Kad uzrunāju Gundaru intervijai, viņš pieklājīgi atteicās. Tad atteicās vēlreiz. Un tad – tomēr piekrita. Par to, kā šķiroties jūtas sievietes vecumā pēc četrdesmit, mēs zinām tik daudz. Bet, kā jūtas vīrietis, gandrīz neko. Gundars ir ārkārtīgi inteliģents sarunas biedrs, un līdz pat intervijas beigām man bija jādomā, cik pārsteidzoši neizpušķotas un godīgas ir viņa atbildes.

Kas jūs gribējāt būt?

Man bija ļoti skaidra vīzija. Mēs dzīvojām Ķengaragā, un regulāri bija jābrauc pāri Stahanoviešu (Slāvu) tiltam. Tur bija VAZ autocentrs, pie tā stāvēja jaunās automašīnas, uz kurām varēja paskatīties, bet nevarēja nopirkt. Un liels autoserviss līdzās – es gribēju būt tā servisa direktors. Man patika mašīnas, un tāds nu toreiz bija mans sapnis.

Kāpēc neīstenojās?

Īstenojās, man reiz bija arī autoserviss. Taču tas izrādījās nevis augstākais manas karjeras punkts, bet gan neveiksmīgākais.

Un ko izvēlējāties studēt?

Es studēju LU Biznesa un ekonomikas vadības fakultātē apakšvirzienu – publiskā pārvalde jeb pašvaldību vadītāji. Pēc izglītības es varētu būt pilsētas mērs vai izpilddirektors. Pēc studijām drīz vien ar domubiedriem nodibinājām savu uzņēmumu, un tā es arī visu laiku esmu palicis privāts uzņēmējs.

Jums tagad ir 45 gadi. Bijāt par jaunu, lai pagūtu kaut ko lielu privatizēt un tā tikt pie sākuma kapitāla.

Bet kā man deviņdesmito gadu sākumā gribējās, lai tās lielās, bagātās firmas pieņem mani darbā! Vienalga, kādā. Kaut pat kurjeru. Un nekur mani neņēma. Nesen ienāca prātā, ka man vispār neviens nekad mūžā nav kādu darbu piedāvājis. Acīmredzot es neviena acīs nekvalificējos kā labs darbinieks.

Un kā jūs pats pieņemat jaunus darbiniekus? Kādi ir jūsu kritēriji?

Ļoti subjektīvi, patiesībā nav nekādu kritēriju. Neesmu arī izlasījis nevienu grāmatu par to, kā pareizi novērtēt darbiniekus. Vados pēc sajūtas – patīk/nepatīk – un pēc tā, kādu darbinieku esmu iztēlojies konkrētajā darba vietā. Šad tad arī kļūdos, neteikšu, ka mana intuīcija nevainojami strādā.

Un kādi cilvēki jums patīk?

Vai nav tā, ka mums neapzināti patīk cilvēki, kas ir līdzīgi mums pašiem? Ar līdzīgām vērtībām? Ja es tagad iedomājos par saviem tuvākajiem draugiem – viņu nav daudz, četri pieci –, tad viņi ir ļoti dažādi, bet dzīves pamatvērtības mums ir ļoti līdzīgas.

Tās mums nav jāsaskaņo. Tāpēc arī nerodas situācijas, kad jābrīnās par draugu: nē, nu kā viņš kaut ko tādu tagad ir iedomājies darīt?! Ar visiem pārējiem cilvēkiem es cenšos saprasties bez obligātas vēlmes nodibināt ļoti tuvas attiecības.

Es gribu saprast, kāds jūs esat cilvēks.

Kāds es esmu... Man nepatīk liekuļošana. Izlikšanās. Es ļoti augstu cienu godīgumu un atklātību.

Un ar ko atšķiraties no citiem uzņēmējiem?

Pēc maniem novērojumiem, tā etiķete, kā izskatās un uzvedas uzņēmējs, nu jau galīgi sāk izplūst un pazust. Pat tik tradicionāli formālā jomā kā baņķieri. Arī viņi tagad sāk vilkt kedas un nevalkāt kaklasaites. Un mainās arī pieņemtie saskarsmes standarti.

Piemēram, viesnīcu biznesā interesanti vērot, ka pēdējos gados modīgas kļūst diezgan dārgas viesnīcas ar neformālu gaisotni. Kur viss tā viegli, bez stīvuma. Pat Vācijā, kur arī ir gan “jūs”, gan “tu” uzrunas forma, recepcijas darbinieki uzrunā viesus uz “tu”.

Pats reiz biju klāt situācijā, kur viesis bija kungs ap 60+, bet recepcijā divdesmitpiecgadīgs hipsters viņam saka: “Vai tu jau esi pie mums bijis?” Kā senam paziņam. Un kungs to visnotaļ draudzīgi uztvēra. Un tas pie vāciešiem, kuri principā ir diezgan formāli. Kuri joprojām e-pastos pie uzvārda pieraksta “kungs” vai “kundze”. Tā etiķete pēdējos piecos gados ir ļoti mainījusies. Viss ir kļuvis vienkāršāks. Un arī cilvēki grib izskatīties un uzvesties vienkāršāk un brīvāk.

Kādās viesnīcās jūs pats paliekat, kad ceļojat? Daži, piemēram, paliek tikai viesnīcās, kur var atvērt logu un tikt pie svaiga gaisa.

Jā, loga atvēršana man arī ir svarīga.

Dažādiem gadījumiem ir atšķirīgas viesnīcas. Braucot darba darīšanās un ar kolēģiem, es noteikti izvēlēšos zemāku budžetu, nekā braucot atpūsties. Bet es vienmēr cenšos atrast interesantas viesnīcas. Šobrīd viesnīcu pasaulē tendence ir uz īpašu saturu, uz īpašu pieredzi, ko spēsi gūt tikai šajā viesnīcā.

Atpūtas braucienā man kādreiz patīk izbaudīt tieši to tradicionāli labo servisu. Kad ar tevi auklējas un liek justies īpašam. Mūsu viesnīca ir iekļauta starptautiskajā luksusa viesnīcu ķēdē Relais&Chateaux, kurā ir daudz ļoti īpašu viesnīcu visapkārt pasaulei – pārsvarā ārpus pilsētām, ainaviskās vietās, bieži tās iekārtotas vecās muižās vai pat pilīs.

Tās visas ir viesnīcas ar ļoti īpašu attieksmi. Tādas viesnīcas var izbaudīt, ceļojot pārī. Vienatnē tā sajūta jau nav tik svarīga. Mūsdienu aktualitāte viesnīcās ir arī tā, ka to publiskā telpa kļūst par dzīvu vietu ne tikai viesnīcas viesiem, bet arī vietējiem no pilsētas. Viesnīcas restorānam, bāram jābūt modīgai, pievilcīgai vietai.

Vīna pazinējiem var jautāt, zem kādas cenas nemaz nevar atrast labu vīnu. Un kā ar viesnīcām – cik lēti ir “lēti”, un cik dārgi ir adekvāti dārgi?

Nē, ziniet, tur tagad viss ir sajaucies. Ir dārgas viesnīcas, kurās pilnīgi nevar saprast, par ko tu to naudu maksā. Un ir ļoti glaunas viesnīcas par pieņemamām cenām.

Es personīgi domāju, ka attiecīgā noskaņojumā ļoti pozitīvu pieredzi var iegūt arī hostelī. Cenai nav izšķirošas nozīmes, lai justos labi.

Jūs gribat teikt, ka esat kādreiz palicis hostelī?

Nē. Bet es plānoju uztaisīt tādu braucienu. Kaut kādos puišu piedzīvojumu izbraucienos esmu palicis pavisam vienkāršos viesu namos.

Man tomēr ļoti gribētos, lai nosaucat vienu to vis, vis, viss... viesnīcu.

Tad man jādomā. Varbūt La Reserve Sentropē vai Le Grey Beirūtā. Domaine de Verchant Monpeljē. Tās ir viesnīcas, kurās tajā konkrētajā braucienā un tā brīža noskaņojumā esmu juties labi un piedzīvojis īpašu pieredzi.

Viesnīcu bizness nav vienkāršs, viesnīcas restorāns – vēl sarežģītāks. Kāpēc jūs vispār ar to nodarbojaties?

Viesnīcas bizness mums vienkārši vēsturiski ir izveidojies. Rīt, starp citu, tieši 10 gadu jubileja, kopš atvērām viesnīcu. Bija nams. Ideja, kas tajā būs, nāca pēc tam. Tā ēka bija ļoti, ļoti sliktā stāvoklī. Tā laika biznesa plāns bija vienkāršs – lai tās ēkas savešana kārtībā pati sevi atpelnītu. Sākotnēji domāju par trīszvaigžņu viesnīcu, bet sapratu, ka tik nelielā namā pastāvēt varēs tikai pieczvaigžņu viesnīca. Nu, un tagad man tā viesnīca vienkārši tur ir.

Jo naudu jūs pelnāt citā biznesā.

Jā, jo naudu es pelnu pavisam citā jomā. Mana pamatnodarbošanās ir IT virziens. Vēsturiski tas bija degvielas tirdzniecības projekts, kas evolucionējot pārvērtās par IT uzņēmumu, joprojām ar degvielas tirdzniecību saistītā jomā. Īsumā: mēs izveidojām sistēmu, ar kuru Eiropā var iegādāties degvielu ar mobilā telefona palīdzību.

Tagad tas vairs nav nekas jauns un neparasts, bet vairākus gadus mēs bijām vienīgie, kas šajā jomā strādā ar lielajiem biznesa klientiem, kam ir daudz, daudz mašīnu un tikpat daudz specifisku vajadzību, kā uzskaitīt, kā kontrolēt. Tur joprojām viss notiek un attīstās, bet droši vien šajā intervijā nebūtu saprātīgi stāstīt, kā tieši tas strādā.

Neesat gribējis kādā brīdī viesnīcu vispār pārdot?

Nē, jo nav bijusi tāda aktualitāte. Tagad droši vien arī pārdotu. Jo es esmu izdzīvojis to sentimentu. Tā pievienotā vērtība, kāpēc man tas patika, piemēram, iespēja iepazīties ar daudziem interesantiem cilvēkiem visā pasaulē. Ļoti īpašiem cilvēkiem, kuriem parasts cilvēks no mazās Latvijas netiktu klāt, tā ir jau izdzīvota.

Kāpēc jūs vispār strādājat?

Tāpēc, ka strādāt ir interesanti. Nauda – tas ir forši, bet man tā noteikti nav galvenais mērķis. Man arī noteikti nepatīk daudz strādāt. Visas manas darbības ir vērstas uz to, lai ar iespējami mazāku manu ieguldījumu būtu iespējami efektīvāks rezultāts.

Kādi ir jūsu smalkie hobiji, un kādi tie vienkāršie?

Man nav smalku hobiju. Vēl vairāk – šajā dzīves posmā es mēģinu atbrīvoties no jebkāda snobisma. No visām ārišķībām.

Lai no kaut kā atbrīvotos, tam ir jābūt.

Nu, kaut kāds snobisms, protams, ir bijis... Diez vai to var nosaukt par hobiju, bet man joprojām patīk labi restorāni. Es nesen beidzot sasniedzu to pieturu, kurā sāc orientēties ēdienā vairāk par “garšīgi/negaršīgi”. Iespējams, tas sakrīt ar attiecīgo vecuma posmu.

Laba restorāna apmeklējums patiešām ir notikums, es to varētu salīdzināt ar teātra apmeklējumu. Pie mums tāda restorāna nav neviena. Tāpēc ka pie mums objektīvi nav iespējams nodrošināt tādu apkalpošanas līmeni. Bet bagātajās Eiropas pilsētās un divās lielākajās Krievijas pilsētās ir restorāni, kur pievērsta uzmanība vissmalkākajai detaļai un apkalpošana ir notikums. Ne tikai tas, ko tev pasniedz, bet arī tas, kā ar tevi sarunājas. Viesmīļi ir atlasīti ļoti īpaši. Tas nav jauns cilvēks, kuram ārpus studijām jāpiepelnās.

Jūs nupat lūdzāt nomainīt savu ēdienu, jo gaļa nav sakošļājama. Jūs esat piekasīgs, izvēlīgs, vai tiešām nebija sakošļājama?

Es neesmu izvēlīgs. Ņemot vērā, ka darbojos arī šajā sfērā, labi zinu, ka personālam tas nav patīkami. Un es negribu radīt citiem nepatīkamus brīžus. Bet to gaļu tiešām nevarēja sakošļāt.

Bezkaunīgs cilvēks tā var glauni padzīvot: tas neder, šitas neder, nesiet citu...

Un ir jau arī, kas izmanto. Man ir viens tāds seno laiku paziņa, komunikabls, veiksmīgs vācietis. Viņš mēdza viesnīcās jau pirmajā dienā sarīkot skandālu par kādu kļūdiņu, prasmīgi to uzpūšot līdz tam, ka parasti viss viņam beidzās ar dzīvošanu prezidenta numuriņā ar atdzesētu šampanieti uz viesnīcas rēķina. Spriežot pēc tā, ka viņam šādu stāstu netrūka, tā bija apzināta rīcība.

Kurā valstī jums vislabāk patīk atpūsties?

Es ļoti komfortabli jūtos Vācijā, ja tie ir īsie nedēļas nogales izbraucieni. Ar Vāciju man ir savas attiecības, es protu valodu un diezgan labi to valsti saprotu. Tāpēc Berlīne ir viens no maniem mīļākajiem galamērķiem. Amsterdama. Barselona. Es gribētu atgriezties Madridē, biju tur vienreiz uz pāris dienām, ļoti patika.

Uz kapiem ejat vai izstāžu zālēm?

Cenšos sabalansēt. Tā, lai ceļojuma beigās nav tukšuma sajūta. Tāpēc cenšos, lai ir kāds kultūras pasākums. Un mans pēdējo gadu secinājums, ka forši ir paņemt velosipēdu nomā. Īpaši, ja tā ir lielāka pilsēta, ko ar kājām nevar izstaigāt, bet, ar mašīnu braucot, neko neredzi.

Kas jūsu dzīvē ir vissarežģītākais? To, ka strādāt nepatīk, jau noskaidrojām.

Nē, man ļoti patīk strādāt. Man nepatīk daudz strādāt. Sēdēt un rakstīt garus dokumentus nepatīk. Droši vien tāpēc, ka jau esmu to pietiekami daudz darījis.

Kas ir vissarežģītākais... Es diezgan daudz beidzamajos gados – pieļauju, tas saistīts ar maniem gadiem un pusmūža krīzi – esmu domājis par to, kā es dzīvoju. Un viens no galvenajiem secinājumiem: ir jāatbrīvojas no tā, ko man negribas un kas man traucē. Tai skaitā es arī gribētu netikties ar cilvēkiem, kas man nesimpatizē vai nepatīk. Un pavadīt vairāk laika nodarbēs, kas patīk un sagādā prieku. Skan vienkārši, bet to panākt nemaz nav tik vienkārši. Jo piekrist ir vieglāk nekā pateikt “nē”.

Un no kā jūs sevī gribat atbrīvoties?

Es nezinu, vai no kaut kā gribu atbrīvoties, bet es gribu sevi sakārtot. Man, piemēram, jau ir izdevies tikt galā ar sliktiem garastāvokļiem. Un tagad es daudz retāk nekā agrāk sadusmojos.

Pateicoties kam?

Es teiktu, ka lielākais nopelns tajā bija iekšējam dialogam ar sevi. Un, iespējams, arī ārējie apstākļi harmonizējās.

Un nebija ne terapiju, ne gudru grāmatu?

Kaut ko vērtīgu jau mēs katrs, kaut garāmejot, izlasām. Pie psihoterapeita visu laiku taisos aiziet, bet neaizeju. Man pat ir noformulēts viens ļoti konkrēts jautājums, uz kuru gribu gūt atbildi. Bet, kad beidzot biju nobriedis zvanīt terapeitam, sapratu, ka šis jautājums jau ir atrisinājies. Tā nu es tagad gaidu nākamo jautājumu.

Teicāt, ka esat pusmūža krīzes vecumā. Bet neteicāt, ka esat krīzē.

Es krīzi sauktu par pārmaiņām. Pāriešana no viena līmeņa citā. Lai to nākamo līmeni sasniegtu, jāiziet grūtākam posmam. Var arī neizdoties iziet cauri tam posmam. Palikt, kur esi bijis. Un pat atkal tur justies visnotaļ komfortabli.

Kā izpaužas jūsu krīze?

Pilnīgi tipiska man tā krīze. Un izdzīvoju es arī to hrestomātiski. Ar to sajūtu, ka kvalitatīvais laiks, kas atlicis, ir ierobežots. Domāju, īpaši vīriešiem tā ir viena no galvenajām krīzes pazīmēm.

Kas vīrietim ir tas kvalitatīvais laiks? Sievietes ierobežo reproduktīvais vecums.

Sievietēm pusmūža krīze, cik esmu novērojis, ir ne mazāka. Bet viņām ir citas aktualitātes krīzē. Ko es labprāt neanalizētu tagad, paliekot vienīgi vīriešu tēmā.

Ar vīrieti viss ir vienkārši: kamēr tavs ķermenis ir salīdzinoši labā stāvoklī, kamēr izskaties vēl ne pavisam vecs – viss ir kārtībā. Bet tad nāk apjausma, ka tā būs vēl tikai kādu laiku. Un tad pēkšņi tas laiks, kas atlicis “būt formā”, jau izskatās tāds pavisam mazs... Lūk, un tad ir jāsāk steigties dzīvot. Tad uzreiz galvā uztop tas saraksts ar visu, ko vēl neesi paspējis un kas steidzami jāīsteno.

Ko jūs vēl neesat paspējis?

Es jau praktiski visu esmu paspējis. Tomēr arī man ir ieceres, ko gribētos īstenot. Es gribētu aizbraukt garākā ceļojumā viens pats. Nav pat tik svarīgi – kurp. Svarīgi – uz ilgāku laiku un viens. Es nekad tā neesmu darījis. Varbūt pat uz vairākiem mēnešiem, bet to nav nemaz tik vienkārši tehniski izkārtot. Ir pietiekami daudz ikdienas atbildību dzīvē, kas neļauj vienkārši atļauties pazust uz pāris mēnešiem. Bet to noteikti vēl gribētos piedzīvot. Mans brālēns kāpj kalnos, un esmu domājis, ka vajadzētu kādreiz aizbraukt viņam līdzi. Nevis tāpēc, ka man to ļoti gribētos, bet tāpēc, ka tas būtu viens no sevis pārvarēšanas veidiem.

Jūs nesen atgriezāties no ceļojuma, kurā bijāt devies ar abām meitām. Varējāt atpūsties?

Atpūtos. Man pat bija vieglāk nekā ikdienā, jo biju ar draugu ģimeni, tāpēc bija citi pieaugušie, ar ko dalīt tās rūpes. Ikdienā ar bērniem esmu diezgan daudz kopā. Ar vienu no meitām visu laiku dzīvoju kopā, otra bieži ir pie manis. Un es arī ikdienā tīri labi ar viņām tieku galā.

Jums ir viedoklis par to, kā šķirtā ģimenē “jādala” bērni? Kāds ir labākais modelis?

Galvenais ir, lai vecāki nerisina caur bērniem savas attiecības. Kas diemžēl dzīvē nereti notiek. Ideāli, ja savu negatīvo attieksmi uz aizvainojumu pret bijušo partneri māk noslēpt tā, ka par to neviens pat nenojauš. Nekad neizteikt sliktu vērtējumu par otru no vecākiem, bērnam dzirdot. Jo bērnu tas traumē. Bērnam tie joprojām ir tie paši viņa vecāki. Dzirdot kritiku par saviem vecākiem, bērnam grauta pašapziņa.

Dzīvot nedēļu pie viena no vecākiem, nedēļu pie otra tagad ir tipiskākais modelis, ko redzu. Man labāks modelis šķiet garāki posmi, jo tad bērnam nav tik bieži jāpārslēdzas. Citādi sanāk kā ar nedēļas atvaļinājumu – tikko ieej tajā režīmā un sāc pārslēgties, atvaļinājums jau beidzies!

Kādu atzīmi jūs sev kā tēvam liktu?

Es domāju, ka man tā būšana tēvam padodas. Tas, ko es varētu uzlabot, būtu savaldība, taču pie tā es jau strādāju, un tas mainās.

Bet – man pietrūkst konsekvences. Meitenes zina, ka reizēm ar neatlaidību no manis var izčinkstēt to, ko sākumā esmu atteicis vai aizliedzis. Tur es šajā kontroldarbā sev lieku mīnusu. Bet es jums teikšu vienkārši: es ļoti cenšos. Droši vien cenšos arī kompensēt to, ko man ir sanācis viņām nodarīt. Taču es redzu, ka tā diemžēl ir mūsdienu sabiedrības jaunā normālā kārtība. Ka reti kuram bērnam vecāki dzīvo kopā. Un ka vēl mazāk ir to, kuru vecāki ir kopā, kad viņi beidz vidusskolu.

Jūs taču to tā ļoti nepārdzīvojat?

Es pārdzīvoju. Tas nav nekāds mierinājums, ka “citiem arī tā ir!”.

Ko jūs mainītu, ja atgrieztos pagātnē?

Neko nemainītu. Jo mani ļoti apmierina tas, kur dzīvē esmu nonācis. Mainot pagātni, es nonāktu citur. Jaunībā man gan ļoti gribējās studēt ārzemēs. Ar toreizējo draudzeni rakstījām vēstules, meklējot tam finansējumu. Jo ne mums pašiem, ne mūsu vecākiem tādas naudas nebija. Bet tas bija deviņdesmito gadu sākums, un nekas mums nesanāca, jo Latvija vairs neskaitījās nekāda trešās pasaules valsts.

Tas bija diezgan ekstrēms laiks, kad mācības nebija prioritāte ne jauniešiem, ne skolotājiem.

Bet es vienalga to pieredzi nemainītu. Mūsu ģimene dzīvoja Maskavas priekšpilsētā, visi agrīnie skolas gadi bija tādi: ja izdevās aiziet no skolas līdz mājām bez konflikta ar rajona kaušļiem, tad tā diena jau bija izdevusies. Kad sākās Atmoda, priekšpilsētas krievu tautības jaunekļi nebija tā miermīlīgākā publika.

Es būtu gribējis ātrāk pievērsties sportam. Bet toreiz kaut kā neviens tajā nevirzīja un neatbalstīja. Pēc tam gan visu dzīvi esmu sportam pievērsies. Un daļēji realizēju arī savu bērnības sapni par autosportu, pabraucu sacensībās. Un esmu atgriezies boksā – tā droši vien joprojām ir cīņa ar bērnu dienu kompleksiem.

Ir kāds notikums, kas jūs ļoti ietekmējis?

(Klusē.)

Varbūt ir kāds cilvēks, ko atceraties ar pateicību?

Tā atbilde ir citādāka, nekā jūs gaidāt. Es domāju, ka sieviete, ienākot vīrieša dzīvē, ļoti daudz ko tajā izmaina. Vismaz manā dzīvē tā ir bijis.

Uz labo vai slikto pusi?

Es uztvēru šo jautājumu kā jautājumu par iedvesmu. Un sieviete iedvesmo. Tāpēc noteikti, ka uz labo pusi. Vīrietim ir cits uzdevums – iedot aizvēju un stabilitātes sajūtu. Bet sieviete vīrieti iedvesmo.

Ja jau šajā sarunā liekam jums atzīmes, tad cik jūs sev kā aizvējam liktu?

Domāju, ka esmu labs aizvējš. Un drīzāk tas pat ir stāsts par to, ka es brīžam pārspīlēju. Par daudz cenšos un iesaistos.

Vai jūs tagad esat brīvs vīrietis?

Mēs ar sievu izšķīrāmies pirms gada. Un šobrīd šo jautājumu kārtojam oficiāli. Tā nu formāli es neesmu brīvs, bet praktiski esmu.

Bet kā tas ir – 45 gadu vecumā atkal būt “brīvam” vīrietim?

Es vienmēr esmu dzīvojis attiecībās. Manā dzīvē attiecību nav bijis daudz. Tāpēc šā brīža stāvoklis man nav pierasts. Un tāpēc esmu juties arī ne tik labi. Bet es esmu centies šo laiku izmantot, dzīvojot tā, kā dzīvo cilvēks bez attiecībām. Darījis to, ko agrāk nedarīju.

Nekas tāds īpašs, neviens man arī neliedza kaut ko darīt, bet es vienkārši daudz ko nedarīju. Tagad daru. Izlēcu ar izpletni. Aizbraucu uz veikborda nometni Portugālē. Kad tu dzīvo attiecībās, tad esi diezgan aizņemts ar tām attiecībām. Un nez kāpēc pat nepadomā: varbūt mani interesētu vēl kas cits.

Un tagad dzīvei ir jaunas krāsas?

Ļoti interesanti tagad ir. Mēs bijām ar draugiem Butānā, braucām pa kalniem ar motocikliem. Šis laiks man ir nozīmīgs arī ar to, ka atguvu kontaktu ar vairākiem saviem draugiem, kurus biju pametis novārtā. Vienkārši tāpēc, ka iepriekš man tam nebija laika. Esmu iepazinies ar jauniem cilvēkiem. Ar kuriem droši vien citādi nebūtu iepazinies. Es nesūdzos par šo laiku.

Un beigās ieiesiet garšā, un sāks jums patikt brīvā dzīve.

Kā jau teicu, es esmu attiecību cilvēks. Es varbūt pat neapzināti, bet visu laiku meklēju iespēju būt atkal attiecībās.

Ko vīrietis vēlas no attiecībām? Ko konkrēti jūs vēlaties?

Emocionālo tuvību. To ikdienu kopā. Vīrs un sieva jau būtībā ir vistuvākie cilvēki.

Ja sanāk.

Ja sanāk... Es vienmēr tā esmu veidojis attiecības. Esmu stādījis sievu augstāk par visu pārējo.

Arī par bērniem?

Nekorekts salīdzinājums. Bet jā – vairāk uzmanības droši vien saņem sieva. Tikai tad bērni. Tad darbs, draugi un viss pārējais. Bet varbūt tieši tas arī ir tas, ar ko man sevī jāstrādā. Ka es to esmu uztvēris pārāk sakāpināti. Un gaidījis to pašu pretī. Bet otrs cilvēks ne vienmēr ir gatavs to dot – un tas arī ir normāli.

Nu ja. Tā emocionālā tuvība. Sajūta, ka tev ir cilvēks, kāds ir tuvāks par pārējiem. Uz kuru var paļauties. Ar kuru visu var pārrunāt.

Ko jūs gribat saprast?

Var jau teikt, ka apstākļu spiests, bet tagad es daudz domāju un lasu par attiecībām. Tas man ir svarīgi. To es gribu saprast: kurā brīdī tā saprašanās un saskaņa pārvēršas par pilnīgu nesaskaņu? Un kāpēc? Divi cilvēki juta pasauli līdzīgi – kur tas viss paliek? Par to es daudz domāju. Un arvien labāk saprotu, ka attiecības ir vissvarīgākā un vienlaikus sarežģītākā dzīves sfēra.

Ir cilvēki, kas dzīvo kopā ilgi. Jā, katrs savā orbītā, bet viņiem vienalga ir labas attiecības. Viņi vienkārši neielaižas tajā pārpratumu dialogā. Un tad es domāju – varbūt nemaz nevajag otram to savu viedokli izskaidrot? Varbūt tas ir vienkāršāks un arī mierīgāks ceļš?

No kā jūs dzīvē esat atteicies? Domāšanā, iegribās?

Pēdējā laikā – no ārišķības. Mācos uztvert lietas bez sākotnēja aizsprieduma. Mācos atteikties no ekspektācijām, ka cilvēki man blakus redzēs un uztvers visu tāpat kā es; mācos pieņem mūsu dažādību.

Un kādas jums ir prasības pret personisko dzīves telpu?

Nu, viesnīcā mēnešiem es nevarētu dzīvot. Tiešām brīnos par cilvēkiem, kas darba vai vēl kādu apstākļu dēļ to spēj. Viesnīcā, arī ļoti labā, nevar dabūt māju sajūtu. Nerunājot jau par to brīdi, kad saproti to viesnīcas rutīnu un otro mēnesi ēd brokastīs vienādas garšas omleti.

Savā pašreizējā mājā es dzīvoju jau vairāk nekā 15 gadus. Tur viss ir tā, kā man patīk. Gaisma. Gaišas krāsas. Man patīk vecās detaļas, vecās kāpnes, noslīpētas vecās grīdas.

Manās mājās nav nekā īpaša. Tur ir kārtīgi – tas man ir svarīgi. Varbūt pat par daudz. Vairāk nekā “normālam” cilvēkam man to kārtību vajag. Es, piemēram, nespēju sēdēt pēc vakariņām pie galda, kas nokrauts ar traukiem, un turpināt sarunu. Un tad es mācos sadzīvot ar to, ka citus cilvēkus tas netraucē. Un jau pieminēto savaldību un pacietību sevī attīstu. Bet to jau labi zina visi, kam ir bērni. Ka ātrākais veids, kā iemācīties pacietību, ir kļūt par bērna vecākiem.

Vai būtu korekti, ja es jums tagad lūgtu nosaukt trīs labākās viesnīcas Rīgā, Latvijā, Baltijā?

Vēl trīs bez manējās? Jo man tiešām patīk mūsu viesnīca. Un mēs arī objektīvi ne vienu vien gadu pēc reitingiem esam bijuši viesnīca numur viens.

Ar labāko Rīgas jumta restorāna skatu.

Jā, arī ar to. Tā ka savu viesnīcu es tomēr gribētu gan atstāt tajā sarakstā. Diezgan forša ir sanākusi viesnīca, kas šobrīd ir arī mūsu galvenais konkurents, – Grand Poet Hotel. Skaists interjers un lieliska gaisotne. Viesnīca Neiburgs ir ļoti veiksmīgs piemērs, kā ilglaicīgi strādāt tieši konkurences ziņā vissarežģītākajā četrzvaigžņu segmentā.

Es savā topā ieliktu arī viesnīcu no Viļņas – Hotel Pacai. Vēsturiski tā ir bijusi pilsētas muiža. Tur ir daudz vēsturiskās vērtības interjerā, freskas. Īpašnieks ir pārticis cilvēks, kas tad arī ļāvies vērienam un to visu saglabājis un vēl šo to kvalitatīvu pievienojis. Ļoti laba viesnīca.

Jūsu nozares – un konkrēti restorānu – ļaudis ne visai draudzējas ar VID. Kā jums patīk nodokļi un kā valsts pārvalde kopumā?

Diemžēl ar valsts pārvaldi pie mums ir pavisam, pavisam slikti. Tā, ka ļoti slikti. Un ar katru jaunu sasaukumu tiešām kļūst sliktāk.

Un tā nav tukša runāšana?

Diemžēl nav. Nav tā, ka es personiski ļoti ciestu no tā. Man vienkārši sāp sirds par mūsu valsti. Es ar savu viesnīcu un restorānu vienmēr esmu maksājis visus nodokļus. Darbiniekiem ir algas ar visiem nodokļiem. Daļēji arī tāpēc viesnīca nav nemaz tik rentabla. Bet es tādu lēmumu pieņēmu jau sākumā. Citi nozarē uz mani skatījās ar izbrīnu, bet mēs tā darījām un darām.

Par to VID mums katru gadu atsūta vēstuli, cik priekšzīmīgi esam. Bet – domājot par mūsu valsti kopumā – tajā valda milzīgs ideālu trūkums. Cilvēkiem pie varas nav nekāda redzējuma nākotnē. Nekādu rūpju par to, lai būtu labāk, skaistāk, stabilāk, pārticīgāk. Jo viņu galvenais mērķis ir primitīvs – nonākt pie varas. Līdz tam viņi gatavi sasolīt jebko, kas var vēlētāju galvās noklikšķēt un aizvest līdz tai varai. Bet pasakas “viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi” turpinājums viņiem vispār vairs nav svarīgs. Svarīgi ir “apprecēties”. Ir tik daudz, kas nevis netiek darīts, bet tiek darīts pat pilnīgi ačgārni. Tik daudz jaunievedumu, kas nevis uzlabo, bet sabojā...

Aiz nezināšanas?

Aiz stulbuma. Tos ikdienas lēmumus pieņem ne jau augstākā ranga politiķi. Un tas vidējais un zemākais valsts pārvaldes līmenis ir katastrofāls.

Bez darījumu pasaules ir tā otra – mākslas. Kas jūs valdzina tajā?

Vieglāk ir pateikt to, kas patīk mazāk. Mani ne pārāk aizrauj laikmetīgā māksla. Interesē fotogrāfija. Man patīk iet uz teātri, bet tas vairāk ir kā notikums. Ne velti vilku paralēles starp teātri un restorānu. Ļoti reti teātra apmeklējums manī ir ko mainījis vai licis aizdomāties. Bet man patīk tā teātra gaisotne.

Ja gribat, lai nosaucu pāris grāmatas, kas atstājušas uz mani spēcīgu iespaidu, tad: Haruki Murakami Vīrieši bez sievietēm un Lorāna Gunela Dievs vienmēr ceļo anonīmi.

Man ļoti patīk kino. Tāds labs Eiropas kino. Tur gan ir filmas, kas mani ļoti aizkustinājušas un likušas ilgi domāt vai pārdomāt. Un es, piemēram, raudu, skatoties bērnu multfilmas.

Jūs tagad nopietni?

Pilnīgi nopietni. Ja multfilmā būs kāds aizkustinošs moments, man nobirs asara. Skatos – bērniem nekas, bet es sēžu ar slapjām acīm.

Attiecību veidošanas likumi ar bērnu, ja ģimene šķiras