Tāpēc jautājums nav tikai par to, vai par Latvijas politiku jāsmejas vai jāraud. Aģentūras LETA podkāstā "Kas tas vispār bija?!" šoreiz tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, kā jokot par politiku, kas pati bieži izklausās pēc joka, un vai humors šādos apstākļos kalpo kā kritikas instruments vai vienkārši veids, kā "izturēt" politisko realitāti.

Pavirša politika = pavirši joki

Politiskās komunikācijas pētnieks Latvijas Universitātē un improvizācijas teātra "Ārprāts" aktieris Mārtiņš Pričins skaidro, ka politiskā satīra lielā mērā ir nepatiesas informācijas forma. Tajā apzināti tiek izcelti un pastiprināti atsevišķi aspekti, lai uz problēmām paskatītos caur humoru. Dramaturģe un politiķu cepinātāja Anete Konste norāda, ka Latvijā nepārtraukti notiek mēģinājumi kādam iestartēt politiskās satīras žanrā, taču tas pats par sevi ir sarežģīts uzdevums. Gadu gaitā būtisks progress nav panākts, un joprojām varētu vēlēties vairāk šāda satura gan televīzijā, gan drukātajos medijos.

Arī bijusī labklājības un veselības ministre ar stāvkomediantes pieredzi un patlaban Nacionālā rehabilitācijas centra "Vaivari" valdes priekšsēdētāja Ilze Viņķele uzskata, ka politiskās satīras Latvijā nav pietiekami daudz. "Ja tās būtu vairāk un tā būtu asāka, iespējams, arī politika būtu kvalitatīvāka," viņa pieļauj. Viņķele uzsver, ka politiskais humors prasa priekšzināšanas. "Lai politiskais satīriķis būtu sekmīgs, jābūt priekšzināšanām politikā - tā ir jāsaprot, lai varētu gaumīgi un precīzi jokot. Ja mums ir pavirša politika, tad mums ir arī salīdzinoši pavirša satīra - sanāk ne šis, ne tas." Rezultātā veidojas apburtais loks, kurā viens baro otru.

Pričins papildina, ka jokus rada zināšanas un kultūra, tostarp politiskā. "Tas ir arī par to, kā mēs sarunājamies. Digitālajā vidē komunikācija ar politiķiem bieži ir uz "tu", ir apsaukāšanās un latiņa kopumā nav augsta. Tas pats ir arī humorā." Lielvalstīs satīras attīstību veicina klubi un konkurence, kamēr Latvijā šī vide vēl tikai veidojas.

Vai esam par stulbu jokiem par politiku?

Konste ir pārliecināta, ka politiķu cepināšanu var saukt par Latvijas veiksmes stāstu, lai arī par šo formātu aizvien gāžas daudz kritikas. Tas pierāda, ka interese par politisko humoru sabiedrībā pastāv, taču joku radīšana tādam pasākumam kā sarunu festivāls "Lampa" ir īpaši sarežģīta. Nereti ir vēlme pasmieties par kādu konkrētu notikumu vai "uzbraukt pa tēmu", taču tad jokā jāieliek plašs konteksts. Pat ja "Lampas" auditorija ir izglītota un seko līdzi politiskajiem procesiem, senāki notikumi un to detaļas ātri aizmirstas, un joks zaudē trāpīgumu.

"Joka būtība ir saprast zemtekstu, nevis ilgi to skaidrot," uzsver Konste. Jokā ir jāskaidro pēc iespējas mazāk, tāpēc jāatrod kaut kāds vidusceļš. Tas savukārt nozīmē atteikšanos gan no pārāk šauriem mājieniem, gan no vienkāršotiem jokiem. Vienlaikus Konste uzsver, ka politiskajai satīrai nevajadzētu aprobežoties tikai ar ārējo izskatu vai visiem zināmiem notikumiem. "Gribas iet dziļumā, bet negribas nodarboties ar plašu skaidrošanu," viņa saka, iezīmējot vienu no žanra būtiskākajām pretrunām.

Ironizējot par politiskās satīras trūkumu televīzijā, Viņķele pasmejas, atsaucoties uz sazvērestības teorijām: "TV jau nopirka "Vienotība", un labāk ne par vienu nejokot." Konste savukārt norāda uz interesantu paradoksu - interese par satīru ir augsta, bet politisko zināšanu bagāža sabiedrībā bieži vien nav pietiekama.

Politiķi kā fikcija

Humora un paškritikas līmenis politiķu vidū ir ļoti atšķirīgs, zina Viņķele. Viņa mudina uz politiķiem skatīties kā uz profesiju, kurā bieži sastopamas personības akcentuācijas un narcisma iezīmes, kas tieši ietekmē arī joku uztveri.

Komiķiem nav vienotas receptes smieklīgam jokam, tāpēc viņi savus jokus testē tā saucamajos "open mic" pasākumos. "Politiķu cepiens" šajā ziņā ir neparasta forma - tajā joki tiek stāstīti bez iepriekšējas testēšanas, un to izdošanās lielā mērā ir atkarīga no komiķa personības un spējas joku "iznest".

Konste stāsta, ka politisku joku rakstīšanā viņai palīdz politiķiem piešķirt tēlus un ampluā. "Piemēram, kultūras ministre Agnese Lāce (P) ar visiem skaistajiem kostīmiem un atzinību - tad var spiest uz šo tēlu," viņa skaidro, vienlaikus uzsverot, ka joki par izskatu ir zemas kvalitātes humors.

Pričins piebilst, ka politiskie tēli ir nepārtraukti uzturamas fikcijas, kurām jāpielāgo uzvedība un izskats. Sabiedrība nereti pat nekautrējas atzīt, ka par kādu politiķi balso tikai tāpēc, ka viņš ir simpātisks, kas šo tēlu nozīmi tikai pastiprina.

Arī tu, mīm?

Ir arī tādi politiķi, par kuriem jokus nemaz nav jāizdomā - viņu uzvedība pati robežojas ar satīru. Pričins kā nesenu piemēru min ekonomikas ministra Viktora Valaiņa (ZZS) ierakstu sociālajos medijos, kurā viņš miljardierim Ilonam Maskam vaicājis, vai tas nevarētu nopirkt nacionālo lidsabiedrību "airBaltic". Šādi izgājieni ātri pārtop par jokiem un mīmiem, jo saturā jau ir absurda elements, ko atliek tikai pastiprināt.

Līdzīgi darbojas arī citi piemēri Latvijas politikā. Pričins norāda, ka politiķis Edvards Smiltēns (AS) sabiedrības apziņā asociējas ar hokeja autogrāfiem un brīvdienu, un šis tēls izraisa smaidus, pat "īsti nezinot, ko viņš ir darījis politikā". Šādā veidā politiķis kļūst par mīmu - nevis caur politisko saturu, bet caur atkārtojamu, vienkāršotu tēlu, kas folklorizējas.

Par mīmu kļuvusi arī Viņķele. Kovida pandēmijas laikā kādā attālinātā diskotēkā viņa uzņēmusies dīdžeja lomu un dziesmas laikā rādījusi vidējos pirkstus saskaņā ar dziesmas vēstījumu. Šis moments toreiz plaši apspriests, bet vēlāk pārtapis par stikeru jeb uzlīmi saziņas lietotnēs. Viņķele atzīst, ka šī pieredze likusi aizdomāties par to, par kādu mīmu viņa vēlas būt. "Esmu bijusi arī mīms par Grinču, kas nozog Ziemassvētkus kovida laikā ierobežojumu dēļ," viņa atminas.

Viņķeles ieskatā tas, par ko cilvēki smejas - vai politiķa ikdienas izgājieniem vai politiskiem lēmumiem -, lielā mērā ir atkarīgs no paša politiķa jutīguma pret publisko ekspozīciju. Viņa pieļauj, ka ir politiķi, kuri gatavi "pat cepuri apēst, lai kļūtu par jel kādu mīmu un tevi pamanītu". Tajā pašā laikā politiskie joki dažādās auditorijās strādā atšķirīgi - tas, kas vienā burbulī šķiet amizants, citā var kļūt par izsmieklu.

Kā piemēru Viņķele min situāciju: ja viņa, būdama labklājības ministre, pēkšņi saģērbtos tiroliešu tērpā ar dziļu dekoltē un ceptu bulkas, viņas sociālajā burbulī tas raisītu izsmieklu, kamēr citam politiķim līdzīga rīcība varētu būt veiksmīgs veids, kā uzrunāt elektorātu. Viņa atgādina par politiķes Ramonas Petravičas (LPV) aktivitātēm, kas uzskatāmi parāda, cik atšķirīgi mīmi un publiskie tēli funkcionē dažādos vēlētāju segmentos.

Pričins uzsver, ka mīmi paši par sevi nemaina cilvēku politiskās attieksmes - tie drīzāk nostiprina jau esošos priekšstatus. Tomēr tie kļūst par būtisku politiskās komunikācijas daļu, kas var aizēnot saturu, bet vienlaikus palīdz sabiedrībai emocionāli "apstrādāt" politisko realitāti. Mīms šādā nozīmē kļūst nevis par joku, bet par kolektīvas interpretācijas formu.

Kad politiķi jauc visas robežas

Demokrātiskās valstīs satīra bieži kalpo kā spogulis varai, savukārt autoritāros režīmos - kā instruments oponentu deleģitimizēšanai un diskreditēšanai.

ASV politiskā vide pēdējos gados ir būtiski mainījusi arī satīras robežas. "Ja politiskās satīras varonis mauc bez robežām, tad kādēļ lai satīrai būtu robežas?" Viņķele jautā, atsaucoties uz Baltā nama saimnieku Donaldu Trampu. Viņas ieskatā Tramps ir nojaucis robežu starp to, kas politikā tiek uzskatīts par pieņemamu un nepieņemamu, un tas automātiski atbrīvojis rokas arī komiķiem, kas nu vakara raidījumos nevairās stiprāku izteicienu, raksturojot ASV vadības absurdās un bīstamās rīcības. ASV gadījumā, pēc Viņķeles domām, politiskā satīra kļūst arvien asāka un nežēlīgāka, jo sabiedrība dzīvo izteiktu nometņu apstākļos. "Tur ir liela pretstāve, asā un nežēlīgā satīra nāk no komiķiem, kas ir ļoti pozicionējušies, ir burbuļa efekts ar konfrontējošām attiecībām," viņa norāda. Satīra šādā vidē vairāk kalpo auditorijas mobilizēšanai, nevis pārliecināšanai.

Viņķele gan ir skeptiska par satīras spēju mainīt politiskos uzskatus šādā situācijā. "Tracināt, uzkurināt un turēt siltu savu auditoriju ir Dievam tīkama lieta, bet pasaules kārtībā tas neko būtisku nemaina," viņa secina, apšaubot, vai asā satīra spēj pārliecināt, piemēram, Trampa atbalstītājus.

Šis piemērs izgaismo arī Latvijas situāciju - ja sabiedrība nav tik asi polarizēta, tad arī satīra funkcionē citādi. Latvijā, pēc Viņķeles domām, attiecības starp varu, sabiedrību un humoru joprojām ir pretrunīgas un nepabeigtas.

Kad šaus Latvijas satīras lielgabali?

Humors ir daļa no informācijas gūšanas veida, ne tikai izklaide, skaidro Pričins. ASV vakara raidījumi, piemēram, tiek izmantoti arī kā ziņu un analīzes platformas - tajos auditorijai tiek piedāvāti ne tikai joki, bet arī padziļināts tēmu izvērsums. Kā labu piemēru Pričins min Džonu Oliveru, kura raidījumā "Last week tonight" humors tiek apvienots ar faktoloģisku analīzi. Šāds formāts ļauj satīrai ne tikai izklaidēt, bet arī izglītot, vienlaikus saglabājot kritisko distanci no varas.

Tomēr starp to, ko var atļauties ASV un Latvijā, pastāv, pēc Pričina teiktā, "milzīga plaisa". Viens no iemesliem ir mediju ideoloģiskā pozicionēšanās - ASV tā ir skaidra un publiski atzīta, kamēr Latvijā mediji kopumā cenšas saglabāt neitrālu pozīciju. Būtisks faktors ir arī uzticēšanās - gan medijiem, gan auditorijai. Satīra var strādāt tikai tad, ja pastāv kopīga izpratne par realitāti, faktiem un to, kas vispār tiek uzskatīts par joku. Ja šīs kopīgās bāzes nav, satīra vai nu kļūst par burbuļa produktu vai arī zaudē jēgu.

Konste piebilst, ka Latvijā situācija vēl nav tik dramatiska kā ASV. Sabiedrības izjustais apdraudējuma līmenis ir zemāks, un līdz ar to arī satīrai nav nepieciešams kļūt tik agresīvai, lai atšķirtos no realitātes.

Smiekli kā vēl viens Krievijas ierocis

Pričins atgādina, ka totalitāros un autoritāros režīmos politiskā satīra publiskajā telpā faktiski nepastāv. Tur joki par varu nav pieļaujami, un humors tiek stingri kontrolēts vai virzīts propagandas vajadzībām. Krievijā politiskais humors tiek izmantots nevis kā paškritika, bet kā instruments demokrātisko valstu līderu deleģitimizēšanai. Pričins norāda, ka Krievijas propagandā aktīvi tiek apsmiets Ukrainas prezidents, īpaši akcentējot viņa pagātni humora jomā, lai viņu padarītu nenopietnu un neuzticamu. Šādā kontekstā humors kļūst par politisku ieroci, nevis sabiedrības pašrefleksijas formu. Joks netiek vērsts uz varas kontroli, bet gan uz ienaidnieka tēla konstruēšanu, izmantojot izsmieklu kā manipulācijas rīku.

Šis piemērs izgaismo arī to, cik būtiska ir politiskā sistēma, kurā humors pastāv. Ja demokrātijā joks var kalpot kā kritika, tad autoritārā režīmā tas kļūst par propagandas instrumentu, kam nav nekā kopīga ar brīvu izteiksmi.

Latvijas gadījumā, pēc Pričina domām, iespēja jokot par varu pati par sevi ir demokrātijas pazīme. Taču tas nenozīmē, ka humors automātiski būs kvalitatīvs vai kritisks - tas joprojām prasa zināšanas, kontekstu un sabiedrības spēju atšķirt joku no manipulācijas. Ne par ko labu arī neliecina, piemēram, politiķa Aināra Šlesera sūdzēšanās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā par gaidāmo teātra izrādi, uzsver Viņķele.

Latvijas nesmieklīgie politiķi

Runājot par humoru politikā, būtiski ir nošķirt apzinātu jokošanu no neapzinātas komikas. Pričins norāda, ka no Latvijas politiķiem apzināti vai neapzināti jokot mēdz Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš regulāri publicē dažādas fotogrāfijas sociālajos medijos. Šie ieraksti nereti tiek uztverti kā ironiski vai pašreflektējoši, lai gan Konste uzskata, ka prezidents ar to, iespējams, ir nedaudz aizrāvies.

Pričins atminas arī bijušā aizsardzības ministra Arta Pabrika mēģinājumus jokot ar attēliem sērijā "Šis ir [ievietot nepieciešamo]", kas savulaik izraisīja rezonansi. Taču, viņaprāt, daudz biežāk par neapzinātu smiešanos parūpējas politiķi, kuri regulāri nonāk ziņu virsrakstos - īpaši krīžu laikā. Pričins ironizē, ka kovida pandēmijas laikā no politiķiem nācis īpaši daudz "pērļu".

Viņķeles skatījums šajā jautājumā ir daudz skarbāks. Viņa atzīst, ka nekas no politiskās vides nešķiet smieklīgi - neatkarīgi no tā, vai mēģinājums jokot bijis apzināts vai neapzināts. "Abās kategorijās ir diezgan daudz kandidātu, par kuriem nodomātais komentārs ir "idiots", bet tas nav par to, ka tas ir smieklīgi. Žēl, ka nav smieklīgi," viņa secina.

Vienlaikus Viņķele atzīst, ka smieklīgi brīži tomēr gadās, taču tie biežāk rodas ārpus profesionālās politikas rāmjiem. Kā piemēru viņa min pašvaldību vēlēšanu periodu, kad kāda reģionāla politiskā spēka pārstāvji - "džeki-kosmonauti" - neapzināti radīja ļoti smieklīgu saturu platformā "TikTok". Šajā gadījumā humors neradās no asprātīgi izstrādātas stratēģijas, bet gan no autentiskas neveiklības.

Šis piemērs sasaucas ar plašāku secinājumu par politisko komunikāciju - vēlētāji bieži augstu novērtē autentiskumu, pat ja tas ir neveikls. Ilggadējā politiķe Viņķele norāda, ka daudzi politiķi patiesībā baidās no autentiskuma un cenšas "turēt seju", tādējādi padarot sevi par savstarpēji līdzīgiem, "saštancētiem" tēliem.

Viņķele iedrošina politiskos censoņus no tā izvairīties, jo pretējā gadījumā politika pārvēršas par teātri. Konste tam piekrīt, uzsverot, ka patīk brīži, kad politiķi publiski pasaka, kā viņi patiesībā jūtas. "Pat paliek prieks, kad politiķi tā dara," piebilst Konste.

Pričins pieļauj, ka kvalitatīva un pamatota satīra ilgtermiņā varētu mainīt politiku uz labo pusi. Viņķele šo domu rezumē sev raksturīgā ironijā: "Metodi - vaimanāšanu - esam mēģinājuši 35 gadus, un redzam, ka tas nestrādā, tāpēc liekam jaunu bildi iekšā, un humors izglābs pasauli."

Šis būs pārmaiņu laiks - horoskops visām zodiaka zīmēm no 31.08. līdz 06.09.