Atgādiniet, lūdzu, kā jūs nonācāt kanāla TV24 raidījumā «Aktuālais par karadarbību Ukrainā».

Kopš 2022. gada sniedzu intervijas, kad bija nepieciešams Nacionālo bruņoto spēku (NBS) viedoklis par karu Ukrainā. Pirms trim gadiem 22. jūnija vakarā man piezvanīja no TV24 un sacīja, ka jāpārņem raidījums, ko līdz tam vadīja rezerves pulkvedis Igors Rajevs. Ja vajag, tad vajag!

Raidījumam ir nestandarta formāts – stāstīt un rādīt, kas notiek kaujas laukā, un tas no skatītāja varētu prasīt specifiskas zināšanas. Protams, šī informācija ir noderīga un padziļina izpratni.

Galvenais uzdevums ir informēt sabiedrību par notikumiem Ukrainā. TV24 ļāva pašam izvēlēties raidījuma formātu. Tas būtiski atšķiras no tā, kā raidījumu veidoja Igors Rajevs. Es uzskatu, ka informācija jāpasniedz vienkāršāk, lai labāk saprastu tie, kuri nav saistīti ar militāro nozari. Joprojām turpinām uzlabot raidījuma formu.

Kā jūs vērtētu – vai televīzijas skatītājs ir noguris no kara? Jo ar šī raidījuma starpniecību viņš jūtas piederīgs tam, kas notiek Ukrainā, bet cik ilgi var noturēt sevī interesi...

Jā, cilvēki ir noguruši, diemžēl reizēm, runājot ar viņiem, pārņem sajūta, ka karš notiek kaut kur tālu, lai gan tas tepat vien ir – uzreiz aiz Baltkrievijas ir Ukraina. Jo īpaši jauniešiem ir pārliecība, ka karš mūs neskar. Protams, ne visi ir tādi. Bet jāsaka, kā ir, – Eiropas nākotne izšķiras kaujas laukā Ukrainā. Mēs nevaram zināt, kā būtu, ja Ukraina nenoturētos, kādas būtu Kremļa saimnieka tālākās darbības. Zinām jau – viņš vēsturē grib ieiet kā zemju apvienotājs, impērijas atjaunotājs. Viņš ir VDK produkts, un tādiem domāšana nemainās.

Esmu novērojis, ka Latvijas pilsētās diemžēl uz tikšanos pārsvarā nāk gados vecāki cilvēki, kuri dzīvojuši padomju laikos un zina, ko tas nozīmē. Viņiem karš Ukrainā sāp visvairāk, un, protams, galvenais jautājums: kas būs ar mums. Un te – pārmetums mūsu pašu informatīvajai telpai, kur bieži parādās nepārbaudīti fakti, tiekam biedēti, ka karš šeit būs pēc trim, pieciem, septiņiem gadiem. Nevajag uzturēt spriedzi Latvijas sabiedrībā! Jā, ir jābūt gataviem, jo Krievija nekad nav uzbrukusi spēcīgām valstīm, bet nevajag biedēt!

Kur ir robeža starp baidīšanu un objektīvu informēšanu?

Nevajag tikai pārpublicēt informāciju, jābūt arī skaidrojumam. Jāsaprot, ka militārie speciālisti analizē situāciju, esam NATO dalībvalsts, mums ir pietiekami informācijas par Krievijas bruņotajiem spēkiem, to attīstību. Varu teikt, ka patlaban nedraud konvencionāls karš, bet notiek informatīvs karš, esam hibrīdkara stāvoklī, un ar to var panākt daudz. Krievija tērē milzu naudu savām informatīvajām, psiholoģiskajām operācijām gan savai iekšējai, gan ārējai auditorijai. Tāda ir arī Latvijā.

Nevar paredzēt, kā situācija attīstīsies. Varam kaut ko pārņemt no Ukrainas, bet nevaram pilnībā balstīties uz Ukrainas pieredzi, jo tur situācija bija citādāka. Tur jau bija frontes līnija, karaspēks, kas gatavs reaģēt. Latvija ir NATO, pateicoties mūsu eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. Ja mūsu tur nebūtu, būtu tādas pašas problēmas kā Ukrainai.

Ukrainā esmu daudz runājis ar cilvēkiem, arī prokrieviski noskaņotiem. Krievija nerēķinās ar cilvēkiem. Tieši tā notika Harkivā, Zaporižjā, kur dzīvoja lielākais krieviski runājošo skaits. Vai Krievijas aviobumbas un raķetes šķiro, kurš ir ukrainis, kurš – krievs? Nē! Tas jāsaprot arī mūsu nelojāli noskaņotajiem, prokrieviskajiem pilsoņiem. Tikos ar iepriekšējo Harkivas mēru, kurš bija prokrieviski noskaņots kopš 2014. gada. Pietika ar dažām Krievijas mestajām bumbām, lai viņš mainītu domas. Cilvēks tagad lūdz dieviņu par Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Tāda ir mācība – skarba. Diemžēl kamēr uz savas ādas neizbaudi, tikmēr nemainies.

Jums pašam dalība raidījumā ir radījusi lielāku atpazīstamību? Vai cilvēki nāk klāt, jautā, kas būs?

Ja parādies televīzijas ekrānos, skaidrs, ka tevi pazīs. Cilvēki sveicina, bet nav uz ielas jautājuši, kā būs. Ar šo jautājumu vairāk saskaros, kad esmu uzaicināts uz tikšanos pašvaldībās, Latvijas pilsētās. Tas ir sāpīgs jautājums. Vēlreiz uzsveru, ka esam pakļauti dažādiem informatīviem atkritumiem, kas bieži vien tiek iepludināti mūsu informatīvajā telpā. Tāpēc tā ir jāaizsargā. Nevaram uzticēties nepārbaudītai informācijai un uzķerties uz skaļiem virsrakstiem. Jāsaprot, ka tāda mēroga uzbrukums kā Ukrainā nenotiek pēkšņi. Situāciju patlaban uzrauga un novēro.

Jūs tiešām kopš bērna kājas vēlējāties kļūt par militārpersonu?

Man vienmēr tuva bijusi Latvijas vēsture, īpaši – militārā. Mācoties pamatskolā, vēstures grāmatās redzēju bildes ar kauju skatiem. Tas mani ieinteresēja. Manai vecaimātei bija ļoti laba Latvijas laika bibliotēka. Tur varēja iepazīties ar dažādām tā laika grāmatām. Patlaban nespēju iedomāties, ko varētu darīt civilajā dzīvē.

Jūsu dzimtā kāds bija saistīts ar militāro karjeru?

Vecaistēvs no tēva puses bija 19. divīzijas leģionārs. Nelikumīgi mobilizēts 1943. gadā. Protams, izgāja visu leģionāra ceļu, sākot no Krievijas, Volhovu, līdz Kurzemes frontei un kara beigām 1945. gada 8. maijā. Atceros, vecamtēvam bija izrūsējusi vācu ķivere, ar ko viņš smēla ūdeni. Tā man bija galvenā spēļu lieta. Otrs vecaistēvs bija obligātajā dienestā Latvijas armijā. Es esmu pirmais, kurš saistīts ar militāro dienestu.

Zināms, ka kolekcionējat lelles. Un ne kuru katru lelli.

Tas ir viens no maniem hobijiem. Kolekcionēju vācu armijas komandierus, viņu prototipus – lelles izmērā 1:6. Vēsturē mani īpaši interesē Otrais pasaules karš, tuva ir vācu armijas tēma un šīs armijas līderi. Ne par idejām ir runa, bet par viņu spēju vadīt karaspēku kaujaslaukā. Pašlaik man ir 14 vēsturisko personu lelles. Kolekcionēju tikai tādus vācu armijas komandierus, kuri ierakstījuši savu vārdu kara vēsturē pasaules mērogā. Par katru var pastāstīt, zinu viņu dzīvesgājumu. Kad esmu Vācijā, ja ir iespēja, tad apmeklēju viņu kapavietas. Man ir divi līderi – ģenerālpulkvedis Heincs Guderians, kurš izveidoja vācu tanku divīziju, kas savulaik karojusi Latvijā, un ģenerālfeldmaršals Erihs fon Manšteins. Hobijam ir jābūt!

Grāmatu «No Krimas līdz Marinkai» sākāt rakstīt 2018. gadā. Klajā tā nāca 2022. gadā. Zīmīga sakritība.

Tas notika iesaldētā konflikta laikā – tolaik apmeklēju visu frontes līniju. Domāju – kaut ko no piedzīvotā vajadzētu radīt, izstāstīt, arī par militāro situāciju, ne tikai vispārēji. Piesēdos rakstīt, materiāli jau bija, vajadzēja visu salikt kopā un izvilkt esenci. Ja uzrakstītu visu, sanāktu biezi sējumi. Divos gados grāmatu pabeidzu, vēl tikpat ilgs laiks pagāja, kamēr sagatavoja izdošanai. Tad jau pienāca 2022. gads.

Tiek veidots Lestenes lielkauju muzejs, un tā tapšanā piedalāties arī jūs. Kāpēc tas top?

Man Lestene ir ļoti tuva. Kad Zemessardzē biju rotas komandiera padomnieks, rotā bija arī bijušie leģionāri. Viņiem apsolīju, ka darīšu visu, lai Lestenē būtu latviešu leģionāru piemiņas vieta. Sākām ar mazumiņu, izveidojām biedrību, patlaban tiek atjaunota vēsturiskā ēka, kurā atradīsies muzejs. Lestenē ir Brāļu kapi, un viss. Nevaram fokusēties tikai uz kapiem. Vajadzīga informācija par kaujām Lestenes apkārtnē, to nozīmi. Leģions ierakstīja paliekošu vārdu gan Latvijas, gan pasaules kara vēsturē. Leģionāri bija latviešu karavīri! Neviens tribunāls neatzina vācu armijā iesauktos Baltijas valstu karavīrus par nacistu karaspēku. Par spīti upuriem, latviešu karavīri uzvarēja. Lestenes apkārtnē notika trešā no piecām lielkaujām, un Kurzemes kauja bija smagākā. Tā bija mūsu uzvarēta kauja. Ar to jālepojas. Man nepatīk, ka raudam, kad pieminam kritušos. Sērot vajag, bet neļausim sērām pārmākt apzināšanos, ka esam uzvarētāji. Mirušie jāgodā, bet lai tas netraucē lepoties ar varoņiem. Vēlos panākt, lai zīmīgos datumos nenotiktu politiski pasākumi «uz kauliem». Neko tādu kapos nevajag. Aiz kapsētas vārtiem runā, ko gribi. Kapsētā lai paliek orķestris, Latvijas himna, svecītes.

Mums jāizkāpj no pastalām, jāiztaisno mugurkauls un jālepojas ar saviem varoņiem. Katrai nācijai ir sava dvēsele. Mēs esam kā viensētnieki, atnākam, padziedam un atpakaļ uz savu sētu, kur ēdam reņģes un staigājam pastalās. Kamēr neiekāpsim kārtīgos zābakos, nebūs labi.

JĀNIS SLAIDIŅŠ

Dzimis 1974. gada 19. maijā Rīgā.
Zemessardzē iestājies 1993. gadā.
2022. gada 18. novembrī iecelts par Viestura ordeņa virsnieku.
Kopā ar televīzijas kanālu TV24 rīko akciju Ukrainas armijas atbalstam.
Ģimene: precējies, ir dēls.
17 gadus spēlējis hokeju.

Dzīvo kopā ar datoru, pie kura ēd, guļ, reizēm nodarbojas ar seksu. Reāla kaite - datoratkarība