Juras laikmetā – pirms vairāk nekā 250 000 miljoniem gadu – mūsu Kurzemi vēl klāja jūra, bet citā pasaules pusē sadūrās divi kontinenti: mūsdienu Indija un Eirāzijas augšējais gabaliņš. Rezultātā tur, okeāna vietā, pēc zināma laika izveidojās pasaulē augstākie kalni, Himalaji. Zemes garozas un citu ģeoloģisko izmaiņu rezultātā okeāna dibens pacēlās, un milzīga spiediena ietekmē sāls, kas nokļuva tuvāk Zemes virspusei, uzsūca apkārtējo elementu īpašības.

Tā radās unikāla sastāva Himalaju sāls, kam mēdz būt sarkanīga vai rozā nokrāsa. Tas gadu simtiem augstu novērtēts ne tikai pārtikas vajadzībām, bet arī dziedniecībā un ķermeņa kopšanā. Jaunākie pētījumi liecina, ka Himalaju sālim varētu būt vēl lielāka nozīme veselībā, nekā iepriekš domāja.

Kāpēc rozā?

Himalaju sāls mēdz būt sarkanīgā vai rozā tonī, kaut arī daļa kristālu ir pelēcīgi balti vai caurspīdīgi. No parastā baltā jeb galda sāls šis sāls atšķiras ne vien ar krāsu, bet arī ar apstrādes veidu un uzturvērtību.

Vārāmo sāli iegūst, apstrādājot halītu, – minerālu, ko tautā sauc par akmeņsāli un kas ir tīra izejviela galda sāls ražošanai. Halīts parasti ir balts vai bezkrāsains, lai gan dažādu piemaisījumu klātbūtne tam var piešķirt zilu, violetu, rozā, sarkanu, dzeltenu, oranžu vai pelēku nokrāsu. Piemēram, daudzu izžūstošo sālsezeru halītu paraugu rozā un persiku oranžo krāsu nosaka baktēriju klātbūtne, bet Himalaju sāls rozā toni rada dzelzs oksīda klātbūtne.

Tā kā akmeņsāls dabīgā krāsa ir tumša, ražojot galda sāli, to mākslīgi balina, pakļauj ķimikāliju un augstas temperatūras apstrādei. Apstrāde iekļauj rekristalizācijas procesu: žāvēšanu karstās krāsnīs, pievienojot pretsalipes vielas, lai sāls kristāli neveltos gabalos. Piemēram, tā saucamais ekstra galda sāls tiek žāvēts 650 grādu karstumā, pēc tam balināts ar īpašām vielām, lai sāls kristāli būtu ideāli balti un vienādi. Praktiski visi mikroelementi apstrādē tiek iznīcināti, paliek tikai 99,99% nātrija hlorīda (Na Cl), savienojuma, kas nav īpaši labvēlīgs organismam. Galda sāli gan mēdz arī mākslīgi uzlabot, pievienojot, piemēram, jodu, tā radot jodēto sāli.

Himalaju sāls apstrāde, pirms produkts nonāk pie patērētāja, ir daudz saudzējošāka. To iegūst ar rokām, neizmantojot sprāgstvielas, žāvē saulē un nepakļauj mākslīgai termiskai vai ķīmiskai apstrādei. Tāpēc Himalaju sālim mēdz būt gan atšķirīgas dabīgas nokrāsas, gan dažāda izmēra daļiņas un visas derīgās sastāvdaļas nonāk organismā to pirmatnējā veidā un bez kaitīgiem piemaisījumiem. Ne velti Himalaju sāli sauc par pašu tīrāko pasaulē – tas ir miljoniem gadu vecs, un to nav skāruši pat toksīni un piesārņojums, kas sastopami citos okeāna sāls veidos.

Ilgu laiku liela intriga bija Himalaju sāls sastāvs. Tagad, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, dažādu valstu neatkarīgi pētnieki atklājuši šajā sālī vairāk nekā 80 mikroelementu, kas kādreiz bijuši senā okeāna ūdenī.

Mikroelementu kokteilis

2003. gadā Bavārijas patērētāju veselības un pārtikas aizsardzības valsts aģentūra “Bayerisches Landesamt für Gesundheit und Lebensmittelsicherheit” analizēja 15 dažādus Vācijā tirgotā Himalaju sāls paraugus. Pētnieki spēja noteikt vismaz desmit dažādas minerālvielas (neskaitot nātrija hlorīdu), kura saturs variēja 95–96%, un 2–3% lielu polihalīta piemaisījumu.

Himalaju sāls pilnu ķīmisko analīzi veicis Ukrainas Veselības aizsardzības ministrijas Akadēmiķa Medvedja Preventatīvās toksikoloģijas, pārtikas un ķīmiskās drošības zinātniskais centrs pēc ukraiņu garšvielu ražošanas kompānijas Pripravka pasūtījuma. Spektrālā analīze atklāja, ka Himalaju sāls satur vismaz 25 pamata minerālvielas un mikroelementus, kas nepieciešami cilvēkam, ieskaitot procentuāli lielu dzelzs, kalcija, kālija, magnija daudzumu, kura dēļ tam ir rozā krāsa. Pēc ukraiņu pētnieku analīzēm, vienā kilogramā rozā sāls ir 16 g magnija, 4 g kalcija, 3,5 g kālija, 0,1 g joda, kā arī gandrīz 40 daļiņas uz miljonu dzelzs un 2,38 daļiņas – cinka.

Tā varētu turpināt ilgi, jo pavisam Himalaju sālī atrasti vairāk nekā 80 mikroelementi. Tas vedina pētniekus atzīt šo sāli par pašu piesātinātāko, bagātīgāko sastāva ziņā no visiem zināmajiem sāļiem. Dažas vielas – svins, arsēns, plutonijs – lielos daudzumos patiesībā ir kaitīgas, taču rozā sālī tās atrastas pavisam niecīgā, veselībai pilnīgi drošā daudzumā, līdzīgi kā vairāki pārtikas produktam neraksturīgi elementi, piemēram, zelts, platīns, sudrabs, alumīnijs, titāns, urāns un citi. Savukārt nātrija hlorīda daudzums, kas ir nedaudz mazāks nekā galda sālī, – 97,41% – atbilst pasaules standartam, kas nepieciešams vārāmajam sālim.

2001: austriešu eksperiments

Himalaju sāls labvēlīgo ietekmi uz veselību apliecina gadsimtiem ilga lietotāju pieredze un tautas dziednieku attīstīto metožu izplatīšanās pa visu pasauli. Pastāv pat versija, ka Himalaju sāls lietošana uzturā ir viens no Tibetas mūku ilgdzīvotāju galvenajiem noslēpumiem.

Kā jau tas parasti mūsdienās ir ar tautas dziedniecību un alternatīvajām terapijām, trūkst zinātnisko pētījumu, kas apstiprina šo empīrisko pieredzi. Himalaju rozā sāls nav izņēmums – veikti tikai pāris nozīmīgi pētījumi, kas kaut ko liecina par šī sāls ietekmi uz organismu un tā dziedniecisko potenciālu.

2001. gadā austriešu zinātnieki no Grācas universitātes nāca klajā ar sava klīniskā pētījuma rezultātiem, kas sacēla pamatīgu vētru (sāls)ūdens glāzē. Viņi veica unikālu pētījumu par tēmu “Ūdens un sāls” un salīdzināja, kā organismu ietekmē uzturā lietotais Fiji ūdens (minerālūdens no Fidži salas) + Himalaju sāls un Grācas pilsētas krāna ūdens + parasts vārāmais sāls.

Eksperimenta laikā dalībnieki deviņas nedēļas ik dienas dzēra vāju sāls šķīdumu ūdenī – pirmo kombināciju pētnieki nodēvēja par dzīvo, bet otro – par mirušo ūdeni. Savukārt kontroles grupas dzēra tikai Fiji vai krāna ūdeni. Visi dalībnieki dienā izdzēra pusotru litru – vai nu sāls šķīduma (tējkarote uz šo daudzumu), vai tīra ūdens. Sadarbībā ar Biofizikālās izpētes institūtu tika veikti medicīnisko, psiholoģisko un biofizikālo rādītāju mērījumi, kas atbilda dubultaklā pētījuma kritērijiem. Rezultāti pārsteidza zinātniekus un ārstus.

Visnozīmīgāko un lielāko veselības uzlabojumu izjuta grupa, kas lietoja dzīvo ūdeni, kur dabīgā minerālūdens pozitīvo ietekmi pastiprināja pievienotais Himalaju sāls. Dzīvais šķīdums izrādījās kā ārstniecisks līdzeklis, kas normalizē un stimulē cilvēka ķermeņa pašregulēšanās sistēmu. Tika konstatētas nozīmīgas pozitīvas pārmaiņas šīs grupas dalībnieku elpošanas sistēmā, asinsritē, organisma atkritumvielu izvadīšanas procesos, liesā, aknās, ādā, visu orgānu vielmaiņā, ieskaitot asinsvadu sistēmu, kā arī žultspūslī, urīnpūslī un nierēs. Dalībnieki ziņoja, ka jūt ievērojamu attīrīšanās efektu, fiziskās un emocionālās pašsajūtas uzlabošanos: labāku miegu, fiziskās enerģijas pieplūdumu, smadzeņu darbības aktivizēšanos, koncentrēšanās spēju pieaugumu. Daži pat pamanīja pastiprinātu nagu un matu augšanu šajā laikā. Savukārt dalībnieki ar lieko svaru eksperimenta laikā zaudēja vidēji 4 kg, pat necenšoties un neievērojot diētu vai citus svara zaudēšanas pasākumus.

Viszemākie rezultāti bija grupā, kas lietoja mirušo ūdeni – krāna ūdeni ar galda sāli.

Tādējādi zinātnieki pierādīja, ka ūdens nav tikai H2O un sāls nav tikai NaCl, bet gan pašas dabīgākās enerģijas substances, kas nodrošina mums veselību.

2007: amerikāņu pētījums

Otrs – jaunākais – zinātniskais pētījums par Himalaju sāli tika veikts Lasvegasā, Nevadā, slavenajās Fenestra izpētes laboratorijās – uzņēmumā, kas ir pasaules līderis trešās puses neatkarīgo pētījumu veikšanā. Šeit tika veikts dubultakls placebo kontrolēts klīnisks pētījums, lai analizētu un salīdzinātu ķermeņa reakciju, kas rodas, ja lieto parasto jūras sāli vai Himalaju sāli. Zinātnieki arī gribēja izvērtēt, vai Himalaju sāls ir tikpat drošs un efektīvs kā dabisku minerālvielu uztura bagātinātājs.

Eksperimentā, kas ilga 30 dienas, piedalījās 70 dalībnieki ar labu veselības stāvokli. Viņi tika iedalīti trīs grupās: Himalaju sāls, jūras sāls un placebo jeb kontroles grupā. Ik rītu pētījuma dalībnieki izdzēra 237 ml glāzi ūdens, kurā izšķīdināta tējkarote Himalaju rozā vai parastā jūras sāls. Nākamās pusstundas laikā dalībnieki neko nedzēra un neēda.

Pirms eksperimenta, tā 14. un 30. dienā tika paņemtas dalībnieku urīna un siekalu analīzes, izmērīts asinsspiediens, pulss, temperatūra, elpošana, un dati salīdzināti ar “Optimālās veselības analizētāju” – analītisku sistēmu, kas ļauj novērtēt veselības stāvokli līdz pat šūnu līmenim.

Rezultāti pārliecinoši apstiprināja Grācas universitātes zinātnieku atklājumu – Himalaju sāls apliecināja augstu efektivitāti cilvēka ķermeņa darbības normalizēšanā un mineralizēšanā (58% gadījumu 5% novirzē no normas, 42% gadījumos – 15% novirzē no normas). Tas arī palīdzēja stabilizēt pH un oksidatīvo stresu (44% gadījumu 5% novirzē no normas, 56% gadījumos – 15% novirzē no normas). Savukārt hidratācijas rādītāji (ūdens balanss organismā) liecināja par vidēji 10% palielinājumu eksperimenta laikā. Attiecīgi jūras sāls grupai šie rādītāji nebija pozitīvi, jo vislielāko efektu uzrādīja sarkanajā zonā, tas ir, 35% jeb lielā novirzē no normas (mineralizēšanās – 84% gadījumu, oksidatīvais stress – 77%, hidratācija – 81%).

Tādējādi amerikāņu zinātnieki secināja: Himalaju sāls labvēlīgais efekts uz ķermeni ļauj to pieņemt kā plaukstošu alternatīvu jebkuram citam sālim, vēl jo vairāk tāpēc, ka nav zināmas nekādas blaknes tā lietošanai.

Himalaju sāls labvēlīgā ietekme

Rozā sālim piemīt ne tikai maigāka garša, bet arī pilnīga bioloģiskā pieejamība – organisms to uzņem pilnībā, un tas nonāk šūnās sākotnējā veidā. Himalaju sāls turklāt (ja tiek lietots mērenās devās) mazāk aiztur ūdeni audos nekā vārāmais sāls, kuram raksturīga šķidruma aizture pat tad, ja tas tiek uzņemts minimālā daudzumā. Lai izvadītu vienu gramu sāls, ķermenim vajadzīgi 23 g šūnu ūdens, un saviem spēkiem tas var izvadīt tikai 0,25 g nātrija hlorīda dienā. Ja ūdens balanss ķermenī ir izjaukts, draud šūnu dehidratācija, žultsakmeņu un nierakmeņu veidošanās, artrīts, reimatisms, celulīts. Atšķirībā no vārāmā sāls Himalaju sālī ir visi nepieciešamie elektrolīti, kas kavē dehidratāciju.

Tradicionāli par rozā sāls stiprajām pusēm uzskata organisma attīrīšanu no šlakvielām, elektrolītu līdzsvara atjaunošanu, muskuļu audu atslābināšanu, limfas un asinsrites cirkulācijas uzlabošanu, pretiekaisuma iedarbību. Pateicoties šīm ārstnieciskajām īpašībām, gadu simtiem Himalaju sāls sekmīgi tiek izmantots vairāku veselības stāvokļu uzlabošanā.

Lūk, paši populārākie veidi, kā Himalaju sāls uzlabo veselību

* Mutes dobuma higiēna

Mutes skalošana ar vāju rozā sāls šķīdumu ir labs līdzeklis pret sliktu elpu, zobu sāpēm un smaganu asiņošanu. Skalošana trīs vai četras reizes dienā palīdz novērst smaganu jēlumus vai asiņošanu, bet sāpoša zoba gadījumā – izvilkt sastrutojumu un iznīcināt baktērijas, kas izraisa iekaisumu.

* Pret akni

Cīniņā ar akni Himalaju sāls iedarbojas, izvelkot no ādas toksīnus, kuri ir viens no aknes un līdzīgu ādas saslimšanu cēloņiem. Tāpēc rozā sāls ir iekļauts dažādu kosmētisko produktu, piemēram, sejas ziepju vai skrubju, sastāvā, taču to var izmantot arī vienkārši – mazgāt seju ar sāls ūdeni vai pagatavot skrubi mājas apstākļos (literatūrā un internetā pieejamas daudzas tautas receptes).

* Saaukstēšanās un gripas profilakse

Tā kā minētie zinātniskie pētījumi apstiprina Himalaju sāls labvēlīgo ietekmi uz elpošanas sistēmu un imunitāti, gripas un vīrusu sezonā var droši profilaksei izmantot tautas recepti. Šim nolūkam pagatavo sāls mikstūru: pudelē ar tīru ūdeni (340 ml) ievieto dažus sāls kristālus un ļauj tiem nostāvēties 24 stundas. Lieto pa 2 vai 3 ēdamkarotēm dienā.

* Pret sinusītu un sausu klepu

Šajā gadījumā palīdzēs tvaika inhalācijas: kastrolītī ar vārošu ūdeni ieber tējkaroti sāls un 15–20 minūtes ieelpo tvaikus.

* Pret locītavu sāpēm

Iesaka lietot siltas vannas, kurām pievienots apmēram pustases izšķīdināta sāls. Sāls vannām vispār ir plašs terapeitiskais efekts, tās ievērojami uzlabo ādas stāvokli un veicina liekā svara zudumu.

* Brūču sadziedēšanai

Ja ar ūdenī samērcētiem rozā sāls kristāliem apsmērē skrambas, griezumus, tulznas un citas nelielas brūces, var panākt to ātrāku sadzīšanu.

Koncentrēts rozā sāls šķīdums var palīdzēt arī ausu sāpju, menstruālo spazmu, psoriāzes un ekzēmas, ādas herpes u. c. gadījumos.

Taču, lai cik pievilcīgas arī būtu Himalaju sāls labvēlīgās īpašības, nedrīkst aizmirst, ka rozā sāls, tāpat kā galda sāls, satur daudz nātrija hlorīda, kas, pārmērīgos daudzumos lietots, ir kaitīgs. Grūti gan runāt par ieteicamo diennakts devu, jo pašlaik vispār tiek pārskatīta sāls deva, tā kā ir ļoti daudz pretrunu pētījumos par tā ietekmi un nepieciešamo daudzumu organismam. Atliek vien paļauties katram uz savu ķermeņa sajūtu un veselo saprātu.

Sāls un gaisma

Himalaju sālim ir vēl kāds pozitīvs aspekts – sāls lampas, kas izveidotas no vesela rozā sāls gabala ar tajā ievietotu spuldzi un izstaro maigu laškrāsas gaismu. Pateicoties empīriskajai pieredzei, ko plaši popularizē šo lampu tirgotāji, šis dekoratīvais priekšmets ieguvis milzu popularitāti un it kā neapstrīdamu pozitīvu ietekmi uz mūsu vidi un labsajūtas uzlabošanu. Tiek apgalvots, ka rozā sāls lampa nodrošina trīs dabīgus procesus, kas nāk veselībai par labu: jonizē gaisu ar negatīvajiem joniem jeb “gaisa vitamīniem”, izstaro elektromagnētiskās svārstības un gaismas viļņus. Diemžēl nevienam nav izdevies atrast tos “neskaitāmos laboratoriju testus un zinātniskos pētījumus visā pasaulē”, kas it kā atklājuši sāls lampu lielo efektu, uz ko vienmēr atsaucas šo lampu pārdevēji. Šādu konkrētu pētījumu par Himalaju sāls lampām vispār nav, lai gan runa ir par izmērāmām lietām.

Ir atklājumi par pārmērīgu pozitīvo jonu daudzumu mūsu telpās, ko rada televizoru un datoru ekrāni, telefoni, sintētiskie paklāji, centrālapkure un tamlīdzīgi pozitīvo jonu avoti. Tāpat ir konstatēts, ka šī pārmērība var izraisīt letarģiju, nogurumu, pat depresiju. Faktiski pozitīvo jonu proporcija gaisā jūtami ietekmē apmēram 75% cilvēku. Uz šo atklājumu fona radusies ideja, ka sāls lampas ir dabiski negatīvo jonu ģeneratori, kas spēj attīrīt gaisu.

Lampu darbības principu to aizstāvji skaidro ar sāls minerāla spējām piesaistīt un iztvaikot ūdeni. Sāls kristāls pievelk apkārtējā gaisā esošās ūdens molekulas un, sajaucies ar ūdeni, šķīst. Tas tiesa, – sāls lampa bieži ir mikla, kad to aptausta. Kad lampa tiek ieslēgta, notiek ūdens molekulu sastāvā esošā ūdeņraža un skābekļa, kā arī sāls nātrija un hlorīda jonu transformācija, kā rezultātā negatīvie joni iztvaiko un apkārtējais gaiss attīrās. Līdzīgs princips ir sāls alu vai istabu terapijas pamatā, ko plaši lieto astmas un citu elpošanas problēmu ārstēšanā.

Tā kā zinātnieki nav pievērsušies sāls lampu fenomena izpētei, pie tās ķērušies daži skeptiķi – amatieri. Un viņu eksperimentos iegūtie pierādījumi liecina, ka negatīvo jonu izdalīšanās no rozā sāls lampas ir pārāk niecīga, lai spētu atstāt jūtamu ietekmi uz veselību, turklāt nevar salīdzināt efektu, ko sniedz sāls istaba, ar to, ko var gūt no neliela sāls gabala.

Rozā sāls lampas ir brīnišķīgas – kā gaismas un interjera objekts, taču, ja tās vēlas iegādāties gaisa attīrīšanai, visticamāk, lielāks efekts būs speciāliem gaisa jonizatoriem, mitrinātajiem vai filtriem.

Inguna Mukāne, žurnāls “Ko Ārsti Tev Nestāsta” / Foto: Vida Press

Himalaju sāls labvēlīgā ietekme - veselībai un skaistumam