*Intervija pārpublicēta no žurnāla OK!

Apsveicu tevi ar jaunāko un neparastāko izrādi tavā mūžā: monooperu #DiToo.

Jā, tikko bija pirmizrāde. #DiToo autors Kaspars Rolšteins teica, ka pietiek patīt manu feisbuka lenti, lai ieraudzītu nezin ko: te es dziedu šlāgerus, te nopietna izrāde Nacionālajā teātrī, te kaut kas absolūti alternatīvs.

Bet nav jau tā, ka es tagad ļoti gribētu kādu ar sevi pārsteigt. Vai izrauties no kaut kādas gadiem ilgas pareizības. Nē, tā vienkārši esmu es. Arī tāda.

Izrādi pagaidām redzējis ierobežots cilvēku skaits. Vai vari pastāstīt, par ko tā ir?

Bet to tiešām nemaz tā nevar pateikt.

Nav sižeta?

Sižets gan nav, gan ir. Bet esmu ļoti priecīga, ka izrāde cilvēkus “paņem”. Esmu dzirdējusi atsauksmes no “savējiem”, kas saka, ka, šo izrādi skatoties, pārņem tāda eksistenciāla smeldze, ka pat mazliet jābrīnās: bet par ko? Un nevar saprast, par ko. Izrāde patiešām ir ārpus konkrēta sižeta un pat ārpus kaut kādas jēgas. Un kas tas ir – neizstāstīt. Cilvēciskas ilgas? Tikpat cilvēciski paradoksi? Un es varbūt pat varētu mēģināt izrādi pārstāstīt, bet man tiešām liekas, ka šis ir tas gadījums, kad nevajag. Kad var tikai priecāties kopā ar tiem, kas to sajūt.

Izrādē tev ir iespaidīgs un pat šokējošs tēls.

Es zināju, ka tā ir pasaule, kas it kā nav mana. Bet man bija jābūt stulbai, lai nobītos un pateiktu “nē”.

Taču uzticēties Rolšteinam gan vajadzēja.

Jā, un es to darīju. Mēs ar Kasparu bijām pazīstami. Tiesa, vairāk caur viņa sievu, tērpu mākslinieci Lieni Rolšteinu. Viņa mani daudz ģērbusi skatuvei, un arī, ja pati strādāju kā režisore, izvēlos Lieni kā tērpu mākslinieci.

Ir viena svarīga patiesība, kas jāsaka #DiToo sakarā. Ja gribi nonākt tur, kur neesi bijis, ja gribi piedzīvot ko agrāk nepieredzētu, tad ir arī jādara tas, ko agrāk neesi darījis. Jāuzticas nezināmajam. Un jāseko ceļa radītājiem, ko agrāk neesi pat pamanījis.

Kas tev bija jādara tāds, ko agrāk nebiji darījusi?

Viss! Patiesībā ļoti atbrīvojoša sajūta. Es pat nemēģināju visu šajā izrādē saprast. Tikai nemitīgi grozīju savas antenas, lai mēģinātu uztvert frekvences. Un arī vizuālajā tēlā nemēģināju bāzties ar kaut ko savu. Un tas tik organiski notika! Jau sākot ar fotosesiju. Es taču ļoti daudz fotosesiju savā mūžā esmu pieredzējusi. Zinu, kā var mokoši un ilgi neizdoties. Un kā beigās varbūt no tūkstoš kadriem viens ir kaut cik derīgs. Bet te: kā bliež, tā ir! Un man tiešām patīk tā Dita ar notecējušo acu tušu.

Jā, tāda Dita, kas būtu varējusi gadu pavadīt kopā ar Eimiju Vainhausu. Starp citu, ko tavs vīrs par šo izrādi teica?

Mārtiņš redzēja, bet, godīgi sakot, viņam jau mūsu daudzie mēģinājumi bija tā apnikuši, ka reiz tā arī pateica: nu, cik var mēģināt?!

Taču man pašai arī mēģinājumu process ļoti patika. Un man pat patika, ka kovids izjauca aprīlī plānoto pirmizrādi! Man patika, ka bija laiks nobriest līdz pat jūlijam.

Es ļoti daudz ko sev pārformulēju. Precīzāk: izņēmu no iepakojuma to, ko biju glīti iesaiņojusi.

Un citu skatītāju reakcija?

Mazliet arī uzjautrinoša. Jo bija, piemēram, vecāka gadagājuma skatītājas, kas taču pieradušas mani redzēt dziedam Raimonda Paula dziesmas. Un viņas bija satraukušās vēl pirms izrādes, kas tās man par tādām “nesmukām” bildēm. Visu laiku smuka un sapucēta, bet te tāda “nesmuka”. Pa vidu bija arī koncerti, tajos tad nāca man klāt un izteica savu viedokli. Nu, ko es varu pateikt? Tik smaidu.

Interesanti, ka liela daļa manas tradicionālās publikas nenobijās un atnāca arī uz #DiToo. Un taču nemeta ar tomātiem! Un negāja prom! Vēl vairāk, man pat ir tāda sajūta, ka pieņēma. Un tagad es lepojos ar “savu” publiku, ka tā ir gatava iziet ārpus pieņemtajiem rāmjiem un būt brīva citādā pieņemšanas skolā. Ka tā spēj novērtēt dažādas radošās izpausmes. Jo manī pašā ir sajūta: jo neparedzamākas izpausmes, jo krāšņāks piedzīvojums. Arī skatītājiem.

Kā aktrise tu esi sevi pierādījusi. Bet tagad esi arī režisore. Tev ir režijas plāni jaunajai sezonai?

Jā, divas izrādes. Viena Nacionālajā teātrī, otra Liepājas teātrī, ja Dievs un kovids ļaus. Nacionālajā tas būs Frīdrihs Šillers, Mīla un viltus, kas mūsu variantā sauksies Ferdinands un Luīze. Bet Liepājā Bertolda Brehta Krietnais cilvēks no Sečuānas.

Un abi vācieši.

Tiešām, kaut kā pat nepiefiksēju.

Kāds teātris tev patīk?

Kustība, balss, skaņa, gaismas, pat gaiss... Savā ziņā man gribas atgriezties tajā sajūtā, kas izdevās izrādē Tango bez asinīm. Man patīk, ka savienojas vairāki elementi. To pat varētu saukt par tādu kā triku apkopojumu. Ne daudzi Latvijā ar to strādā, bet man tieši tāds teātris vienmēr šķitis visinteresantākais. Kustības, mūzikas, teksta metafizika ir maģiska! Bet man jau vēl visās šajā jomās ir kur tiekties.

Kopš pati strādā arī kā režisore, tev kā aktrisei nav grūtāk klausīt citus režisorus?

Nē, es neesmu aktrise pretī runātāja. Bet pretī domātāja gan. Vīrs man vienmēr ir teicis: “Noliec nu savu režisorisko domāšanu malā...”

Lai gan man kā aktrisei ir absolūta pārliecība, ka aktierim ir jābūt mālam režisora rokās. Ir jāspurojas un varbūt pat jākliedz pretī. Kaut vai tikai tādēļ, lai aizkārpītos līdz lomai. Tiešām, uz režisoru var arī kliegt. Bet tikai tajos gadījumos, lai aizkārpītos līdz lomai. Lai izkliegtu: “Aizvediet mani prom no manis pašas un pie šīs lomas!” Ja režisors pats to nedara.

Bet citādi aktiera pamatvērtība ir elastīgums. Nav jāiet ar savu personību pa priekšu. Savukārt režisora uzdevums ir aplipināt visus ar savu ideju un pārliecību.

Kāpēc tev vajadzēja režiju?

Es vienmēr zināju, ka ar aktrises darbu vien man būs par maz. Režija mani allaž interesējusi. Jau tad, kad stājos aktieros, par mani domāja: “Labi, paņemsim to apaļīgo meitenīti aktrisēs, tāpat viņa vēlāk būs režisore...” Un tad man vajadzēja divdesmit gadus, lai visiem pierādītu, ka es būšu aktrise. Un tagad, kad esmu to pierādījusi, visi jau tā kā piemirsuši, ka man taču paredzēja režiju. Nu ko – tagad pierādīšu sevi kā režisore.

Tas manī ilgi brieda. Un es arī nemaz negribēju agrāk. Negribēju par ātru. Kaut režisoriem jau tādas vienas receptes nav. Nevar teikt, ka režisoram jāsasniedz kaut kāds vecums. Vai jābūt apveltītam ar kādām īpašībām. Turklāt es ļoti izbaudīju aktrises profesiju. Ļoti, ļoti. Man joprojām ļoti patīk uz skatuves. Taču teātris mani interesē visā savā krāšņumā, plašāk. Tā ir absolūti maģiska vieta. Un tā patiešām ir pasaules radīšana arvien no jauna. Neko man negribas tik ļoti, kā būt klāt šajā radīšanā.

Tu esi iztikusi bez vilšanās sajūtas?

Teātrī?

Visur.

Ir bijis viss. Bet... Es vienmēr esmu centusies vilšanos neiekapsulēt. Iet tai cauri. Kā dzemdībās māca: nevis bēdz no sāpēm, bet ej tām cauri. Varbūt pat izbaudot. Un tā es esmu arī teātrī gājusi cauri vilšanās sajūtai, apdalītības sajūtai... Un mācījusies atzīt to sev, nekautrēties. Lai gan tieši tādas ir pirmās emocijas, kas nāk.

Bet vismaz sev ir svarīgi atzīt: jā, ir ne visai smuki, ne pārāk patīkami, ir draņķīgi un varbūt pat, piedodiet, sūdīgi, bet tā ir, un es iziešu tam cauri. Vispirms atzīt nepatīkamo sev. Tad tuvākajiem. Un tad jau situācija ir pieņemta, un visiem kļūst vieglāk. Bet visvairāk man pašai. Jo man nešķiet, ka citiem manas grūtības un sāpes būtu jāievēro.

Ja gribi piedzīvot ko agrāk nepieredzētu, tad ir arī jādara tas, ko agrāk neesi darījis. Jāuzticas nezināmajam.

Tagad, piemēram, ir tik daudz iespēju apvainoties uz laikmetu. Un ko? Es varu apvainoties, bet laikmetam no tā ne silts, ne auksts. Nē, es negribu nodarboties ar kaut ko tik neauglīgu kā apvainošanās un citu vainošana.

No globālā pie privātā. Pirmie bērni parasti nāk, kad grib. Bet nākamie jau parasti plānotāk. Aktrisei bērnu skaits un laiks, kad viņi dzimst, ir īpaši nozīmīgs. Nepievilt izrādes, neizkrist no aprites.

Man bija vienkārši. Abi bērni jau stāvēja pie durvīm. Bija sajūta, ka viņi gaida, kad tiks ielaisti. “Ok, mēs te esam un gaidām; varam jau vēl pagaidīt, bet tu kaut kā saņemies!” Un man atlika tikai teikt: nāc! It kā es tur kaut ko pat mēģināju skaitļot, tomēr tas bija pilnīgi neracionāls pasākums.

Atceros, kā ar manu draudzeni un cīņubiedreni Zani Dombrovsku pēc karstās jogas nodarbības pārgurušas atlaidāmies uz pufiem, kaut ko spriedām par mākslu un es pēkšņi teicu: “Man laikam vajag otru bērnu...” Un pēc īsa brīža bija. Pēc fakta vēl nebija, bet patiesībā jau bija klāt.

Cik taviem bērniem tagad ir?

Ernestam – 14, Grētai – seši gadi.

Dažādi vecumi un dažādi dzimumi.

Jā, kā es saku: karsts un auksts; optimisms un pesimisms. Visi pretmeti man ir mājās.

Jums kāds ar bērnu audzināšanu palīdz? Kovida laikā attālinātās mācības un bērnudārznieki mājās nepavisam nebija viegli savienojami ar darbu.

Mēs kā kārtīgi latvieši kovidu pārlaidām laukos. Un teikšu bez uzspēles: varu būt kovidam pateicīga. Tie nebija viegli mēneši, un es pat teiktu, ka mācīšanās bija ārprātīgi šaušalīga, tā sēdējusi pie mācību grāmatām nebiju pat dēla 1. klasē, kad Grēta vēl bija vēderā. Mācījāmies pa astoņām stundām dienā.

Bet pateicīga esmu tāpēc, ka tieši pirms kovida nodomāju: kaut kas nav pareizi, kontakts ar dēlu sāk zust... Un kur gan tam arī būt, ja tikai agri no rīta pamodinu un tad redzu vakarā, kad pārgurusi pārnāku no teātra. Bet viņš ir padsmitnieks. Un man jau pakausī bija tā sajūta, ka tūlīt, tūlīt tas kontakts izslīdēs vispār... Ka es būšu tā māte, kura ir tāds jocīgs lielums, ar kuru it kā jārēķinās, bet kuras reāli gandrīz nav. Par to nav viegli runāt. Kur nu vēl publiski. Taču domāju, ka tā nebija un nav tikai man, ka neesam kaut kāda unikāla ģimene. Un tad nu šis dīvainais notikums – kovids – iedeva iespēju atkal uztaustīt to pamatu.

Un es, piemēram, priecājos, ka mēs varējām viens otru iedunkāt pa plecu. Tipa pa jokam, bet arī ar tādu dusmiņu un noraušanos. Es uzšauju viņam, un viņš šauj man maigi pretī. Un mēs abi viens otra acīs redzam, ka varam to atļauties. Jo esam tik tuvi, ka tā varam. Jo, ja kontakta nav, tā nevarētu: ne pret savu bērnu, ne pret savu māti.

Tu esi no tiem vecākiem, kuriem svarīgi, lai bērni mācās un lai atzīmes skolā labas?

Jā. Es pati nebiju nekāda teicamniece, ne tuvu. Eksaktie priekšmeti man bija tumšas bildes un zeme, atveries! līmenī. Bet jā, man šķiet, ka bērnam ir jāmācās un to nevar aizlaist pašplūsmā. Par laimi, eksaktās mācības mūsu mājās uz sevi paņem Mārtiņš. Un es negaidu, lai mani bērni ir teicamnieki. Bet man šķiet, ka ir ļoti svarīgi, lai par kaut ko arī bērnam acis deg. Ir jābūt kaut kam, par ko ļoti interesējas. Un tas “kaut kas” ir jāatrod.

Mans, mātes, pienākums ir palīdzēt atrast, kas tas ir. Vai vismaz nelikties mierā, kamēr atrod. Un tāpēc man dažreiz ir jābūt briesmīgai un jāsēž bērnam uz dvēseles. Jā, bērni var pēc skolas tālāk nemācīties, var doties apceļot pasauli – bet tikmēr, kamēr tie ir citu bērni, nevis manējie. Kad runa ir pa manu bērnu, es šiem scenārijiem neticu un gribu, lai mācās.

Tevi pašu 14 gadu vecumā kaut kas ļoti interesēja?

Mani vienmēr ir interesējis teātris. Tādā ziņā esmu laimīga, pat izredzēta, un savā ziņā arī ļoti garlaicīga. Teātris man jau kopš bērnības bija lielākā interese. Un tā ir milzīga laime: zināt, ko ļoti gribi. Jā, tas mani nav pasargājis no krīzēm un jautājumiem, vai tiešām šis ir tas, kas man dzīvē jādara, taču arī ļoti atvieglojis dzīvi. Jo beigās atbilde vienmēr bija: jā, tas ir mans, tas ir mans aicinājums.

Man vajadzēja divdesmit gadus, lai visiem pierādītu, ka es būšu aktrise. Nu ko – tagad pierādīšu sevi kā režisore.

Režiju tu tagad atkal mācījies, tev bija lekcijas un kursabiedri?

Nē, es apguvu brīvā režīmā: braucu uz Maskavu pie pedagogiem, ļoti daudz skatījos teātri, runājos, lasīju, domāju. Mācījos kā kārtīgs autodidakts. Tā, kā droši vien pirms gadsimta mācījās.

Man paveicās, nonācu pie īstajiem cilvēkiem. Maskavā pie Viktora Rižakova, kurš ir teātra Sovremeņņik galvenais režisors.

Aizpagājušā sezona man bija nosacīti “tukša”, nepiedalījos jaunās izrādēs. Daudz braucu apkārt, skatoties izrādes. Tas bija ļoti vērtīgi. Tāpēc, ka ir jāskatās. Ir jāredz kopaina. Es daudz ko pati sev noformulēju. Piemēram, tagad esmu pilnīgi pārliecināta, ka cilvēkiem nevajag tikai izklaidi. Tas ir liels mīts.

Cita lieta, ka teātris nedrīkst būt garlaicīgs. Izrādes tēma var būt dziļa, nopietna, bet intensitātei vienalga jābūt tādai. Lai noturētu cilvēka uzmanību. Lai vienkārši neļautu skatītājam, brutāli sakot, pēc darba nogurušam aizmigt. Es pati to ... teātrī izjutu. Vienu vakaru pēc garas, piepildītas dienas patiešām gandrīz aizmigu skatītāju rindās. Skatījos apkārt, redzēju, kā arī citi klanās. Tas nav labs teātris, tā nedrīkst būt. Un tajā pašā teātrī, tikai jau citā izrādē, nākamajā vakarā neviens nežāvājās, visi ar lielu uzmanību sekoja uz skatuves notiekošajam.

Atgriežoties pie Šillera un Brehta. Šilleram vētras, dziņas, temperaments. Bet Brehts ir pietiekami smags, ne pārāk romantisks un vispār episkā teātra radītājs – kas nozīmē stāstīt par kādu notikumu, nevis to izspēlēt skatītāju acu priekšā.

Jā, bet Brehts ir atstājis daudz spēles momenta, un tur ir tik daudz ironijas! Un – kas mani pašu šobrīd interesē visvairāk – viņu satrauca cilvēka daba. Kad viņam jautāja, kāpēc viņa lugās ir tik maz emociju un faktiski vispār nav atstāta vieta līdzpārdzīvojumam, viņš atbildēja, ka emocijas noved pie nacisma. Un tagad, tieši beidzamā laika notikumu kontekstā, es sāku nojaust, ko viņš ar to domāja. Jo dabiskais, neapstrādātais cilvēka stāvoklis savā ziņā ir tuvs nacismam. Tieši tas, ko jau teicu: iznīcināt to, ko nesaproti. Iznīcināt svešu kultūru, baidoties no tās.

Iespējams, dzīvot nozīmē izveidot no sevis to, kas vairs nav tāds jēlmateriāls un ko nevar tik viegli transformēt kaut kādas varas rokās.

Turklāt Brehts ir arī absolūts skatuves huligāns. Huligāns, kurš uzdod tik daudz jautājumu. Arī ļoti skaudrus.

Es tomēr vēlreiz atgriezīšos pie jautājuma, vai tev nav bail izgāzties kā režisorei. Jo kā aktrise tu jau varēji atļauties justies ļoti droši, prasmes noslīpētas.

Bet tieši aktiera profesijā nevienu brīdi nevar justies droši! Nevienu!

Jā, prasmes ir, bet dažreiz tās aiziet pilnīgi garām. Tās pat nav pielietojamas. Var sabūvēt apstākļus tā, ka arī vispieredzējušākais aktieris stāv uz skatuves un burtiski nezina, kur rokas likt. Un tas ir šīs profesijas skaistums un ārprāts. Un vispār var būt režisors, kura gaumē neesi, un tad tu pat līdz skatuvei nevari tikt.

Nē, es nekad kā aktrise neesmu jutusies ļoti droši. Man arī nav tāda “sava” režisora, kurš tieši man lomas paredzētu. Un domātu, ko nu vēl tādu labu Lūriņai iedot nospēlēt. Nekādā pavēnī neesmu bijusi. Esmu daudziem režisoriem pateicīga par skaistām lomām un brīnišķīgu sadarbību, bet man sava Krodera nav.

Bet režija... Es diezgan precīzi zinu, kas mani šobrīd interesē un ko es gribu pētīt. Nedomāju par to, vai tas šobrīd kotējas. Vienkārši pieņemu: ja tas interesē mani, tad interesē vēl kādu. Turklāt izskaitļot tāpat nevar.

Ne Šillers, ne Brehts nav mūsdienas.

Taču mani ļoti interesē mūsdienu cilvēks! Bet vislabāk to var atklāt caur labu dramaturģiju. Man vispār liekas, ka šodienas aktierim ir jāprot un jāspēj ļoti daudz: dejot, dziedāt, par aktierspēli nemaz nerunājot. Aktiermeistarībai jābūt jau tādā līmenī, ka tas faktiski ir triks. Ar to nedomāju špagatu vai salto, kaut arī tas ir jāprot, tāpat kā ļoti labi dziedāt. Bet vissvarīgākā ir iekšējā elastība un pārslēgšanās ātrums. Tā, ka arī to jau var nosaukt par triku. Un visai izrādei jābūt tādai triku virknei, kas savijas uz jēgas sarkanā diedziņa. Tie ir triki, kuriem nav dots laiks iešūpoties. Bez iesildīšanās: ej un mauc! Intensitāte, kurā sākt, ir ļoti augsta.

Teātra skatuve ir tā vieta, kur var satikties visas mākslinieciskās izpausmes. Turklāt satikties, lai izstāstītu stāstu. Tas man vienmēr licies maģisks pasākums.

Taču ticu arī ļoti talantīgam māksliniekam, kurš uz tukšas skatuves nosēžas krēslā un izstāsta stāstu, noturot lielas zāles. Bet tas jau atkal ir triks!

Tu pati esi lieliskā formā. Joprojām ej uz karsto jogu?

Pārtraucu, kad gaidīju Grētu. Un neatgriezos, jo tās tomēr ir trīs stundas no dzīves, un ar mazu bērnu, paralēli atsākot arī strādāt, tik ilgu laiku fiziskām nodarbībām grūti samenedžēt. Taču jogu es nepametu. Tagad eju uz Labo sajūtu laboratoriju, kā gāju, tā trāpīju uz savu skolotāju. Jo, kā saka: joga der visiem, jāatrod tikai savs skolotājs. Un tā es, kas visu mūžu esmu sevi uzskatījusi par pūci, trīs reizes nedēļā agri no rīta, septiņos, dodos uz jogu. Kad bērni piedzimst, māte aizmirst, kas viņa ir: pūce vai cīrulis. Un es tagad arī to vairs nezinu. Paldies Mārtiņam, kurš no rītiem pamodina bērnus uz skolu un bērnudārzu, jo citādi nebūtu man nekādas jogas.

Joga jau nav kaut kas pārdabisks, tur ir tik daudz no elpošanas, ko māca arī vokālajās nodarbībās, tik daudz it kā pat ierastu kustību. Bet, darot to regulāri, rezultāti ir tik ātri. Kaut vai 20 minūtes trīsreiz nedēļā pareizi elpot – tas ir tik nenovērtējami! Ķermenim, garam. Mums ar kaut kādiem zāļu preparātiem, krēmiem sola tik daudz, bet joga to patiešām piepilda. Nu, tikai tā regularitāte, bez tās nevar.

Un kādu rezultātu tu esi sagaidījusi?

Cilvēkam, kas ar sevi regulāri strādā, tomēr nav tik viegli tikt klāt. Vājās vietas vairs nav tik neaizsargātas. Plus lokanība. Nekāda fiziskā mērķa man gan nav. Gribas sadzirdēt sevi. Droši vien arī tāpēc mēs šajā pasaulē esam: lai sadzirdētu un sajustu paši sevi.

Skatos uz tevi šodien un saprotu, ka tev nepavisam nav vienalga, kas mugurā.

Jā, tas man ir svarīgi. Un arī toņi, krāsas ir svarīgi. Manā skapī lielu pārsteigumu nav: bēšs, maigi rozā, vecrozā, piparmētru tonis... Kā studiju gados izkāpu no melnās krāsas, tā pat melnu zābaku man vairs nav. Es arī tiešām nejūtos labi melnās drēbēs. Skatuvei ir citi noteikumi, bet ikdienai manējie. Apģērbs, krāsas ļoti ietekmē manu pašsajūtu. Es pat esmu dienas laikā, nepaspējot aiziet mājās pārģērbties, iegājusi veikalā un nopirkusi jaunas drēbes, jo nejūtos labi ar to, ko esmu no rīta uzvilkusi.

Esmu daudziem režisoriem pateicīga par skaistām lomām un brīnišķīgu sadarbību, bet man sava Krodera nav.

Kurā valstī, tavuprāt, ir visgaumīgāk ģērbtās sievietes?

Man jau tiešām liekas, ka pie mums. Piemēram, Īrijā ir tāds vidēji turīgo sieviešu slānis, kurām, kā izskatās, ir viens grima mākslinieks. Nē, tas ir skaisti, bet nu tāda grima kārta, kādu es pat uz skatuves neuzlieku. Viņas izstaro situētību, bet tas ir tik specifisks koptums un skaistums... Arī pavisam lielā vienaldzība pret savu izskatu, kā Vācijā, nebūs mans variants. Francijā neesmu bijusi. Savukārt Londonu atceros kā ļoti aukstu vietu, kur vīstījos kažokā, kamēr vietējās dāmas gāja plikiem stilbiem. Un mazie bērni bez cepurītēm aukstumā un vējā! Es bezmaz metos savus cimdus tiem bērniem uzvilkt.

Tu tagad sev patīc vairāk nekā jaunībā?

Bet protams! Un visādi! Bet es arī atceros savus padsmitgadus, kad skatījos spogulī un sapratu, ka nekāds gulbis neesmu. Un atceros arī, kā tolaik sev nosolījos: jo vecāka kļūšu, jo skaistāka un labāka. Tādas ar sirds asinīm sev izteiktas apņemšanās parasti arī nostrādā.

Ko vēl sev esi tā solījusi?

Arī to, ka būšu aktrise. Un tieši Aktrise, nevis kordebalets. Un tā man bija liela, ilga cīņa ar sevi. Turklāt tā, ka ar zobiem un nagiem. Un būtu naivi domāt, ka šī cīņa ar sevi nu ir galā. Ik pa brīdim taču atkal ir: “Ak, es to nevarēšu, tas nav mans žanrs, tas vispār nav man...” Ja ne citiem, tad sev visu laiku jāpierāda. Visu laiku atkal velku sevi ārā no komforta zonas. Un vienlaikus visu laiku arī vēlos tajā komfortā nokļūt. Pilnīgi pretējas darbības...

Ai, bet tas viss tagad tik piepacelti un pareizi izklausās. Viens gan man ir skaidrs: nedrīkst apstāties. Enerģijas apritei jābūt visu laiku. Un visu laiku jāaug.

Es pēdējā laikā daudz domāju, cik ārprātīgi trausla cilvēkiem ir tā kultūras kārtiņa. Kovids to vēl stiprāk parādīja. Cilvēki gadu tūkstošiem cīnās, lai to kārtiņu uzaudzētu, bet tad daži notikumi vienā mirklī saspridzina. Un cilvēks paliek ar to savu dzīvniecisko sadaļu. Jo tā ir daudz, daudz spēcīgāka. Un es te tagad nerunāju par kaut kādiem “viņiem”. Bet arī par sevi. Par katru no mums. Neesmu sazvērestības teoriju piekritēja, bet tas ir tik biedējoši, ka tieši kultūra tiek burtiski aizliegta. Vai, maigāk sakot, cenzēta. Un visā pasaulē ir šī tendence. Vai tas ir tāpat vien? Nē, tas nav tāpat vien.

Kāpēc visi pasaules lielie teātri, operteātri neceļ trauksmi? Jā, kultūras ļaudis kaut ko pīkst, bet pīkst par savu kailo dzīvību. Un arī es te tagad pīkstu. Bet par to, par ko mums jāstāv sardzē, taču vajadzētu kliegt! Tā vietā mēs ļaujam tam notikt... Man nav atbildes vai receptes. Bet, kā teica diriģents Teodors Kurentzis: “Otrais pasaules karš notika tad, kad viss lielais un skaistais literatūrā un mūzikā jau bija uzrakstīts.” Kad cilvēks jau bija augsti attīstīts. Bet notika tas, kas notika. Mūs sargā tik plāna kārtiņa. Un mēs tik viegli paši no tās atsakāmies. Jo it kā nav pirmās nepieciešamības prece. Bet mana sajūta ir: ka tā ir pirmā nepieciešamība. Bez kultūras paliek tikai instinkts sargāt sevi un noliegt visu svešo. Un, ka tas, ko neizprotu, jānogalina, jo tas mani apdraud. Turklāt tas instinkts ieslēdzas neticamā ātrumā!

Ko tu saviem bērniem gribi un vari iemācīt?

Es, protams, kā jau teicu, “sēžu viņiem uz dvēseles”, tomēr par maz. Lieku lasīt. Neteikšu, ka ļoti izdodas. Grētai šovasar vajadzētu iemācīties lasīt. Saku: “Meitiņ, tev pavērsies jauna pasaule!” Bet bērns skatās lielām acīm, negrib zaudēt iespēju, ka mamma lasa priekšā. Ernestam, nabagam, jānāk uz visām manām pirmizrādēm. Vismaz tas jāredz. Uz koncertiem vedam.

Jā, es arī esmu domājusi, ka tas taču pat ir mazliet tā kā vardarbīgi. Ka varbūt bērnu tiešām neinteresē, varbūt pavisam kaut kas cits interesē. Tomēr zināmā mērā vecākiem ir jābūt “vardarbīgiem”. Jo slinkums cilvēkā ielikts milzīgs. Un gan vecākos, gan bērnos. Vismaz man sevi visu laiku jāpierunā, jāpiespiež. Un man taču arī būtu vieglāk nelikt bērniem neko darīt. Lai sēž telefonā vai televizorā. Bet man tas ir jādara. Jo bērns nevar būt tik apzinīgs pret sevi, kādam no malas jāuzņemas vagara loma.

Kaut vai mājas kārtošana. Jā, ir brīži, kad nolaižas rokas. Un es arī bērnībā nebiju nekāda kārtīgā. Bet atceros, kā mamma mani zāģēja. Un tagad kā pieaugušais es nespēju dzīvot nekārtībā. Tieši tāpēc es neatmetu ar roku cīņai par kārtību bērnistabā. Es vienkārši negribu, lai mani bērni izaug tādi, par kuriem pēc tam viņu apkārtējie šausminās kā par nespējīgiem aiz sevis sakārtot. Un es nezinu, vai tā ir pareizi. Mēs noteikti ar saviem bērniem sadarām kaudzi kļūdu, tāpat kā mūsu vecāki ar mums.

Kādus komplimentus tu saņem no saviem bērniem?

Pēdējo saņēmu no Grētas. Šovasar atkal rādīja seriālu Viņas melo labāk no paša sākuma, un Grētiņa to ļoti uzmanīgi skatījās, tas ir viņas seriāls. Kamēr tika līdz vietai, kur arī es parādos. “Mammīt, es tevi ļoti mīlu, bet tu parādījies un sabojāji man visu seriālu... Tev tomēr nesanāk.” Man kā aktrisei viņa nenotic. Nu, ja nesanāk, tad nesanāk. Pieņēmu to mierīgi.

Neko par laulības dzīvi neesmu pajautājusi.

Forši.

Bet ko arī jautāt pēc tik ilgiem laulībā vismaz ārēji mierīgi pavadītiem gadiem...

Augustā tieši paliek 18 gadi.

Un kā?

Dzīvojam! Tā ir tāda tēma... Kļūst intīma, tiklīdz par to atver muti. Kopdzīve arī ir māksla. Un arī nevienmērīga.

Mēs dzīvojam. Un tā ir pietiekama liecība. Katrs, kurš mēģinājis ilgstoši dzīvot kopā ar otru cilvēku, saprot, ka tas ir... process. Šajā procesā ir sēkļi, kas kopīgi visiem. Un atvari, kas katram savi.

Tu pati sevi esi ar kaut ko beidzamajos gados pārsteigusi?

Patiesībā nepārtraukti. Un tieši ar iekšējiem lēmumiem. Bet tādiem, ko nevaru publiski stāstīt. Tas arī nav ar darbu saistīts. Ar dzīvi. Es ļoti daudz ko sev pārformulēju. Precīzāk: izņēmu no iepakojuma to, ko biju glīti iesaiņojusi. Bet tad nāk situācija, kas liek visu pakot ārā un skatīties, kas tad tur iekšā patiesībā ir. Bet tur ir asas malas... Un daudziem nemaz nepatīk izpakotais. Un sadurties arī var. Bet es mēģināšu dzīvot tālāk, neko neiepakojot. Jā, es vismaz mēģināšu.

Aktieri Dita Lūriņa un Mārtiņš Egliens pārvar dzīvē smagu posmu

Komentāri (2)