Attiecību veidošanas likumi ar bērnu, ja ģimene šķiras

Vairāk stāsta klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte.

Šķiršanās process visiem ģimenes locekļiem izraisa daudz sāpīgu emociju un baiļu. Apjukuši ir gan vecāki, gan bērni.

Vecāki, nevēloties bērnus sāpināt, par notiekošo starp viņiem bieži vien izvēlas nerunāt, bet bērni, jūtot, ka vecāki ir satraukušies, no savas puses mēģina “pasargāt” mammu un tēti, sakot, ka viņiem viss ir normāli. Neziņa un līdz galam neizrunāti jautājumi, neizpratne, kas notiek, tikai veicina fantāzijas, spriedzi un iedomas, kas visbiežāk ir daudz biedējošākas nekā reālā situācija.

Pat gadu vai divus gadus vecs mazulis ļoti labi jūt emocijas, kas valda ģimenē, tāpēc ir svarīgi šajā dzīves periodā sarunāties ar atvasēm un skaidrot situāciju. Bērniem, kuriem vecāki to nestāsta, parādās dažādas veselības vai uzvedības problēmas. Tas liek vecākiem novērsties no savu problēmu risināšanas un vairāk pievērsties bērnu vajadzībām.

Attiecību veidošanas likumi vecākiem, kuri šķiras:

Komunicējot ar bērnu, pirmais un svarīgais princips ir godīgums. Būtiski ir pateikt, ka mēs vairs nedzīvosim kopā. Ja ir nolemts padzīvot atsevišķi, to var paskaidrot arī mazulim. Tā reizēm notiek, ka vecāki viens otru vairs nemīl, bet tas nenozīmē, ka vecāks, kurš aiziet dzīvot atsevišķi, nemīl arī bērnu.

Šķiršanās gaitā nekādā ziņā nav jānomelno otrs vecāks. Esot emociju iespaidā, bieži vien ir grūti kontrolēt sevi. Vienam vai otram var “pasprukt” nejaukas frāzes par otru vecāku. Tādas bērnam dzirdēt nevajadzētu, jo bērns mīl abus vecākus un viņš ir daļa no abiem vecākiem. Noniecinot vienu no pusēm, faktiski tiek noniecināta vai pat noliegta daļa no bērna. Tas mazajam liek justies sliktam vai nevērtīgam.

Savas emocijas nav jāslēpj, bet gan jāizskaidro. Ja kāds no vecākiem ir dusmīgs uz otru, ir skumjš un raud, tad nav jāizliekas, ka tā nav.  Pretējā gadījumā bērns var secināt, ka vecāki ir neapmierināti ar viņu.

Bērnam nevajadzētu kļūt par starpnieku vai ziņu pienesēju starp vecākiem. Piemēram, māte sūta prasīt naudu no tēva vai nodot kādu ziņu. Tas ir ļoti nepatīkami, nogurdinoši un traumatiski, ko bērni atceras vēl pieaugušā vecumā. Vecāku pienākums par bērna audzināšanas jautājumiem un sadzīvi komunicēt savā starpā bez bērna palīdzības.

Ja bērns kaut ko stāsta par otru vecāku, viņu uzklausa, bet neizprašņā (izņemot vardarbības situācijas). Izprašņāšana par otru vecāku rada milzīgu stresu bērnam, jo ir jākontrolē, ko teikt, lai nesāpinātu nevienu no vecākiem un lai nepateiktu kaut ko sliktu vai “nepareizu”. Bērns šādas spriedzes dēļ var noslēgties sevī vai tieši pretēji – kļūt skaļš un nevaldāms.

Jāpieņem, ka bērni ar katru no vecākiem var izturēties citādi. Pirmsskolas vecuma bērns īpaši mēģinās izpatikt tam vecākam, ar kuru konkrētajā brīdī ir kopā. Viņš pat var teikt par otru vecāku kaut ko sliktu, lai iepriecinātu to pieaugušo, ar kuru ir kopā, bet tas nebūt nav jāuztver kā patiesība. Šādas manipulācijas bērns veic tad, ja starp vecākiem ir liels konflikts.

Vecākiem vajadzētu vismaz mēģināt vienoties par galvenajiem audzināšanas principiem, ko ievēro abi. Pretējā gadījumā tas vecāks, ar kuru tiek pavadīta ikdiena, var kļūt par “slikto policistu”, jo neļauj ēst saldumus un liek gulēt diendusu, bet otrs vecāks ir  “Ziemassvētku vecītis”, kas rada svētkus un organizē izklaides. Drīz vien arī bērns sāks manipulēt un izmantot, bet tuvas attiecības ar abiem vecākiem tādējādi neveidosies.

Ja jūt, ka bērns melo vai manipulē, tad vecākiem vajadzētu sazināties un noskaidrot realitāti. Jūtot, ka vecāki audzināšanas pamatprincipos paliek vienoti un svarīgos dzīves brīžos spēj uzturēties vienā telpā, tas bērnam dod lielu drošības sajūtu.

Maziem bērniem realitātes izpratne atšķiras no pieaugušā redzējuma, tāpēc var rasties pārpratumi, kurus nenoskaidrojot viens vecāks uzbrūk otram, pārmetot nerūpēšanos vai pārlieku lutināšanu. Piemēram, bērns stāsta, ka vakar bijis ļoti slims, bet šodien jau tiek aizvests uz bērnudārzu. Trijos, četros un pat piecos gados bērnam vēl jūk, kas ir vakar, kas aizvakar un kas pirms četrām dienām.

Tā kā maziem bērniem nav skaidras izpratnes par laiku, mierinošu rituālu un drošību sniegs sienas kalendāra izveide, kurā atzīmē datumus, kad viņš tiksies ar otru vecāku. Neilgi pēc šķiršanās bērnam ir bailes un apjukums par to, kur viņš dzīvos, kas par viņu rūpēsies, kad viņš satiks tēti vai mammu. Par šīm detaļām ir jārunā skaidri un saprotami.  

Abu vecāku uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai bērns nejustos vainīgs par vecāku šķiršanos. Bērni vienmēr jūtas vainīgi par vecāku šķiršanos. Bērna fantāzijās ir vīzija: ja viņš labāk uzvestos vai mazāk darītu blēņas, vecāki varētu nešķirties. Vēl ir bailes, ka vecāks, kas aiziet no ģimenes, viņu vairs nemīlēs. Tāpēc sarunājoties ir jāuzsver, ka bērns nav vainīgs, ka pieaugušie nesapratās un tāpēc šķiras. Jāuzsver arī, ka bērnu vienmēr mīlēs, pat nedzīvojot kopā. Atgriežoties mājās no ciemošanās, bērns var justies vainīgs, ka ir labi pavadījis laiku ar otru vecāku. Šādā situācijā būtu svarīgi atspoguļot, ka bērns tā jūtas, un iedrošināt viņu, sakot, ka ir prieks par to, ka viņš ir labi atpūties. Ja vecāki sāk sacensties vai ir greizsirdīgi viens uz otru, bērns var ciest no vecāku sāncensības.

Vecākiem nav jābaidās būt ar atšķirīgiem viedokļiem un veidot atšķirīgas attiecības ar bērnu. Lai kāds būtu šķiršanās iemesls, svarīgi, lai attiecības balstītos atbildībā un cieņā gan pret bērnu, gan otru vecāku.

Ja ir nepieciešams, nevajag vilcināties doties pie speciālista saņemt atbalstu un padomu visiem ģimenes locekļiem tik grūtā brīdī. Tas palīdzēs tikt galā ar emocijām, aizvainojumu, dusmām, tādējādi mazāk tās izreaģējot uz bērniem.

Visbiežāk no ģimenes aiziet tētis. Kas jāņem vērā?

Visbiežāk bērni paliek mammas aprūpē. 2011. gada tautas skaitīšanas dati gan ir novecojuši, bet tie rāda, ka pirms astoņiem gadiem Latvijā bija 12 tūkstoši ģimeņu, kurās bērnus audzina tikai tētis, un 78 tūkstoši ģimeņu, kurās bērnus audzina sieviete.

Arī gadījumos, kad tētis ir gatavs pilnībā uzņemties rūpes par bērniem, Latvijas tiesu sistēma visbiežāk nostājas sievietes pusē. Tomēr vīrietis ir tikpat spējīgs adekvāti rūpēties par atvasēm kā mamma. Somijā ir veikti apjomīgi pētījumi, un tie rāda, ka vīrietim ģimene ir ļoti nozīmīga, pēc laulībām vīrietis zaudē lielu daļu savu iepriekšējo kontaktu. Šķiršanās fakts ir traumatisks, bieži vīrietis pēc šķiršanās zaudē ne tikai ģimeni, bet arī bērnus.

Tāpēc ir īpaši svarīgi iemācīties veidot un uzturēt attiecības, ikdienā neesot kopā ar savām atvasēm.

Ļauj pierast pie jaunās situācijas! Vecākam, kas aiziet dzīvot atsevišķi, jāņem vērā, ka, tiekoties ar bērnu pēc kāda atšķirtības brīža, mazais var būt klusāks, kautrīgāks. Jāpaiet laikam, kamēr viņš pierod pie jaunās situācijas. Netincini bērnu ar frāzēm, kā “vai tad tu mani vairs nepazīsti?!”.

Spēlējieties kopā! Svarīgs ir laiks, ko tētis pavada ar bērnu, liekot uzsvaru ne tik daudz uz kvantitāti, bet gan uz kopā pavadītā laika kvalitāti. Tā ir kopīga spēlēšanās, rotaļas, sarunas. Tradicionālais kopīgais kino apmeklējums, iešana uz kafejnīcu vai lielveikalu iepirkties nesniedz to komunikāciju, kas veidojas ar spēli. Kopīga rotaļāšanās smilšu kastē būs daudz vērtīgāka, jo tā viens otru var iepazīt dziļāk.

Tiecieties regulāri! Ja vecāku šķiršanās laikā bērns ir pavisam mazs, tad regulāras tikšanās ir ļoti svarīgas. Tikai tā var izveidot tuvas un īstas attiecības ar tēti. Bērnam 1–2 gadu vecumā tētis būtu jāredz vairākas reizes nedēļā.

Ņem vērā bērna intereses! Pavisam mazu bērnu vecākiem jārēķinās ar bērna dienas režīmu un to, vai mazais vēl tiek barots ar krūti. Viens no Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību pamatprincipiem ir nekaitēt bērnam un rīkoties bērna interesēs. Šajā vecumā bērna attīstībai diendusa un dienas režīms ir ļoti svarīgs, tāpēc apciemojumi vai bērna ņemšana pie sevis ir jāpakārto mazā cilvēka vajadzībām. Jautājums ir arī par nakšņošanu ārpus mājas. Ja bērnu baro ar krūti, tad tas nav iespējams. Arī tad, ja tēvs iepriekš nav bijis ļoti iesaistīts ikdienas aprūpē un nav naktīs cēlies pie mazā, tad mazs bērns vakarā un naktī gribēs pie mammas.

Kā dalīt laiku

Ja tēvs ir bijis pilnvērtīgi iesaistīts bērna audzināšanā visu laiku un arī pēc šķiršanās vēlas būt daļa no atvases dzīves, tad dzīvošana pie abiem vecākiem pusi no laika jeb tā sauktais Skandināvijas modelis, kad 50 % laika bērns pavada pie mammas, bet otrus 50 % – pie tēva, nav slikta izvēle. Šāda laika dalīšana nenāks par labu bērna emocionālajai pašsajūtai, ja vecāki to dara, lai iespītētu otram. Dažviet ārzemēs tagad tiek ieviests cits sadzīves modelis – bērnam ir vienas mājas, kurās pārmaiņus dzīvo mamma un tētis.

Attiecības ar dēlu. Attiecības ar meitu

Šķiroties gaidas no komunikācijas ar tēti meitenēm un zēniem saglabājas tādas pašas, kā dzīvojot vienotā ģimenē.

Pirmsskolas vecumā, kad veidojas dzimumidentitāte, puika gribēs būt kā tētis un darīt “veču” lietas. Ir labi, ja tētis ar dēlu dodas dabā, veic kopīgus darbus un puika mācās būt vīrišķīgs kā tētis. Mammai tas būtu jāļauj, neizprašņājot par katru paveikto darbību.

Tāpat normāli, ka mazā meitene gribēs precēt tēti. Viņai būs svarīga tēta apbrīna un novērtējums, kā arī skaidri norādīta robeža, ka precēt tēti nav iespējams. Bet tas neliedz tētim pret mazo meitiņu izturēties tā, lai tikšanās laikā viņa būtu tēta mazā princese.

Svarīgi

Vai mammai ir jāveicina tēta tikšanās ar bērniem, ja tētis pats neizrāda iniciatīvu?

Rīkojoties bērna interesēs, ir jāatgādina, cik daudz un bieži tēvam bērni būtu jāsatiek, bet ietekmēt vīrieša rīcību mamma nevar. Tomēr mammas pienākums ir informēt viņu par svarīgajiem brīžiem, notikumiem bērna dzīvē. Tēva izvēle un atbildība ir, kā uz to reaģēt. Varbūt tēvam ir nepieciešams iedrošinājums uzturēt un saglabāt attiecības?  

Ja mamma bijušajam vīram atgādinās, ka viņa pienākums ir satikt bērnus, vēlāk dzīvē bērni nevarēs pārmest, ka māte ir aizliegusi tikties vai izolējusi viņus no tēva.