Kurš katrs to nevar

Šis gads Vijai Blūzmai sākās neierasti – bez savām mājām centrā, kā viņa dēvē Leļļu teātra telpas. “Turpmāk man būs ārštata sadarbība ar teātri,” atklāj režisore. Kamēr viņas pēdējais veikums ar nosaukumu Skrību skrābu tvīt plunkš par mazā vardulēna Žeroma bailīgajiem piedzīvojumiem turpina iekarot gan bērnu, gan pieaugušo sirdis, Vija Blūzma jau lūko pēc jauna stāsta. Pie tā plānots strādāt nākamajā teātra sezonā, taču sagatavošanās darbi jāveic jau tagad, un pirmais no tiem – atrast un izlasīt uzvedamo materiālu grāmatā. Režisore pačukst, ka, iespējams, tā būs bērnu iemīļotā Kika Mika, taču laiks rādīs, vai tieši šī grāmatu varone tiks iedzīvināta uz Leļļu teātra skatuves. Savai sarunbiedrei saku, ka, šķiet, nav nevienas viņas režisētās izrādes, kura nebūtu guvusi skatītāju atzinību. Sarkangalvīte un vilks, Trīs sivēntiņi, Kiosks, Joka pēc alfabēts, Mazā pelēna piedzīvojumi, Runcis zābakos – tā ir tikai maza saujiņa no Vijas Blūzmas veikuma, kas iemantojusi skatītāju mīlestību. Režisore atzīst – kurš katrs nevar uztaisīt izrādi pašiem mazākajiem, kur nu vēl uz Leļļu teātra skatuves. “Mūsu režisoriem ir zināšanas, kā veidot izrādes pat divgadniekiem, bet ne katrs viesrežisors pratīs aizraut mazo skatītāju. Te ir citi noteikumi, kā tas darāms, citi akcenti, valoda, jāveido cita vide uz skatuves. Vārdos pat grūti ietērpt visu, kas nepieciešams, lai izrāde izdotos. Teātrī strādāju vairāk nekā 50 gadu, no tiem kā režisore – 30 gadus, un es jau intuitīvi zinu, kas nostrādās un kas ne. Ar bērniem, lai cik mazi viņi būtu, nav jāčubinās, bet jārunā skaidra, saprotama valoda. Domāju, es labi zinu, ko daru, jo ir liela pieredze. Liekot roku uz sirds, varu teikt – esmu savā vietā, esmu laimīga!”

Liktenīga nejaušība

Darbs Leļļu teātrī Vijai Blūzmai nebija ne sapnis, ne pat iecere. Režisore to dēvē par liktenīgu nejaušību. “Studēju filoloģiju, kad kursabiedrs man teica, lai joka pēc pamēģinu iestāties pirmajā Leļļu teātra studijā. Tas bija 1971. gads, studiju izveidoja un vadīja Tīna Hercberga. Šis kursabiedrs pats bija mēģinājis stāties aktieros, pat gājis sagatavošanas kursos, bet viņu neuzņēma, tāpēc iestājās filologos. Viņš bija izlasījis, ka tiek veidota pirmā Leļļu teātra studija, un bīdīja mani, lai pamēģinu. Pirms tam, šķiet, tādu izrādi tikai vienreiz biju redzējusi kādā kultūras namā, citādi vispār neko nezināju par šo jomu, pat nebiju interesējusies. Kursabiedrs mani pierunāja, ka būs interesanti, un es piekritu pamēģināt, bet ar norunu, ka viņš palīdzēs sagatavoties iestājpārbaudījumiem. Kopā piemeklējām man prozu, dzeju, fabulu – visu labi samācījos, satrenējos, un mani uzņēma. Tagad varu teikt, ka esmu patiešām laimīga par šo likteņa pavērsienu.”

Šīs studijas atvērušas pasauli, par kuru Vijai Blūzmai bijis skaidrs – tā ir tik interesanta, ka prom iet nedrīkst. Tā kā padomju laikā nebija iespēju apvienot studijas vairākās mācību iestādēs, filologiem pateiktas ardievas un turpmāk viss laiks veltīts un sirds atdota līdz šim nezināmajai leļļu teātra pasaulei. “Tā ir pavisam cita. Man ļoti patika strādāt kā aktrisei, vairāk nekā 20 gadu tā bija mana ikdiena, un tad bija piedāvājums pamēģināt spēkus režijā. Kāpēc ne? Tā sāku veidot izrādes. Man patīk runāt ar bērniem kā režisorei, man nav domstarpību ar viņiem. Nekad pirms nokļūšanas teātra vidē nebiju sapņojusi kļūt par aktrisi, tāpēc man nav bijis konflikta ar sevi par to, ka neesmu uz lielās skatuves. Man uzreiz iepatikās viss, ko te ieraudzīju un piedzīvoju.”

Vija Blūzma novērojusi, ka Leļļu teātra pasaulē teju visi nokļūst nejauši, un pirms tam neesot iespējams izprast un pat ne iztēloties, kāda patiesībā ir šī pasaule, bet, kad to iepazīst, vai nu iemīl uz mūžu, vai arī... Kā saka režisore, viņai Leļļu teātri nekas un nekad nav spējis izkonkurēt. “Tā ir tik interesanta pasaule! Arī tad, kad esmu kaut kur aizbraukusi ārpus Latvijas, man ir šī savējo sajūta. Varu ieiet jebkurā teātrī un pateikt – labdien, esmu leļļu teātra aktrise vai režisore no Latvijas. Un mani uzņems kā savējo. Kad Latvija atguva brīvību, ar izrādēm devāmies turnejās, jo Rietumu kolēģiem bija interesanti mūs redzēt. Savas izrādes parādījām gandrīz visā Eiropā, piedalījāmies festivālos, un ļoti veiksmīgi. Amerikā latviešu biedrībā Tilts bērniem rādījām Eža kažociņu. Tā ir tāda sava pasaule, valoda, kuru saprot visur.”

Improvizēt nedrīkst

2018. gadā Vija Blūzma iekļauta Latvijas Teātra Zelta fondā, bet 2022. gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem kultūrā un izcilu radošo veikumu Leļļu teātra attīstībā. Viņas veidotā izrāde Viena maza turku pupa 2006. gadā saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā izrāde bērniem, un 1999. gadā tādu ieguva arī Eža kažociņš. Bijušas vēl daudzas citas godalgas, viņa aicināta arī kā viesrežisore: Kauņas Leļļu teātrī 1997. gadā un gadu vēlāk Tallinas Leļļu teātrī izrādīta izrāde Čigānmeitēns Ringla, 2002. gadā Varšavā – Zaķīšu pirtiņa. Daudzas viņas veidotās izrādes piedalījušās ārvalstu festivālos.

Vija Blūzma bijusi arī Latvijas Leļļu teātra mākslinieciskā vadītāja, taču mūsu sarunas laikā ir skaidri jaušams – viņas acīs prieks iedzirkstas tieši tad, kad runa ir par mazajiem skatītājiem, par izrāžu tapšanas procesu, par sadarbību ar kolēģiem gan tepat, gan ārpus mūsu valsts robežām. “Leļļu teātris ir visa mana dzīve,” viņa vairākkārt atzīst un ar patiesu mīļumu balsī dalās atmiņās par savulaik iestudētajām sava iemīļotā autora Viļa Plūdoņa poēmām bērniem – Eža kažociņš, Zaķīšu pirtiņa un citām. “Valts Pūce komponēja mūziku, bija dažādi mākslinieki, tostarp leģendārais Pāvils Šēnhofs, Ilze Vītoliņa. Tas bija skaists laiks, tapa burvīgi darbi.” Kolēģi teikuši, ka viņai esot īpašs talants ritmiski rakstītu tekstu iedzīvināt un pavisam īso tekstu, kas izlasāms dažās minūtēs, iekļaut darbībā vairāk nekā stundu garā izrādē. “Kaut kā intuitīvi zinu, darba gaitā esmu sapratusi, kā to iespējams paveikt.”

Būdama mākslinieciskā vadītāja, Vija Blūzma teātrī ieviesa lelles-marionetes. “Pasaulē marionešu teātris ierindojas augstākajā kategorijā, tā ir smalkā māksla. Tagad gan tās izmanto maz,” saka režisore un atzīst, ka teātris šo gadu laikā ir mainījies, attīstījies. Arī mode mainās un gaume, tikai bērnu sirdis ir tādas pašas. “Pārsvarā strādāju mazajā zālē, un vadība man to ļauj. Labi, ka pēc iepriekšējā – pirmā – remonta uztaisīja mazo zāli, kādreiz tādas nebija. Es to atdzīvināju ar savām izrādēm. Man patīk tuvums ar bērniem, saruna ar viņiem, skatoties acīs. Lielajā zālē tas nav iespējams, tur vajag citus instrumentus, lai izrāde būtu veiksmīga, patiktu skatītājiem.”

Režisore atklāj – lai izrāde izdotos, leļļu partitūras jāizstrādā līdz smalkākajām niansēm, citādi čiks vien sanāks. “Ar lellēm nedrīkst improvizēt. Ja to sāks darīt, viss nobruks. Lelle ir objekts, nevis dzīva būtne, bet mums vajag, lai skatītājs notic, ka tas pelēns vai vardulēns ir dzīvs. Lai to panāktu, režisoram jāzina, kā veidot partitūru, bet aktierim viss ļoti precīzi jāizpilda. Reizēm var atstāt vietu improvizācijai, bet to drīkst darīt tikai paredzamos brīžos. Piemēram, kad kāda lelle runā, citas to nedrīkst darīt, lai skatītājs saprastu, kurš no tēliem tagad ir runātājs. Ja tajā brīdī sāks kustēties vairākas lelles, neko nevarēs uztvert. Tur ir sava īpaša tehnika, kā panākt ticamību – to, ka tēli ir dzīvi uz skatuves. Izstāstīt pat grūti, vienkārši intuitīvi jūtu, kas un kā darāms.”

Vija Blūzma aktīvi seko līdzi jaunumiem arī citu valstu Leļļu teātros, pēc iespējas cenšas apmeklēt festivālus. Viņa teic, ka, salīdzinot ar citu Eiropas valstu teātriem, Latvijā mums nav vēsturisku pamatu. Īpaši interesanti esot spāņu, itāļu, angļu leļļu teātri, kuriem ir sena pagātne, tie pasaulē zināmi ar saviem vēsturiskajiem tēliem, piemēram, britu Pančs un Džūdija. Indonēzijā iecienīts esot ēnu teātris, ar kura palīdzību tiek izstāstīti visi svarīgākie vēsturiskie tautas notikumi. Režisore apmeklējusi arī citu valstu leļļu muzejus un cer, ka reiz tāds būs tepat Latvijā. “Mums ir tik daudz leļļu noliktavā! Noteikti sanāktu varens un interesants muzejs.”

Mūža loma

Paliekošu vietu Vijas Blūzmas sirdī ieņēmis leģendārais sunītis Pifs, kurš viņas balsī runājis ar skatītājiem vairāk nekā 40 gadu. 2024. gada rudenī Pifa loma nodota Santai Didžus. “Ļoti patika šī loma, tā man ir tāda mūža mīlestība. Atvadījos no šīs lomas, jo ļoti saslimu. Nekad nebiju slimojusi, bet vai nu iepriekš piedzīvota kovida iespaidā, vai kāda cita iemesla dēļ man bija kaut kāds īpatnējs plaušu karsonis, ļoti smags. Medikamenti īsti nelīdzēja, biju pat slimnīcā, pēc tam sekoja ilga atveseļošanās. Divi gadi pagājuši, un tikai tagad varu teikt, ka es atkal jūtos tāpat kā agrāk. Manas slimības laikā Pifam tika svinēta 40 gadu jubileja, izrādi atlikt nevarēja, tāpēc lomu uzticēja Santai Didžus. Viņa ļoti labi un ātri iegāja lomā un tā arī turpina tajā dzīvot. Man patīk, kā Santa spēlē, tomēr man tā palikusi kā mūža loma.”

Runājot par jaunām vēsmām teātrī, režisore teic, ka tādas ir vajadzīgas, taču “lellēm ir jāpaliek repertuārā”. Arī viņa pati savās izrādēs mēdz izmantot kādas neierastākas tehnikas, piemēram, Mazajā princī iekļāvusi smilšu animāciju, taču te liela loma esot aktieru meistarībai.

Režisore ir pārliecināta – lai attīstītos, vajadzīga konkurence, un viņas mīļajam Leļļu teātrim tāda ir – tepat Liepājā. Vija Blūzma atzinīgi vērtē kolēģu veikumu vēju pilsētā: “Liepājas Leļļu teātris darbojas sen, bet tas piedzīvojis dažādus laikus, arī ne pārāk veiksmīgas sezonas. Dažbrīd pat pazuda no redzesloka, toties tagad gan darbojas ļoti labi, stabili. Pati Liepājā neesmu veidojusi izrādes, bet gribētu aizbraukt ciemos paskatīties viņu veikumu. Kopš 2023. gada viņiem ir jauns mākslinieciskais vadītājs Edgars Niklasons, viņš teātri sācis veidot interesantu, liepājniekiem tas ir liels ieguvums.”

Gan kurzemniekiem, gan savam Rīgas teātrim Vija Blūzma novēl tikai labas izrādes, kļūt bagātākiem ar jauniem, spēcīgiem, talantīgiem aktieriem un nepazaudēt saikni ar skatītājiem. “Leļļu teātrim galvenokārt tie ir bērni. To vienmēr ir svarīgi atcerēties – ka zālē ir mazi cilvēki.”

Holivudas zvaigznes Selmas Haijekas mēģinājums palielināt lūpas noiet greizi