nezinām, kas ar ekonomiku pēc gada vai pusgada notiks. Pašlaik, manuprāt, monetārās politikas pusē mēs esam labā vietā, situācija ir laba, mērķis ir sasniegts un procentu likmes ir atbilstošas. Līdz ar to kredītņēmējiem, ja šajā brīdī kaut kas ļoti radikāli nemainās, likmēm apmēram turpat arī būtu jāsaglabājas.

Runājot par Latviju, jā, Latvijā inflācija ir augstāka nekā eirozonā vidēji, lai gan tā atšķirība arī mazinās. Mēs redzam, ka jaunākie rādījumi Eiropā ir 1,7%, Latvijā tie ir 2,6%. Līdz ar to tādas ļoti lielas atšķirības inflācijas līmeņa ziņā nav. Ir divi galvenie elementi, kas Latvijā inflāciju dzen uz augšu. Pirmais - jo īpaši pagājušā gada sākumā mēs redzējām tiešām ļoti lielu devumu no pārtikas cenu inflācijas. Tur centrālā banka tiešā veidā neko līdzēt nevar. Vienīgais, ko centrālā banka var darīt, ir strauji pacelt procentu likmes un tādā veidā iedzīt ekonomiku recesijā, cilvēki zaudē darbu, un nepatikšanas ir lielas. Tur ir labāki risinājumi. Mēs redzam, ka arī Ekonomikas ministrijas uzstājība stiprināt konkurenci, uzlabot cenu caurskatāmību, arī izmantot mūsu palīdzību un analīzi, kurā vietā tie uzlabojumi būtu nepieciešami, [ir devusi rezultātus]. Mēs redzējām, ja pārtikas cenas iepriekšējos divos gados pasaulē gāja uz augšu, tad arī Latvijā gāja uz augšu, ja pasaulē kritās, tad mums palika nemainīgas. Tā tendence ir lauzta, un tā ir laba ziņa. Mēs redzam, ka, cenām pasaulē krītot, mums arī tomēr tās sāk kristies. Līdz ar to pārtikas cenu devums inflācijā vairs nav tik liels.

Bet ir otra problēma. Mēs redzam, ka Latvijā algas nu jau vairākus gadus aug krietni straujāk nekā ražīgums. Protams, algu kāpums ir laba lieta, jo cilvēki kļūst turīgāki. Un algu kāpums jau vairākus gadus ir krietni straujāks nekā inflācija. Protams, tas ir, skatoties uz vidējiem rādītājiem, dažādās iedzīvotāju grupās tās bildes var būt atšķirīgas. Bet kopumā mēs redzam, ka pēdējo gadu laikā alga ir augusi vidēji par 8-10% gads pret gadu. Tas ir uzlabojis iedzīvotāju pirktspēju, bet tajā pašā laikā ražīgums ir audzis krietni lēnāk. Un diemžēl tas nozīmē, ka algu kāpums pārveļas cenu kāpumā. Manuprāt, galvenā izvēle būtu nevis bremzēt algu kāpumu, bet paātrināt ražīguma kāpumu, jo tāda plaisa ilgstoši turpināties nevar. Vienkārši mūsu eksportētāji zaudēs konkurētspēju, un tad ir recesijas risks. Līdz ar to galvenās lietas ir padarīt ekonomikas izaugsmi straujāku, mazinot birokrātiju, uzlabojot ražīgumu.

Kā to var panākt, jo ražīguma uzlabošana lielā mērā ir pašu uzņēmumu atbildība, un tad ir jautājums, vai visi ir gatavi investēt, vai visi ir gatavi automatizēt, robotizēt daudzus procesus?

Daudzi ir, bet tas temps joprojām ir pārāk zems.

Ir tomēr viena laba lieta, ko mēs pēdējo divu gadu laikā redzam, un tas ir kreditēšanu stāsts. Iepriekšējo gadu darbs ir nesis augļus, un kreditēšana tiešām no 2024. gada vidus ir uzņēmusi ātrumu. Pagājušajā gadā mājsaimniecību kredītportfelis ir audzis tuvu 10%, uzņēmumiem - padsmitos procentu. Tas nozīmē, ka kreditēšana vairs nav nīkulīgi sekojoša ekonomikai, bet pēdējo divu gadu laikā kreditēšana tiešām ekonomikas izaugsmi velk. Labā lieta, ko mēs redzam, ir arī tā, ka uzņēmumu kreditēšanas jomā tieši kredīti ar ilgākiem termiņiem - pieci gadi un vairāk - aug īpaši strauji. Tas nozīmē, ka investīciju stāsts notiek. Piemēram, kokrūpniecībā iepriekšējos gados investīciju apjoms bijis diezgan būtisks, un tas šobrīd ļauj tiem apjomiem augt.

Kreditēšana ir laba lieta, bet diemžēl mēs sākam no diezgan zema bāzes līmeņa, līdz ar to tur vēl ir daudz darāmā. Latvijā ir daudz labu, augsti ražīgu uzņēmumu, bet tādu uzņēmumu ir pārāk maz, un šādi uzņēmumi priekš Latvijas lieluma ir pārāk nelieli. Mums ir nepieciešami lielāki uzņēmumi, mums ir nepieciešami jaudīgāki uzņēmumi.

Viena no lietām, ko var darīt, un šeit, manuprāt, noteikti mēs varam paskatīties Lietuvas virzienā, ir arī finansējums uzņēmumu apvienošanai, kur, mazākiem uzņēmumiem apvienojoties, pārpērkot vienam otru, uzlabojot efektivitāti, uzņēmumi var kļūt lielāki. Šāds finansējums, kā mēs dzirdam no uzņēmējiem, nav pietiekams. Līdz ar to, ja, piemēram, "Altum" varētu iestartēt un palīdzēt ar šāda veida finansējumu, tas arī varētu palīdzēt uzņēmumiem investēt vairāk, robotizēt vairāk, digitalizēt vairāk, jo pasaule skrien uz priekšu. Ja mēs neskriesim, tad mēs zaudēsim.

Latvijā tiešām ir ļoti daudz maza izmēra uzņēmumu, un tas, kas ir dzirdams no uzņēmējiem, ir, ka, protams, bankas gandrīz vai kaujas par iespēju kreditēt lielus un veiksmīgus uzņēmumus, bet situācija ar mazajiem nemaz tik spoža nav. Vai tas tomēr nenozīmē, ka mēs kopumā varam atpalikt, jo tieši mazajiem bieži ir vajadzīga tā straujākā izaugsme?

Ir vajadzīgas arī ambīcijas. Uzņēmumiem būtu jābūt ambīcijai būt lielākajam ne tikai ciemā vai pilsētā vai Latvijā, bet lielākam Eiropā. Ambīcijas paceļot, arī tā vilkme kļūs lielāka. Un Lietuvā mēs to redzam. Viņi daudzos gadījumos ir krietni, krietni bezbailīgāki un ambiciozāki.

Mūsu uzņēmumu bilances ir ļoti stipras. Līdz ar to tas sākuma punkts ir labs, izmantojam iespēju.

Bet es negribētu teikt, ka šeit ir lielie uzņēmumi pret mazajiem uzņēmumiem. Jā, mēs redzam, ka bankas ir kļuvušas aktīvākas, arī mazo un vidējo uzņēmumu segmentā, bet tajā pašā laikā arī Latvijas lielie uzņēmumi tomēr ir relatīvi mazi uzņēmumi, ja mēs skatāmies Eiropas līmenī. Tādu īsti lielu uzņēmumu Latvijā ir ļoti, ļoti maz. Mūsu lielie uzņēmumi parasti ir tāda vidēja mēroga uzņēmumi Eiropā, līdz ar to mērogs ir pavisam cits.

Un runājot par Eiropu kā tādu, un Latvijai tas noteikti arī ir svarīgi, Eiropas izaugsmi kavē mūsu sadrumstalotība. ASV tarifu ieviešana Eiropas ekonomikai, protams, nāk ar mīnusa zīmi, jo mēs esam uz eksportu vērsti. Tajā pašā laikā apskatoties uz tiem tarifiem, kas ir Eiropas iekšienē, Eiropas un mūsu pašu izveidoti, nacionālo valstu robežām, ja mēs skatāmies uz precēm, tad tarifs pēc Starptautiskā Valūtas fonda un arī ECB vērtējuma ir tuvu 40%. Skatoties uz pakalpojumiem, tā sadrumstalotība ir vēl lielāka, un vidējais tarifs tirdzniecības pusē ir pāri 100%. Mēs paši esam izveidojuši 40% [tarifus] precēm un vairāk nekā 100% pakalpojumiem, un pēkšņi sākam klaigāt par to, ka ASV mums ievieš 15%. Nu paskatīsimies paši uz sevi.

Mēs esam ieviesuši tarifus paši sev, esam sadrumstaloti, un tā, manuprāt, turpināt mēs nevaram, jo šāda sadrumstalotība apdraud Eiropas izaugsmi, apdraud mūsu drošību, apdraud mūsu labklājību, un līdz ar to arī mūsu uzņēmumiem, skatoties uz savu ambīciju, arī Latvijas valdībai skatoties uz ambīciju, ciešāka integrācija Eiropā ekonomiski ir, manuprāt, vienīgais veids, kā mēs varam nodrošināt, ka Eiropa spēs sevi aizstāvēt, ka Eiropa spēs par sevi parūpēties un tiešām būt par īstu lielvaru blakus Ķīnai un ASV, kas var noteikt savu nākotni, nevis skatīties, kurā brīdī kāds iespers un kā to vietu labāk aizsargāt. Šajā ģeopolitiskajā [situācijā] mums spers visu laiku. Līdz ar to vienīgais veids, kā mums izdzīvot, ir būt spēcīgiem. Un spēcīgi var būt tikai tad, ja ekonomika ir spēcīga. Graujam nost mūsu savstarpējās barjeras, tirgojamies savstarpēji, mērogojamies, tad mēs būsim spēcīgi. Nogaidīt šo problēmu nevar. Arī Latvijas uzņēmējam. Ja mēs augsim lēni, ja mēs būsim mierā ar ekonomikas izaugsmi 2-3%, tad mēs savas problēmas neatrisināsim. Mums ir jāaug krietni straujāk.

Tas ļoti sasaucas ar pirms pāris gadiem tapušo bijušā ECB prezidenta Mario Dragī ziņojumu Eiropas Komisijai. Toreiz daudzi ekonomisti aplaudēja un teica, ka tieši tā arī vajag darīt, tirgus vajag apvienot un īstenot daudzas citas lietas. Laiks ir pagājis, un nekas daudz no tā strauji uz priekšu nav virzījies. Ir skaidrs, ko Eiropa tomēr dara un kas ir palicis tādā "vajadzētu" līmenī?

Ja mēs skatāmies uz vērtējumu, cik ir izdarīts, tad vērtējums pagājušā gada vidū bija, ka no Dragī plāna ir izdarīti aptuveni 11%, kas ir gaužām maz un nepietiekami. Nez kāpēc Eiropai ir vēlme no sākuma eksāmenā izkrist un pēc tam saprast, ka ir eksāmenam jāgatavojas. Es ļoti ceru, ka šoreiz mēs sagatavosimies eksāmenam, lai nav jāizkrīt. Tas man arī vieš zināmu optimismu.

Eiropa tiešām daudzās jomās ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu. Mēs redzam to pašu drošības sektoru. Investīciju apjoms drošībā visā Eiropā ir būtiski pieaudzis. Mēs redzam, ka Vācija, lielākā [Eiropas] ekonomika, gada laikā tiešām būtiski ir mainījusi savu skatu uz ekonomikas izaugsmi un ir sākusi iet lielāka investīciju apjoma virzienā, arī iedarbinot budžeta sviras. Viņi to pašlaik var atļauties, parāda apjoms ir samērā pieņemams, tas nav pārlieku liels, un tas viņiem arī dod iespēju augt spēcīgāk. Bet temps ir par lēnu.

Man to optimismu dod tas, ka mēs zinām, kas ir jādara. Ja mēs nezinātu, kas ir jādara, nu tad būtu krietni drūmāk. Mēs zinām, kas ir jādara, bet vienkārši temps pašlaik vēl ir par lēnu.

Atsaucoties uz Dragī, es noteikti gribētu uzsvērt vēl vienu lietu. Gan tas, gan tikai pāris gadus atpakaļ [bijušā Itālijas premjerministra un bijušā Eiropas Parlamenta deputāta Enriko] Letas ziņojums, kas vairāk vai mazāk ir par to pašu, rāda, ka Eiropai ir ekonomiski jānoņem savstarpējās barjeras, lai varētu augt, jo nauda mums ir, vienkārši tā nauda nestrādā mūsu labā.

Pašlaik Dragī, un es šeit viņam ļoti piekrītu, runā arī par tā saucamo pragmatisko federālismu. Tas nav tā, ka mums visiem ir jāizveido politiska federācija, jo tam Eiropa šobrīd nudien nav gatava, mēs tomēr esam nacionālas valstis. Bet ekonomiski gan mēs varam krietni ciešāk integrēties. Un mēs redzam tur arī labus stāstus. Paskatāmies kaut vai uz to pašu Eiropas Centrālo banku, paskatāmies uz to pašu eiro. Eiro ir veiksmes stāsts, eiro ļauj mums būt spēcīgākiem. Līdzīgu stāstu mēs varam atkārtot, Eiropā ieviešot vienotu kapitāla tirgu, ieviešot vienotu banku savienību, kas ļautu naudai, kas Eiropā joprojām ir, palikt šeit, kas ļautu citu valstu naudai ieplūst Eiropā un audzētu mūsu ekonomiku. Mēs redzējām pagājušā gada vasaras sākumā pēc [ASV prezidenta Donalda Trampa ieviestajiem] tarifiem, ka finanšu tirgi ļoti, ja tā var teikt, "noraustījās", jo ASV risks bija nesaprotams. Mēs redzējām, ka ne tikai Eiropas nauda mēģina palikt tomēr kaut kur Eiropā, nevis aizlidot uz ASV finanšu tirgiem, bet arī citu valstu nauda, diversificējot riskus, cer atrast un cenšas atrast ceļu uz Eiropas finanšu tirgiem. Eiropas finanšu tirgi nebija spējīgi šos līdzekļus absorbēt, jo vienkārši tirgi ir pārāk sekli, tirgi ir pārāk sadrumstaloti. Mums katram ir savs mazdārziņš, nevis liela rūpnīca. Tā ir Eiropas iespēja, kas mums ir jāizmanto un kas mums var dot ieguvumu ļoti ātri. Bet tas nozīmē, ka valstij no savas perspektīvas ir virkne lietu, kas mums ir jādod visai Eiropai, tāpat kā monetārā politika. Mums nav katrā valstī savas monetārās politikas, mums eirozonā visiem ir viena, bet mums tas ieguvums ir krietni lielāks, arī no Latvijas perspektīvas skatoties. Būt eirozonā mums ir ļoti izdevīgi. Tieši tāpat mums būtu ļoti izdevīgi, ja Eiropā būtu krietni spēcīgāki finanšu tirgi ar mazākām barjerām starp eirozonas valstīm.

Jūs redzat, ka Latvija tam ir gatava? Mēs jau varam atcerēties kaut vai to, cik gadus tiek muļļāts pa valdību Finanšu ministrijas ziņojums par to, ka valsts uzņēmumu akcijas daļēji vajadzētu kotēt biržā, lai atdzīvinātu finanšu tirgu.

Pēdējo mēnešu laikā mēs redzam, ka kaut kādi soļi tiek sperti tajā virzienā, diskusijas ir, un es ļoti ceru, ka nākamā Saeima tad to tiešām praktiski ieviesīs dzīvē. Ieguvums no tā būtu gan kvalitatīvāka pārvaldība, gan galu galā Latvijas iedzīvotājiem būs iespēja ieguldīt Latvijā. Šobrīd finanšu investīcijas Latvijā ir ļoti sarežģītas un grūtas. Līdz ar to ieguvums būtu, un tas ļautu arī finansēt daļu no valdības tekošajiem izdevumiem neaizņemoties. Un šeit nav runa par to, ka šie uzņēmumi būtu pilnībā jāatdod privātajam sektoram. Šeit ir runa par nelielu daļu, mazākuma tiesībām. Līdz ar to valsts nudien nepazaudē savu ietekmi.

Ja tādā standarta situācijā tas viss ekonomistiem ir ļoti skaidrs ieguvums, tad politiski, kā mēs redzam, tas ir sarežģīti. Bet es ļoti ceru, ka nākamajai Saeimai šis jautājums joprojām būs aktuāls, un mēs to [iespēju] izmantosim. Jo šobrīd mēs redzam to pašu otro pensiju līmeni, kas ir turpat jau 10 miljardi eiro. Mēs redzam iedzīvotāju depozītus un uzņēmumu depozītus tuvu pie 20 miljardiem eiro. To saskaitot, ir jau pie 30 miljardiem eiro. Latvijā mēs no tā spējam atstāt samērā nelielu daļu, jo vienkārši finanšu tirgus nav attīstīts. To vajag, vienkārši vajag.

Jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo labāk. Un šeit es mudinātu skatīties ne tikai Latvijas mērogā. Latvijas mērogā tas ir viens no elementiem, bet nevajadzētu pazaudēt Eiropas skatu, jo Latvijai ir izdevīga spēcīga Eiropa. Latvija būs droša, Latvija būs ekonomiski spēcīga un politiski noturīga tad, ja Eiropa būs spēcīga. Līdz ar to arī Latvijai, pieņemot lēmumus par Eiropu, tas ir jāpatur prātā. Šeit tiešām ir ļoti svarīgi, ka Latvijai ir tāda pati balss kā jebkurai citai eirozonas dalībvalstij. Un mūsu interesēs ir spēcīga Eiropas ekonomika. Tas mums palīdz gan kā eksportētājiem, gan kā valstij, kas dzīvo pie Krievijas robežas.

Diemžēl mēs tagad sagaidām kārtējo gadadienu karam Ukrainā. Kā ģeopolitiskā situācija pašlaik ir ietekmējusi Latviju? Vai mēs esam iemācījušies kaut kā sadzīvot ar šo lielo nenoteiktību, kas ir sākusies pēc tam?

Ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā ekonomika tomēr ir ļoti noturīga un, es teiktu, negaidīti noturīga. Bezdarbs joprojām ir zems, ekonomikas izaugsme ir plusos, kļūst arī mazliet spēcīgāka, inflācijas problēma ir pārvarēta.

Bet sāk parādīties visas iepriekšējās lietas. Runājot par to pašu Krieviju, viens no Latvijas ekonomikas iepriekšējo gadu vājuma punktiem bija tas, ka mēs pārāk ilgi kavējāmies Krievijas ietekmes zonā gan ar finanšu tirgiem un naudas atmazgāšanas riskiem, gan ar tranzītu un tā tālāk. Nu nemeklējam laimi Krievijā. Mūsu stratēģiskie sadarbības partneri ir Eiropā. Sadarbojamies ar saviem draugiem, nevis ar valsti, kas saka, ka viņi grib Latviju iznīcināt. Tās tirdzniecības plūsmas, kas joprojām mums uz Krieviju ir, manuprāt, ir jābeidz. Ieguvuma tur nav, tas ir ļoti augsta riska pasākums. Uzņēmēji, labāk meklējiet savas iespējas kaut kur citur. Tā ir viena no lietām, ko Eiropa līdz galam joprojām nav atrisinājusi. Jā, ja iestāsies miers, jā, ja sadarbība sāks atjaunoties, nu tad atkal skatīsies un sāks no jauna, bet šajā brīdī atbalstīt Ukrainu un tai pašā laikā pārdot Krievijai preces, kas viņiem ir vajadzīgas, lai Ukrainā turpinātu karot, manuprāt, ir nepieņemami. Tas nav ētiski un ir šizofrēniski.

Latvijā savukārt šā gada aktualitāte noteikti būs Saeimas vēlēšanas. Jūs iepriekš intervijā Latvijas Radio, runājot par politiķu un centrālo banku mijiedarbību, teicāt, ka risks ir tajā, ka jo tuvāk vēlēšanas, jo politiķiem ir lielāka vēlme pieņemt īstermiņā populārus lēmumus, kas var nebūt īpaši labvēlīgi valsts attīstībai ilgtermiņā. Jūs redzat iezīmes tam, ka Latvijā var pieņemt šādus lēmumus posmā, kas ir palicis līdz Saeimas vēlēšanām?

Man lielākās bažas šobrīd rada otrais pensiju līmenis. To nu gan nedrīkst "izpļekarēt", to nedrīkst nodzīvot, jo tās sāpīgākās sekas būs tieši mazāk turīgajiem.

Mēs redzam, ka pieredze Igaunijā bija ļoti skaudra. Tā ir lieta, par ko igauņi vienmēr saka: nu šito gan nedariet! Nu tagad Lietuva ir pamēģinājusi, redzēs, kas no tā iznāks. Visticamāk, rezultātu mēs zinām. Līdz ar to tādas populisma lietas man rada bažas.

Tagad ir arī, protams, auksta ziema, un skaidrs, ka ir vēlme būt populāriem un atbalstīt iedzīvotājus. Jautājums ir, pēc kādiem principiem un cik plaši. Atbalstam vienmēr ir jābūt mērķētam, tam ir jābūt tikai tiem, kam tas ir nepieciešams. Helikoptera naudas laiks nav šajā brīdī nepieciešams, jo ekonomika aug, bezdarbs ir zems. Tad palīdzam labāk iedzīvotājiem uzlabot prasmes, lai viņi var atrast labāk apmaksātu darbu, nevis iztērējam valsts naudu tādās ikdienišķās lietās. Palīdzam tikai tiem, kam vajag.

Bet runājot par manu interviju toreiz, viena no lietām, kas to darīja ļoti aktuālu, bija tas, kas notiek ASV. Mēs noteikti zinām, ka neatkarīga centrālā banka ir iedzīvotājiem ļoti noderīga centrālā banka. Ja centrālā banka pieņem operacionālos lēmumus neatkarīgi, tad vēsturiski mēs redzam, ka inflācija ir zemāka, un zema inflācija ir stabilitāte, tā nodrošina ekonomikas izaugsmi. Savukārt, ja centrālā banka ir politiski angažēta, tad mēs esam redzējuši, ka inflācija ir straujāka un vairāk no tā cieš iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem, kas paši sevi īsti aizsargāt nevar. Līdz ar to centrālajai bankai ir jābūt neatkarīgai, lai darītu kvalitatīvu darbu. Bet, protams, centrālajai bankai ir jābūt arī daļai no sabiedrības, daļai no valsts pārvaldes un jāatskaitās par savu darbu.

Mums ir ļoti laba sadarbība ar Saeimas Budžeta komisiju, kas ir Latvijas Bankas tiešais pārraugs, un līdz ar Andas Čakšas kļūšanu par komisijas vadītāju sadarbība, manuprāt, ir ļoti veiksmīga un tālredzīga. Tas ir sadarbības stāsts, kur mēs izstāstām savu redzējumu un lūdzam Saeimas atbalstu, ja nepieciešamas kādas pārmaiņas. Piemēram, tā pati hipotekāro kredītu pārkreditēšana, kas, manuprāt, ir ļoti liels veiksmes stāsts. Šeit liels paldies par atbalstu gan Saeimai, gan ministriem par to, ka šo procesu ļoti veiksmīgi un ātri salika kopā. Līdz ar to sadarbība ar Saeimu ir mums ļoti svarīga, un sadarbības elements nāk par labu arī iedzīvotājiem. Un šajā brīdī es nudien nevaru kaut kādā veidā izcelt riskus centrālās bankas neatkarībai.

Paturpinot par otro pensiju līmeni, īstermiņā tas noteikti dod valsts budžetam uzrāvienu, jo cilvēki, kas izņem naudu, samaksā iedzīvotāju nodokli, tad pērk preces, maksā PVN, un Lietuvā mēs visdrīzāk šogad to redzēsim. Vai tas nevarētu tikt izmantots kā tāds arguments tagad Latvijā?

Pa ceļam vēl arī, visticamāk, daļu no naudas izkrāps. Tā ir milzīga problēma, ar kuru mēs arī ikdienā strādājam, un tie apjomi, kas netiek izkrāpti, tiek noķerti, ir augoši, bet diemžēl blēži kļūst arvien gudrāki un rafinētāki, līdz ar to iedzīvotājus nosargāt ir arvien grūtāk. Tāpēc, manuprāt, ir jāpievērš uzmanība cēloņiem, nevis sekām. Tad, kad mēs tiekam līdz sekām, tad jau ir pa vēlu, nauda jau ir pazaudēta.

Bet es gribētu atgriezties pie populisma stāsta. Jā, vēlēšanas nāk, un vēlēšanas ir daļa no demokrātijas. Bet, manuprāt, vēlēšanu gads nenozīmē, ka tajā gadā var neko nedarīt. Vēlēšanu gads ir tāds pats gads, kā jebkurš cits, un uzņēmēji tajā laikā investē, iedzīvotāji tajā laikā tērē un arī investē. Līdz ar to vienkārši tā nobumbulēt gadu ir šausmīgi dārga izvēle. Mans mudinājums politikas veidotājiem ir lietas stumt uz priekšu un turpināt darīt.

Otra lieta. Protams, stāsts kļūst populistiskāks, kļūst īstermiņa, kļūst par īstermiņa solījumiem. Šeit Latvijas Bankas loma ir skatīties ilgtermiņā, vērtēt, vai šodienas uzdevumi un lēmumi, kas tiek pieņemti, derēs arī rīt un parīt. Un šeit es gribētu redzēt vairāk diskusiju par divām lietām. Par to, kas iepriekšējos gados ir izdarīts, lai varētu pateikt, mēs solījām to un mēs izdarījām šo. Kā arī runāt vairāk par nākotnes darbiem, lai vēlētājs zina, ko pēc tam prasīt no politiķiem, nevis īstermiņā mētāties ar naudu, kas pēc tam nākotnē radīs tikai problēmas. Šajā brīdī, uzkurinot ekonomiku, ko mēs izdarīsim? Mēs vienkārši uzdzīsim augšā inflāciju.

Īstermiņā būs silti un pēc tam atkal auksti. Nu kādēļ nodedzināt šķūnīti, ja to šķūnīti vajadzēs arī rīt? Līdz ar to skatāmies ar prātu, nevajag visu naudu notērēt šodien. Mēs redzam gan no Igaunijas piemēra, gan arī no citu valstu piemēriem, ka lielā mērā tas aiziet īstermiņa patēriņā, nevis iedzīvotāju ilgtermiņa dzīves kvalitātes celšanā. Jo pensiju sistēma ir vajadzīga tad, kad iedzīvotājs jau ir vecs un viņam strādāt ir grūtāk. Līdz ar to strādājošu sistēmu nojaukt nedrīkst. Mans mudinājums ir uzlabot šo sistēmu, un iepriekšējos gados diezgan daudz kas ir darīts. Piemēram, pagājušajā gadā tika samazinātas pārvaldītāju komisijas, kas atkal iedod iedzīvotājiem lielāku ieguvumu no otrā pensiju līmeņa. Beidzot lielākā daļa iedzīvotāju izvēlas pareizos pensiju fondus - ja viņi ir jaunāki, viņi var būt agresīvāki. [Uzmanība jāpievērš] šādām lietām, nevis pateikt, paņemiet, iztērējiet, un rīt mēs nezinām, ko darīsim. Tas būtu ļoti bīstami.

Kādas ir prioritātes, kam Latvijas Banka šogad plāno pievērsties?

Pirmā un galvenā prioritāte ir finanšu pakalpojumu pieejamība, tas, ko mēs iepriekšējos gados ļoti apzināti esam uzturējuši, pie kā esam strādājuši un kur mēs redzam, ka virknē jomu tas sāk nest ļoti labus augļus. Tā pati pieminētā kreditēšana tiešām aug ļoti strauji, kas ir ļoti labi, tas palīdz ekonomikai augt. Mēs redzam arī hipotekāro kredītu pārkreditēšanu, kas arī ir ļāvusi ietaupīt iedzīvotājiem. Šobrīd vairāk nekā 11 000 mājsaimniecību ir noslēgušas jau esošus hipotekāros kredītus uz labākiem nosacījumiem, kredītu dzīves laikā iegūstot tuvu pie 50 miljoniem eiro, kas ir milzīga nauda. Mēs redzam, ka banku pievienotās likmes jauniem kredītiem ir būtiski mazinājušās, un tādā standarta mājoklī samazinājums par vienu procentpunktu banku pievienotajās likmēs iedod aptuveni 16 kvadrātmetrus. Dzīvoklim klāt vēl viena istaba. Jaunajos projektos tie arī kādi 6-7 kvadrātmetri. Tie ir tiešām ļoti taustāmi ieguvumi. Līdz ar to finanšu pakalpojumu pieejamība, gan attieksme pret klientu, gan pakalpojumu cena, gan arī pakalpojumu piemērotība dažādām klientu grupām būs tā lieta, ko mēs noteikti šogad turpināsim ar bankām diskutēt un censties rast šos uzlabojumus.

Viena no lietām, pie kā mēs pašlaik strādājam, ir līdzīgs risinājums uzņēmumu pārkreditēšanai. Tur bankas ar uzņēmumiem savstarpēji diskutē, kāds var būt risinājums, un es ļoti ceru, ka bankas ar uzņēmumiem spēs par to vienoties, jo ieviest jaunu regulējumu ir tāds galējs risinājums. Es ceru, ka tirgus pats to var sakārtot.

Nākamā lieta ir drošība. Ģeopolitiskā situācija ir tāda, kāda ir, līdz ar to finanšu sektora drošība ir ļoti svarīga. Tur iepriekšējos gados mēs esam ļoti daudz ko darījuši un mēs esam reģiona līderi, mūs kopē, arī zviedri sāk ieviest pēc būtības ļoti līdzīgus risinājumus kā mēs. Mēs to arī turpināsim.

Vēl viena no lietām attiecībā uz drošību, manuprāt, viennozīmīgi ir digitālais eiro. Tāds iedzīvotājiem pieejams digitālais eiro, visticamāk, būs tikai 2029. vai 2030. gadā, bet jau šī gada otrajā pusē mēs redzēsim tā saucamo "vairumtirdzniecības" digitālo eiro, kas būs uzņēmumu pusē, finanšu sektora pusē un ļaus uz šīs bāzes veidot dažādus "gudros" līgumus, ko finanšu sektors varēs piedāvāt saviem klientiem. Drošība ir ļoti, ļoti svarīga lieta.

Protams, mēs esam gatavi arī pārņemt PTAC funkcijas, ja tāds būs politiskais lēmums.

Paši iekšēji mēs ļoti uzmanīgi strādājam ar tehnoloģijām, izmantojam tās iespējas, kas šobrīd ir, sakārtojam datus gan mums, gan finanšu sektoram, ceram palīdzēt arī valstij kopumā. Viens piemērs - dažādi mākslīgā intelekta instrumenti mums pašlaik jau ir vairāk nekā 90. Kolēģi ikdienā šos rīkus izmanto, tas palīdz mums krietni efektīvāk darīt savu darbu, ar mazāku resursu padarīt vairāk.

Līdz ar to šīs arī būtu tās trīs galvenās lietas. Pirmais - finanšu pakalpojumu pieejamība, attieksme pret klientu, tā ir cena, tie ir dažādi pakalpojumi gan Rīgā, gan, protams, arī reģionos. Otra lieta ir drošība finanšu sektorā. Trešā lieta, mēs gribam būt tehnoloģiski ļoti attīstīti. Tie ir gan mūsu pašu iekšējie procesi, gan arī procesi, kas palīdzētu sektoram, arī "fintech" attīstība, kas ļautu Latvijai izveidot finanšu sektoru, kas ir uz eksportu vērsts.

Kādas ir prognozes par kreditēšanas attīstību turpmāk?

Pēdējie divi gadi tiešām ir bijuši ļoti labi. Es ļoti ceru, ka tā tendence turpināsies, un šobrīd mēs redzam, ka tā arī ir.

Mēs redzam, ka uzņēmumu kreditēšana joprojām ir ļoti jaudīga. Mēs redzam, ka banku apetīte ir kļuvusi lielāka. Mēs redzam, ka tā pati hipotekārā kreditēšana reģionos sāk augt straujāk nekā Rīgā, līdz ar to tas vilnis kļūst plašāks. Mans mudinājums ir uzņēmumiem izmantot šīs iespējas. Protams, riski vienmēr ir pareizi jāceno. Kaut kādas vieglās naudas laikus nudien negaidiet, burbuli mēs negribam. Mēs atceramies 2008. gada problēmas, bet šajā brīdī mēs redzam, ka kreditēšanai joprojām ir ļoti apjomīgs potenciāls, un mans mudinājums ir bankām cenot riskus adekvāti, un uzņēmumiem savukārt būt krietni ambiciozākiem nekā līdz šim.

Kā ir ar kreditēšanu reģionos? Pagājušajā gadā Latvijas Banka tai pievērsās diezgan pamatīgi, kritizēja komercbankas. Jūs tagad redzat, ka notiek izmaiņas pareizajā virzienā?

Es uzsvērtu divas lietas. Viena ir tieši kreditēšana reģionos, un, jā, mēs redzam, ka tur virzība pareizajā virzienā notiek. Kā jau es minēju, mājokļu kreditēšanas tempi ir pat mazliet straujāki reģionos nekā Rīgā, lai gan no ļoti zemas bāzes. Rīgā joprojām ir tuvu pie 80% no visiem hipotekārajiem kredītiem, līdz ar to tur vēl ir diezgan būtisks ceļš ejams. Bet tas lūzums ir noticis, un šeit, manuprāt, ir jāuzsver, ka "Altum" arī ir kļuvis aktīvāks, un man tas īstermiņā patīk, jo tas parāda, ka iespējas tur ir. Arī braukājot pa reģioniem, es redzu, ka arī mājokļu būvniecība reģionos sāk kļūt aktīvāka arī bez pašvaldību piesaistes, arī bez "Altum" iesaistes. Uzņēmēji redz, ka tur ir nepieciešamības un iespējas, līdz ar to tas segments aug.

Otra lieta, ko papildus kreditēšanai es uzsvērtu, ir banku klātbūtne reģionos. Pagājušajā gadā ir liels darbs izdarīts, bankas būs iedzīvotājiem krietni tuvāk gan kā fiziskas filiāles, gan arī kā tādas alternatīvas kontaktu vietas, kur pēc iedzīvotāju pieprasījuma bankas ieradīsies un pakalpojumus sniegs. Šeit gan nevar gaidīt, ka mēs atgriezīsimies 90. gadu pasaulē, kur visur ir fiziskas banku filiāles. Tā nav. Digitalizācija iet uz priekšu, līdz ar to izmantojam arī digitalizācijas iespējas. Bet ir iedzīvotāju grupas, un jo īpaši vecāka gadagājuma cilvēki vai arī mazie uzņēmumi, kuriem ar to piekļuvi banku pakalpojumiem ir bijis grūtāk iepriekšējos gados, un tagad bankas nāk pie saviem klientiem tuvāk.

Es šeit noteikti uzsvērtu gan pašvaldību, gan uzņēmumu, gan iedzīvotāju lomu. Izmantojiet šo iespēju. Ja jūs neizmantosiet banku pakalpojumus, tad pēc pāris gadiem, visticamāk, mēs redzēsim, ka pieprasījuma nav un banku klātbūtne nekādu labumu nenes. Izmantojiet šo iespēju, tas ir atspēriena punkts jūsu reģiona izaugsmei.

Bankas ir arī pakritizējušas šo prasību par klātbūtni reģionos, norādot, ka lielākā daļa no pakalpojumiem tāpat ir digitāli pieejami, un, ja par ekonomikas attīstību, tad ne jau tā bankas filiāle konkrētajā vietā to veicinās. Jūs esat gatavi pēc kāda laika, piemēram, pēc gada, pārvērtēt, kādi ir rezultāti un atteikties no prasības par klātbūtni reģionos, ja tā neattaisnosies?

Es domāju, ka gads būtu ļoti ātrs periods. Visticamāk, vajag vairāk laika, lai iekustinātos. Bet, protams, ja pāris gadu perspektīvā tiešām tā biznesa nebūs, nu tad, visticamāk, arī būs jāpārvērtē, vai šī klātbūtne ir nepieciešama. Tāpēc arī mans mudinājums un rosinājums reģioniem - izmantojiet šīs iespējas. Nu, piemēram, līdz šim nav bijusi fiziska banku klātbūtne Bauskā, nav bijusi fiziska klātbūtne Limbažos, Madonā. Vai tiešām šajās pilsētās var strādāt tikai un vienīgi attālināti, tikai digitāli? Diez vai. Līdz ar to izmantojiet iespējas. Es saprotu, ka bankas ik pa brīdim par to nošņācās. Bet es domāju, ka virknē šo vietu, šo pašvaldību ar laiku bankas redzēs, ka biznesa iespējas ir. Mēs cenšamies bankas savest tuvāk ar klientiem, lai viņi šo deju uzsāk. Nu ja abi stāvēs kaktā un nesadarbosies, tad tur pozitīva iznākuma nebūs. Bet es domāju, ka iespēja ir ļoti laba.

Notiek arī mēģinājumi dažādot iespējas, kā saņemt finansējumu, un viena no tādām lietām ir mazās bankas licence. Kāda ir interese par tādas saņemšanu?

Šobrīd ļoti tuvu pieteikuma iesniegšanas brīdim, lai pieprasītu licenci, ir trīs uzņēmumi. Divi ir no Latvijas, viens no Eiropas Savienības. Kādu precīzi licenci viņi izvēlēsies, vai viņi aizies uz mazo specializēto banku, kas tagad ir izveidota un iespējama, vai viņi ies pa taisno uz pilnas bankas licenci, to mēs vēl redzēsim. Atšķirība ir klientu tvērumā. Specializētajās bankās tas ir reģionāli vai kāda specifiska grupa. Bet otra lieta, protams, ir kapitāla nepieciešamībā, lai šādu banku izveidotu. Mazajai specializētajai bankai kapitāls ir nepieciešams mazāks.

Labā ziņa ir tāda, ka interese ir un izskatās cerīgi, ka jau diezgan drīz būs jau fiziski iesniegumi šādas licences izsniegšanai.

Par ambīciju saņemt bankas licenci jau ir publiski paziņojusi ieguldījumu platforma "Mintos". Vēl ir "fintech" uzņēmumi, kas uz to pretendē?

Es nedrīkstu atsevišķus tirgus dalībniekus nosaukt vārdā. Tā ir viņu vēlme par to publiski paziņot, bet, kamēr licence nav izsniegta, tikmēr man mēle ir aiz zobiem. Bet interese ir.

Tikāt ļoti tālu atlasē uz ECB viceprezidenta amatu. Nākotnē atbrīvosies arī citas pozīcijas ECB vadības komandā. Vai jūs piekristu kandidēt, ja Latvija uz kādu no tām vēlētos jūs virzīt?

Es piekristu kandidēt, ja atbalsts būtu plašs un tur tiešām ir reālas iespējas šādu amatu iegūt, jo Latvijai tas, manuprāt, ir ļoti tālredzīgi. Kā es minēju, Latvijai ir nepieciešama spēcīga Eiropa, Latvijai ir nepieciešama Eiropa, kas izprot mūsu reģiona problēmas un līdz ar to arī var atrast adekvātus risinājumus.

Šajā piegājienā es teiktu, ka mēs tikām ļoti tālu, tas tiešām bija rokas [stiepiena] attālumā. Šeit man jāsaka milzīgs paldies maniem Latvijas Bankas kolēģiem, jo viens nav karotājs, mani pamana tāpēc, ka mana komanda ir spēcīga, un tas ir novērtējums ne tikai man, bet tas ir novērtējums visai Latvijas Bankai gan par to, ko mēs darām šeit Latvijā, gan arī par to, ko mēs darām starptautiski.

Protams, liels paldies gan Valsts prezidentam, gan arī Ministru prezidentei, Ārlietu ministrijai, Finanšu ministrijai ar visiem dienestiem, kas par šo lietu cīnās. Manuprāt, Latvijai ir nepieciešama lielāka pārstāvniecība starptautiskajās institūcijās, un veids, kā to panākt, ir reģionāli sadarboties. Tā ir sadarbība un stratēģisks redzējums gan Baltijas līmenī, gan arī, ņemot klāt Somiju, jo reģions mums ir viens un ekonomiski cieši integrēts. Daudzas lietas, piemēram, tajā pašā drošības jomā, mums ir vienādas, un šeit es runāju ne tikai par centrālo banku. Tas ir krietni plašāks skats uz Latvijas interešu aizstāvību starptautiskā līmenī.

Kā ģērbties ziemā: 9 lietas, par kurām uzreiz jāaizmirst