Pēc sešiem vakarā Nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari valda mazliet spokaina un nez kāpēc fascinējoša noskaņa. Visa dienas murdoņa salīdusi pa kaktiem, pa plašo ēku – kuģi – klīst vien daži cilvēki. No stāva, kur ir Valda Zatlera palāta, var redzēt pāri koku galotnēm.

Kad apsēžamies šaurajā istabiņā, žalūzijas ir aizvērtas, bet eksprezidenta teiktajā ir daudz plašuma un svaiga gaisa. Lai arī viņš nežēlo laiku domāšanai, var jaust, ka Zatleram viss ir saplānots, minūtēm viņš lieki netērē. Teiktais ir dziļš un piesātināts. Viņš bieži atsaucas uz savu grāmatu – iespējams, norādot, ka uz šo jautājumu reiz jau atbildējis. Lai nu kā, dodoties prom, ir sajūta, ka viedums ir roku paturējis.

Optimisms un politika

– Vai jums sanāk sekot līdzi tam, kas notiek politiskajā dzīvē?

– Tā sasniedz katru, jautājums – cik daudz viņš pats vēlas ar to iepazīties.

– Jūs vēlaties?

– Samērīgi. Informācijas apjoms ir liels, ne viss ir racionāls un patiess. Jāmācās atšķirt, ko tu klausies, pārdomā un ko laid gar ausīm.

– Kad uzzinājāt vēlēšanu rezultātus, drīzāk bijāt cerīgs vai skeptisks?

– Es vienmēr esmu cerīgs. Valdības veidošanas process daudz iemācīja, nevajag pelt, ka tas bija traģisks. Personīgi cerēju, ka to kāds vadīs. Ir tikai viens cilvēks...

– Valsts prezidents?

– Jā, viņš vienīgais drīkst vadīt, un viņam pat ir tāds pienākums. Beigās jau tik slikti nesanāca.

– Domājat, Vējoņa kungam bija instrumenti, ar kuriem iesaistīties?

– Satversmē viss ir uzrakstīts...

– Tas ir formāli, bet kā ir reāli?

– Tas, vai ko formālu, kas rakstīts likumos, pārvērš reālā darbībā, ir atkarīgs no cilvēka personības. Kā viņš māk to tulkot, cik labi jūtas.

– Varat teikt, ka līdz ar citu spēku nākšanas pie varas ir sākušies jauni laiki?

– Negribu dalīt jaunajos un vecajos politiķos. Jaunais visu grib noārdīt un, kad kļūst vecāks, to atkal atjaunot. Tā ir dzīves filosofija, no kuras neaizbēgt. Vienmēr vajag kādu jauno, kas paraugās no cita skatpunkta, jo vecajam ir rutīna – es te visu zinu, esmu bijis 30 gadu… Bet tu visu nezini, jo sāc neredzēt pārmaiņas, kas ap tevi notiek, neredzi savas kļūdas un varbūt arī savus panākumus.

– Kuriem ministriem uzticaties visvairāk?

– Es neizcelšu. Tas, ka valdību vada Krišjānis Kariņš, būs panākumu pamatā. Jaunās partijas saprata, ka viņiem vajadzīgs kāds, kas tur kopā un tajā pašā laikā nekāps uz galvas.

– Kā domājat, vai šīs situācijas dēļ oligarhi jūtas apdraudēti?

– Katrā ziņā politikā viņu patlaban nav.

– It kā jau bīda… tos kauliņus.

– To viņi un jebkurš cits ietekmīgs cilvēks gribēs darīt vienmēr.

Ne gudrs, bet īpatnējs

– Partijas sāk diskutēt par jauno prezidenta kandidātu. Ko domājat jūs?

– Vēl ļoti agri... Vai potenciālie kandidāti spēs noturēt interesi par sevi? Vai neradīs situāciju, kad, šķiet, kādam ir kaut kas uztiepts? Jābūt ļoti uzmanīgiem. Ja cilvēkiem dod iespēju ilgstoši vērot, gala secinājumi var būt stingri atšķirīgi no tā, kā plānots. Parasti februāri sākas jautājumi pašreizējam prezidentam – vai kandidēsiet?

– Arī jums jautāja?

– Jā, arī man. Un sākas šī spēle, politiķu tīksmināšanās – ko tad viņš teiks… Tas, ka dažas partijas nesteidzas, ir saprotami, laika ir diezgan daudz. Jābūt reizē emocionāliem, ideālistiem, bet vienlaikus mērķtiecīgiem.

– Kas stāv aiz šā ideālisma? Kas ir tās vērtības?

– Vienmēr jābūt ideālistiskiem… Nevar noteikt kritērijus, pēc kuriem izvēlēties prezidentu, jo katram potenciālajam kandidātam ir pilnīgi citāda dzīves bagāža.

Ja skatāmies uz visiem mūsu prezidentiem, kā arī citu valstu – viņu mūža pieredze, tas, kā viņi izpratuši šo pasauli, pēc tam ietekmē lēmumus, to, kā viņi rīkosies konkrētās situācijās.

Piekrītu, ir muļķīgi, ja mazas valsts prezidents nespēj runāt vismaz dažās svešvalodās. Nevaram sev pievērst uzmanību ne ar militāru spēku, ne ar lielu politisku ietekmi, tikai ar personībām, kuras spēj sarunāties jebkurā situācijā.

– Teikt spilgtas runas par konkrētu jautājumu, kā bieži vien tiek citēta Vaira Vīķe-Freiberga?

– Ziniet, ne tikai runas, bet sarunas. Savstarpējas uzticības un simpātiju veidošana ar citas valsts politiķi vienmēr dod labumu mazākajai valstij. Un tādu valstu, kas ir mazākas par mums, tikpat kā nav.

– Diplomātam jābūt?

– Citāti ir laba lieta, bet tos jāmāk ģenerēt. Lai jūs citētu, jums ir jāpasaka kaut kas… pat ne gudrs, bet īpatnējs. Vai arī – ļoti precīzi, raksturojot situāciju. Par sevi varu teikt, ka biju pilnīgi nepieredzējis prezidents, vēl pat gadu nebiju amatā, kad konferencē pirms NATO samita par Gruzijas un Ukrainas dalību NATO teicu – nav rīcības plāna, nav rīcības. Jau nākamajā dienā tas bija New York Times.

– Atceraties, kā ģenerējāt šo domu? Vai jums bija pulks padomnieku?

– Doma radās brīdī, kad tā tika pateikta. Tādas – lidojošās – parasti nav mājās izdomātas.

– Bet mājasdarbs ir domāšanas process?

– Jā, un jāizdomā savs viedoklis. Tas ir ļoti svarīgi.

Kā nesakļaut spārnus

– Kad tikāt ievēlēts par prezidentu, jūsu kolēģis Pēteris Apinis teica – man ir prieks, ka šis brīvais ērglis beidzot ir sprostā…

– Katrs jau domāja tā, kā viņš to redzēja.

– Savā ziņā tā bija. Tādu jūs pazina kolēģi, draugi – ne tikai kā ārstu, bet arī kā mūziķi.

– Ja esat dzimis brīvdomātājs, tāds paliekat arī sprostā. Protams, tā ir cita pasaule, bet robežas pats vari nojaukt ātri vien.

– Jums izdevās nojaukt, ja godīgi?

– Galvenais pašā sākumā ir padomāt, uzlikt principus, pēc kuriem vadīsies. Ja vērtības ir, viss ir vienkārši. Jāizveido principi, kā strādāsi, pieņemsi lēmumus, uzklausīsi cilvēkus, un tiem arī jāievēro, lai cilvēki saprot. Nevar no plauktiņa paņemt kā rokasgrāmatu vai instrukciju – pašam jāizdomā.

– Nav noslēpums, ka arī aiz jums stāvēja cilvēki, kuri gribēja, lai kļūstat par prezidentu. Savā ziņā jūs bijāt viņu instruments?

– Visi tie, kas nobalsoja par zināmām domām, mērķiem, cerībām…

– Bet kāds konkrēts spēks, biezais cilvēks?

– Toreiz koalīcijai bija ļoti svarīgi, lai ir viens kandidāts, ko visi atbalsta. Tā savstarpējā neuzticēšanās ir ļoti līdzīga tai, kā ir tagad. Visi vienojās par kandidātu ārpus partijas.

– No Traumatoloģijas slimnīcas uzreiz nonācāt Prezidenta pilī?

– Tieši tā. Mēnesi bija bezalgas atvaļinājums…

– Lai sakārtotu kabinetu?

– Nē, lai sāktu mācīties, kas prezidentam jādara. Lai runātu ar cilvēkiem, kas bijuši prezidenta amatā. Lai spētu izprast, kas notiks tajā dienā, kad nodošu zvērestu. Tas bija pārejas periods, kad jāsaprot, kā iekāpsi tajās prezidenta kurpēs un uzvilksi prezidenta mēteli.

– Diemžēl daudziem likās, ka jūsu brīvdomība ir apcirsta. Viņi vairs nedzirdēja, nejuta jūsos brīvo personību. Jums diktēja noteikumus?

– Neviens to nedarīja, un man vēl jo mazāk var diktēt. Bet ir ļoti liela atbildība par katru pateikto vārdu. Pāris pirmās reizes, kad apsvilinies, kad tavs pateiktais aiziet ar tādu spēku, ko pat neesi domājis… Tas var būt gan negatīvs, gan pozitīvs, un tiešām jāsāk pārdomāt ļoti rūpīgi, nevis izrunāties par visu, kas uz sirds sakrājies. Ir tomēr robeža, pēc kuras tavs vārds var nodarīt arī sliktu – gan valstij, gan tautai.

– Režisors Milošs Formans ir teicis, ka ļaunāka par cenzūru ir pašcenzūra.

– Pašcenzūra īstenībā ir briesmīga cenzūra, jo tas nozīmē tiešām likvidēt sevi, kā saka, savu es... Bet paškontrole ir kaut kas cits. Atceros epizodi, kad Heritage Foundation konferencē – ir tāds pētniecības institūts Amerikā, ļoti slavens, ar senām tradīcijām – man uzdeva jautājumu par Moldovu, un es atļāvos pateikt, ka ilgi neitrāli viņi tur nevarēs palikt, jo tajā vietā neitralitāte nav iespējama. Ir jāizvēlas viens vai otrs ceļš.

Protams, man uzreiz padomnieks klāt – jūs tā nedrīkstat publiski teikt! Atbildu – bet tā taču ir. Viņš – jā, bet publiski to nedrīkst teikt. Diplomātija ir māksla pateikt tieši tik daudz, lai tevi saprot un tu panāktu sev vēlamo rezultātu, bet nepateikt to, kas to var sabojāt vai izpostīt pavisam. Tā ir kontrole, ne pašcenzūra, Tev jājūt situācija. Un, lai tā būtu, ļoti labi jāsagatavojas.

– Esat teicis, ka intuīciju nogalina… kas? Akadēmiskas zināšanas?

– Prāts, gudrība un zināšanas ir dažādas lietas. Vistuvāk intuīcijai ir gudrība. Mēs visi piedzimstam ar ļoti izteiktām intuitīvām spējām. Mazajam bērniņam, kurš pirmoreiz iebļaujas, sastapies ar gaisu, ir ļoti daudz intuīcijas. Pamazām cenšamies viņu mācīt, kā ir pareizi, teikt “tas tev ir jāzina”.

Uzbūvējam ilūziju, ka panākumi slēpjas tikai zināšanās. Bet, ja nav prasmju tās izmantot, ja zināšanas veido tikai prātu, ne gudrību, nekas nesanāk. Intuīcija dod radošumu. Ja atkārtosi tikai to, kas bijis, lielā vērtē nebūsi, jo nebūsi pagājis nevienu soli uz priekšu. Ja vari tikai atkārtot, faktiski esi nelaimīgs cilvēks. Tas ir par laimes faktoru.

– Ja cilvēks nav dzejnieks, zinātnieks, uzņēmējs, bet strādā picērijā…

– Jauna picas recepte! Jūs mani par šo neaizrunāsiet. Katrs cilvēks savā darbā var radīt ko jaunu. Vienkārši, ja mīlat savu darbu, jums intuīcijas būs papilnam, jums būs gandarījums, un jūs būsiet laimīgs cilvēks. Ja darīsiet to, kas nepatīk, jūsu intuīcija būs nospiesta. Ja galvenais uzdevums būs paveikt tā, kā rakstīts, kā lika vai mācīja, saņemt algu un iet mājās... Un tā ir katra paša izvēle, jo cilvēks ir savas dzīves saimnieks. Otrs var dot padomu, bet izdarīt otra vietā nav iespējams. Dzīvot otra vietā? Nē.

Ārsts uz mūžu

– Vai īpaši sekojat tam, kas notiek Veselības ministrijā – par diviem groziem, pārmaiņām?

– Būšu godīgs – tas ļembasts, ko 30 gadu garumā esmu piedzīvojis, ir mani notrulinājis. Man vairs nav vēlēšanās iedziļināties finansēšanas modeļos. Savos 28 ārsta gados esmu pieradis, ka ārsts dod, palīdz, atgriež pacientu dzīvē emocionāli un fiziski. Mani interesē vienkāršas lietas – dakteru pieejamība, labs ģimenes ārsta līmenis, kā tiek veikta onkoloģisko slimnieku uzraudzība pēc tam, kad ārstēšana paveikta. Par to šobrīd pārdzīvoju daudz vairāk. Nauda ir bezpersoniska, bet slimība ir ļoti personiska.

– Ar rehabilitācijas trūkumu ir saskārušies daudzi – slimnieks bieži tiek izmests no slimnīcas, nerūpējoties, kas ar viņu notiks nākamajā nedēļā, mēnesī, pusgadā.

– Protams, katra slimība ir citāda. Mana pieredze, kas gāja caur onkoloģiju, parādīja, ka tā nedrīkst būt. Nevaram piešķirt naudu un priecāties, ka tagad būs psihologi, kas strādās ar onkoloģiskas slimības pārcietušiem cilvēkiem.

Tas būtu jādara ārstam, māsiņai. Tas, ka tev ir viens ārsts, kas vada cauri slimībai – varbūt pat mūža garumā; vienalga, cik ilgi, – dod tūkstošreiz vairāk – paļāvību, pārliecību par savu veselību, spēkiem, par to, ka viss būs labi. Tik vienkārša frāze – jūs esat izārstēts. Bet neviens to nepasaka. Tevi palaiž neziņā.

– Jo negrib dot veltas cerības?

– Piekrītu, tajā ir daļa piesardzības, bet – pārāk liela. Ja cilvēks skaidri zinās dzīves ceļu savā slimībā, viņš ļoti daudz darīs pats, ar attieksmi pret sevi. Viņš aizsviedīs bailes no procedūras, operācijas, ārstēšanās kursa vai vispār no tā, ka slimība viņu novedīs kapā. Tas ir jādabū nost! Cilvēkam ir jādzīvo.

Pat ja viņam atlicis pavisam nedaudz, viņam ir jādzīvo ar pilnu atdevi, ar prieku. Un to var izdarīt ārsts. Tāpēc nevar darīt atrauti – ziniet, šis mūs operēs, šis dos zālītes, šis rūpēsies par labsajūtu, par prātu, lai tas būtu mierīgs.

Ja ārsts pašā sākumā nespēj iedot paļāvību un ticību, tad visi pārējie var tikai drusku uzfrišināt. Jo cilvēks visvairāk uzticas tam, kurš viņu sāk ārstēt. Jā, pēc tam būs citi, ķēdītē, bet pirmais pozitīvais grūdiens ir jādod. Protams, ārsts ir noguris, nav laika, maza alga – es to saprotu. Bet nedrīkst degradēt to sūtību – attiecības ar savu pacientu.

– Provizoriski divas trešdaļas ārstu nevar sniegt šo atbalstu. Ko darīt?

– Ir jau arī laikmeta problēma.

– Steiga?

– Drīzāk domāšanas digitalizēšana – tiklīdz ko nezinu, tā tveru pēc gudrā telefona. Vairs nedomāju ar savām smadzenēm, nelietoju prātu, intuīciju, esmu kā pārkrāvējs. Un tas nav tikai par ārstiem, bet daudzām profesijām. Taču ārsts ir ļoti humāns amats. Tas ir cilvēka kontakts ar otru cilvēku.

– Sūtīt ārstus un ģimenes ārstus kursos? Viņiem arī tam nav laika.

– Agrāk bija kāds cienījams kolēģis, kurš visus tos pamatus ielika jau augstskolā.

– Kurš bija jūsu guru?

– Viņi bija vairāki. Par savstarpējo attiecību jautājumu vienmēr citēju ķirurģijas profesoru Ļevu Hnohu, kurš strādāja Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Viena lekcija stundas garumā man iedeva pamatu ārsta domāšanai. Viņš runāja par visu – kā veidot attiecības ar pacientu, kas ir svarīgi un kas ne.

Arī es kādu laiku mācīju rezidentus, tagad viņi ir slaveni un gudri ārsti, un man katru reizi ir prieks, ja kāds no viņiem pasaka – es atceros, ko tu man toreiz mācīji, es to lietoju savā praksē. Pie sevis nodomāju – tāpēc jau tev arī veicas!

– Padomju laikā neteica cilvēkam diagnozi – vēzis. Jūs mācījāties tādā laikā.

– Jūs domājat, ka cilvēks tāpēc nezināja?

– Ja ārsts nesaka…

– Ar to jūs esat pateicis slimniekam, ka tā nav viņa darīšana. Un tā nevar būt.

– Tas jūsos neiecirta nepareizu attieksmi? Jums nenācās pārmācīties?

– Man, redziet, bija vieglāk, jo tie audzēji, kurus operēju, atradās ekstremitātēs, rokā vai kājā. Un pateikt cilvēkam – es tev amputēšu kāju tikai tāpēc, ka man tā patīk… Tas bija diezgan neiespējami. Bija jāsaka – tev ir ļaundabīgs audzējs, tāpēc amputēsim kāju, tā varam saglābt tavu dzīvību. Tajā ziņā es kā ortopēds biju privileģētā stāvoklī.

– Varat teikt, ka jau daudzus gadus jums paša privātais projekts ir cīņa par savu veselību?

– Gribu iebilst pret vārdu cīņa, es teiktu – tā ir daļa manas dzīves. Bet es negribētu visu savu dzīvi pārvērst tikai rūpēs par veselību. Jā, man ir jākopj savs ķermenis, lai varu darīt to, ko gribu. Katru gadu janvārī vai februārī divas nedēļas esmu rehabilitācijas centrā – tas man ir likums. Pavasarī dodos pie dabas, un tad tā kopj manu ķermeni līdz pašam rudenim. Latvijā ir ļoti vienkārši – jādzīvo ar dabas ritmiem, jāizmanto viss, ko tā dod.

– Jūs šeit, rehabilitācijas centrā, esat viegli sasniedzams sarunu biedrs.

– Teikšu atklāti – reizēm man arī profesionālu viedokli pajautā.

– Kā ārstam?

– Ziniet, šeit ir laba vide – par politiku nerunā. Te rūpējas par veselību. Tā kā man līdzi ir dators, varu paskatīties rentgenu bildes…

– Konsultējat cilvēkus?

– Kā varu pateikt nē, ja zinu, ka cilvēku interesē mana atbilde.

– Tas arī kādu profesionālu interesi apmierina? Droši vien nevar ārstu sevī iznīdēt.

– Ārsts ir uz mūžu. Protams, ar profesionālu interesi pamani kaut ko, kas varēja būt labāk, redzi, ko ieteikt. Vienīgais, ka esmu kļuvis diezgan… Cinisks nav īstais vārds, bet, ja man prasa padomu un pēc tam to neievēro, tas man nepatīk. Gribu atvērtas attiecības. Ja tici, ka došu labu padomu, tad, lūdzu, to izpildi. Domāju, katram ārstam ir šāda vēlēšanās. Gribu, lai attiecības starp diviem cilvēkiem, ārstu un pacientu, ir ļoti atklātas.

Sarunas ar sevi

– Esat izmēģinājis prakses, kā atvērt zemapziņu?

– Esmu švaks skolnieks. Neesmu mērķtiecīgi to visu darījis, vienkārši sarunājos ar sevi.

– Kā tas ir – nosēsties un domāt?

– Kāda starpība, guļat saulītē vai sēžat istabā… Kad runāju ar jauniešiem dažādās auditorijās, vienmēr uzdodu jautājumu – cik daudzi no jums sarunājas paši ar sevi? Interesanti – jo jaunāka auditorija, jo vairāk to dara. Tas man bija pārsteigums, jo domāju – ko viņiem, jauniem cilvēkiem, daudz ar sevi runāt?

– Katram savas problēmas.

– Tas attīsta intuīciju.

– Jūs izmantojat valodu, sarunājoties ar sevi? Ļaujaties brīvam domu plūdumam, vai tomēr ir jautājumu un atbilžu shēma?

– Tas ir haoss. Brīžiem tas ir dialogs, brīžiem monologs, brīžiem vienkārši klusums. Un pilnīgi godīgi – arī dažādās valodās, visbiežāk latviski un angliski. Redziet, ir jādomā tajā valodā, kādā uzstāsieties, un tajā arī jāgatavojas, lai pēc tam nebūtu jātulko. Tas ir interesants process. Ja mēģināsiet domāt un sarunāties ar sevi vienā valodā un pēc tam to pastāstīt citā, tas nestrādās.

– Jums jaunas domas rodas pēc teātra izrādēm, kuras apmeklējat? Bieži jūs redzu ar kundzi...

– Man patīk teātris. Vienmēr pārspriežam, bet nekad neejam, salasījušies intervijas, recenzijas, reklāmas. Mani pat neinteresē, par ko būs tas darbs, es gribu ko negaidītu redzēt, labāk saprast bez kādām sagatavēm. Teātris ir pateicīga māksla, jo ļoti dažādas izpausmes nonāk līdz cilvēkam.

Ja izrāde man dod bezcerības izjūtu no pirmās līdz pēdējai minūtei, tad tā ir izdevusies. Ja izrāde spēj nospēlēt tukšumu, tā ir izdevusies. Ja tā man spēj radīt kādas asociācijas, tā ir izdevusies. Man nepatīk tās, kas ir pārgudrotas, krieviski – samudrītas, kur nav radošuma caur intuīciju, prāts salicis visas iespējamās konstrukcijas – jo vairāk, jo labāk.

Arī rasols, ja pieliek par daudz komponentu, nav baudāms. Tad saku – režisoram ir mazvērtības komplekss, ja viņš uzskata, ka citādi viņu nesapratīs vai domās, ka viņš ir muļķis. Nevajag prātot, ko domās par tevi! Vienkārši vajag radīt. Un tad arī iznāk. Bet ne vienmēr. Cilvēki ir dažādi tajā, ko gaida. Es negaidu neko. Tikai, lai uz skatuves būtu brīnums.

– Ziņās teica, ka Grundzālē krokusi izplaukuši, Baldonē – sniegpulkstenītes. Jūs arī esat puķu cilvēks.

– Daba guļ, nevajag skriet pa priekšu. Protams, kaut kur pie mājas, dienvidu pusē, saulītē, no vējiem neskartā, kur sniegs nokusis, zeme vaļā, tie nāk… Braucu svētdien uz Cēsīm – viss balts, saulaina diena, zeme sasalusi. Pajautāju kaimiņienei, vai var iedot lāpstu siltumnīcai. Viņa saka – vēl nevar.

– Kad sākas jūsu dabas laiks? Sakāt, ka tā jūs dziedē.

– Man ir vienkārši – uzskatu, ka pavasaris un dārza darbi sākas manā dzimšanas dienā, 22. martā (smejas). Un pēc tam uzreiz seko dilstošs mēness, kad redīsus bāzt zemē.

– Jums jau galvā ir plāniņš?

– Bez šaubām! Ratus taisi ziemā, ragavas – vasarā. Plānam ir jābūt, jo pavasaris ir īss.

– Tad pārceļaties uz savām lauku mājām? Vai tomēr ar vienu kāju pilsētā?

– Tas atkarīgs no laika apstākļiem. Protams, gribu pārcelties uzreiz ar suni, kaķi un sievu. Kad viņi ir gatavi, mēs braucam.

– Čārlijs un Olivers tiek zaļumos.

– Pilnīgā brīvībā.

Atdosim gaismu Olimpam

– Jums te nav mazliet vientulīgi?

– Es strādāju visu dienu.

– Jums reizēm nav jācīnās – atkal tas vārds… jātiek galā ar vientulības izjūtu?

– Man tās nav bijis. Varbūt esmu drusku introverts, un zināma devas vienatnes mani netraucē. Paklausieties – nonākot pie dabas, parunājiet ar puķītēm! Parunājiet ar kokiem, ar putniem, ar visu, kas riņķī. Ar mākoņiem parunājiet! Kāda jums vientulība uz šīs planētas?

– Jūs šeit esat viens, lai gan divas gultas. Jums vajag savu telpu?

– Pēc likuma parasti palātā jābūt diviem cilvēkiem – ja vienam kļūst slikti, otrs var pasaukt. Bet, ja gribu nodarboties tieši ar savu rehabilitāciju, slimību, tad, protams, visas domas ir uz mani. Otrs nav nepieciešams.

– Jums ir plāni turpmākajam gadam?

– Ceru, ka kopā ar domubiedriem varēšu to realizēt – pabeigt Brīvības pieminekļa izgaismošanas projektu. Skatāmies uz fotogrāfijām, kas uzņemtas dienā vai svētkos, kad tas ir ar prožektoriem apgaismots, bet ikdienā tumsā nevaram izlasīt vārdus Tēvzemei un brīvībai, nevaram redzēt Mildu ar trim zvaigznēm. Visas vakara bildes ir fotošopā uzlabotas, un tas mani šokē.

Apkārt visos parkos zilas zvaigznes, baltas, pilošas lāses un sniegpārsliņas – tāds tingeltangels. Bet mūsu svētvieta ir tumsā. Sapulcēju domubiedru grupu, un nolēmām, ka savāksim naudu. Piemineklis pieder tautai. Juridiski tas nepieder nevienam. Mēs dabūsim māksliniecisku, nevis vienkāršu prožektoru kā sporta hallē, lai pieminekli parādītu visā tā ģenialitātē, filosofiskajā dziļumā.

Tas ir latviešu tautas Olimps, katras profesijas pārstāvis tajā var atrast savu aizstāvi, un mēs visi kopā varam redzēt savu brīvības aizstāvi. Mēs gribam to pacelt 21. gadsimta domāšanā, iedot to, ko 1935. gadā vēl nevarēja. Daudz pieminekļu esmu pētījis visā pasaulē, bet tik ģeniāla nav nekur. Tur ielikts viss mūsu tautas, mūsu brīvības kods. Izcelsim to gaismā – tiešā un pārnestā nozīmē – kā Latvijas 101. gada labo darbu.

– Kas jums dod spēku? Skatos, kā ejat uz izrādi, un var redzēt, ka varbūt jums dažbrīd nav nemaz tik viegli. Cits jūsu vietā būtu siltās čībās sēdējis pie televizora, skatījies ziņas…

– Ko tad pa televizoru rāda?! (Smejas.)

– Reizēm arī izrādes.

– Tas nav tas.

– Jūsos iekšā ir jauda, motors, cerība, nepieciešamība kustēties, darīt?

– Tā vienkārši ir dzīve.

– Vēlme dzīvot pilnasinīgi?

– Jā. Pēc iespējas dažādāk.

– Baudīt to, ko tā dod?

– Dzīve jau vispār dod tikai vienu baudu, ko daudzi sauc par vienām ciešanām. Būt dzīvam – tas nozīmē, ka tev ir dota viena liela iespēja.

– Kādreiz teicāt, ka dzīve ir medus pods un reizēm no tā tie darvas pilieni jāizķeksē laukā.

– Tieši tā. Tas varbūt ir viens no galvenajiem uzdevumiem. Viss ir attieksmes jautājums. Mūs vai nu paceļ, vai nospiež pie zemes sajūtas, emocijas. Latviešiem teiciens “piespiež pie zemes” varbūt nav tas sliktākais. Tas nozīmē, ka dabūs zemes spēku un piecelsies.

Vispār latviešu valoda ir ļoti interesanta, tas, kā aprakstām lietas. Tajā esam iekodējuši visu savu spēku, nedomāju, ka tik daudz neveiksmju vai ciešanu, ir tikai neprasme ieklausīties sevī, savā valodā. Būtu jāceļ gaismā ne tikai Rainis, bet arī Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis. Katra lieta rada sajūtas, un mums tās vajag pēc iespējas pozitīvākas.

– Neesat slēpis, ka jūsu garīgais skolotājs ir bijis baptistu mācītājs Pēteris Sproģis. Joprojām tā ir?

– Ja runājam par reliģiju, Pēteris Sproģis ir viens no tiem, kas tiešām Bībeli pārzina. Ne tikai kā morālo, bet sociālo rokasgrāmatu. Būšu diezgan ķecerīgs, apgalvojot, ka liela daļa mācītāju to tā līdz galam nav sajutuši. Pēteris Sproģis ir vienīgais, pie kura es eju, runāju. Jūtu, ka viņš zina visu, kas tur ir iekšā.

Bet domāju, daudz spēcīgākas mums ir pagāniskās saknes, saikne ar zemi. Ne velti mēs lietojam latvju rakstus, neesam tos aizmirsuši. Latvju dainas ir mūsu Bībele, morālā rokasgrāmata. Esam vienīgā Eiropas valsts, kurā pagānu svētki ir valsts svētki. Nekad par to neaizdomājamies, bet tas ir vērtīgākais, kas mums ir.

Sešu mazbērnu vecmāmiņa Lilita Zatlere: "Mīlu viņus no visas sirds"