Ilze, kāda jums veselība no dabas vai Dieva dota?

Domāju, ka man Dievs vispār iedevis ļoti daudz. Gan veselību, gan smadzenes un labu ģenētiku. Manā dzimtā ir stipri cilvēki. Bet es jums tūlīt atklāšu arī kādu mazāk zināmu lietu par sevi. Man ir otrā tipa diabēts. Taču neesmu tipiska diabētiķe: es ražoju insulīnu, bet aizturu cukuru. Un, kā mana brīnišķīgā daktere Ilze Kondrāde, ar mani šo faktu pirmo reizi pārrunājot, teica: “Ilze, jūs esat tas cilvēks, kas var izdzīvot Sibīrijā un var izdzīvot tuksnesī. Jo jums vienmēr ir tā ekstra enerģijas deva.”

Un tad es sāku domāt, ka tā taču tiešām vienmēr bijis. Es uzaugu divās pasaulēs: gāju amerikāņu skolā un gāju latviešu skolā. Vienmēr visu darīju dubultā. Mājas darbi dubultā, dejas un teātris gan vienā, gan otrā skolā, arī vēlāk vienmēr divās frontēs. Sešpadsmit gadu vecumā, mācoties vidusskolā, sāku strādāt Volstrītā. Astoņos no rīta biju skolā, bet no diviem līdz desmitiem vakarā darbā. Arī tad, kad sāku strādāt pēc universitātes, vienmēr varēju pastrādāt ilgāk nekā citi. Man nebija grūti strādāt arī sestdienā un svētdienā. Vienmēr bija tā vēl viena enerģijas deva. Un tagad, skatoties atpakaļ, domāju: tā cukurslimība taču arī man ir kā tāda iedota dāvana. Vismaz es to tā uztveru. Man bieži prasa, kur es ņemu enerģiju. Bet tā nāk pati no vēlmes darīt. Man pat ir tāds moto: ja jāizvēlas starp diviem koncertiem, es būšu abos!

Pirms cik gadiem jums atklāja diabētu?

Pirms astoņiem. Mans bijušais vīrs Jānis gribēja pārbaudīt savu cukura līmeni un izsauca analīžu veicēju uz mājām. Mediķe teica: pārbaudīsim arī jūsu sievai. Rezultātā viņam cukurs bija normā, bet man atklāja paaugstinātu. Taču es ar to viegli tieku galā: viena tablete no rīta, otra vakarā. Cenšos arī ēst pareizi.

Un kas jums ģenētiski dots?

Visu mūžu esmu bijusi slaida. Kad biju pavisam jauna un tieva, pārdzīvoju: nu, kad man beidzot būs krūtis, un vai vispār būs?! Mamma teica: “Paskaties uz savām tantēm – krūtis tev ir garantētas, būs!” Manam onkulim, dramaturgam Pēterim Pētersonam, 30 gadu vecumā vairs nebija matu. Arī mammai manos gados tie jau bija paplāni. To gan viņa pamanījās mākslinieciski eleganti notušēt ar glītām cepurītēm un lakatiņiem. Tēvam toties matu netrūka. Un mēs ar brāli gaidījām, kā tad būs ar mums. Paldies Dievam, mums tie tika kupli, lai arī ar laiku sirmi. Bet nu labāk sirmi nekā nekas.

Kā jums patīk jaunā mode, kad sirmos matus nekrāso?

Tas nav mans. Es vēlos būt blonda līdz kapa malai. Atceros, reiz mans lieliskais frizieris Igors Tolstiks, pie kura eju nu jau gandrīz 20 gadus, nokrāsoja tos mazliet tumšākā tonī nekā parasti. Tajā mēnesī taču man viss gāja greizi un vajāja neveiksmītes.

Bet par ģenētiku. Man no mammas puses rados ir tuvredzība. Astoņu gadu vecumā man jau bija brillītes, kuras šad tad uzliku, lai redzētu tāfeli. Pirmais algotais darbs man bija 15 gadu vecumā – vasarā strādāju par auklīti –, un mērķis bija viens: nopelnīt lēcām. Jo brilles man šķita, ka nepiestāv. Bet acu ārsts teica, ka brilles pret lēcām var mainīt vienīgi tad, kad acs jau nobriedusi. Sešpadsmit gadu jubileju sagaidīju lēcās. Un tā es visu mūžu liku lēcas un priecīga dzīvoju ar savu tuvredzību. Līdz aptuveni 45 gadu vecumā sāku manīt to pašu, ko daudzi: kad tā roka tā kā par īsu kļūst… Es tieku pie tolaiku jaunuma – bifokālām lēcām, ar kurām atkal priecīgi dzīvoju un skatos uz pasauli. Pēc tam pavadu gadu, rakstot savu pavārgrāmatu un sēžot tumšā istabā ar tiem, kas taisa grāmatas maketu. Un tad vienā dienā notiek tā, ka palūdzu savam vīram izvākties no mūsu mājokļa. Paiet kāds mēnesis – un es sāku slikti redzēt ar visām savām bifokālajām lēcām! Kādu dienu izņemu lēcas, neielieku un saprotu, ka redzu labāk! Aizgāju pie acu ārsta un uzzināju, ka nu man ir gandrīz perfekta redze.

Kāds bija acu ārsta izskaidrojums?

Ārstam izskaidrojuma nebija. Bet man gan bija. Rozā brilles nokrita. Es sāku redzēt lietas un notikumus skaidri. Man tiešām nav cita izskaidrojuma.

Jums ir vēl kāds līdzīgs stāsts?

Tad man jāizstāsta par manu tēvu. Viņš bija latviešu izlūkdienestā, bet Amerikā, saprotams, nācās “pārkvalificēties”. Tur viņš strādāja par krāsotāju. Ņēma tos pašus grūtākos darbus, lai pelnītu ģimenei naudu. Neatteicās strādāt ar niknām eļļas krāsām, strādāja garas stundas. Septiņdesmit divu gadu vecumā viņam diagnosticēja vēzi kaklā. Mēs tolaik dzīvojām Ņujorkā, aizgājām kopā uz restorānu un domājām: piekrist operācijai vai ne? Viņam bija problēmas ar acīm – glaukoma – un vēl citas problēmas. Un nu jāoperē balss saites. Viņš saprot, ka tad nevarēs dzert zāles acīm un kļūs akls. Vārdu sakot, mēs kopīgi izlēmām, ka vēzi viņš neoperēs. Ārstuprāt, tas nozīmēja, ka viņš sev parakstījis nāves spriedumu. Nākamos divus, trīs mēnešus tēvs ļoti intensīvi dzēra. Dzēra un, kā es domāju, tikpat pārdomāja savu dzīvi. Viņa sievu un dēliņu nošāva čekisti. Viņa dzīvē viss kaut kas bija noticis… Tā nu viņš dienām sēdēja un taisīja kokteiļus, sajaucis degvīnu ar viskiju, un 7UP pa virsu. Noteiktajā laikā viņam atkal jāiet uz pārbaudēm, un ārstu konsilijs ir šokā. Vēža faktiski nav, tas ir paslēpies, aizgājis latentā fāzē, tas nav aktīvs… Nekādu ķīmijterapiju netaisīja, nebija nekādas ārstēšanas. Bija tikai viņa kokteiļi. Ārsti saka, ka viņiem izskaidrojuma šim brīnumam nav. Tēvs teica: “Man gan ir – es tos sūdabrāļus iemarinēju!” Un tā tas arī bija. Pagāja gandrīz deviņi gadi, tēva organisms novājinājās, tie atkal pacēla galvas, pieņēmās spēkā. Un trīs mēnešu laikā viņš nomira. Bet pa tiem deviņiem gadiem viņš piedzīvoja dēla kāzas, mazdēla piedzimšanu, pārcēlās no Ņujorkas uz Kaliforniju, kur mēs ar brāli nopirkām vecākiem māju. Viņš redzēja Losandželosas olimpiādi, viņš ceļoja, viņš ļoti pilnvērtīgi dzīvoja. Viņš ieguva sev tos gandrīz deviņus dzīves gadus.

Un visus šos gadus viņš turpināja tos marinēt?

Viņš gan turpināja iedzert, bet ne tādās trieciendevās, daudz mērenāk.

Jūs kādreiz tomēr esat jutusies sagrauta?

Esmu jutusies ļoti slikti fiziski. Kad man konstatēja Epšteina-Bāras vīrusu. Man bija 33 gadi, es tolaik strādāju Bank of America, kas ir viena no lielākajām bankām pasaulē. Biju seniorviceprezidente. Biju atbildīga par milzīgām naudas summām, 27 miljardi noguldījumos, 17 miljardi aizdevumos… Tolaik gulēju varbūt četras stundas naktī. Simtiem padoto. Es vienkārši necilvēcīgi daudz strādāju. Un reiz, skrienot no vienas svarīga darba uzstāšanās uz mašīnu, lai paspētu aizbraukt uz mammas vārdadienas svinībām citā pilsētā, es vienkārši paklupu uz ielas. Tā, ka ceļi jēli. Bet piecēlos, aizbraucu un nosvinēju ar vecākiem un draugiem mammas vārdadienu, viss likās kārtībā. No rīta pamodos ar ļoti stiprām kakla sāpēm. Devos pie ārsta, man taisīja visādas analīzes. Un konstatēja Epšteina-Bāras vīrusu, ko tautā sauc par hroniskā noguruma sindromu. Ārsts teica: ir jāatpūšas. Es jau arī jutu, ka tiešām visa ir par daudz, bet tas dzinulis ir tik liels… Toreiz paņēmu laikam pat nedēļu brīvu. Vai pusi nedēļas, neatceros.

Bet zināt, ko es vēlāk mēdzu darīt? Regulāri ņēmu menthal health day. Katram cilvēkam šad un tad vajag tādu mentālās veselības dienu. Kad piezvani uz darbu un pasaki: “Es šodien nebūšu.”

Un ko jūs tādā dienā darījāt?

Gulēju. Lasīju. Negāju ārā no mājām. Jo darbadienās jau es tāpat turpināju naktīs gulēt ļoti maz. Gulēt – tas joprojām ir mans luksuss. Bet toreiz es mēdzu sevi motivēt, pati ar sevi sarunājot: “Ilze, ja tu tagad celsies un iesi uz darbu, es tev nopirkšu kleitu!”

Kā vēl jūs sevi lutināt?

Eju gar jūru. Bet miegs tiešām ir tas labākais. Arī tā vienkārši bez miega pagulšņāt vajag. Man ļoti patīk brīvdienu rītos pamosties, kaut ko palasīt, atkal iemigt.

Es neesmu dabas cilvēks, man patīk pilsētas. Raiņa bulvāris, kur dzīvoju, ir mūsu 5. avēnija. Te pa logu ir mans Centrālparks, redzu, kā koku lapas maina krāsu, man nevajag plašus mežus. Lai gan arī tos vajag – kad jāiet sēņot. Sēņošana ir mans latvieša gēns, to vienkārši vajag, un viss. Tāpat kā vajag “zagt” ceriņus vai jasmīnus – tas ir mans sporta veids. Un es zinu, ka daru labu darbu tiem krūmiem.

Nav jau arī sapratīgi pirkt to, ko var dabūt par velti. Kas vēl, jūsuprāt, ir nesaprātīgi?

Angliski ir tāds labs izteiciens, kas, latviski tulkojot, skanētu: “Pirmo reizi ir kauns tam, kas tev dara pāri; otrreiz – kauns tev pašam.” Ka to pieļauj. Es ļoti brīvprātīgi esmu devīga un palīdzu, ļoti reti saku “nē”. Jo, ja es bieži neteiktu “jā”, man dzīvē nebūtu tik daudz vārtu atvēries. Taču nesaprātīgi ir ļaut sev kāpt uz galvas. Arī Juris Rubenis reiz teica, ka cilvēki pārprot to tekstu: ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez arī otru. Dievs īstenībā sagaida no tevis, ka tu mācies un sevi pasargā.

Galu galā, tas nozīmē arī cienīt savu dzimtu. Gan no tēva, gan mātes puses tajā ir izcili cilvēki. Daži bijuši slaveni, citi ne – bet visi bijuši stipri, inteliģenti, ar augstu morāles latiņu. Un viņu dēļ vien, es uzskatu, man ir pat pienākums pašai sevi respektēt un cienīt. Un neļaut, ka kāds mani pazemo.

Ir kāds cilvēks, kas veidojis jūsu attieksmi pret veselību?

Mums ar brāli bija piecas krustmātes. Viena no viņām bija ārste anestezioloģe Latvijā. Ērika Šmits-Smitere. Amerikā viņa pārlika eksāmenu, bet pēc dažiem gadiem ļoti vīlās turienes medicīnas sistēmā. Precīzāk – tajā, cik ļoti cilvēkus nozāļo. Un viņa kļuva par jogu. Atvēra jogas centru, kur ilgstoši uzņēma un ārstēja cilvēkus ar atkarībām, psiholoģiskām problēmām. Varētu teikt, ka viņai bija savs ašrams. Man bija gadi seši, kad iemācījos pirmās jogas pozas. Drīz vien jau zināju, kāda poza palīdz pret kakla sāpēm, kāda pret citām kaitēm. Tolaik bija mode visiem bērniem pēc kārtas izoperēt mandeles. Krustmāte neļāva mūsu mammai to pašu darīt ar manām un brāļa mandelēm. Tāpat neļāva dot mums antibiotikas, izņemot gadījumus, kad bez tām iztikt nevarēja. Kā mans tēvs mēdza teikt: “Tikai gadījumā, ja velns ar dakšām skrien pakaļ!” Citādi antibiotikām nedrīkst ļaut novājināt organismu. Krustmāte man jau bērnībā iemācīja dzert ūdeni. Nevis vienkārši dzert, bet iedomāties, kā tas aiziet kā mikroskopisks piliens uz katru tavu šūniņu un pabaro ar visu, kas vajadzīgs. Viņa iedeva man to domāšanu. Mēs vienmēr veselīgi ēdām. Mana mamma mūs ar brāli nekad nepārbaroja. Pat turēja tādā mazā badā. Jo bija arī jāsūta paciņas uz Latviju… Mamma neuzskatīja, ka bērnam jāēd vēl un vēl. Mēs gandrīz neēdām saldumus. Un man tie pat arī negaršoja. Tā nu visu mūžu esmu ēdusi labu, veselīgu ēdienu. Un visu mūžu esmu arī vingrojusi.

Zinu, ka divdesmit gadus gājāt uz pilatēm.

Jā, apmeklēju pilates “Taka Spa”. Pirms tam gāju pie Snigas Vazdikas. Gāju arī uz ūdens aerobiku. Amerikā dzīvojot, pēdējos gados pie manis trenere nāca uz mājām, lai varam vingrot svaigā gaisā, kas man ļoti patīk.

Tagad spēlēju golfu. Nespēlēju labi, bet tas man arī nav svarīgi. Man ir svarīgi, ka eju 4–5 stundas pa skaistu teritoriju svaigā gaisā.

Kas vēl ietekmēja jūsu domāšanu – cilvēki, grāmatas?

Kad šķīros no pirmā vīra, daudz lasīju Ainu Rendu. Viņa bija izcila kapitālisma un arī zināma egoisma ideju paudēja. Renda mani savulaik ļoti iedvesmoja, Amerikā tā jau piecdesmitajos gados pilnīgi bija kā kustība, tāds kā kults vai pat reliģija. Vēl man ļoti patika grāmata “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”. Es daudz lasu gan latviski, gan angliski. Un, kad man bija 36 gadi, es izgāju Junga analīzi. Tas noteikti ietekmēja arī manu izvēli pārcelties uz Latviju.

Kas Latvijas medicīnā ir labāk nekā Amerikas?

Te ārsti ir daudz rūpīgāki. Un te ir daudz lētāk. Īpaši zobārstniecība. Te arī visi pakalpojumi ir pieejamāki. Es dzīvoju Latvijā jau 28 gadus. Un to tagadējo Ameriku jau vairs patiesībā nemaz īsti nepazīstu. Bet zinu, kā tur cilvēki mokās ar medicīnas izdevumiem. Cenas tur ir ļoti augstas, un arī vizīti pie speciālista var gaidīt mēnešiem.

Latvijas cilvēkiem gan derētu dažas obligātās potes. Pirmā – pret negatīvismu. Otrā – par gribēšanu darīt. Un trešo poti vajadzētu morālei.

Cik uzmanīgi izturaties pret skaistumkopšanu?

Šobrīd man vēl nav plānu operēt seju, bet varbūt kādreiz to darīšu, neizslēdzu šādu iespēju. Es drusku “pašpricējos”. Ik pēc gada, bet tas arī viss. Pēdējo reizi pie kosmetoloģes biju pirms Ziemassvētkiem. Lietoju krēmus, šobrīd iepaticies mūsu pašu zīmols “Māra”. Arī “Madara” un “Stenders” patīk. Cenšos pirkt Latvijas preces. Esmu savulaik lietojusi La Prairie. Un var jau domāt: nebūtu toreiz šo dārgo kosmētiku lietojusi, tagad ādas stāvoklis būtu sliktāks. Bet es tiešām neticu, ka tur nu būtu kaut kas tik daudz īpašāks tajos ļoti dārgajos krēmos. Turklāt esmu samērā ekonomiska. Es labāk nopirkšu vienu dārgu lūpukrāsu, nopirkšu labas smaržas. Tagad man iepatikušās tā saucamās nišas smaržas un smaržu miksēšana, radot savu aromātu, tas ir tik aizraujoši! Pat nezinu, ko vēl es daru… Neko. Šad un tad aizeju uz masāžu. Ļoti patīk karsto akmeņu masāža.

Jūs daudz apmeklējat kultūras pasākumus. Ērtāk būtu palikt čībās, mājās un gultā. Kāpēc jūs ejat, ko jums tas dod? Tā ir jūsu mīlestības valoda?

Jā, tā tiešām ir mana mīlestības valoda. Teātris man ir gēnos. Turklāt teātris man vairāk nekā jebkas cits palīdz iejusties citos cilvēkos. Kad Astrīda Kairiša pirmo reizi atbrauca uz Ameriku – viņa man ir arī ieprecēta radiniece –, viņa palika pie manis. Toreiz varējām runāt dienām un naktīm. Tieši Astrīda man iemācīja, kā tas ir – domāt kā cits cilvēks. Jo pirms tam es biju “tīra” Aina Renda. Es domāju tā, kā es domāju, un visi citi noteikti domā tāpat! Astrīda man iemācīja to atšķaidīt. Mani sāka interesēt, kāpēc cilvēki uzvedas tā vai šā, kāpēc domā citādi nekā es. Tomēr man joprojām ir tie šoki un pārsteigumi par citu cilvēku rīcību – un tas savukārt rāda, cik man tomēr vēl ir kur augt un attīsties. Joprojām projicēju savu morāli citos. Un tad brīnos: nu, kā tā var?! Kad skaties un domā: ej tu nost! (smejas) Patīk man šis izteiciens.

Mēģināt saprast, kā citi cilvēki domā, kāpēc rīkojas tā, kā rīkojas. Un kā tiek vai netiek ar sevi galā. Jo tā jau ir tā lielā lieta. Es no bērnības esmu gatavojusies tai dienai, kad nomiršu. Man vienmēr bijis svarīgi būt gatavai tam brīdim, kad man prasīs atskaiti. Man tas ir ļoti būtiski.

Es vispār esmu “dziesmu svētku cilvēks”. Kad ar draugiem sanākam, vienmēr dziedam. Mēs dziedam, cik varam. Un, ja esmu viesnīcas istabā viena pati, es noteikti uzlikšu telefonā Andra Bērziņa dziedāto “Svētvakaru”. Un man vajag, lai Raimonda Paula Zvaigžņu koris nodzied “Mēmo dziesmu”. “Prāta Vētras” “Manu dziesmu” noklausos. Man to vienkārši vajag. Un tad man vajag Bēthovenu, vajag Stinga vakaru. Katrs no viņiem spēlē uz kādas dvēseles stīgas. Var teikt, ka esmu baudkāra. Jo tas viss ir bauda. Man patīk skatīties, kā citi dejo, un patīk pašai dejot. Un galvenais – es neko nevaru palaist garām!

Saprotu, ka labi seriāli arī būtu jāskatās, bet tiem gan laika nepietiek. Visi tagad slavē “Černobiļu”, būs tomēr jānoskatās. Es pirmo reizi atbraucu uz Latviju 1986. gada rudenī. Dažus mēnešus pēc Černobiļas katastrofas. Es ticu, ka visiem mums ir vēža šūniņas. Un visiem ir kādas aneurizmas galvā. Jautājums, kad tas aktivizēsies. Kurš būs tas moments. Un tāpēc es ļoti cenšos pārāk daudz nekreņķēties. Lai sev palīdzētu to mieru noturēt, katru dienu iedzeru vienu “Nervostrong” kapsulu. Dabīgs līdzeklis, lietoju jau gadiem. Visu gadu dzeru multivitamīnus, kursa veidā B grupas vitamīnus.

Nevar uztraukties, nevar dusmoties… Labi skan, bet kā to nodrošināt?

Nē, dusmoties gan es dusmojos – un ne pa jokam! Es neesmu salda un pūkaina. Varbūt vienīgi es vairs neuzsprāgstu kā jaunībā, cenšos būt mērenāka. Bet es mierīgi varu pateikt: “Kā tu vari kaut ko tik stulbu izdarīt, priekš kam tev Dievs vispār iedeva galvu?!” To es varu. Un varu par kaut kādām lietām kreņķēties. Atšķirība tikai tajā, es tiešām cenšos nekreņķēties.

Kurš ir bijis tas skaistākais jūsu dzīves posms?

Man to ir bijis tik daudz, bet gribas teikt, ka tomēr šobrīd. Tieši pēdējā gadā man pašai sev ar zināmu izbrīnu jājautā: “Ilze, kāpēc tu tik labi jūties?” Jūtos laimīga par to, ka esmu ļoti brīvs cilvēks. Ka man, paldies Dievam, ir interesanti darbi un projekti. Esmu laimīga, ka dzīvoju Latvijā un Eiropā. Jo Trampa Amerika mani padara traku!

Kā to Trampu Amerikā var just?

Viņš atļauj nīst melnādainos, atļauj nīst imigrantus. Es pati esmu bēgļu bērns. Es esmu piemērs no tā Amerikas sapņa. Mēs ar brāli to īstenojām. Piedzimām pāris gadus pēc tam, kad vecāki bez peniņa kabatā ieradās Amerikā. Bet mēs kļuvām par seniorviceprezidentiem katrs savā darbā. Mēs esam piemērs, cik tā vide bija atbalstoša, es atceros to demokrātijas sajūtu. Martins Luters Kings, brāļi Kenediji – tas ir ieaudzināts manā sirdī un prātā. Es ļoti mīlēju Ameriku, un man ir ārkārtīgi žēl noskatīties, kas tur tagad notiek. Tie bērni uz robežas tiek atdalīti no vecākiem… Tās lietas, kas tiek nodarītas pret vidi… Un nav taisnība, ka Tramps būtu ekonomikai ko labu darījis. Ļoti daudzas akcijas kritušas uz leju, es pati esmu vienā pensiju fondā zaudējusi. Viņa pēdējo mēnešu karošana ar Ķīnu ļoti ietekmējusi tirgus. Viņš dara ļoti, ļoti daudz sliktas lietas, manuprāt. Es ceru uz jaunu, talantīgu prezidentu Amerikai, tas būtu labi visai pasaulei.

Jūs esat bijusi precējusies trīs reizes. Faktiski visu mūžu dzīvojusi kopdzīvē. Bet tagad izskatās, ka jums visnotaļ iepatikusies tā brīvā dzīve.

Jums pilnīga taisnība. Man bijušas arī dažas ilgstošas attiecības, kurās nebiju precējusies. Jā, man attiecību un kopdzīves pieredze bijusi ļoti, ļoti skaista un bagātīga. Bet šobrīd man ir tā brīvība. Varu darīt, ko vēlos. Varu arī uz kādu randiņu iet. Un man vairs nevienam nav jāsaka, cikos būšu mājās. Nav jāuztraucas, ka mani gaida.

Ilze, cik veca jūs pati jūtaties? Man, piemēram, būs 45, taču esmu sastingusi ap divdesmit septiņiem.

Es arī ap to pašu vecumu. Ar šo vispār ir interesanti. Kad man bija mazliet pāri trīsdesmit un es tajā pārgurumā nokritu gar zemi, piemēram, es taču biju ļoti uzvilkta. Es vispār visu mūžu esmu bijusi nervoza! Man tikai tagad šajā sarunā nāca atziņa, kāpēc es jūtos tik labi šobrīd. Jo es pirmo reizi mūžā neesmu nervoza. Neuztraucos par darba pienākumiem, jo tie darbi, ko daru, man iet labi un viegli. Es nenervozēju par personīgajām attiecībām. Man ir tiešām brīnišķīgi draugi un radi, lieliskas attiecības ar daudziem cilvēkiem. Un pāri tam visam: es beidzot jūtos ļoti mierīga. Tajā liels nopelns ir arī tam, ka eju baznīcā. Baznīca ir ārkārtīgi svarīga manas dzīves sastāvdaļa.

Mana mamma nomira pirms septiņiem gadiem. Nesen man pārveda kravu no Amerikas, tagad te ir ļoti daudz mantu no maniem vecākiem. Daudz atmiņu, man nozīmīgu lietu. Nesen atradu Jēzus bildīti, ko mana mamma kā ticības mācības skolotāja latviešu skolā mums, bērniem, uzdāvināja. Man tolaik bija četri gadiņi. Un man mācīja, ka Kristus mani mīl. No tā brīža es tam ļoti, ļoti ticēju. Būdama maziņa, iedomājos, ka viņš varētu būt mans boifrends. Tā nu sanāk, ka mans pirmais brūtgāns bija Jēzus. Visu dzīvi man bijusi tā sajūta, esmu mīlēta, ka Dievs mani pasargā. Arī visgrūtākajos momentos. Bet tad es lūdzu Dievu, un pusstundas laikā man ir risinājums.

Un nav jau tikai Dievs un Kristus. Nepietiek ar to. Tad man vēl ir tie sargeņģeļi. Kā man Amerikā reiz teica kāds redzīgs vīrs: “Jums tie ir vairāki. Viens ar jums netiek galā.” Citreiz es iedomājos, kā viņi smejas: “Nu, paskaties, ko viņa atkal dara! Mums atkal būs jāiet viņa glābt…” (smejas)

Bet kādas muļķības tad jūs joprojām darāt? Kur jūs ar gadiem nepaliekat gudrāka?

Uz ballēm par daudz skrienu.

Manā dzīvē labo notikumu noteikti ir daudz vairāk nekā slikto. Sargeņģeļi pieslēdzas grūtās situācijās. Jo tās muļķīgās jau pašas kaut kā atrisinās. Tāpat kā galds man kaut kā pats no sevis uzklājas. Citreiz kā no malas skatos un liekas, pat nazi rokās neesmu paņēmusi – viss jau gatavs! Uzklāt galdu 20 cilvēkiem es varu stundas laikā, nekādu problēmu. Nesen mani, piemēram, applūdināja. Neviena glezna, mēbeles, klavieres netika bojātas. Nu sakiet – vai tas nav sargeņģeļu darbs?

Bet mana lielākā muļķība ir, ka es uzņemos visu par daudz. Ar sargeņģeļu palīdzību, protams, tieku galā.

Ko es neiedomājos jums pajautāt?

Jūs nepajautājāt, kāpēc man nav bērnu.

Tas nav pārāk taktisks jautājums.

Kāpēc? Es jums uz šo jautājumu atbildētu, ka bērnu man nav tāpēc, ka bija endometrioze. To operēja Somijā 1992. gadā. Bet kaut kas līdz galam neizdevās. Varēja jau iet uz mākslīgo apaugļošanu, bet toreiz mēs ar Jāni izlēmām, ka tas lai paliek Dieva rokās.

Un tagad jūs arī domājat, ka vajadzēja atstāt Dieva ziņā?

Tagad man ir žēl, bet ne ļoti. Man ir astoņpadsmit krustbērnu. Man ir bijušā vīra dēls ar vedeklu, viņu bērni, kas man ir kā mazbērni. Viņi man ir kā ģimene. Un es jau visus šos bērnus redzu tajos labajos momentos. Man nav tās rūpes, nav sirdssāpes un nervozēšanas.

Ar tagadējo prātu es domāju, ka vajadzēja tomēr pacīnīties. Bet tas bija cits laiks. Tagad tāda procedūra kā mākslīgā apaugļošana ir ikdienišķa, bet toreiz tā nebija. Manas draudzenes Amerikā to darīja. Bet es biju šeit. Jā, tagad es būtu rīkojusies citādi.

Bet jums vispār gribējās bērnus?

Teikšu godīgi: daudzus gadus negribējās. Kad biju maziņa, es arī savas lelles saģērbu, pabaroju, noliku – un gāju “uz darbu”.

Es audzināju Jāņa jaunāko dēlu, kad vairākus gadus viņš dzīvoja ar mums. Arī maniem pirmajiem vīriem bija bērni, kas pavadīja pie mums nedēļas nogales. Man bērni ļoti patīk, ātri veidojas labs kontakts. Tāpēc, ka es pati esmu saglabājusi zināmu bērnišķīgumu. Un nespēlēju striktu mammu. Mazdēls Jānis, kuram ir jau sešpadsmit gadi, bieži vien pie manis ienāk pēc skolas.

Bet vēl par attiecībām. Jums nav žēl, ka vīru bijis vairāk nekā viens? Lai gan mainīt to jau tāpat vairs nevar.

Teorētiski varbūt arī gribētos, lai būtu bijis citādi. Un tikai viens. Bet es saprotu, ka nekādā gadījumā nebūtu varējusi nodzīvot visu mūžu kopā ar savu pirmo vīru. Tāta, tas jau no starta nebija iespējams. Iespējams, es izdaru sliktas izvēles. Jo, kad es ar kādu cilvēku aizraujos un iemīlos – šie vārdi man vienmēr mazliet mijas –, tad projicēju uz šo cilvēku visas labās īpašības, ko viņā gribu redzēt. Redzu to, ko gribu redzēt.

Mans pirmais vīrs bija vienpadsmit gadus par mani vecāks. Redzēju viņu kā gudru cilvēku ar jau izveidotu karjeru. Tādu, uz kuru potenciāli varētu skatīties drusciņ kā uz augšu. Taču ātri vien atklājās, ka tur nebija īpaši daudz iemeslu uz augšu skatīties…

Un tāda aizrautība uz laiku man raksturīga. Es arī pati par sevi nu jau varu teikt, ka neesmu nemaz tik pastāvīgs cilvēks. Savam pēdējam vīram Jānim gan es biju ļoti uzticīga visus tos 24 gadus. Taču tai statujai tāpat lēnā garā parādījās māla kājas. Un bija lietas, ko es redzēju jau sen, bet ignorēju. Izvēlējos neredzēt.

Kad man bija 16 gadi, tēvs man teica: “Tāds vīrietis, kas tevi noturēs, – tāds vēl nav izdomāts.” Es toreiz sāku raudāt: “Tas jau pilnīgi tāds lāsts, ko tu man uzliec!” Viņš pasmaidīja, droši vien zināja, ko pats ir uztaisījis.

Un jūs joprojām aizraujaties, iemīlaties?

Jā! Tāpēc tagad varu ar jums vienoties, ka iekšēji arī jūtos apmēram 27 gadus veca. Tajā vecumā izšķīros ar pirmo vīru. Nākamos gadus strādāju Manhetenā, un tie arī bija tādi kā no seriāla “Sekss un lielpilsēta”. Kaut man patīk būt saimnieciskai, man arī patīk tā brīvā dzīvošana. Un sirdī es vienmēr esmu jutusies ļoti jauna. Par ko man pašai liels prieks.

Ilze Jurkāne par dzīvi bez bērniem: "Katrai sievietei ir sava misija"