Kas īsti bija 1905. gadā – revolūcija, masu nemieri vai varbūt vienkārši terora aktu vilnis?

Par to nu gan vairs neviens nestrīdas, ka tā tiešām bija revolūcija. Tā ir atstājusi paliekošas pēdas gan Eiropas, gan pat visas pasaules vēsturē, savā ziņā vēstot par pārmaiņām, ko atnesa 20. gadsimts. Krievijas impērijā tas bija viens no lielākajiem politiskajiem satricinājumiem. Revolūcija būtībā ir situācija, kad valsts politiskā vara nespēj tik galā ar sabiedrības modernizācijas problēmām. Daudzas Eiropas valstis 19. gadsimtā pilsonisko, buržuāziski demokrātisko revolūciju un reformu rezultātā piedzīvoja būtiskas pārmaiņas un kļuva par modernām industriālām valstīm. Tās mācījās arī no citu valstu pieredzes, taču ne patvaldnieciskā un agrārā Krievija, kurai vēl papildu problēmas radīja karš ar Japānu Tālajos Austrumos.

1905. gada revolūcija laikam izcēlās ar īpašu nežēlību, brīžam pat bezjēdzīgu. Piemēram, atceros jūsu grāmatā minētu epizodi, kad kāds revolucionārs grib novākt skolotāju, kuru uzskata par nodevēju, taču nevar sagaidīt un tad vismaz nošauj viņa sievu, kura pilnīgi noteikti ne pie kā nav vainīga…

Jā, atceros šo gadījumu. Šīs absurdās un neloģiski cietsirdīgās situācijas dēļ policijas uzmanības lokā nonāca dzejnieks Jāņa Akuratera brālis Pēteris, kurš vēlāk glābās no represijām emigrējot. Tomēr uz Krievijas valsts labi organizētā plānveidīgā terora fona, kas bija vērsts pret mierīgajiem iedzīvotājiem, jo parasti īstie vainīgie jau bija gabalā, revolucionāru terors nemaz nebija tik vērienīgs. Taču, protams, arī revolucionāriem roka ar šaujamo cēlās diezgan viegli.
Pētnieki mēģina izvērtēt to postu, materiālo un kultūrvēsturisko vērtību zudumu, ko radīja muižu dedzināšanas, taču uz to var paraudzīties arī no otras puses. Līdz kam gan bija jānoved pacietīgais latviešu zemnieks ar savu darba mīlestību, dabas un skaistuma izjūtu, lietišķās mākslas pūru un taisnības izjūtu, lai viņš saņemtos un pielaistu muižai sarkano gaili? Pētnieks Ivars Ijabs atgādina, ka 1905. gada revolūcija ir arī nacionālās atbrīvošanās kustības daļa.

Kāpēc tieši Latvijas teritorijā 1905. gada revolūcija bija tik spēcīga?

Arī citur tā bija spēcīga, mēs vienkārši par to mazāk zinām. Piemēram, Igaunijā tā bija ne mazāka. Ārzemju vēsturnieki, kuri šo tēmu ir pētījuši, uzsver, ka tieši Krievijas impērijas nacionālajās nomalēs – Baltijā, Polijā, Aizkaukāzā –revolucionārās aktivitātes bija lielākās. Zināmā mērā tas bija saistīts ar Krievijas agresīvo rusifikācijas politiku, ko tā īstenoja no 1885. gada, mēģinot multietnisku valsti pārvērst par monoetnisku. 1905. gada priekšvakarā skolās latviešu valodā nemācīja vairs praktiski neko, ja nu vienīgi ticības mācību. Būtiskākais iemesls tomēr bija neatrisinātais agrārais jautājums, dominējošais un nesamērīgi lielais muižnieku zemes īpašums un tikpat nesamērīgi lielais bezzemnieku skaits.

Tātad 1905. gada revolūcija bija izteikti latviska?

Man savulaik Nikolajs Kabanovs recenzijā pārmeta, ka grāmatā par 1905. gada revolūciju gandrīz neesmu pieminējusi citas tautas – ne krievus, ne ebrejus. Taču tajā apjomīgajā avotu klāstā, ko esmu izpētījusi, par krieviem un ebrejiem ir ārkārtīgi maz ziņu. Policijai jau bija pilnīgi vienalga, kādas tautības revolucionārus ķert.
Pēc universitātes beigšanas strādāju grupā, kas veidoja Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmatu, un izdevās vēl tikties ar pašiem Piektā gada revolūcijas dalībniekiem, kuri par krievu strādniekiem, kas bija ieradušies Rīgā darba un labākas dzīves meklējumos, saistībā ar pagrīdes kustību bija ļoti sliktās domās: sak, kur krievi, tur uzreiz ir provokācijas, arī pratināšanas viņi neiztur un uzreiz visu izstāsta. Atceros, ka piemiņas grāmatā bija liels raksts par bijušo Rīgas politehniskā institūta studentu, kara organizācijas vadītāju Nikolaju Atabekovu, kur viņš tika ļoti slavēts. Jau krietni vēlāk es atradu viņa lietu, izrādās, savā Bolderājas dzīvoklī viņš bija glabājis Daugavgrīvas cietokšņa kara organizācijas biedru sarakstu ar visām adresēm! Kad policija jau otro reizi pie viņa atnāca, Atabekovs aizmuka pa sētas durvīm, bet visus šos sarakstus pameta. Konspirācija nulles līmenī! Viņa dēļ pagaidu kara tiesa Rīgā 1906. gada jūlijā uz mūža izsūtījumu Sibīrijā notiesāja sešus cilvēkus.

Darba un sadzīves apstākļi tā laika rūpnīcu strādniekiem nebija nekādi labie, taču, no otras puses, dumpojās arī Provodņika strādnieki, kur uzņēmuma īpašnieki tomēr centās par saviem darbiniekiem rūpēties. Kādēļ tā?

Krievijas impērijā darba attiecības neregulēja arodbiedrības, kā tas bija, piemēram, Vācijā, kur tās jau bija visdažādākās – kristīgas, sociāldemokrātiskas un parastas. Te darba devēja un darba ņēmēja attiecības regulēja rūpnīcu administrācija un policija. Šīs attiecības bija pirmatnējā līmenī: darba algu nedēļas beigās krogā izmaksāja meistars, kuram par šādām pūlēm kaut ko vajadzēja noskaitīt. Meistaram bija tiesības strādniekiem pēc saviem ieskatiem izmaksāt algu, uzlikt soda naudu, turklāt meistari lielākoties bija vācu tautības, dažreiz arī krievi, tikai ļoti retos gadījumos latvieši. Revolūcijas laikā tieši pret meistariem tika vērsts visai atklāts terors no strādnieku puses, kas šīs attiecības tomēr ievirzīja citā līmenī un kaut nedaudz piespieda sadarboties. 1906. gada 4. marta likums jau formāli legalizēja arodbiedrību darbu, taču nebeidzamo šķēršļu dēļ, ko tām lika cara administrācija, tās drīz vien politizējās un kļuva sociāldemokrātiskas. Izņēmums bija vairākas poligrāfijas nozares arodbiedrības, tās bija vairāk vāciskas un savā ziņā elitāras – tām izdevās panākt kolektīvā līguma noslēgšanu, nosakot nozarē stabilas algas.
Līdz šim maz izmantots vēstures avots ir revolucionārās lapiņas, kur var redzēt strādnieku izvirzītās prasības. Ko tad viņi vēlas? Lai viņus nelamā necenzētiem vārdiem, lai būtu pieejams dzeramais ūdens, cehā logi būtu iestikloti un aizvērti, jo citādi ir nebeidzams caurvējš, lai būtu normāla ventilācija. Protams, tiek pieminēts arī jautājums par darba samaksu.

Par atskaites punktu revolūcijas sākumam parasti uzskata strādnieku demonstrācijas apšaušanu Rīgā 1905. gada 13. janvāri. Taču nemieri un atsevišķi terora akti bija jau agrāk.

Sākums tomēr bija 1905. gada 9. janvāris, kad tika apšauta strādnieku demonstrācija Sanktpēterburgā. Sabiedrībā tas bija šoks. Kā var šaut virsū demonstrantiem? Starp citu, toreiz Sanktpēterburgā cieta arī pārdesmit latviešu strādnieki, kas arī piedalījās gājienā. Pēc 9. janvāra sākās Viskrievijas streiks, kurā aktīvi piedalījās Rīgas strādnieki, taču Latvijas sociāldemokrāti par sekojošajiem notikumiem bija tikpat pārsteigti kā valdība, neviens nevarēja paredzēt notikumu plašo vērienu.

13. janvāra demonstrācijas apšaušana bija likumsakarīgs iznākums vai arī nelāga apstākļu sakritība?

Rīgā apstākļi bija iegrozījušies tā, ka cita iznākuma tur nevarēja būt. Demonstranti apkārt staigāja jau no septiņiem rītā un bija atnākuši no visām Rīgas fabrikām. Tika saņemta ziņa, ka vēl nestreiko Kuzņecova fabrika, lielākā daļa devās turp. Tik masveidīga demonstrācija bija pirmo reizi, un cilvēki izjuta savu kopābūšanas spēku. It kā jau visi grib labu, grib celt jaunu pasauli, nevis postīt, taču pa vidu sanāk visādi. Mājupceļā vakarpusē patramdīja ebreju darbnīcas Maskavas ielā, kur arī daļa nestreikoja. Visi jau bija saguruši, un gribējās mājās. Pirmās sadursmes sākās jau pie ūdenssūkņu stacijas, kur pūli apvaldīt bija ieradušies Maskavas forštates policisti. Tie dzīvē bija daudz ko redzējuši un drosmīgi vīri, taču saprata, ka nav labi, un zvanīja uz pilsētas policijas pārvaldi, ziņojot par situāciju. Tika pieņemts lēmums demonstrācijas dalībniekus centrā nelaist. Streikotāju aktivitātes Rīgā bija jau vairākas dienas, tādēļ kārtības uzturēšanai tika iesaistīti visi iespējamie spēki, to skaitā Rīgas apakšvirsnieku mācību bataljona atsevišķas vienības, kam nebija nekādas pieredzes šādu situāciju risināšanā. Tagad iedomājieties: vakars, jau krēslo, neliels sniegputenis, piesalst. Liels pūlis, kas spiežas no aizmugures, jo daļai strādnieku ceļš mājās, piemēram, uz Sarkandaugavu, ved caur centru, bet tur atrodas valsts iestādes, bankas. Samērā neliela bruņota karavīru vienība, kas aizšķērso ceļu, – tā jau bijis arī iepriekš, bet pūļa spiedienam līdz šim karavīri ir padevušies. Aculiecinieki ir atzīmējuši arī lielo troksni, kura dēļ virsnieku brīdinājumus nevarēja dzirdēt.

Versija par to, ka arī demonstranti šāvuši uz karavīriem, atbilst patiesībai?

Septiņi zaldāti guva ievainojumus – tas ir fakts. Kaujinieki tiešām bija demonstrantu rindās, viņi paši pēc tam ar to lielījās. Ir saglabājušās izmeklēšanas lietā ievainoto cilvēku slimības vēstures, un no tām var redzēt, ka gaisā jau tur nešāva. Tie ievainojumi arī mūsdienās būtu ļoti smagi, jo šāva taču tiešā tēmējumā no tuvas distances. Taisnība arī tā, ka zaldāti dūra ar durkļiem bēgošajiem mugurā. Tātad skrēja pakaļ un dūra.

Vardarbība rada vardarbību. Ja reiz revolucionārie teroristi uzbruka policistiem, tad laikam nav jābrīnās, ka tie revolucionāriem atbildēja ar tādu pašu vardarbību?

Policijas attiecības ar apcietinātajiem bija, maigi izsakoties, ļoti brutālas. Aizturētos parasti vispirms piekāva un tikai pēc tam pratināja, un skaidroja aizturēšanas vai apcietināšanas iemeslu, par ko liecina neskaitāmas atmiņas. Revolūcijas vardarbīgo ievirzi lielā mērā noteica 13. janvāris. Janvāra beigās tika izdota LSDSP lapiņa, kas iezīmēja kaujinieku tālākos uzdevumus un taktiku, tas bija lielā mērā aicinājums veikt bruņotu pretošanos. Ja skatāmies uz to visu kopumā, tad kaujinieku terorisms nemaz nebija tik liels kā tas, ko realizēja varas iestādes, īpaši soda ekspedīciju periodā. Šī vēstures lappuse, tāpat kā daudzas citas, ir maz pētīta, mēs laikam zinām vien 1906. gada pirmajos mēnešos nogalināto vārdus. Skatoties materiālus biedrības Piektais gads fondā, pārsteidz laupīšanu un dedzināšanu apjoms, kas pat nav prātam aptverams un ko varēja veikt tikai uz aizdomu pamata.
Bija arī gadījumi, un ne mazums, kad vācu muižnieki noorganizēja savus biznesa projektus – pārtrauca māju izpirkšanas procesu, lauza līgumu un pārdeva no jauna. Agrārās reformas laikā par šādiem gadījumiem tika saņemtas daudzas sūdzības, bet likuma priekšā viss it kā bija veikts korekti. Nav arī pētījumu par to, cik plaši soda ekspedīcijas piekopa pēršanu. Bieži vien tā beidzās ar smagiem miesas bojājumiem, piemēram, atsistām nierēm, kas nozīmēja lēnu un mokpilnu nāvi vairāku gadu garumā. Bet pēc pēršanas tevi vēl iemeta aukstā un mitrā pagrabā. Ja biji izturīgs, tad izdzīvoji un tevi varbūt palaida mājās, taču veselība bija pamatīgi iedragāta, un tu vairs nespēji paveikt to, ko spēji agrāk.

Ja runājam par laukiem, tur muižu dedzināšanas veica vietējie vai arī speciāli no pilsētas atbraukušie revolucionāri?

Muižu dedzināšana notika 1905. gada novembra pēdējā un decembra pirmajā nedēļā. Tas bija ļoti īss laika nogrieznis. Arī šī tēma nopietni nav pētīta. Mēs pat nezinām, cik Latvijā bija muižu 1906. gada sākumā. Vienā vietā nodedzināja visu muižu, citā – tikai dažas vai visas saimniecības ēkas. Vienā vietā pielaida uguni, citā centās glābt. Piemēram, Kurzemē zemnieki kopā ar muižas īpašnieku aizstāvēja Reģu muižu un beigās to nosargāja no dedzināšanas. Vidzemē Cēsu apkārtnē var pa dienām un stundām izsekot muižu dedzināšanu. Tur bija jaunu puišu kompānija, kuri uzskatīja, ka tā ir viņu misija – iznīcināt šos odžu perēkļus. Braukāja no muižas uz muižu un dedzināja. Viņus 1906. gada vasarā noķēra un pēc lauka kara tiesas lēmuma Nēķenē nošāva. Dzīvs palika tikai viens, kuram tobrīd bija vien 17 gadu.

Ja jau muižu dedzināšanas notika tik īsā laika nogrieznī, tad jau kāds šo procesu koordinēja?

Te jāsaprot tā brīža situācija. Cara 1905. gada 17. oktobra manifests Par valsts kārtības pārveidošanu aizsāka impērijas pārveidošanu konstitucionālas monarhijas virzienā, tas gan tautai piešķīra virkni brīvību, taču nebija radīts mehānisms, kas šo brīvību ieviestu dzīvē. Valsts birokrātiskais aparāts turpināja darboties tāpat kā līdz šim, jo gaidīja papildu likumdošanas aktus, kas manifestu detalizēti izskaidrotu. Taču nekā tāda nebija, bet tikmēr revolucionārā kustība bija aizgājusi tālu uz priekšu. Un, ja reiz cilvēki izlasa pie sienas pielīmēto manifestu, tad tur pasludināto uztver kā īstenību. Preses izdevumi gan sāka iznākt bez cenzūras, taču varas iestādes uzskatīja, ka nekas jau nav mainījies, piemēram, Talsos un Ropažos apšāva mierīgas sapulces. Novembra beigās tika pieņemts lēmums par Baltijas ģenerālgubernatūras izveidošanu, karaspēka ievešanu un soda ekspedīciju darbību Baltijā. Uz vietām par to nebija ne jausmas, tajā brīdī daudziem likās, ka revolūcija ir uzvarējusi un nu gan varam ieviest savu kārtību – dedzinām tās muižas nost!
Lēmumus par muižu dedzināšanu varēja pieņemt pagastu rīcības komitejas, sociāldemokrātisko organizāciju biedri, taču bija jau gana daudz vietu, kas turējās pretī. Paradoksālā kārtā tad, kad atnāca soda ekspedīcijas, tad bieži vien cieta tie cilvēki, kuri bija novērsuši muižu dedzināšanu: sak, ja jau tevi uzklausīja, tad tu esi politiski ietekmīga persona, bet tādā gadījumā noteikti esi pret cara valdīšanu!

Tātad, ja biji nemieru laikā gadījies priekšējās rindās, tad pēc tam soda ekspedīcija tevi nežēloja?

Pietika jau ar to vien, ka bija piedalījies kādā sapulcē, kur cilvēki mēģināja noskaidrot, kas gan valstī īsti notiek. Bieži vien lielākie cietēji bija skolotāji, jo pie viņiem kā izglītotiem cilvēkiem vērsās pārējie: izstāsti, kas tad īsti notiek! Kā nu kurš skolotājs saprata, tā stāstīja. Turklāt 1905. gada februārī iznāca cara manifests, kas aicināja iesniegt petīcijas ar ierosinājumiem valsts pārvaldes uzlabošanai. Pēc tam gan tās petīcijas Pēterburgā izgāza vienā istabā, un neviens tās nelasīja. Petīciju rakstīšana cilvēkiem arī radīja sajūtu, ka viņi beidzot var piedalīties politiskajā dzīvē un to ietekmēt, taču soda ekspedīciju atmaksa bija nežēlīga.

Kādēļ revolucionāriem tik ļoti nepatika mācītāji?

Bet kas tad bija mācītājs? Pirmkārt, feodālis, kuram piederēja saimniecība, ko viņš izrentēja zemniekiem. Otrkārt, mācītājs visbiežāk bija vācietis, ko iecēla muižnieks, nerēķinoties ar pagasta vēlmēm, kas bieži noveda pie ļoti saspīlētām attiecībām. Varbūt tieši šīs attiecības izraisīja to, ka latviešu sociāldemokrātu vidū bija ļoti izteikts antiklerikāls noskaņojums, kāda nebija citur Eiropā. Baznīca arī neko nebija darījusi, lai šīs attiecības uzlabotu. Izņēmums bija tikai Pareizticīgo baznīca, kas 1905. gada revolūcijas laikā patiešām glāba cilvēkus no represijām.

Revolucionāru vidū bija arī ļoti izplatīta cīņa pret spiegiem, kā dēvēja varas iestāžu ziņotājus. Taču vai nav tā, ka bieži vien par spiegiem tika pasludināti un nogalināti pavisam nevainīgi cilvēki?

Vairumā gadījumu, man šķiet, tomēr šīs apsūdzības bija par lietu. Vienkārši tāpat nevienu nost nešāva. Vācu prese rakstīja, ka kaujinieki uzbrūk vācu muižniekiem, taču patiesībā muižnieki cieta maz. Ja arī atsevišķos gadījumos cieta, tad drīzāk tāpēc, ka konkrētais muižnieks bija cara amatpersona un pārāk centīgi pildīja pienākumus vai arī provocēja sadursmi ar savu augstprātību un pilnīgu situācijas nenovērtēšanu.

Vai latvieši bija arī barikāžu otrā pusē – policijas rindās?

Viņu bija ļoti maz, pārsvarā laukos. Tādēļ laukos, sākoties soda ekspedīcijām, bija vērojama uradņiku maiņa, jo latvieši, kas bija šādā amatā, nespēja uz to visu noskatīties. Jāsaprot, ka kriminālā situācija gan laukos, gan pilsētā tajā laikā bija pabriesmīga.

Tad jau viens otrs razbainieks, aizsedzoties ar cēliem revolucionāriem saukļiem, droši vien varēja arī visbanālākajā veidā nodarboties ar laupīšanu?

Jā, bija arī tā. Bija uzbrukumi valsts monopola pārdotavām, dzertuvēm, krogiem. Kad sākās mežabrāļu laiki, daudziem nemaz nebija citas izejas, jo ēst taču gribējās, klāt neviens nenesa. Tādēļ mežabrāļi nebūt nebija mīļi un laipni. Un var arī saprast zemniekus, kuri no viņiem vairījās, jo nekādas pārticības jau nebija – vienreiz kaut ko iedeva, otrreiz iedeva, bet trešajā reizē jau vairs īsti nebija, ko dot.

Kurā brīdī var teikt, ka revolūcija beidzās? Un kādi bija tās ieguvumi?

Latvijā aktīvākie mēneši bija 1905. gada oktobris un novembris, bet decembra vidū jau ienāca pirmās soda ekspedīciju daļas. Krievijā aktivitātes turpinājās ilgāk, līdz pat 1907. gadam. Lielākais revolūcijas ieguvums bija konstitucionālās monarhijas nodibināšanās un Valsts domes vēlēšanas. Kā mainījās vienkāršo cilvēku dzīve? Ja palasām tā laika presi, tur nav praktiski nekā par politiskām lietām, ko arī uzmana cenzūra, toties ir par lauksaimniecības progresīvām metodēm, par šķirnes lopu izstādēm, par bibliotēkas biedrībām un teātra izrādēm, izglītošanās iespējām. Tātad, par spīti veselai zudušajai paaudzei, kas ir izšauta, sēž cietumos vai emigrējusi, latviešiem attīstās kultūras dzīve. Un tad, kad beidzot tiek nodibināta Latvijas valsts, tad izrādās, ka mums ir izglītoti speciālisti visās tautsaimniecības jomās.

"Onkulis nolaizīja manu cepumiņu." Meitene sūdzas skolotājai par seksuālām darbībām, bet viņa to nesaprot