Brīnums ir noticis – bērniņš ir piedzimis! Deviņus mēnešus mazulis ir audzis un attīstījies mammas puncī, piedzīvojis tās emocijas un sajūtas, kam gājusi cauri māmiņa. Mamma šajā laikā ir paguvusi baudīt mulsumu, uzzinot par mazuļa esamību, daudz un pamatīgas fiziskas un fizioloģiskas pārmaiņas ķermenī, kā arī visdažādākās izjūtas, pārdzīvojumus, piedzīvojumus, emociju kāpumus un kritumus, kas saistīti gan ar grūtniecību, gan ikdienu, kura nemitīgi mainās, iznēsājot mazo cilvēciņu.

Viens no šo bagātīgo notikumu kulminācijas brīžiem ir dzemdības/piedzimšana – darbs, ko veic kā mamma, tā mazulis un arī līdzās esošie atbalstītāji un profesionāļi. Nereti tas ir diezgan ilgs process, kurā māmiņai un bērnam neiztikt bez sāpēm. Tas ir ne tikai liels pārbaudījums abu cilvēku fiziskajiem ķermeņiem, bet arī milzīgs emocionāls pārdzīvojums. Jaunais cilvēks ir ieradies šajā pasaulē, visai ģimenei un līdzcilvēkiem sniedzot daudz pozitīvu emociju, apbrīnas un gandarījuma. Turpmākais, kas notiek nu jau plašākajā ģimenē, ļoti lielā mērā ir atkarīgs gan no līdz šim – grūtniecībā un dzemdībās – piedzīvotā, gan arī no tā, ko māmiņa un visa ģimene sagaida. Jaunās ģimenes labsajūtu nosaka arī tas, kā ir notikusi gatavošanās pēcdzemdību periodam, cik daudz informācijas ir zināms par bērna augšanu un attīstību, viņa aprūpi, kā arī – cik rimts, mazulim pieskaņots un piemērots ir ģimenes dzīves ritms.

Dzemdību piedzīvojums rada pārdzīvojumus

Lai arī piedzimšanas brīnums ir sajūsmas vērts un pat ja viss – grūtniecība, gatavošanās, dzemdības un sadzīve – noticis un notiek pēc vislabākajiem priekšrakstiem, lielai daļai jauno māmiņu jau pirmajās dienās pēc dzemdībām sajūtas var būt ļoti pretrunīgas. Iemesli var būt dažādi, dažkārt citiem neskaidri un nepieņemami, jo neizprotami un katrai māmiņai savi. Tomēr jāatceras – nav pareizu vai nepareizu sajūtu!

Lai arī kādas būtu bijušas dzemdības – vaginālas vai ķeizargrieziena operācija –, ir nepieciešams laiks, lai pēc tām atgūtos. Nereti jaunās māmiņas tam īsti nav gatavas un pārdzīvo, ka fiziskā pašsajūta uzlabojas ļoti lēnām un ķermenis pieprasa īpaši saudzīgu attieksmi. Ir grūti pieņemt nespēju jau drīz pēc dzemdībām rosīties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Un tas nav vajadzīgs! Jaunajai māmiņai ir nepieciešama atpūta un mierīga būšana kopā ar bērnu.

Lai arī ir iespēja iztēloties, plānot, organizēt un vēl citādi gatavoties, māmiņas nevar pilnībā paredzēt, kā noritēs mazuļa ienākšana šajā pasaulē. Tas ir Brīnums, kas diemžēl joprojām ļoti daudzu sieviešu pieredzē un atmiņās nav palicis tik skaists, cik viņas to būtu vēlējušās. Jā, mazulis ir piedzimis sveiks un vesels, bet dzemdības ilgušas vairākas stundas, varbūt pat diennakti, un šī ir viena no spēcīgākajām dabiskajām pieredzēm, kādu piedzīvo sievietes ķermenis. Fiziski un arī emocionāli tik atvērta kā dzemdībās sieviete nav nevienā citā dzīves situācijā. Atvērta gan brīnišķīgajam – mazuļa laišanai pasaulē –, gan visam pārējam. Tieši tamdēļ dažkārt pat pašās labvēlīgākajās dzemdībās klātesošo cilvēku izteiktās frāzes un darbības, pat acu skatieni spēj aizskart topošās māmiņas dziļākās jūtas, palikt sirdī kā aizvainojums, dusmas vai sāpes. Un tam grūti tikt pāri vēl ilgi, līdz ar to pēcdzemdību sajūtas var būt saistāmas ar dzemdībās pārdzīvoto. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir vērts dzemdības pārrunāt ar kādu atbalstu sniegt spējīgu cilvēku, kurš prot klausīties bez vērtēšanas.

Satraukums par pienu un mazuļa raudāšana

Līdz šim nepiedzīvots fizioloģiskais process sievietei ir piena veidošanās. Dažas dienas pēc dzemdībām viņai piebriest krūtis, kas nepārprotami liecina, ka piena varētu būt gana, bet mazulis nez kāpēc ir raudulīgs. Varbūt piena tomēr nepietiek? Kā lai to zina, pēc kā lai nosaka? Šādā situācijā ļoti strauji piezogas satraukums, neizpratne, bailes, vainas un arī kauna un nepilnvērtības izjūta. Pašos pamatos spēja iznēsāt, piedzemdēt un zīdīt mazuli ir sievietes kā mammas pašvērtējuma rādītāji. Jebkurš jautājums – „Vai tev pietiek piena? Vai mazulis ir paēdis? Varbūt viņš atkal grib ēst?” – māmiņas bažas spēj tikai vairot, sāpināt viņu vēl vairāk. Šie satraukumi raksturīgi jau ļoti agrīni pēc dzemdībām. Ir mammas, kuras tikpat nenogurstoši par to bažījas visu bērna pirmo dzīves gadu un arī turpmāk, jo primāri ēšana cilvēkam ir saistīta ar izdzīvošanu. Jebkurai mammai tas ir svarīgi. Savas raizes nevajag slēpt un izdzīvot vienatnē!

Citāda dzīve, citāda ikdiena

Vēl viena no būtiskām jomām, kas mainās tūdaļ pēc mazuļa nākšanas pasaulē, ir jaunās māmiņas diennakts režīms, kas bieži vien saistīts ar negulētām naktīm, nepietiekamu iespēju atgūties un atpūsties. Mammas slodze ir vairāk nekā pilna laika darba slodze – visi pienākumi jāveic 24 stundas dienā septiņas dienas nedēļā. Ja iepriekš īpaši neparūpējas un nevienojas par atbalstu ar vīru, jaundzimušā vecvecākiem, māsu, draudzeni vai auklīti, reti kurai sievietei, esot praktiski vienīgajai mazuļa aprūpētājai un ikdienas mājas soļa veicējai, izdodas rast iespēju atpūsties, atjaunot enerģiju vienkārši tāpat. Lai arī cik pozitīvas domas domātu, mēģinātu sev un citiem iegalvot, ka: „Viss taču ir labi, es tikai vienkārši dzīvojos mājās ar mazuli, man nav, no kā nogurt!”, ja fiziskais ķermenis nav pietiekami atpūties, tas drīz vien negatīvi ietekmē prāta un apziņas stāvokli, radot nepatīkamas situācijas. Bez acīm redzama iemesla sieviete var būt dusmīga, nervoza, viegli aizkaitināma un neapmierināta tikai tāpēc vien, ka nav atpūtusies. Jaunajai ģimenei ir jāatceras par rūpēm par sevi!

Iepriekšminētās pārmaiņas var radīt vēl kādu pārdzīvojumu – lai arī sapņojušas par dzīvi ar mazuli, ir mammas, kas sastopas ar izmisumu, ka visa pārējā dzīve kopš bērna ierašanās „paiet garām”. Sieviete jūtas „piesieta pie mājas” un galvā dominē doma, ka tas nekad nebeigsies un nemainīsies. Īpaši grūti tas var būt tām, kas līdz mazuļa ienākšanai ģimenē ir sabiedriski aktīvi darbojušās, organizējušas, plānojušas, vadījušas, kontrolējušas darba dzīvi, pasākumus, itin visu, kas notiek.

Rūpes par mazuļa „pareizu” augšanu un attīstību

Jo īpaši ar pirmo bērnu dažkārt dienas, nedēļas, mēneši un viņa pirmais dzīves gads sievietes sajūtās rit ļoti ilgi. Nevar sagaidīt, kad mazulis sāks velties, celties, sēdēt, rāpot, staigāt, runāt... Ir grūti aptvert un noticēt tam, cik daudz viens mazs cilvēciņš apgūst sava pirmā dzīves gada laikā, cik pūļu, pacietības, koncentrēšanās spēju viņam nepieciešams, lai to visu iemācītos. Un vēl grūtāk ir būt vienkārši līdzās, vērot, atbalstīt un ļauties tam, kas notiek. Gribas pasteidzināt laiku, palīdzēt mazulim, dažkārt darīt viņa vietā, lai gan tas ir lieki.

Lai arī cik vesels būtu mazulis, nereti mammas (retāk tēti) bērna pirmajā dzīves gadā nemitīgi satraucas par to, vai ar viņu viss ir kārtībā. Atbildība par mazuļa „pareizu” attīstību nereti rada milzu stresu, kas traucē mierpilnu ikdienu un kopābūšanu. Ikmēneša vizītes pie bērnu vai ģimenes ārsta, kur notiek mazuļa svēršana un mērīšana, kam seko iegūto rādījumu skrupuloza salīdzināšana ar normatīvu tabulām; bērnu vienaudžu spēju un prasmju nemitīga savstarpēja salīdzināšana radu, draugu un paziņu lokā, – tas viss vecāku uzdevumu padara vēl nopietnāku un rada vēl lielākas rūpes, centienus un neziņu par to, kā lai veicina „labāku” mazuļa attīstību. Aizmirstot, ka katrs bērns ir individuāls un viņam jāļauj augt savā ritmā.

Vai sieviete ir pietiekami laba mamma savam mazulim?

Jā, tieši neziņa par mazuli – kā ar viņu veidot attiecības, kas ar viņu notiek, kādas ir viņa vajadzības, kā atšķirt iemeslus, kāpēc viņš raud – mammām bieži rada raizes un satraukumu jau pirms dzemdībām. Pēc dzemdībām šīs emocijas var pastiprināties, jo arī šie rādītāji – cik apmierināts, priecīgs un mierīgs ir mazulis – gan pašas mammas, gan arī sabiedrības uztverē liecina par to, cik labi viņa pilda savu mammas lomu.

Partnerattiecības „aiziet” otrā plānā

Cenšoties būt arvien labāka mamma mazulim, ļoti daudzām sievietēm ir tendence „iespringt” tieši uz attiecībām ar jaundzimušo, visu laiku un uzmanību koncentrējot tikai uz viņu. Tajā brīdī aizmirstas padomāt par sevi, un ir ļoti spēcīgs arguments, kāpēc nav ne brīža, ne enerģijas, ko veltīt partnerim. No vienas puses, tas ir saprotami, jo mazulis tiešām prasa daudz laika, no otras – reti kura māmiņa ar to pati ir apmierināta. Šā jautājuma risināšana un situācijas uzlabošana dažbrīd šķiet neiespējama, sievietes un vīrieša attiecībās radot nesaskaņas un neapmierinātību vienam ar otru. Un šīs spēcīgās emocijas nepārprotami atstāj iespaidu uz to, kā sieviete tajā brīdī jūtas kā mamma.

Iekšējā līdzsvara avoti

Visbeidzot – lai arī kādas būtu bijušas dzemdības un lai arī mazulis ir vesels, ceturtajā piektajā dienā pēc tām liela daļa jauno māmiņu piedzīvo tā sauktās „raudamās dienas”. Asaras birst it kā pašas no sevis – par visu, kas ir labs un izdevies, un arī par to, kas nav tā, kā „vajag”. Iemeslus varam meklēt kādā no iepriekšminētajām jomām, dažkārt tās var būt arī skumjas par to, ka tik tuvu mammai, kā esot vēderā, mazulis vairs nebūs nekad.

Pirmie efektīvie soļi, kā sev palīdzēt, – sajust un mēģināt saprast sevi. Nosaukt vārdā itin visu, kas tobrīd satrauc, mulsina, sāp, par ko ir bailes, kauns un nedrošība. Formulēt pašas šķietami nebūtiskākās nianses, izteikt to skaļi – mammai ir nepieciešams izrunāties, izraudāties, dalīties ar kādu pieņemošu, saprotošu, atbalstošu cilvēku, kas vienkārši uzklausa, ir līdzās un nenosoda. Tas ievērojami atvieglo jebkuras sievietes ikdienu, radot iekšējo mieru un saskaņu ar sevi.

Autore: Līga Zelmene-Laizāne, PEP mamma

Mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock

Šausminoši kadri Tatarstānā: māte pie veikala pamet savu jaundzimušo dēlu