Patiesais aicinājums

Kārlis septiņus gadus mācījās glezniecību Jaņa Rozentāla Mākslas skolā. Pirms tam gāja mākslas pulciņā Saldū, un tieši tur viņš sevī atklāja talantu. "Es jutu, ka man patīk telpiski atveidot lietas, un glezniecība man ļāva būt telpiskākam, neskatoties uz to, ka tā tomēr nav mana īstā vieta, nav mana stiprā puse," stāsta mākslinieks. Pēc Jaņa Rozentāla Mākslas skolas beigšanas viņš nolika malā otu un iestājās Mākslas akadēmijā tēlniecības nodaļā. "Es sapratu, ka tas ir mans patiesais aicinājums," saka Kārlis.

Mākslas akadēmijas laikā studiju apmaiņas programmā Kārlis nejauši nonāca Somijā kādā akmens tēlniecības simpozijā. "Tā bija vienīgā vieta pasaulē, kur mani varētu ņemt pretī, kur mani nedaudz pazīst. Tur mani laipni sagaidīja un ievilka iekšā tajā mutulī," atminas tēlnieks. "Akmeņu daudz, granīta daudz. Bija liela iespēja pastrādāt ar granītu. Vēlāk sapratu, ka tas nav īsti mans materiāls, jo mana domāšana nav tik noapaļota, man patīk sarežģītākas formas – tādas, kas atbilst marmora, koka un bronzas tēlniecībai. Tur varu veikt smalkākus atainojumus,” skaidro mākslinieks.

Iespaidīgākais un sarežģītākais darbs

Viens no sarežģītākajiem darbiem, ko Kārlis no smiltīm izveidojis starptautiskā smilšu skulptūru festivālā Jelgavā, ir Mikelandželo skulptūra “Pieta”. "Man bija iespēja tajā gadā būt Romā un redzēt šo skulptūru klātienē. Tā mani uzrunāja ar savu izsmalcinātību – tik perfekti izveidota gan tehniski, gan arī dvēseliski un emocionāli," apbrīnā saka Kārlis. Viņu arī pārsteidz tas, ka Romā Mikelandželo marmora “Pietas” izmērs ir ļoti tuvu dabīgam cilvēka izmēram: "Parasti skulptūras cenšas taisīt lielākas, lai izskatītos dabīgas, bet tā ir uz robežas."

Kad sākās karš Ukrainā, Kārlis to uztvēra sāpīgi un savas sajūtas un interpretāciju ieguldīja šajā darbā, kur Dieva Māte tur rokā savu kritušo dēlu. Tāpat kā karā, kur mātes zaudē dēlus.

“Veidoju “Pietu” ļoti lielu – četrarpus metrus augstu un astoņus metrus platu. No smiltīm to taisīju vairāk nekā mēnesi,” stāsta tēlnieks.

Mikelandželo skulptūru no marmora taisīja nepilnus divus gadus. "Detalizācijas pakāpe, kas tajā marmorā panākta, ir apbrīnojama," atklāj Kārlis un piebilst, ka savu versiju pielāgojis smilšu skulptūras prasībām: "Smiltis ir daudz trauslākas par marmoru, un nācās daudzus smaguma centrus pārvietot. Uztaisīt tā, lai stāv stabili."

Darba procesā viņam bija arī divi palīgi. "Bija nepieciešama liela tehniskā plānošana. Izmantoju speciālu digitālo 3D modeli, taisīju dažādus šķērsgriezumus, ļoti daudz rūtiņas zīmēju uz smiltīm, veicu matemātiskus aprēķinus," klāsta tēlnieks.

Virtuālās pasaules iespējas

Digitālā pasaule, īpaši 3D modeļu veidošana, Kārļa darbā ievērojami atvieglo vairākus procesus – tā ļauj aprēķināt un vizuāli ieraudzīt rezultātu, vēl pirms tiek veikti fiziski smagi darbi reālajā vidē.

“Virtuālā realitāte ir pievilcīga, jo tur nav jārēķinās ar gravitāciju – nekas nenobruks, ja vien speciāli neiestādi fiziskos parametrus, lai tas skaisti nobruktu. Tev nav vienā dienā jāpārrok 20 tonnas smilšu ar lāpstu. Digitāli tu vari, piemēram, animēt ledu – tas kustas, mainās, var pat “staigāties”, bet īstais ledus tā nedara. Sēdi ērtā krēslā pie datora, spied podziņas, un notiek visādi brīnumi. Tā ir brīnumu pasaule, kurā pats nosaki visus likumus,” stāsta Kārlis.

Porziņģis no smiltīm

Pirms dažiem gadiem Kārlis Jelgavā uztaisīja 7,2 metrus augstu basketbolista Kristapa Porziņģa skulptūru. Tēlnieks atzīst, ka veidot lielās smilšu skulptūras ir izaicinājums. "No lejas tas izskatās pavisam citādāk nekā tad, kad uzkāp augšā. Kad esi augšā, tev priekšā ir metru liela galva, un tu īsti vairs nesaproti, kā darīt. Pielipini kaut ko klāt, pagriez kaut ko, nokāp lejā un atskārt, ka vajag citādāk. Kāp vēlreiz augšā un atkal neko nesaproti," smej Kārlis.

Brīžiem skulptūru veidošana paņem ļoti daudz enerģijas un laika. “Spēka nav. Laika nav. Dari vienkārši pāri saviem spēkiem. Domā: viss, nevaru... Negribu... Nē, tomēr vajag, un ir adrenalīns. Kad viss beidzas, ir tāda sajūta, ka esi no Niagāras ūdenskrituma nolēcis,” atklāj Kārlis.

Par emocijām un sentimentu

Tēlnieks savos darbos iepin emocijas, dzirksteli, dzīvību, kas cilvēkus neatstāj vienaldzīgus. "Viena mākslas kritiķe man reiz teica, ka kā vīrietis esmu pārāk sentimentāls. Es tam pilnīgi piekrītu, jo es patiešām tāds esmu. Vīrietim, tēlniekam jābūt tādam pamatīgam... gruntīgam..." atminas Kārlis. Viņam patīk aizskart smalkās emociju stīgas – tās, kas ir kaut kur starp mirkli un mūžību.

Ledus “garša”

Pēdējā laikā Kārlis aizraujas ar ledus skulptūrām. Visiespaidīgākā viņa radītā ledus skulptūra ir “Visuma sirds”, kas ieguva pirmo vietu Aļaskas konkursā. “To ledus skulptūru mēs veidojām četru cilvēku komanda Aļaskā – vietā, kur ir ziemeļblāzma un mīnus 40 grādi,” saka tēlnieks. “Skulptūra izdevās ļoti iespaidīga, filigrāna, trausla, kur saskaras mirklis un mūžība.”

Zāģēt milzīgos ledus gabalus tēlniekam ir sava veida bauda. “Zāģis ir ļoti brutāls un skaļš instruments. Ķēde ātri griežas. Ir jau kaut kāds kaifs – paņem rokā garu zāģi, pusotru metru gara sliede, lai tam lielajam ledus blokam tiktu cauri, un sajūties kā baigais vecis,” saka Kārlis. Bet, kad paņem rokā kaltu, tur ir tā īstā ledus sajūta. Pieskaries ledum un dzirdi, kā tas šņirkst katrā griezienā, virsma kļūst skaisti gluda vai raupja, un tad tu sajūti to ledus “garšu”.”

Instrumentam ir jābūt ļoti asam, un tēlnieks to pārbauda uz savas ādas. Jā! Burtiski. “Lai pārbaudītu, cik asi ir instrumenti, piemēram, kalts, es to pārbaudu uz rokas. Tur, kur spalvas aug. Skatos, vai kalts spēj tās griezt. Ja griež spalvas, tad viss kārtībā, pietiekami ass. Ja nē, tad kaltu uzasinu. Par laimi, nesanāk savainoties, jo esmu pie tā piešāvies,” smej Kārlis.

Romantika ar ziemeļblāzmu

Ar savu sievu Maiju viņš iepazinās Rīgā, kādreizējā krogā “Kabata”. Tajā dienā sapulcējās mākslinieki un Kārlis satika Maiju. "Tikai daudzus gadus vēlāk mēs iepazināmies tuvāk. Sapratām, ka mums ir daudz vairāk kopīga nekā tikai papļāpāt pie viena galda. Arī Maiju aizrāva ledus tēlniecība, tādēļ metās man palīgos. Pagāja desmit gadi, un pa to laiku aktīvi kopā strādājām, kopā dzīvojām, un sāku domāt, ka, ja esam bijuši tik ilgi kopā, tad laikam ir laiks precēt,” pasmaida mākslinieks.

Aļaskā ledus festivāla konkursā ziemeļblāzmas burvīgajā gaisotnē Kārlis beidzot saprata, ja reiz kopā ar Maiju ir aizbraukuši tik tālu, līdz otrai pasaules malai, tad tam ir kāda nozīme. “Tas bija tas mirklis, kad sapratu, ka jā – mēs esam nešķirami. Paņēmu ledus gabalu, ātri uztaisīju ledus gredzenu un bildināju viņu,” stāsta Kārlis. Arī kāzās Kārlis izdarīja ko mazliet līdzīgu: “Mēs iesaldējām īstos zelta gredzenus ledū. Tu uzvelc pirkstā ledus gredzenu, un, kad tas nokūst, paliek zelts uz pirksta.”

Kārlim ģimenē ir ienācis arī bērniņš, bet viņi atrod laiku un iespēju ceļot, piedalīties dažādos festivālos visā pasaulē. “Puikam ir jau divi gadi. Tas gan sarežģī ceļošanu un darbošanos kopā, bet mēs cenšamies braukt uz festivāliem, kad ir iespēja. Paņemam arī auklīti līdzi,” saka tēlnieks.

Kad mainās vērtību skala

Taču Kārlis dzīvē ir piedzīvojis lielu pārbaudījumu, kas licis viņam dziļi pārdomāt dzīves jēgu. “Man šis ir ļoti sāpīgs periods dzīvē. Es pagājušogad zaudēju savu vecāko dēlu. Ja tu zaudē savu bērnu, tu tam pāri tikt nevari nekad. Grūtākais jau ir aiz muguras, ir pagājis vairāk nekā pusgads,” emocionāli runā Kārlis. Ar viņu dēlu notika traģisks nelaimes gadījums, un viņam bija 20 gadu. Pēc dēla nāves tēlniekam ir mainījies skats uz dzīvi un vērtības skala: “Es sapratu, ka cilvēciskās lietas tomēr ir svarīgākas nekā mākslinieciskais rezultāts. Esmu nedaudz atlaidis tos grožus un atskārtis, ka vairāk vajag baudīt lietas. Tev ir sieva, bērni, un citiem arī esi vajadzīgs, ne tikai sev.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Tēlnieks Kārlis Īle: “Bildināju sievu 40 grādu salā ar pašdarinātu ledus gredzenu”" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".

FOTO: paši mazākie vēro Liepājas Leļļu teātra rotaļizrādi "Es un mana mamma"