Laureātiem pasniedza mākslinieka Māra Šustiņa veidotās goda zīmes-ordeņus. Šogad pirmo reizi pasniegta Andra Freiberga balva skatuves mākslas profesionālei/-im par vizuālā tēla veidošanu teātra, operas vai baleta iestudējumiem.

Lilitas Bērziņas balvu saņēma Valmieras teātra aktrise Māra Mennika, kuras 23 gadu profesionālā pieredze aizvadītajās sezonās sublimējusies un atklājusies jaunā aktiermeistarības jaudā un mākslinieciskajā kvalitātē. Balvu pasniedza 2016. gada Lilitas Bērziņas balvas laureāte, Latvijas Nacionālā teātra aktrise Maija Doveika.

Harija Liepiņa balvu saņēma Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita par plašo aktiermeistarības amplitūdu galvenajās lomās un radošo briedumu spilgtās raksturotāja otrā plāna lomās pēdējo sezonu laikā. Balvu pasniedza 2024. gada Harija Liepiņa balvas laureāts, Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis.

Eduarda Smiļģa balvu saņēma režisors Pēteris Krilovs par profesionāli spožo un oriģinālo Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvaja” iestudējumu Latvijas Nacionālajā teātrī 2025. gadā. Balvu pasniedza 2025. gada Eduarda Smiļģa balvas laureāts, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, E.Smiļģa Teātra muzeja vadītājs un teātra vēsturnieks Jānis Siliņš.

Veras Singajevskas balvu saņēma Latvijas Leļļu teātra ilggadējā aktrise un režisore Vija Blūzma, kuras daudzu gadu laikā uzkrātā profesionālā pieredze un zināšanas, apvienotas ar mūsdienīgu un laikmetīgu pieeju bērnu teātrim, ir devušas nozīmīgu ieguldījumu šī teātra žanra attīstībā. Balvu pasniedza 2025. gada Veras Singajevskas balvas laureāts, leļļu un bērnu izrāžu veidotājs un režisors Valdis Pavlovskis.

Jēkaba Dubura balvu saņēma Latvijas Kultūras akadēmijas Skatuves mākslas katedras asociētā profesore, aktiermeistarības un režijas pasniedzēja Indra Roga. Balvu pasniedza 2025. gada Jēkaba Dubura balvas laureāte, Latvijas Kultūras akadēmijas emeritētā profesore, teātra zinātniece Valda Čakare.

Helēnas Tangijevas–Birznieces balvu saņēma Latvijas Nacionālās operas un baleta vadošā baleta soliste Sabīne Strokša par ieguldījumu Latvijas profesionālā baleta attīstībā. Balvu pasniedza 2024. gada Helēnas Tangijevas-Birznieces balvas ieguvēja LNOB māksliniece un Rīgas baletskolas pedagoģe Indra Lapšina.

Pirmo Andra Freiberga balvu saņēma scenogrāfe un māksliniece Monika Korpa par izcilu un smalki niansētu vizuālo redzējumu teātra mākslā, kā arī par izcilu sniegumu Eiropas opernamos. Balvu pasniedza scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs.

Balvu kandidātus iesaka Latvijas profesionālie teātri, Latvijas Nacionālā opera un balets, teātra kritiķi, Latvijas Profesionālā baleta asociācija, Latvijas Kultūras akadēmija, E.Smiļģa Teātra muzejs un LTDS. Pieteikumus izvērtē un balvu saņēmējus ik gadu izvēlas LTDS valdes locekļi un pieaicināti nozares profesionāļi.

Latvijas Teātra darbinieku savienība Teātra dienas izcilības balvu pasniegšanas ceremoniju organizē ar Latvijas Profesionālo aktieru apvienības, Latvijas Profesionālās baleta asociācijas, E.Smiļģa Teātra muzeja un konditorijas “Sala” atbalstu.

Lilitas Bērziņas balvas laureāte MĀRA MENNIKA

Rīdziniece Māra Mennika nu jau 23 gadus ar sirdi, dvēseli un profesiju ir valmieriete, un nesaraujami ieaugusi Valmieras teātra ansamblī.

2003. gadā viņa absolvēja režisora un pedagoga Pētera Krilova skoloto Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļu Valmieras teātra aktieru kursu, un kopā ar kursabiedriem – Elīnu Vāni, Andri Grosu, Māri Bezmeru, Mārtiņu Liepu un Ivo Martinsonu nonāca Valmieras teātrī.

Māras Mennikas aktrises ceļš ir gājis tikai uz augšu, bet tas nav bijis nekas uzdāvināts vai nejaušs. Viņas cilvēciskās īpašības un pasaules izjūta – folklorā sakņotā dzīvesziņa un kalnu kāpšanā uzkrātā pašdisciplīna, milzīgās darba spējas, čaklums, aizrautība un nedomāšana par lauriem, bet labāko rezultātu, skaidri sajūtamais prieks vienkārši būt teātrī un aktrises profesijā, lai cik tas reizēm būtu grūti, ir noteicis Māras Mennikas esību Valmieras teātrī, var teikt – no Sarkangalvītes līdz Mēdejai.

2001. gadā Māra Mennika vēl studiju laikā jau ļoti augstā temperatūrā nospēlēja pirmo lomu Valmieras teātrī – izmisīgi jūtīgo un pragmatiskajā pasaulē apmaldījušos pusaudzi Riu Ingas Ābeles drāmā “Tumšie brieži” Māras Ķimeles režijā. Pēc tam viņa radījusi gandrīz 60 lomu visplašākajā sievišķības krāsu paletē. Māras Mennikas īpatnība ir tā, ka viņā ļoti tuvu sadzīvo dažādi avoti – no viena var radīt bērnišķīgi rotaļīgus, sirsnīgus, panaivus, komiskus, priecīgi dullus un dauzonīgus tēlus, no otra – izaug skarbas, viedas un stingras sievas – vecākās māsas un uzraudzes vai arī rāmas sievietes jau ar dzīvotas dzīves pieredzi un padomu. Viņai pa spēkam psiholoģiski niansēti, emocionāli dziļi tēli, nekad nešķirojot, vai tas ir pirmais vai otrais plāns. Ne velti teātra mājaslapā aktrise tikusi pie šāda raksturojuma: “Māra ir atradusi ļoti svarīgu līdzsvaru, un tas atspoguļojas viņas darbā: ar kādu rāmi profesionālu tvērienu viņa tur katru savu lomu. Vai tā būtu jūgendiski pārsmalcinātā Jeļena “Mežainī” ar acīm, kas allaž pilnas asaru, vai Vasa Žeļeznova, ko dzīve no trausla bērna izkalusi par dzelzs veceni, kā tauriņš viegliņā Floransa, kas visam pieskaras tikai ar pirkstu galiņiem, vai kā pulkstenis precīzā aktrise Brūka, kura reiz apgūtu lomu nospēlētu pat zemestrīces laikā.” Aktrise Māra Mennika lieliski prot savus ārējos fiziskos dotumus – skaistos garos matus, lielās acis, nesajaucamo alta balsi, sievišķīgās aprises lietot kā universālus “mālus”, pievienojot vēl kolosālo humora izjūtu un pašironiju. Piecas sezonas viņas aktierdarbi ir bijuši nominēti teātra profesionālai balvai “Spēlmaņu nakts”.

Bet tas jau bija sen. Māra Mennika ir aktrise, kas nekad neguļ uz lauriem, un katrā jaunā lomā “iekožas” uz visu banku, it kā būtu jāpierāda sevi kā pirmziemniecei. Viss iepriekšminētais ir sublimējies un pārradījies jaunā Māras Mennikas aktiermeistarības jaudā un kvalitātē pēdējās sezonās. Īpaša sadarbība aktrisei ir izveidojusies ar režisoru Reini Suhanovu. Par Roplainietes lomu režisora R.Suhanova Rūdolfa Blaumaņa “Pazudušā dēla” iestudējumā 2024. gadā aktrise (gribas teikt beidzot) saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kā Gada labākā aktrise. Par oriģināli, jau traģēdijas telpā, interpretēto Krustiņa māti teātra kritiķe Zane Radzobe raksta: “Mennikas Roplainiete pret dēlu īstenībā rīkojas izlēmīgāk par Roplaini, jo viņa – atšķirībā no tēva – saņemas savu bērnu ieraudzīt pēc būtības. Jā, par vēlu, jā, ar briesmīgām sekām pati sev, bet, šķiet, viņa ir pirmais cilvēks, kas Krustiņa dzīvē izturas pret viņu adekvāti situācijai.” (Teātra Vēstnesis. 2024/II (154)).
“Aktrise nebaidās savu varoni rādīt kā vienkāršu, neizglītotu lauku sievu, kura, ik pa brīdim ironiski atkārtodama, ka ir muļķe, faktiski kompensē savus kompleksus, ka tieši tā arī jūtas. Roplainiete saprot vienkāršas lietas, kas pastāv un atkārtojas gadu no gada, viņa spēj piedot dažādas Krustiņa aušības un pat dzeršanu, bet iemeslu, kāpēc dēls ir tāds, kāds viņš ir, māte saprast nespēj,” raksta teātra kritiķis Atis Rozentāls (KDi. 01.07.2024.). Un tieši no šādas, šķietami sadzīviskas pozīcijas aktrise Roplainieti izaudzē līdz traģēdija varonei, kas skatītājiem liek izjust īstu katarsi – tik retu parādību šodienas Latvijas teātrī.

Šajā sezonā režisors Reinis Suhanovs turpināja sadarbību ar aktrisi Māri Menniku, uzticot viņai Mēdejas lomu Eiripīda traģēdijā – vēl augstākas grūtības pakāpes uzdevumu. Daudzus šī izvēle pirmā mirklī apstulbināja – šķietami neko pretējāku kā Māru Menniku – brīnišķīgu trīs bērnu mammu, izteikti gaišu cilvēku – par Mēdeju grūti iedomāties. Bet, skatoties izrādi, ir skaidrs, ka tieši viņa var šo lomu vislabāk “iznest” un pamatot.

“Māras Mennikas Mēdeja ir zemes sieviete cauri un cauri, un viņas morāles kodeksu regulē zemes kaislības. Aktrise šo konceptu realizē, manuprāt, ļoti pārliecinoši. Viņas varone ir dziļi aizskarta savā sievišķības serdē – kā, Jāsons ir izvēlējies citu? Jaunāku? Pēc visa, ko Mēdeja darījusi Jāsona labā, lai viņš varētu izpildīt tēvoča Pelija doto uzdevumu – atvest zelta aunādu? (..) Māra Mennika šajā lomā talantīgi atveido sievietes nesamierināšanos ar pazemojumu, viņas augsto pašvērtības apziņu un pāri visam – spēju izvirst milzīgas enerģijas emocijās, īpaši naidā. (..) Atgriežoties pie Mēdejas – viņas uznākšana ir spara un jaudas pilna. Aktrisē notiek dzīvs process – apņēmība mijas ar neizlēmību, līdz nobriest lielais un liktenīgais lēmums,” raksta teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska (KDi. 09.01.2025.).

Pēdējās sezonās aktrisei Mārai Mennikai izveidojusies arī ļoti interesanta sadarbība ar režisoru Tomu Treini. Iestudējumā “Burvju kalns” viņas doktores Krokovskas tēls, lai arī formāli – otrā plāna tēls ir viens no centrālajiem iestudējuma jēgas līnijā. “Tribīnes veido atsauci uz totalitārisma laikā populārajiem lieluzvedumiem arēnās, un šo sanatorijas līdzību ar totalitāru struktūru pastiprina Māras Mennikas atveidotais doktores Krokovskas tēls – ar striktu melnu karē atgādinot kādu latviešu cīnītāju par Latvijas nacionālo tīrību, viņa stingrā, ierunas nepieļaujošā balsī regulē slimniekus un ik pa laikam paceļ roku “heil!” sveicienā,” raksta Henrieta Verhoustinska (KDi. 29.06.2025.).

(Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena)

Harija Liepiņa balvas laureāts MĀRTIŅŠ KALITA

Mārtiņš Kalita ir Liepājas teātra aktieris kopš 2010. gada, taču tieši pēdējo sezonu laikā pierādījis sevi – gan galvenajās lomās, gan kā spilgtu raksturotāju otrajā plānā. Pirmos panākumus viņam atnesusi tieši otrā plāna loma – Sīmanis (simtgadīgs večuks) izrādē „Liepājas – Latvijas galvaspilsēta” (2019), par kuru aktieris saņēma pirmo „Spēlmaņa nakts” nomināciju.

Milzu izaicinājums pašam aktierim bija Megas loma Dž.Dž.Džilindžera veidotajā iestudējumā „Līnenas skaistumkaraliene” (2022), kurā viņš iejūtas vecas sievietes ādā.

„Saņurcītā nenosakāmas krāsas naktskreklā istabā iesteberē Mega, burkšķēdama iegāžas grīļīgā atpūtas krēslā un sagādā mums pirmo pārsteigumu – aiz pamatīgi nogrimmētās vecenes īgnajiem vaibstiem pat zinātājam būs grūti atpazīt Mārtiņu Kalitu. Lai arī tēls ir veidots ar jūtamu groteskas piesitienu, aktiera iekšējo izjūtu un ārējās formas sintēze lomā ir nevainojama.” (Normunds Akots).

Pēdējo divu gadu laikā Kalita izvirzījies kā viens no Liepājas teātra līderiem, atveidojot tādas lomas kā Krisu Kelleru iestudējumā „Visi mani dēli” (2025) un bokseri Mārtiņu „Baltijas teļā” (2025).

„Izrādes centrā ir Mārtiņa Kalitas Mārtiņš – spilgts aktierdarbs, kas aizrauj ar sava rakstura pretrunīgumu un plašo amplitūdu no komisma līdz patiesam dramatismam. Te aktiera gatavība paveikt sarežģītu uzdevumu sastopas ar atbilstošu materiālu, turklāt, kas šādas formas izrādei nav mazsvarīgi.” (Atis Rozentāls).

Bet, protams, visnozīmīgākā loma aktiera līdzšinējā karjerā ir Rolands Upatnieks iestudējumā „Latviešu raķetes” (2024), par ko aktieris tika nominēts „Spēlmaņa nakts” labākā aktiera balvai. Loma, kas no aktiera prasa lielu mentālu un fizisku gatavību un kuru viņš ik reizi spēlē ar vairāk nekā 100% lielu atdevi.

„Aktieris izdara apbrīnojamu darbu, balansējot starp skaļu, agresīvu kliegšanu, kad treneris dresē savus audzēkņus, un lirisku klusinājumu pārdomu brīžos.” (Zane Radzobe). „Izrādē ir viens aktieriskais centrs, un tas ir Mārtiņa Kalitas Rolands Upatnieks – latviešu bobsleja radītājs. Viņam piemīt plaša amplitūda no skaļas, uzbudinātas kliegšanas, uzmundrinot komandu treniņos, līdz pieklusinātām, dziļām pārdomām un cilvēciskiem kontrapunktiem.” (Henrieta Verhoustinska). „Par izrādes emocionālo centru kļūst Mārtiņa Kalitas aktierdarbs Upatnieka lomā – tas ir cilvēks, kurš nežēlo ne sevi, ne citus, faktiski sevi sadedzina un pāragri aiziet mūžībā.” (Atis Rozentāls).

Mārtiņš Kalita ir aktieris, kas strādā ar milzu atdevi, ne mirkli nežēlojot sevi. Tikpat atdevīgs, cik galvenajās lomās, viņš ir arī izrādēs ar mazāku atbildības slogu. 2022. gadā aktieris saņēmis Liepājas Kultūras balvu par spilgtu radošo darbību Liepājas teātrī.

(Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Valters Sīlis)

Eduarda Smiļģa balvas laureāts PĒTERIS KRILOVS

Teātra mākslā nereti mēdz teikt, ka režisors, iestudējot vienu autora darbu, patiesībā iestudē visu autoru, Pētera Krilova “Ilgu tramvaja” interpretācijā gan aktieriem mēģinājumu procesā, gan skatītājiem, kad izrāde dzīvo savu dzīvi, ir redzams, ka Krilovs iestudējis ne tikai “visu” Viljamsu, bet arī “visu Ameriku”, tik dziļa ir viņa izjūta par šīs pasaules valsts dzīvesziņu un pretrunīgo dabu. To apliecina arī Pētera Krilova amerikāņu darbu interpretāciju īpatsvars viņa radošajā biogrāfijā, noejot ceļu no Viljama Folknera “Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa” 1992. gadā Daugavpilī ar paša audzināto aktieru kursu līdz “Ilgu tramvajam” 2025. gadā, kad režisors ir uzskatāms par vecmeistaru un skolotāju dzīvē un mākslā.

Izrāde ir dziļš kādas ģimenes šķērsgriezums, kurā nav vainīgo un upuru, precīzāk, Pēteris Krilovs, smalki un niansēti iegriež notikumus Stenlija Kovaļska šaurajā dzīvoklītī tā, lai skatītājs justu līdzi un dusmotos uz viņiem visiem – pat kaimiņiem, kuri te iesēdušies pokera spēlei. Kur sākas un kur beidzas otra cilvēka privātā teritorija, cilvēcība, tiesības uz līdzjūtību, sapratni, aktīvu rīcību un sapņiem. Vai 21. gadsimts patiesi atceļ Latvijas pirmiestudējuma popularitātes un mākslinieciskās zelta proves dēļ iegājušos nosaukumu “Ilgu tramvajs”, liekot domāt tikai un vienīgi par kaislību un iekāri kā dzinēju pa vai ārpus tramvaja sliedēm. Krilova trumpis visos laikos bijis viņa spēja ar aktieri strādāt vienlaikus nežēlīgi asredzīgi un ar neizsmeļama maiguma un līdzcietības devu – jo grūtāk kādam klājas, jo vairāk viņš var rēķināties ar Pētera Krilova atbalstu, jau atkal jāsaka – gan mākslā, gan dzīvē.

Par izrādes “Ilgu tramvajs” režiju Pēteris Krilovs nominēts kā Gada režisors arī “Spēlmaņu nakts” balvai. Izrāde saņēma nominācijas arī kategorijās Gada mazās formas izrāde, Gada aktrise, Gada aktrise otrā plāna lomā, Gada aktieris otrā plāna lomā un Gada gaismu mākslinieks, balvas ieguva abas izrādes aktrises – Blānšas un Stellas lomu atveidotājas Maija Doveika un Jana Ļisova.

(Latvijas Nacionālā teātra direktora vietniece repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos Ieva Struka)

Veras Singajevskas balvas laureāte VIJA BLŪZMA

1971. gadā Vija Blūzma iestājās pirmajā Leļļu teātra studijā, ko izveidoja un vadīja Tīna Hercberga un Arvīds Cepurītis. Studiju darbu vidū ir gan Padomju Savienībai netipiskais etīžu uzvedums “Jēzus Kristus Superzvaigzne”, gan A. Brigaderes “Sprīdītis”, kurā Vija atveido galveno lomu, gan Tīnas Hercbergas režisētās izrādes “Princese uz zirņa” un “Kaķīša dzirnaviņas”, kas veidotas sadarbībā ar mākslinieku Jāzepu Pīgozni un jauno komponistu Pēteri Plakidi.

No 1973. gada daļa studijas audzēkņu kļūst par teātra aktieriem, viņu vidū arī Vija Blūzma. Vijas azartiskais spēles stils un meistarība ļauj viņai veidot atmiņā paliekošas lomas izrādēs, to vidū J. Hašeka “Šveiks” un “Šveiks frontē”, R. Blaumaņa “Velniņi”, A. Brigaderes “Sprīdītis”, Dž. Bokačo “Dekamerons”, M. Larni “Ceturtais skriemelis”, J. Jurkāna “Divkauja kosmosā”, V. Pavlovska “Maza zaļa varde jūrā”, V. Šekspīra “Makbets”, A. Milna “Vinnijs Pūks un viņa draugi”, V. Buša “Makss un Morics” un, protams, Pifa loma, ko teju bez pārtraukuma aktrise spēlēja vairāk nekā 40 gadus.

Vija Blūzma Latvijas Leļļu teātrī aizvadījusi lielāko savas radošās dzīves daļu. Sākotnēji kā aktrise, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un teātra kapitālā remonta, kurā tiek izbūvēts jauns spēles laukums – Mazā zāle – Vija Blūzma sāk pievērsties režijai un gadu gaitā uzkrāto pieredzi transformē iestudējumos, kas aizsāk jaunu attīstības virzienu Latvijas Leļļu teātrī. Pietuvinātas kamerizrādes ir režisores iecienītākais žanrs – tuva acs pret aci saruna ar mazo skatītāju, kurā Vijai svarīgs patiesums, siltums un iejūtība pret bērna uztveri un emocijām. Kā viena no pirmajām Latvijā viņa pētījusi vismazāko teātra skatītāju uztveres specifiku, izstrādājot savu izrāžu formātu, kas rūpējas par uzmanīgu, gudru bērna ievešanu teātra nosacītības un mākslas pasaulē. Īpaši tuva Vijai ir latviešu dzejnieku daiļrade, kuru viņa nebaidās pārvērst skatuves versijās, kas paver jaunu skatu arī uz latviešu valodas bagātību un skaistumu. Starp viņas labākajām un godalgotākajām izrādēm ir Viļa Plūdoņa, Raiņa, Māras Cielēnas, Ērika Ādamsona dzejas un poēmu iestudējumi.

Laikā no 1999. gada līdz 2016. gadam Vija Blūzma bijusi Latvijas Leļļu teātra mākslinieciskā vadītāja, piedalījusies vairāku jauno leļļinieku kursu audzināšanā, pēdējos gados atjaunojusi marionešu izrādes bērniem kā stabilu repertuāra sastāvdaļu. Kā profesionāle, kura vairāk nekā 50 gadus pavadījusi leļļu teātra veidošanā, Vija Blūzma ir redzīga un prasīga arī pret leļļu tehnikas precizitāti un tīrību, vairāku desmitgažu garumā to izkopjot sava teātra aktieros.

Viens no pēdējiem redzamākajiem Vijas Blūzmas sasniegumiem – 2020./2021. gada sezonas “Spēlmaņu nakts” laureāts – izrāde “Kiosks”, Vijas Blūzmas režisēta, pēc Anetes Meleces darba motīviem, mākslinieču apvienības Grāfienes, aktieru Daces Vītolas un Riharda Zelezņeva veidota Latvijas Leļļu teātrī. Balvu ieguva par bērniem saprotamu un pieaugušajiem interesantu mākslinieciski augstvērtīgu sarunu par vientulību, depresiju un citādību.

Vija Blūzma turpina darbu kā Latvijas Leļļu teātra režisore, katru sezonu iestudējot izrādes bērniem Mazajā zālē. Jaunākais režisores darbs ir izrāde “Skrību skrābu tvīt plunkš!”, kas veidota pēc Kitijas Krauzeres tāda paša nosaukuma grāmatas motīviem. Tas ir kvalitatīvs, vizuāli spilgts, pārdomāts un mākslinieciski augstvērtīgs darbs, kurā ņemta vērā bērnu attīstības psiholoģija. Izrādē režisores gadu gaitā uzkrātās profesionālās zināšanas apvienotas ar mūsdienīgu un laikmetīgu pieeju bērnu teātrim.

(Latvijas Leļļu teātra valdes loceklis Mārtiņš Eihe)

Jēkaba Dubura balvas laureāte INDRA ROGA

Indra Roga tiek uzskatīta par vienu no ievērojamākajām režisora un pedagoga Pētera Krilova audzēknēm, kura turpina profesijas pārmantojamību. Indra Roga ir studējusi leģendārajā Pētera Krilova un Annas Eižvertiņas vadītajā Daugavpils teātra aktieru kursā Latvijas Valsts konservatorijā no 1988. līdz 1992. gadam, un vienmēr uzsvērusi pedagoga Pētera Krilova dziļo ietekmi. Viņa prasība pēc patiesuma un dziļas pašanalīzes aktieru darbā šobrīd ir arī Indras Rogas pedagoģiskās sistēmas fundaments. “Krilovs provocēja to kailo nervu, lai tas būtu vaļā,” intervijās sacījusi Indra Roga. No Daugavpils laika un abiem pasniedzējiem – Krilova un Eižvertiņas aizgūts arī ideālisms un augsti cilvēciskie un profesionālie standarti.

Pēc studijām toreizējā Latvijas Valsts konservatorijā t.s. Daugavpils teātra kursā viņa strādāja Daugvapils teātrī (1992-1994), vēlāk bija teātra Skatuve aktrise un kopš 1995. gada kļuva Nacionālā teātra štata aktrise. No 2002. gada līdz 2017. gadam bija Latvijas Nacionālā teātra režisore.

2002. gadā Indra Roga ieguva maģistra grādu režijā Latvijas Kultūras akadēmijā un stažējās Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmijā. Paralēli režijas darbam turpināja strādāt arī kā pedagoģe. Kā režisore Indra Roga ir pazīstama ar psiholoģiski dziļiem, filozofiskiem un vizuāli spēcīgiem iestudējumiem. Arī darbā ar studentiem Indra Roga lielu akcentu liek uz iepazīstināšu ar klasiku un augstvērtīgu literāro/dramaturģisko materiālu, kas palīdz studentiem augt kā personībām. Indra Roga kopā ar dzīvesbiedru un domubiedru Mihailu Gruzdovu (1953-2023) ir izaudzinājuši t.s. Valmieras kursu un Dailes teātra 9. studiju, kuru aktieri kļuvuši par spēcīgiem jaunākās paaudzes profesionāļiem un arī spilgtām personībām cilvēciskajā ziņā.

Viņas vadītie studentu darbi guvuši arī starptautisku atzinību – piemēram, LKA izrāde “Puikas” 2013. gadā saņēma žūrijas balvu starptautiskā teātra augstskolu festivālā Varšavā. Valmieras kurss ir viens no nozīmīgākajiem Indras Rogas pedagoģiskajiem veikumiem Latvijas Kultūras akadēmijā. Kurss sadarbībā ar Valmieras teātri tika uzņemts 2017. gadā. Studiju modelis bija īpašs – pirmie gadi noritēja Rīgā, bet vēlāk studenti cieši iesaistījās darbā jau Valmieras teātrī. Šo kursu bieži min kā ļoti spēcīgu, profesionāli spēcīgu un ansambliski saliedētu aktieru paaudzi. Indras Rogas skolotie jaunie aktieri šobrīd ir Valmieras teātra stabilais balsts un radošais motors.

Kopā ar M.Gruzdovu Latvijas Kultūras akadēmijā I.Roga vadījusi:

Dramatiskā teātra aktiera mākslas kursu, t.s. Dailes teātra 9. studiju (2005–2009). Absolventi: D. Grūbe, A. Dīcis, G. Andžāns, K. Freimanis, I. Sondore, Ē. Eglija un citi;

Apvienoto dramatiskā teātra aktieru – dramatiskā teātra režisoru kursu (2009–2013). Absolventi: R. Suhanovs, J. Znotiņš, U. Siliņš, L. Siliņa, K. Zāle, L. Sebre, M. Upenieks un citi;

Dramatiskā teātra aktiera mākslas kursu, t.s. Valmieras teātra aktieru kursu (2017–2021). Absolventi: K.A. Avots, D.K. Stafecka, A.Aizkalns, I.E. Barkāne, R.Bīviņš, K. Griga, S. Runge, K. Strods, K.Dz. Zahovskis, un citi.

(LTDS valdes locekļi)

Helēnas Tangijevas-Birznieces balvas laureāte SABĪNE STROKŠA

Sabīne Strokša ir viena no Latvijas Nacionālā baleta izcilākajām un mākslinieciski nobriedušākajām solistēm, kura kopš 2006. gada veido spilgtu, daudzveidīgu un starptautiski novērtētu skatuves karjeru. Absolvējusi Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, viņa jau studiju gados apliecinājusi savu talantu, kļūstot par vairākkārtēju starptautisko baleta konkursu laureāti un iegūstot augstas godalgas Francijā, Zviedrijā un Ukrainā.

Mākslinieces profesionālā darbība novērtēta ar nozīmīgām nozares balvām un nominācijām: viņa bijusi nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kā Gada spilgtākā debija par Marijas lomu baletā “Bahčisarajas strūklaka” un Sesilas lomu baletā “Bīstamie sakari” (2008), kā arī kā Gada baleta māksliniece par Auroras lomu baletā “Apburtā princese” (2010) un Gamzati lomu baletā “Bajadēra” (2012). Sabīne Strokša ir “Latvijas Gāzes Gada balvas operai 2013” laureāte kā labākā baleta soliste, kā arī saņēmusi Dejas balvu 2021–2022 kategorijā “Baletdejotāja”, apliecinot savu nozīmīgo vietu Latvijas baleta mākslā.

Viņas repertuārs ietver gan klasiskā baleta virsotnes, gan stilistiski daudzveidīgus laikmetīgus iestudējumus. Pēdējo gadu nozīmīgāko lomu vidū izceļamas Līze baletā “Veltīgā uzmanība”, Esmeralda “Parīzes Dievmātes katedrālē”, Balerīna “Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)”, Odeta–Odīlija “Gulbju ezerā”, Franciska “Pie zilās Donavas” u.c. Šajās lomās māksliniece demonstrē ne vien tehnisku izcilību, bet arī dziļu muzikalitāti, stilistisku precizitāti un pārliecinošu skatuves harismu.

Dejas balvas 2021-2022 žūrija atzina, ka Sabīne Strokša ir izcila klasiskā baleta soliste ar smalku stila izjūtu un augsti izkoptu tehnisko meistarību. Viņas interpretācijām piemīt iekšēja kultūra, emocionāla inteliģence un spēja dziļi un niansēti atklāt lomu dramaturģiju. Mākslinieces sniegums izceļas ar eleganci, muzikalitāti un māksliniecisku pārliecību, kas bagātina skatītāja pieredzi un apliecina augstvērtīgu horeogrāfiskā materiāla interpretāciju.
Sabīne Strokša ar savu konsekvento māksliniecisko darbību, augsto profesionalitāti un skatuvisko individualitāti ir būtiski stiprinājusi Latvijas Nacionālā baleta māksliniecisko līmeni un starptautisko atpazīstamību, kļūstot par vienu no spilgtākajām savas paaudzes baleta māksliniecēm Latvijā.

(Latvijas Profesionālā baleta asociācijas prezidente Inita Upmale)

Andra Freiberga balvas laureāte MONIKA KORPA

Māksliniece un scenogrāfe Monika Korpa dzimusi 1974. gadā. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūstot scenogrāfijas bakalaura (1998) un maģistra grādu (2000).

Monika Korpa pieder pie tā dēvētās “Andra Freiberga skolas" - Latvijas scenogrāfu paaudzes, kuras rokrakstu un telpas izpratni dziļi ietekmējusi A.Freiberga personība un viņa poētiskā, jēgpilnā pieeja skatuvei. Viņš iemācīja saviem studentiem atteikties no vienkāršas dzīves imitācijas (dekorācijām) par labu ietilpīgām vizuālajām metaforām un formāli tīrai skatuves valodai.

Monika Korpa kopš 2020. gada ir Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļas docente, turpinot sava skolotāja iesākto darbu un nododot tālāk A.Freiberga skolas tradīcijas jaunajai mākslinieku paaudzei.

Monika Korpa ir viena no vadošajām Latvijas māksliniecēm, kas guvusi atzinību gan Latvijā, gan ārpus Latvijas, veidojot darbus uz Eiropas lielajām teātru un opernamu skatuvēm. Atpazīstamību pasaulē Monikas Korpas darbi ieguva, strādājot kopā ar režisoru Alvi Hermani (“Garā dzīve”, “Latviešu stāsti”, “Latviešu mīlestība”, “Klusuma skaņas” u.c.) gan viesojoties ar Jaunā Rīgas teātra izrādēm Eiropā, Amerikā un Āzijā, gan veidojot izrādes Frankfurtes teātrī, Rūras triennālē, Maskavas Nāciju teātrī, Ķelnes teātrī, Minhenes kamerteātrī u.c.

Monika Korpa “Spēlmaņu nakts” balvai nominēta deviņas reizes. Astoņas reizes par scenogrāfiju, vienu par kostīmiem.
2014. gadā Monika Korpa saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada kostīmu vai grima mākslinieks” par darbu Jaunā Rīgas teātra iestudējumā “Peldošie–ceļojošie” (režisors V.Nastavševs).
2019. gadā Monika Korpa saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada scenogrāfs” par darbu Latvijas Nacionālā teātra iestudējumā “Pūt, vējiņi” (E.Seņkova režijā).

“Monika savos darbos iemieso visaugstākās raudzes scenogrāfa īpašības - katra scenogrāfija, ko viņa ir radījusi, ir unikāla un smalkjūtīga, vizuāli pārliecinoša katra konkrētā materiāla ietvaros. Viņas plastiskums un jūtīgais redzējums mākslā, manuprāt, ir vislieliskākā scenogrāfa īpašība.” Tā par Moniku Korpu izsakās viņas kolēģe scenogrāfe Sintija Jēkabsone.

Rakstnieces karjera sākās ar spoku stāstiem veļu laikā: sarunā ar "Nāve Kraukļu ciemā" autori Ingūnu Dimanti