Kā stāsta raidījumā "Nozieguma rekonstrukcija", aptuveni desmit minūtes pēc seansa sākuma zālē ienāca jurists Nikolajs Zikovs, kurš uz kino bija ieradies kopā ar draudzeni. Vēl pēc aptuveni 15 minūtēm viņam aizrādījumu izteica cits skatītājs – bankas “Citadele” darbinieks Aigars Egle, kurš filmu skatījās kopā ar savu 13 gadus veco meitu. Pēc aptuveni 20 minūtēm sekoja vēl viens aizrādījums.

Sākotnēji izskanēja versijas, ka konflikts izcēlies skaļās popkorna ēšanas dēļ, vēlāk tika minēts, ka Aigars esot uzlējis ūdeni čaukstinātājam. Tika pat pieļauts, ka strīds noticis starp diviem draugiem, kuri uz seansu ieradušies kopā. Taču izmeklēšanā noskaidrojās, ka ne šāvējs, ne upuris viens otru nepazina.

Tiesas materiāli liecina, ka konflikta pamatā bijusi skaļa papīra maisiņa ar konfektēm čaukstināšana un vairāku skatītāju aizrādījumu ignorēšana. Pēc vienas no versijām Aigars izrāvis konfekšu maisu un nolicis to uz grīdas. Nikolajs juties pazemots, jo bija ieradies kopā ar draudzeni. Lai atriebtos, viņš upurim uzlējis nedaudz ūdens. Pēc tam Aigars ieķēries Nikolaja drēbēs.

Filmas izskaņā atskanēja šāvieni. Nikolajs īsi pirms filmas beigām raidīja četras lodes Aigara Egles virzienā. Daudzi sākumā domāja, ka skaņa ir daļa no filmas skaņu celiņa, taču drīz vien zālē izcēlās panika. Aculiecinieki vēlāk apgalvoja, ka šāvieni bijuši vairāki. Šāvējs nemēģināja bēgt – viņu notikuma vietā aizturēja citi kinoteātra apmeklētāji, kamēr vēl citi centās glābt sašauto vīrieti.

Četru bērnu tēvs Aigars Egle tika nogalināts savas nepilngadīgās meitas acu priekšā. Kolēģi viņu raksturoja kā mierīgu, pieklājīgu un atbildīgu cilvēku, ģimenes cilvēku, kurš vienmēr atradis laiku saviem bērniem. Uz kino viņš bija devies ar vienu no viņiem, nenojaušot, ka tas būs pēdējais vakars viņa dzīvē.

Traģēdija izraisīja plašu rezonansi gan Latvijā, gan ārvalstīs. Mediji lietoja apzīmējumus “kino slepkavība”, “popkorna slepkavība” un “popkorna slepkavas lieta”, uzsverot šķietami nenozīmīgo konflikta iemeslu.

2011. gada 21. februārī Rīgas tiesa piemēroja Nikolajam apcietinājumu. Maijā prokuratūra viņam izvirzīja apsūdzību slepkavībā vairāku personu dzīvībai bīstamā veidā saskaņā ar Krimināllikuma 117. panta 3. punktu. Izmeklēšana tika pabeigta, un lieta nodota Rīgas apgabaltiesai.

Apsūdzētais bija studējis Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Kursabiedri viņu atcerējās kā savdabīgu studentu, kurš lekcijās mēdzis ierasties ar ieroci pie sāna. Noziegumā izmantotais ierocis bija legāls, un viņam bija atļaujas vēl diviem ieročiem. Ieroči viņa dzīvē nebija tikai hobijs – akadēmiskajos darbos viņš aizstāvējis plašākas privātpersonu bruņošanās iespējas. Savukārt bijušais vidusskolas direktors viņu raksturoja kā pieklājīgu un centīgu jaunieti, kurš labi mācījies, piedalījies skolas dzīvē un saņēmis Rīgas domes zelta stipendiju.

Tiesas procesā Nikolajs pilnībā noliedza slepkavību, apgalvojot, ka rīkojies pašaizsardzībā. Viņš skaidroja, ka ieroci izvilcis, lai aizstāvētos, un tas izšāvis brīdī, kad abi vīrieši par to cīnījušies. Viņaprāt, agresiju pirmais izrādījis Aigars. Apsūdzētais apgalvoja, ka, ja upuris būtu atradies pāris metrus tālāk, viņš būtu šāvis kājā, nevis nogalinājis. Divas stundas ilgajā pēdējā vārdā viņš uzsvēra, ka kļuvis par likteņa un apstākļu upuri.

Tomēr liecinieku teiktais un ekspertīzes rezultāti liecināja, ka Aigars ticis nošauts no neliela attāluma. Psihiatriskā ekspertīze 2011. gadā atzina apsūdzēto par pieskaitāmu, tomēr tiesa norādīja, ka viņš notikumus interpretē neatbilstoši realitātei, kas liecina par ierobežotu atbildību. Tiesas dokumentos viņš raksturots kā persona ar egocentrisku dabu.

2012. gada 12. maijā Rīgas apgabaltiesa atzina Nikolaju Zikovu par vainīgu slepkavībā un piesprieda 17 gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un policijas kontroli uz trim gadiem. Tiesa ņēma vērā ekspertu atzinumu par ierobežotu pieskaitāmību. Mediji ziņoja, ka, uzzinot spriedumu, notiesātais neizrādīja emocijas.

Pēc nozieguma viņš nekavējoties tika apcietināts un vairākus gadus pavadīja slēgtā režīma cietumā, vēlāk pakāpeniski tika pārcelts uz vieglākiem režīmiem. 2024. gada vasarā viņu pārvietoja uz atklāta tipa cietumu, radot daļā sabiedrības maldīgu iespaidu, ka viņš jau ir brīvībā. Pirmstermiņa atbrīvošanu viņš lūdzis vismaz četras reizes, taču tiesa katru reizi atteikusi.

Džolija apgalvo, ka Pits viņu un bērnus aizskāris “emocionāli un verbāli”, atklāts jaunākajos tiesas dokumentos