Vai cilvēki, kopā dzīvojot, kļūst līdzīgi?

Renārs: – Noteikti!

Ieva: – Visi saka, ka mēs pat vizuāli esam līdzīgi, arī raksturā. Abi pozitīvi, dzīvespriecīgi.

Renārs: – Citi teikuši, ka esam kā brālis un māsa.

Ieva: – Ārzemēs mierīgi varētu izspēlēt tādu joku. Prieks, ka smiekli un enerģija ir arī mūsu ikdienā.

Renārs: – Lai tā būtu arī pēc meitiņas ienākšanas mūsu dzīvē, svarīgi otram dot brīvo laiku, ko pavadīt ar saviem hobijiem un draugiem. Tad, pārnākot mājās, viņš ienes dubultpozitīvu enerģiju, dubultsmieklus, dubultdzīvesprieku. Šā gada laikā mums ir izkristalizējies atslēgas vārds Kopā.

Ieva: – Ar bērna ierašanos dzīve mainās. Ir lieliski apzināties, ka neesi viens. Tagad saprotu, kāpēc bērnu rada divi cilvēki. Visu cieņu vecākiem, kas bijuši spiesti vai izvēlējušies audzināt bērnu vieni paši. Esmu ārkārtīgi pateicīga un laimīga, ka man dota brīnišķīgā iespēja bērnu audzināt kopā ar savu vīrieti, mana bērna tēvu.

Kādas bija jūsu domas, ar kādu cilvēku gribētu pavadīt mūžu, kad vēl bijāt katrs par sevi?

Renārs: – Kad izjuka iepriekšējās attiecības, sāku kārtot prātu. Noslēdzu meklēšanas radaru un ļāvu, lai viss notiek. Iedomājos, kādu vēlētos sievu, manu sievieti līdz mūža galam. Kad satiku Ievu, pēc pirmajām četrām stundām piepildījās 80% no tā, ko gaidīju. Ar sirdi un prātu sapratu, ka šī sieviete varētu būt...

Nodefinēji īpašības, kurām jāpiemīt? Par izskatu – skaidrs...

Renārs: – Tas ir svarīgi, jo izskats rada pirmo iespaidu. Bet domāju, ka Ieva visām ekspektācijām pārlēca pāri. Jā, man bija savas iedomas, bet, ka Ieva būs kā dabas bērns, ar tik gaišām, ēteriskām īpašībām... ka ieraudzīšu ko vairāk par ārējo veidolu, dvēseli – to nebiju gaidījis.

Tev vajadzēja tādu... garīgu cilvēku?

Renārs: – Jā! Ārējais veidols ir gaumes jautājums. Te bija tā – man sieviete patīk vizuāli, ar seksapīlu, daili, bet vienlaikus viņas dvēseles kauss ir pilns ar vērtībām. Ieva ir čakla, izpalīdzīga, labsirdīga, viņa uzklausa. Mums ir līdzīga humora izjūta, tas ir ļoti svarīgi.

Par to, ka tev ir specifiska humora izjūta, ir pārliecinājusies visa Latvija. Ieva, tev tiešām ir tāda pati?

Ieva (smejas): – Reizēm noskurinos – ak, dieniņ, vai tiešām viņš ko tādu atļaujas...?! Bet tad Renārs to pavērš tik graciozi, ka atkal pārliecinos, ka tas, ko viņš ieplānojis, tiešām ir izdevies, viņš realizē to izcili.

Kad sēdēju Ghetto Games tribīnēs noslēguma pasākumā, kur Renārs bija pārģērbies par Džokeru no filmas Betmens, tad gan domāju – vai tiešām tas ir mans topošais vīrs...? Renārs ir daudz drosmīgāks par mani, bet arī es esmu kāpusi pāri savām robežām. Ja kādreiz liekas, ka kaut kas neizdosies, kā plānots, mūsu attiecībās esmu iemācījusies paļauties un ticēt otram. Ir bijuši projekti, par kuriem, atklāti sakot, vīpsnāju...

Renārs: – Tas ir normāli. Sākumā šķita, ka sievai viss jāakceptē un mani jāuzmundrina, tagad teikšu – ļoti labi, ka Ieva saka, ko domā. Nu, kurš cits to varētu? Viņa ir mans labākais draugs un spēj pozitīvi kritiski pateikt, tas varētu aiziet vai ne.

Tavos jokos, lai cik muļķīgos dažubrīd, var just inteliģentu zemslāni – tā ir augsta meistarība.

Ieva: – Un arī liels darbs. Zinu, cik cītīgi Renārs strādā. Man kā pasākumu producentei jāsadarbojas ar vadītājiem, un es ļoti lepojos, redzot ne tikai sava vīra frontālo pusi, bet arī to, cik pamatīgi viņš pievēršas niansēm. Tāpēc arī viņš var startēt tik pārliecinoši.

Pirms gada vadīji šovu Izklausies redzēts – nav daudz vadītāju Latvijā, kas varētu to veikt ar eleganci.

Ieva: – Viņš tiešām atbildīgi noskaņojās un mācījās tekstu. Arī Renāra tēvs to pamanīja un izteica komplimentu. Viss likās dabiski un viegli, bet aiz tā ir daudzi vakari, naktis, kurās Renārs gatavojās, lai varētu brīvi runāt gan ar publiku, gan kameru. Lasīšanai no kartītes nav ne vainas, bet Renāram dažbrīd ir pārāk augstas prasības pret sevi. Taču tas viņu dzīvē ir novedis tur, kur viņš ir.

Renārs: – Man profesionālās vērtības ir ļoti svarīgas, katrā nākamajā šovā sev izvirzu jaunus izaicinājumus. Tas liek izpeldēt no komforta zonas. Šovs bija ar vēsturi, pirms tam to vadīja cits.

Ļoti labs vadītājs.

Renārs: – Protams! Cilvēki ir pieraduši, un vienā sezonā ir grūti iepatikties. Viens izaicinājums bija vadīt bez lapiņām, otrs – palikt tādam, kāds esmu, nemēģinot kopēt, parodēt.

Bijis arī tā, ka naktī staigā ar Emmu uz rokām un mācies tekstu?

Renārs: – Nē, kad bija jāgatavojas, aizgāju otrā istabā.

Ieva: – Te atkal ir maģiskais Kopā. Ja Renāram vajadzīgs laiks, lai sagatavotos, es uz sevi paņemu vairāk. Tāpat arī viņš.

Renārs: – Pirms Emmas dzimšanas bija strikts likums, ka mēs nekad negulēsim atsevišķi. Teicu: “Piedzims meitiņa, viņa gulēs gultiņā, bet mēs – vienā gultā. Tā ir mūsu ligzdiņa, un mēs to vijam kopā.” Tad sapratu, ka man jāizguļas, lai, vadot pasākumu, būtu možs. Savā ziņā esam mainījušies no pūcēm uz cīruļiem. Nevar paredzēt, kāda izvērtīsies nakts.

Ko vēl jums nācies pārskatīt?

Ieva: – Gan savas personības, gan ierasto dzīves ritmu. Mīlestība paliek, bet viss pārējais mainās. Arī ikdiena. Abi esam ļoti sabiedriski cilvēki, mūsu dienas un vakari pirms meitiņas ienākšanas ģimenē pagāja kafejnīcās, restorānos, ar draugiem, kultūras pasākumos, izstādēs, kino apmeklējumos.

Nepārtraukti bijām kustībā. Šobrīd esam vairāk piezemēti, pie mājas. Tas ir normāli, jo ir trešais cilvēks, ar kuru jāpavada laiks, kuram svarīga ir drošības sajūta, ka vecāki ir līdzās, atsaucas uz jebkuru lūgumu.

Renārs: – Mūsu dzīvē ir jauna nodaļa, un mums jāmācās nesalīdzināt tagadni ar to, kā bija – diezgan brīva vaļa, bez lielas atbildības. Esmu vēl ceļā, bet jau tuvojos tam, lai pāršķirtu lappusi pilnībā un simtprocentīgi kļūtu par tēvu – vīrieti vārda stiprākajā nozīmē – un vairs nedomātu par to, kā bija pirms tam.

Ieva: – Es to vairs nevaru iedomāties, tas šķiet tik tālu. Kā dabā – viss notiek ritējumā.

Tevi, Renār, kādreiz pazina ne tikai kā pasākumu, bet arī naktsklubu cilvēku.

Renārs: – Bija tāds laiks... Redz, tā naktsklubu ēra spilgti parādījās manu iepriekšējo attiecību laikā. Jo tomēr tā darba vieta...

Meitene strādāja naktsklubā...

Renārs: – Jā, viņa strādāja klubā, tāpēc arī iznāca tur pavadīt vairāk laika. Bet – pastāvēs, kas pārvērtīsies, kā teica Pliekšāna kungs. Esmu pateicīgs visam, kas mani aizveda līdz tam, ka satiku Ievu. Mums ir ģimene, un man ir mainījies skats uz dzīvi. Līdz ar to – vide, gaisotne, sajūtas. Klubus nomainīja restorāni un kino, arī mājas dzīve.

Ieva: – Brīži ar draugiem... Šķiet, tas nāk ar briedumu. Tu novērtē saturīgas sarunas, laiku, kuru pavadi ar cilvēkiem, kas tev ir tuvi un interesanti. Tu vairāk esi izsalcis pēc tādas emocionālās barības. Tomēr arī klubi nekur nav pazuduši.

Renārs: – Statusa maiņa nenozīmē, ka dzīve ir beigusies.

Zem jūsu ceļojuma bildēm bija paraksts “Laime ir” – šķiet, no Seišeļu salām.

Ieva: – Tur laime noteikti bija! Salikums IR ir maģisks. Esmu organizējusi kāzas, fotosesijās bieži tiek izmantoti iniciāļi. Reiz bija I un R, un es nodomāju – būtu skaisti, ja arī man būtu vīrs, kura vārds sāktos ar R. Jo IR izskatās kā Kopā. Kad satiku Renāru, viņam to pastāstīju. Pēc mūsu tikšanās piepildījās vairākas maģiskas lietas, par kurām kādreiz esmu iedomājusies.

Neizstāstīji, kāda bija tava vīzija par cilvēku, ar kuru būt kopā.

Ieva: – Šķiet, vīzijas man nebija – man bija svarīgi sajust, ka tas ir mans cilvēks, ka ar viņu vēlos veidot ģimeni. Renārs ir pirmais vīrietis, no kura es patiesi vēlējos bērnu. Tā bija ļoti spēcīga sajūta. Kad sevi pie tā pieķēru, likās – ja jau tā, tātad ir kaut kas vairāk par patikšanu.

Tu skeptiski neskatījies – varbūt vienkārši sāk tikšķēt...?

Ieva: – Ai, nē! Domāju, mūsdienu sabiedrībā tas pulksteņa tikšķēšanas brīdis ir pārvērtēts. Ir daudz brīnišķīgu sieviešu, kas dzemdē pēc 40 un ir lieliskas mātes.

Cik tev ir gadu?

Ieva: – Trīsdesmit pieci. Esmu gadu vecāka par Renāru.

Renārs: – Šobrīd mums abiem ir trīsdesmit pieci.

Domāju, ka esi jaunāka.

Ieva: – Paldies!

Renārs: – Es arī tā domāju (smejas).

Tu varēji nodomāt, ka aiz Renāra dzīvespriecīgās ārienes, iespējams, slēpjas zināms skarbums – Ghetto Games, tetovējumi, sports, naktsklubi...

Ieva: – Nē, man tas likās pievilcīgi. Zem tā pozitīvā, krāšņā ārējā veidola ir kaut kas ļoti dziļš – tas mani pārsteidza jau pirmajā tikšanās reizē. Uzticējos sev, ļāvos plūsmai, sajūtām. Uz randiņu aizgāju drīzāk tādā izmēģinājuma, intereses režīmā (smejas).

Renārs: – Sarunājām tikties pie Elizabetes ielas Lido, es tur blakus dzīvoju, bet Ieva to nezināja. Teicu, ka iesim uz vietu, kur jūtos kā mājās. Tas ir – mājās.

Ieva: – Man tas likās ļoti drosmīgi, ar interesi gaidīju, kas būs tālāk.

Renārs: – Biju sagatavojies, veicis mājasdarbu.

Iztīrījis māju?

Renārs: – Pat vairāk. Biju ievērojis, ka Ieva tikko bijusi uz The Sound Poets koncertu. Šī grupa viesojās raidījumā Vakars ar Renāru Zeltiņu un uzdāvināja savu disku. Uzreiz to uzliku. Tāpat biju ievērojis, ka Ieva nelieto uzturā gaļu, un sagatavojis veģetāru ēdienu. Bija vīns... Sieviete vērtē – drosmīgs, The Sound Poets, veģetārs ēdiens – hop...

Ieva: – Svecīte deg. Intīma gaisotne.

Renārs: – Cilvēkam nav iespējas otrreiz atstāt labu pirmo iespaidu. Tam jānotiek uzreiz.

Var arī pārcensties un radīt pretēju efektu. Ieva varēja nodomāt, ka tu par viņu vāc informāciju.

Renārs smejas.

Ieva: – Tā arī noteikti bija!

Tev neradās dīvaina sajūta?

Ieva: – Es noticēju. Kā var būt tā, ka nāku iekšā un skan The Sound Poets...?

Tā ir zīme!

Ieva: – Viņš bija arī pajautājis, ko es vēlētos vakariņās. Tas nozīmē, ka rūpes un uzmanība tika izrādīta jau pirms tikšanās. Drosmīgi, romantiski un pārliecinoši.

Kā iepazināties – darbā? Tu uzaicināji Renāru kā vadītāju?

Ieva: – Jā, bija viens kopīgs pasākums.

Dienesta romāns?

Renārs: – Nē, nē.

Ieva: – Renārs tajā laikā bija attiecībās. Ļoti godīgs, nemēģināja koķetēt ne ar vienu citu. Tāpēc nebija ne dzirksteles, ne skatienu, tikai profesionāla attieksme.

Renārs: – Pirms gadiem četriem.

Tad arī pirmo reizi viens otru ieraudzījāt?

Ieva: – Domāju, ka ne. Esam tajā sabiedrības daļā, kur cits citu zina...

Renārs: – Bet pirmo reizi komunicējām tajā pasākumā. Tad ilgu laiku netikāmies.

Tad tu uzrunāji Ievu feisbukā?

Renārs: – Nē. Jutu, ka Ieva nav cilvēks, kuru es vēlētos uzrunāt sociālajos tīklos. Bet nebija arī tā, ka gaidīju brīdi, kad satikšu. Tā vienkārši notika. Aizgāju uz kafejnīcu pabrokastot, un tur Ieva bija ar draudzeni. Paskatījos uz viņu mazliet citādāk...

Ieva: – Man likās – kas tas tikko bija, kas tas par skatienu?! Renārs apsēdās atsevišķi, un es biju tā drosmīgā, kas piegāja parunāties – bez kādiem zemūdens akmeņiem. Zināju, ka tobrīd filmē Vakars ar Renāru Zeltiņu, un nosmēju, ka viņam jāņem mani komandā. Renārs izmeta dažus jokus, uz kuriem uzķēros, viņam patika, kā reaģēju.

Renārs: – Mums bija īss dialogs, un Ieva devās prom. Tad atskārtu, ka intuīcija saka, ka man viņa jāaptur un jāpavaicā...

Ieva: – Un to redzēja visa kafejnīca (smejas).

Renārs: – Dzirdēja arī. Tas bija skaļi. Sapratu, ka jābūt atklātam, vienkārši pienācu un pajautāju, vai viņa ir brīva.

Tieši tā arī noprasīja?!

Ieva: – Jā, turklāt tā, ka dzirdēja visi. Uz divām sekundēm iestājās klusums – pat likās, ka visi, gaidot manu atbildi, vēroja tādu kā izrādi. Teicu: “Jā!” Tad sekoja nākamais jautājums – vai var uzaicināt vakariņās? Es atkal atbildēju: “Jā!” Man patika Renāra atklātība. Tas liecināja arī par to, cik patiess viņš ir.

Renārs: – Jau pēc dažām dienām tikāmies tur, kur es jūtos kā mājās (smejas).

Ieva: – Tas bija skaists, filmas cienīgs scenārijs.

Ja pie agrākas pazīšanās pat skatienu nebija...

Ieva: – Nē! Man liekas, nekāda simpātiju faila nebija vispār. Tāpēc iedrošinu citus (un arī sevi), ka dzīvē viss var mainīties vienā sekundē. Tu vari kādu neplānoti satikt vai no jauna ieraudzīt to, kuru pazīsti gadiem. Un katra nākamā diena var tādiem soļiem iet uz priekšu... Ar tik lieliem pavērsieniem kā mums.

Renārs: – Decembrī būs trīs gadi, kopš esam kopā. Piedzīvoti neaizmirstami ceļojumi, burvīgi pasākumi – brīnišķīgs laiks. Un mūsu meitiņai 20. novembrī ir pirmā dzimšanas diena.

Ieva: – Tas mūsu gadījumā ir ļoti labs scenārijs. Nevis gadiem būvēt attiecības, tad noslēgt laulību, radīt bērnus... Mēs laikam bijām tādā labā briedumā, lai saprastu, ka nav ko gaidīt. Renāra pārdrošais lēmums – krist uz ceļa pēc četru mēnešu pazīšanās – izrādījās pareizs. Man tas bija šoks!

Tas arī notika publiski?

Ieva: – Diezgan... Tokijas parkā sakuras ziedēšanas laikā pēc neliela strīdiņa (smejas). Apbrīnoju šo cilvēku – ja viņš ir ko nolēmis, izdarīs! Neskatoties uz to, ka var sakašķēties, kā uzņemt fotogrāfiju un kurš sakuras koks labāks, lai zem tā apsēstos un baudītu notiekošo. Un pēc četru mēnešu pazīšanās... Man likās, viņš ir traks – tādiem soļiem iet uz priekšu! Man bija jāpieskrien, jāpietipina. Ar nelielu tremolo sirdī ļāvos un nenožēloju.

Renārs: – Paldies dievam, ka mums viss tā izveidojās! Tobrīd biju diezgan sabijies un šaustīju sevi, vai daru pareizi. Man Ieva šķita tik prātīga, racionāla... Uz šādu spontānu piedāvājumu viņa varētu reaģēt ar: “Man jāpadomā!” vai vispār pasakot: “Nē!”

Tev arī bija tremolo?

Renārs: – Man tur spēlēja orķestris! Taču viens no lielākajiem riskiem manā dzīvē ir attaisnojies. Domāju, katram pārim ir sava formula, recepte, stāsts. Paralēli tam, ka biju drosmīgs un Ieva visam teica “jā”, ir bijusi arī veiksme un palīdzība no augšas. Arī tas, ka mums tik ātri pieteicās meitiņa. Un šis ātrvilciens turpina braukt.

Atvaino, vai tam, ka tu jau esi bijis diezgan ilgi precējies, ir nozīme?

Renārs: – Kopā attiecībās biju deviņus gadus, piecus no tiem – precējies. Pēc pirmās laulības trīs gadus biju citās attiecībās, tad kādu laiku – brīvs puisis. Tās atmiņas ir kā iekšā noglabāta pieredze, esmu paņēmis to, kas man bijis svarīgi. Atšķirot šo nodaļu, sākas kaut kas jauns, atpakaļ es neskatos.

Ieva: – Mani tas nav ietekmējis. (Smejas.)

Izvēlējāties salaulāties baznīcā, ļoti klusu. Jūs no draugiem to tiešām slēpāt?

Ieva: – To zināja tikai vedēji, mūsu ģimenes un daži tuvākie draugi. Man ir liels prieks, ka viņi visi to respektēja, tā izrādot mums savu mīlestību. Gan es, gan Renārs daudz ko dzīvē esam darījuši par prieku citiem, arī publiski. Tāpēc šo mirkli gribējām tikai sev. Bet zinājām, ka būs arī liels pasākums, kurā dalīsim prieku ar draugiem. Šī ideja attaisnojās – jūnijā bija kāzas ar vedējiem...

Brīvdabas muzejā.

Renārs: – Jā. Par kāzām, kas mums bija divatā, varu teikt tikai vienu – kādreiz es mīlestību jutu, bet šajā dienā to es saredzēju. Burtiski! Ap Ievu viss bija nefokusā, es redzēju tikai viņu ar asarām acīs, ar tādu kā starojumu. Tas bija neaizmirstami.

Ieva: – Arī otrs pasākums bija brīnišķīgs – liela priekā dalīšanās. Vienkārši svinējām mūsu savienību. To, ka mīlestība ir. Ar draugu rokām liels šķūnis tika pārvērsts pasaku valstībā, un ballīte turpinājās līdz rīta gaismai.

Emma svinēja līdzi?

Renārs: – Emma uzvedās lieliski!

Ieva: – Man visi nāca klāt: “Vai vari tik traki lēkāt?... Varbūt vajag apsēsties?” Bet manī bija ļoti daudz enerģijas, es ārkārtīgi priecājos, dejoju, biju ļoti aktīva, pati par sevi brīnījos. Biju sestajā mēnesī, bet jutos ļoti labi. Varbūt tāpēc Emma jau tagad ir liela dejotāja. Ballējas.

Jūs mājās rīkojat ballītes?

Ieva: – Nekad to neesam darījuši.

Savu zonu turat neaizskaramu?

Renārs: – Tā ir iznācis.

Ieva: – Ir draugi, kas nāk ciemos, bet lielākai kompānijai mūsu miteklī nav ērti. Tāpēc plašākus pasākumus organizējam ārpus mājas.

Renārs: – Laikam jau tas nozīmē, ka zemapziņā savu vietu turam tādu kā sakrālu, vai ne? Nezināju, ka kādreiz to teikšu, bet man ļoti patīk būt mājās ar ģimeni un pavadīt laiku gan kvalitatīvi, gan vienkārši ar sievu skatoties seriālus, runājoties par dzīvi, dejojot...

Divatā?

Renārs, Ieva: – Trijatā!

Renārs: – Meita ir kājās un arī sāk dancot.

Vēl nevar pateikt, kuram viņa līdzīga?

Ieva: – Visi, ieraugot Emmu, saka: “Kāds mazs Zeltiņš... tik līdzīga tētim...”

Cerams, nebūs tik gara...

Renārs: – Kā būs, tā būs! Mēs viņu mīlēsim garu, īsu, ar mazu deguntiņu vai lielu kartupelīti. Mēs viņu lolosim.

Biji klāt, kad viņa dzima?

Renārs: – Jā! Dzīvē uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi tādi momenti, lielie krustpunkti. Viens no tiem bija ieraudzīt savu meitu, turēt viņu rokās. Kā cilvēks, vīrietis, topošais tēvs nekad nevarēju iedomāties, ka tajā brīdī iepazīšu jaunu mīlestības formu. Tās emocijas neatsver nekas.

Tev bija bail...?

Renārs: – Jā, man bija bail. Bet tas ir cilvēcīgi, par to nav jākaunas. Kad atnāk un pasaka: “Apsveicam, jūsu meita ir vesela, un ar sievu viss kārtībā!” Tas ir viss...

Saproti, ka būs jābaidās vēl un vēl...?

Ieva: – Visu dzīvi.

Renārs: – Kāds ir teicis, ka bērni ir pilnīgākā laime un nemitīgas bailes. Man bailes ar laimi mijas jau kopš brīža, kad uzzināju, ka kļūšu par tēvu. Paga – kas tagad būs? Kaut kas dzīvē jāmaina... Katrā vecumā būs kaut kas cits. Kāpēc viņš klepo? Kā viņam iet skolā? Kā ies viens pats? Kas notiks tīņa gados? Katrā posmā būs jaunas bailes, kas vecākiem nekad nebeigsies. Bet tajās ir kaut kas tik īpašs...

... ka cilvēki ir ar mieru radīt bērnus?

Renārs: – Jā! Tās ir bailes, kas māca mūs dzīvot jaunā veidā, bērns mūs izskolo.

Ieva: – Emma māca man to, ko vienmēr esmu gribējusi apgūt, – būt šeit un tagad. Man tas tik viegli nepadodas.

Jo galva pilna idejām?

Ieva: – Kā jebkuram mūsu laikmetā – ar tādu informācijas apjomu esi apjucis un nesaproti, kam sekot. Emma mani māca iedziļināties tajā, ko jūtu. Uzreiz pēc viņas piedzimšanas biju pazaudējusies. Man likās, ka jāizlasa visi blogi un grāmatas, jāizrunājas ar citām māmiņām, lai saprastu, ko darīt. Vēl Emma māca beznosacījuma mīlestību, jo ir brīži, kad fiziski ir ļoti grūti. Negulētās naktis raisa neiecietību.

Renārs: – Nepacietību.

Ieva: – Jā – vienam pret otru. Ar to jātiek galā. Bērns vecākiem māca pilnīgi jaunu sevis saredzēšanu. Ikviena mamma sev uzdod jautājumu – vai esmu laba? Tas ir normāli. Skatoties uz bērnu, saproti, ka gribi būt vēl labāka sevis versija.

Kā jums tagad ar profesionālo dzīvi?

Ieva: – Mana nodarbošanās šobrīd ir Emmas audzināšana. Godīgi sakot, tas, kas tīri ķīmiski notiek ar sievietes ķermeni un prātu pēc bērna piedzimšanas, ir saprotams tikai tām, ar kurām tas ir noticis. Prāts profesionāli nedarbojas pirmo pusgadu.

Man svarīgākais ir bērna pabarošana, apguldīšana... Radošās idejas ir vienkārši atslēgušās. Tomēr tajā pašā laikā jau esmu paguvusi noorganizēt (ar kolēģu palīdzību) divus brīnišķīgus pasākumus, kas deva cilvēkiem daudz prieka. Man tas bija ļoti nepieciešams – atdalīties no ikdienas un uz brīdi ielēkt atpakaļ iepriekšējā dzīvē.

Renārs: – Manā profesijā pozitīvi ir tas, ka varu būt elastīgs – rūpēties par ģimenes labklājību un darīt to, kas man vislabāk patīk un padodas, – vadīt pasākumus, kāzas. Jau maijā ierakstījām raidījumu Mazā lielā zvaigzne TV3. Ēterā tas būs 2019. gada janvārī un februārī – sabiedrībā pazīstami cilvēki nāks ciemos ar saviem bērniem, kuri atklās patiesību par saviem vecākiem. Ja ideja iepatīkas, piekrītu sadarbībai. Starp ģimeni un darbu ir labs balanss, tas, ka esmu blakus, ir svarīgi gan Ievai, gan man pašam – lai redzētu meitiņas velšanos, rāpošanu, staigāšanu, dejošanu, smiešanos.

Kādu vārdu jau saka?

Ieva: – Pirmais bija teta. Atliek gaidīt, kad teiks mamma.

Esat centra cilvēki un nedomājat to mainīt? Jums ir labi, ka starp mūriem ir zaļš pleķītis?

Ieva: – Esam par to domājuši. Vasaru pavadījām pie manas mammas Ādažos un sapratām, ka bērnam svaigs gaiss, iešana dabā, būšana zaļā zālē, vērojot kokus un visu dzīvo radību, ir ļoti nepieciešama. Sākam apsvērt visus par un pret mājai ārpus Rīgas centra, bet tad apdomājām, kas īsti ir Renārs un kas esmu es. Abi esam Rīgā dzimuši un auguši. Gan atradīsim iespēju, kā bērniem nodrošināt atrašanos dabā, bet izskatās, ka paliksim šai vidē, kas bagātīga ar to, kas mums patīk.

Renārs: – Tas ir prātīgs un izsvērts lēmums. Esmu industriālās vides produkts, metropoļu fanāts. Ieva ceļojumu laikā gan ir parādījusi, ka varam kāpt kalnos, staigāt pa pludmali, peldēties, baudīt dabu.

Ieva: – Jāņem vērā mūsu profesijas standarts – tikšanās ir nenoteiktos laikos, starp tām ir pauzes. Ja dzīvo ārpus Rīgas, tās būtu jāpavada kafejnīcās vai kur citur. Atzīšos godīgi, ka labprātāk izvēlos stumt ratiņus cauri Rīgas parkiem ar kafiju rokās, ar draudzenēm, citām māmiņām, nekā viena pati staigāt pa šosejas malu vai mežu.

Es komfortabli jūtos Rīgā. Mums ir brīnišķīgi parki, arvien vairāk tiek domāts par to, lai arī sabiedriskās vietās jaunajiem vecākiem būtu ērti nomainīt bērnam autiņus vai viņu pabarot.

Renārs: – Tagad arī vīriešu labierīcībās ir nolaižamie galdiņi. Ceļojumā uz Barselonu pirmo reizi lidmašīnā gāju mainīt autiņus. Devos uz tualeti, un tieši tajā brīdī iedegās gaismiņas...

Ieva: – Sākās maza turbulence.

Renārs: – Jāsprādzē jostas, bet es to nedzirdēju, domāju, kāpēc sāk kratīt. Kaut kā tur darbojāmies, tas bija mazs, mežonīgs piedzīvojums.

Ieva: – Iekšēji smējos un domāju, kā viņiem tur iet.

Neuztraucies?

Ieva: – Nē, zināju, ka Renārs ar visu tiks galā. Viņš nekad nesūdzas. Renārs ar humoru pasaka tā, ka abi varam pasmieties, un tas glābj daudzas situācijas.

Kādi būsiet pēc gadiem pieciem, desmit?

Renārs: – Mēs būsim kopā.

Ieva: – Varbūt mūsu būs vairāk – mēs tā ceram. Bet gribētos, lai esam tādi paši kā tagad. Noteikti būsim kaut ko jaunu iemācījušies, bagātinājuši pieredzi, bet kopumā – tādi paši.

Kad jaunajiem pāriem prasu: “Nu, kā ir? Vai laulība kaut ko maina?”, man patīk, ka viņi atbild: “Nē!” Un tas ir labākais. Ka laulība lielos vilcienos neko nemaina. Ja tev ar to cilvēku ir labi, tad ir. Gan pirms, gan pēc kāzām, gan pēc pieciem, desmit, simts un divsimt gadiem. Bet... dzīvosim, redzēsim!

Zeltiņu ģimenes TOP5 nodarbes

1. Smieties un dejot.
2. Iziet pastaigā.
3. Ceļot.
4. Gardi paēst.
5. Iet uz kino vai skatīties seriālus.

Renārs Zeltiņš atklāj, kā "uztur dzirkstelīti" attiecībās ar sievu