Mājas Latvijā un Gruzijā

Esmu sapratis, ka man patīk dzīve divās valstīs. Pirms sāku daļēji dzīvot Gruzijā, nebiju 12 gadus īsti redzējis vasaru, tāpēc septembrī Gruzijā varu noķert kādus saules starus un atvilkt elpu. Vasaru redzēt no Grīziņkalna caur mūsu pasākumiem, kur visu laiku dzīvoju stresa un nemitīga darba ritmā, ir viena lieta. Taču pavisam citādi ir tad, ja sajūti, ka visu vasaru esi it kā “ziedojis” Getiņam. Tā nav līdz galam laba sajūta, jo, kļūstot viedākam, saproti – lai spētu dot pasaulei, vispirms jāiedod pašam sev. Tikai tad, ja resurss plūst caur tevi, to vari nodot tālāk. Lai nerastos sajūta, ka pats sevi esmu apdalījis, ir tik labi doties uz Gruziju un noķert tur vasaru, kas piepilda ar gaišām un pozitīvām emocijām. Protams, Gruzijā ir tas viss un vēl vairāk – kalni, jūra. Man pašam vienmēr ir patikuši kalni. Sen esmu teicis – ja nedzīvotu Latvijā, tad dzīvotu Austrijā. Tas tāpēc, jo man patīk Austrijas kārtība un kalni, bet esmu sapratis, ka Gruzija ir vēl piemērotāka man, jo šeit var just mežonīgāku brīvību. Gruzija ir kļuvusi par manu otro mīļāko valsti uzreiz pēc Latvijas. Šeit patiesi valda dabas dažādība, un tieši daba pēdējos gados ir mans spēka avots. Taču pats būtiskākais – dzīvojot gan Latvijā, gan sievas dzimtenē, esmu beidzot sapratis, ko patiesi nozīmē vārds “dzimtene”. Sajūtas, kad lidmašīna nosēžas Latvijā, ir neaprakstāmas. Viena lieta ir būt tūristam, pavisam cita – fiziski dzīvot divās valstīs un sajust šo atšķirību savā ikdienā. Tu saproti, ko nozīmē atbraukt uz savu zemi, kurā esi audzis, kur ir visas tavas bērnības atmiņas, kur dzīvo tavi tuvākie, šeit ir tik daudz sentimenta. Latvijā spēju arī sazemēties, jo Gruzijā esmu aiz cieņas pret sievu un viņas ģimeni. Protams, šajos piecos gados esmu iemīlējis arī sievas ģimeni – brāļus, māsas –, taču, tieši atrodoties tur, esmu iemīlējis Latviju vēl stiprāk. Otra lieta, ko esmu iemācījies šajos gados, ir strādāt attālināti, jo agrāk es to nepratu. Latvijā ir spēcīga Ghetto Games komanda, kas dara lielas lietas bez manas klātbūtnes.

Kopā audzinām jaunāko dēlu Robinu, kurš arī prasa savu enerģiju un laiku. Robins ir mans ceturtais un jaunākais bērns. Šobrīd savā tēva praksē esmu izvēlējies eksperimenta ceļu, kā audzināt dēlu, jo šodien redzu, ka katrs no maniem bērniem ir izaudzis citādāks, lai gan visus šķietami audzināju vienādi. Šķiet, ka labākais, ko varu bērnam iedot, ir mīlestība. Šis nav stāsts par lieku lutināšanu, bet gan par pieņemšanu – tāds, kāds esi. Nestrostēt bērnu par katru sīkumu, bet gan pieiet visam ar humoru, lai bērns spētu pa īstam arī tevi iemīlēt. Ja bērns iemīlēs tevi, tad vēlēsies pavadīt kopīgu laiku, gribēs sekot tavam piemēram un būt tev līdzīgāks. Šoreiz, audzinot jaunāko dēlu Robinu, gribu mēģināt mazāk runāt, bet vairāk darīt.

Īstais cilvēks palīdz ieraudzīt dzīvi citādāk

Neslēpšu – sākotnēji bija diskomforts par dzīvi divās valstīs, bet paiet laiks – un pierodi. Sākumā, tajā trakajā mīlestībā, vienojāmies, ka mēģināsim dzīvot starp divām valstīm, bet tikai pēc tam secinājām, ka ir sarežģīti. Nav nemaz tik vienkārši, jo katrā valstī ir jābūt savam sadzīves komplektam, nākas pierast pie jaunā ritma, un tad šķiet: “Vau! Cik forši! Var dzīvot arī divās valstīs! Var!” Prieks, ka manai sievai Latvija arī ir kļuvusi tuva, jo, pat atrodoties Gruzijā, viņa mēdz skumt par Rīgas dzīvi. Šodien arī viņai jau dažādas vietas Latvijā ir kļuvušas dārgas. Sākumā viņai bija grūti ar Latvijas auksto klimatu, salīdzinot ar Gruziju, bet viņa novērtē Latvijas svaigo gaisu. Kad esi bijis pasaulē, tad saproti, kas ir Latvijas meži, kas ir tā īstā smarža. Latvijas daba, gaiss – tas viss ir unikāli. To tā pa īstam spēj novērtēt tikai tad, kad esi padzīvojis kaut kur citviet. Runājot par mums abiem, esmu sapratis, ka sieva ir mana dzīvā enciklopēdija. Tas tāpēc, ka viņa ir daudz mācījusies. Tamāra ir gudra sieviete, kas mēdz pievērst uzmanību teorijai, ne tikai praksei. Man ļoti patīk viņas prāts, tā amplitūda jebkādos jautājumos ir kaut kas fenomenāls. Līdz ar to viennozīmīgi varu teikt, ka viņa ir viens no gudrākajiem cilvēkiem, kādu es pazīstu. Pie katras sarunas viņa spēj atrast vispareizāko veidu, kā otrai pusei vēstīt savu domu. Apbrīnoju arī sievas plašo sirdi. Prieks, ka aizvien viņa man ir visinteresantākais sarunu biedrs, visaizraujošākais cīņu biedrs, arī pēc kopā pavadītiem gadiem. Viņa nav no tām, kas mās ar galvu un visam piekritīs. Piemēram, ja es kādreiz kādas muļķības sarunāju, tad Tamāra māk mani apstādināt. Tad paiet laiks, informācija apstrādājas un es saprotu – jā, man laikam nebija taisnība. Sieva prot paplašināt mana prāta robežas. Līdz ar to ārkārtīgi priecājos, ka ik dienas varu kaut ko jaunu no viņas mācīties. Sākumā ar strīdiem, karstākām diskusijām, jo man bija grūti pieņemt, ka viņai ir tik stingrs viedoklis. Ja pateica vienu, tad pie tā arī paliks. Viņai, kā gruzīnu sievietei, ir stiprs raksturs un personība, bet man pašam vienmēr ir nācies paplašināt sava prāta un iztēles robežas, lai pieņemtu otra cilvēka viedokli. Atskatoties tagad saprotu – tieši sievas atšķirīgais viedoklis man nācis tikai par labu. Kādreiz šķita, ka visiem noteikti jāsaprot un jāpieņem otra nostāja, taču tagad esmu iemācījies, ka var būt arī citādi – ar to pilnīgi mierīgi iespējams sadzīvot. Tā nav traģēdija.

Ticība – puse no uzvaras

Apzinos – kad satiekas divi spēcīgi cilvēki, ir grūti. Viegli nebūt nav, taču, ja iemācās sadarboties, sarunāties, sadzirdēt viens otru un kad pāriet tā trakā kaisle, tam visam ir liela vērtība. Man ir strauja daba. Ja ķeros pie darba vai pie mērķa, tad izdarīšu. Šķiet, ka mums aizvien izdodas lieliski vienam otru papildināt. Manī ir drosme vairāk uzņemties, un zinu, ka tas arī viņai mūsu attiecībās ļoti patīk. Galu galā, nereti par šķiršanās iemeslu kļūst tas, ka viena persona izplūst vai izšķīst otrā personā. Ticu, ka sievai nav viegli ar mani, jo es esmu ar savu viedokli un raksturu. Man ir skaidrs, ko es vēlos šajā dzīvē, ko nevēlos, ko darīšu un kur iešu. Prieks, ka sieva pāri visam mani atbalsta. Viņa ļoti atbalstīja mani pandēmijas laikā, kad Getiņam bija grūtāki laiki un bija dažādas problēmas, ar kurām nācās tikt galā. Tieši sieva bija tā, kas uzmundrināja un teica, ka ir jāturpina, ka nedrīkst padoties, ka Ghetto Games ir liela vērtība. Viņa apbrīno mūsu komandas veikumu, apbrīno to, kā mums aizvien izdodas darbs ar jauniešiem. Viņa redz, ka šim projektam ir ne tikai tagadne, bet arī nākotne. Man pašam arī ir sportiska interese, cik ilgi man tas izdosies. Protams, man ir kolēģi, kuriem ir arī 20 gadi, bet cik ilgi man pašam izdosies pārstāvēt jauno cilvēku intereses – tas ir jautājums, par kuru es nereti aizdomājos. Jebkurā gadījumā ceru, ka šī darbošanās pavadīs mani līdz mūža galam, pie tā arī strādāju, taču sievas atbalsts ir jūtams, un tas ir milzīgs. Bieži ir dažādas biznesa idejas un citas lietas, kas prasa enerģiju, laiku un nervus, bet tieši viņa ir tā, kas man saka: “Raimond, tev ir jāstrādā ar Ghetto Games, ar pārējo neaizraujies!” Sieva aizvien man tic, atbalsta un augsti vērtē to, ko es daru. Viņa nekad mani nav dzinusi uz biznesu. Bizness un naudas daudzums pasaulē ir liels, un ar to es savu sievu pārsteigt nevaru, bet ar vērtīgām un dvēseliskām lietām – jā. Tieši tas aizrauj arī Tamāru, jo viņa pati ir uzaugusi pārticībā, tāpēc ar naudu viņu pārsteigt nav iespējams.

“Ghetto Games” nākotnes mērķi

Aizvadītā sezona bija labākā sezona Ghetto Games vēsturē. Ļoti laba atsaucība gan reģionos, gan Rīgā. Neskatoties uz to, ka jauniešu skaits Latvijā ir divas reizes samazinājies, mums izdodas publiku skaita ziņā noturēt. Sezonas laikā Ghetto Games ir aptuveni 10 000 dalībnieku. No sirds esmu gandarīts par aizvadīto sezonu un komandas paveikto. Runājot par tālākiem mērķiem, šobrīd gatavojam filmu par Ghetto Games 10 gadu brīvrunu projektu, kas mums saucas Štuka par bazaru. Cītīgi strādājam pie filmas – kas ir mainījies desmitgades laikā, ko Štuka par bazaru ir devusi dalībniekiem un sabiedrībai. Stāstīsim par hiphopa vēsturi Latvijā. Ceram, ka nākamgad šī filma būs jau uz ekrāniem.

Runājot par šā gada projektiem, vēlos pieminēt projektu, kas ir sadarbībā ar Labklājības ministriju un Bērnu aizsardzības centru. Izmantojot veidu, kā mēs strādājam ar jauniešiem Ghetto Games, šogad un nākamgad dosimies uz 25 Latvijas skolām, lai izglītotu bērnus un pusaudžus, kuriem ir uzvedības vai atkarību problēmas vai to attīstības risks. Klausoties pieredzes stāstos un lekcijās, iesaistoties fiziskās aktivitātēs un darbojoties kopā, neformālā veidā būs iespēja gūt pieredzi par veselīgām un jēgpilnām aktivitātēm.

Man svarīgi ir atcerēties, kāpēc mēs darām, kāpēc ir Ghetto Games, un aizvien pie sāniem ir atbildība, bez tās nekur. Augot apjomam, aug arī apjoms atskaitēs, papīros, tehnikā, saimniecībā, un netrūkst arī citu izaicinājumu. Visu gadu mēs cenšamies noturēt komunikāciju ar jaunieti, pateicoties dažādiem skolu projektiem. Mums ir svarīgi, lai jaunieši izvēlētos aktīvu dzīvesveidu un dotu priekšroku sportam, jo tad ir daudz lielāka iespēja, ka viņi izaugs līdz brieduma vecumam veseli un spējīgi pieņemt apzinātas izvēles. Tas ir mans uzdevums un tas, ko es spēju paveikt Latvijas labā. Novēlu nelikt cilvēkiem savas intereses pāri sabiedrības interesēm. Ir jābūt objektīvākiem, nevar būt tā, ka “es gribu tā, es gribu šitā”. Apzinos, ka pārmaiņas nenotiek vienā dienā, bet, manuprāt, mums pašiem ir jākļūst gluži vienkārši cilvēcīgākiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie” saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.

Krieviete Jūlija Čubarova dalās pārdomās par dzīvi Latvijā un sirds operāciju, kas "sašūpoja" internetu