Kur sākās jūsu dzīves ceļš, un kā nokļuvāt Rīgā?

Piedzimu Toljati un uzaugu Čeļabinskā. Uz Rīgu pārcēlāmies pirms trim gadiem. Es uzticos dzīvei – tā pati izvēlas gultni, pa kuru plūst. Esmu daudz ceļojusi kopā ar modes mākslinieku Aleksandru Vasiļjevu, kurš arvien teica – ja jums ir iespēja, nopērciet šeit dzīvokli. Mani apbūra Jūrmala. Nopirkām māju Mellužos. Ātri iejutos, atradu draugus, un šogad iegādājāmies arī dzīvokli Rīgā. Te ir mājīgi, garšīgi un tīri. Dzīvojot centrā, arī mašīna nav vajadzīga, viss ir pa rokai.

Kāds ir jūsu ģimenes sastāvs?

Esmu otro reizi precējusies, man ir trīs bērni. Šobrīd vecākais beidz universitāti Anglijā, meita dzīvo Ņujorkā, jaunākais – kopā ar mani Rīgā.

Jums bijuši panākumi modeles karjerā un dizaina jomā. Kā nonācāt pie psiholoģijas?

Tā mani interesējusi vienmēr, Čeļabinskā beidzu augstskolu kā pedagoģe psiholoģe, bet iznācis tā, ka visu mūžu esmu apgrozījusies modes pasaulē (jāpiebilst, ka šo līniju turpina mana meita, jau reāla zvaigzne – blogere ar savu youtube kanālu). Man allaž bijuši kompleksi garā auguma dēļ (178 cm). Trenējos peldēšanā, tad aizgāju uz sporta dejām. Pieraudāju asaru jūru, jo pastāvīgi pāraugu partnerus.

Tad nejauši bezmaksas avīzē izlasīju sludinājumu par skaistuma konkursu. Aizgāju un simt astoņdesmit meiteņu konkurencē ieguvu titulu Mis Dienvidurāli-95. Turp gāju rotaļādamās, jo par skaistu sevi neuzskatīju, un neviens man arī to nebija teicis.

Pusaudzim par sevi ir tāds viedoklis, kādu iedveš vecāki, un piebildīšu, ka paaugstināts pašvērtējums ir daudz labāks par pazeminātu, kas rada milzīgas problēmas.

Kad beidzu darboties modes industrijā, atgriezos psiholoģes profesijā. Nemitīgi papildinu zināšanas un apmeklēju kursus, pašlaik mācos Rīgas Geštalta institūtā.

Kas ir jūsu “vidējais klients” un izplatītākās tēmas?

Aptuveni astoņdesmit procenti klientu ir pusaudži un jauni cilvēki, es ar viņiem labi saprotos. Mana privātprakse ir milzīga, daudz konsultāciju notiek skaipā, klienti faktiski ir izkliedēti pa visu pasauli. Izteikta problēma ir atdalīšanās no vecākiem. Arī maniem bērniem bija klasiskās pieaugšanas īpatnības. Nekas cilvēcisks, kā smejies, man nav svešs. Izšķirīgais faktors, kas noteica specializāciju, bija meita.

Kā veidojās jūsu attiecību ceļš?

Augu bez tēva, kopš sešu gadu vecuma man bija patēvs. Ar mammu attiecības bija konfliktējošas. Arī tas ietekmēja profesijas izvēli, jo meklēju atbildi uz jautājumiem, kas mani mocīja.

Mamma bija valdonīga?

Jā, zaldāts brunčos, bērnudārza vadītāja, pedagoģe. Skarba, paštaisna, nespējīga uz kompromisiem. Skatoties uz mammu, man radās iespaids, ka pedagogi ir vissliktāk audzinātākie cilvēki pasaulē (diemžēl mammas gadījumā tā arī bija). Tikai tagad, sešdesmit piecu gadu vecumā, viņai pamazām iestājas emocionālais briedums.

Man visu laiku nācās būvēt robežas (neapzināti, protams). Sākumā tā bija aizsardzība, nonāca pat tiktāl, ka aizbraucu uz citu valsti un krietnu laiku ar mammu nekomunicēju. Tikai pateicoties milzīgajai vēlmei psiholoģiski pilnveidoties, es pratu šīs attiecības nogludināt un no slimīgām pārvērst salīdzinoši siltās.

Arī klientiem no sirds iesaku – ja esat izmēģinājuši visu, bet nekas nav līdzējis, vislabāk ir distancēties. Vecāki ir un paliek mūsu saknes, tāpēc tomēr jāatrod veids, kā viņus pieņemt.

Cita lieta, kas man jāizstrādā sevī, lai to spētu. Tas ir kolosāls darbs. Bieži saskaros ar to, ka bērns vai nu grib vecākiem līdzināties, vai pilnībā atšķirties – vienalga kāds, tikai ne tāds!

Kādā romānā bija frāze – ik reizi, dzirdot savas mātes balsi, es apskaužu visus pasaules bāreņus. Daļa par to dēmoniski smejas, otra daļa ir šausmās...

Mūsos rezonē tikai tās gudrības, aforismi un līdzības, kas uz mums attiecas. Laikam esmu mātei pat pateicīga, jo viņa bija grūdiens izaugsmei. To, kur bija mani vecāki un kur esmu es, šķir bezdibenis. Ar saviem bērniem tādu bezdibeni, protams, negribu, joprojām attīstos kā mamma. Nereti vecāki sūdzas, ka viņu bērns ir tāds un šitāds. Vajadzētu atvēlēt laiku pārdomām, kāpēc man ir tāds bērns, ko viņš man māca, kas man jāapgūst un jāpaveic, lai spētu to pieņemt.

Kāds bija jūsu patēvs?

Viņš bija inerts, nekad mani neaizstāvēja, lai gan būtu varējis. Tas, protams, sāpēja. Reizēm būtu varējis pateikt – stop! Man ir brālis, ar kuru man ir lieliskas attiecības. Mums ar brāli ir joks, ka mūsu mammu spēj paciest tikai mūsu paps. Mamma joprojām ir pie ruļļiem, viņi viens otru ir veiksmīgi atraduši. Armijas komandieris un leitnants. Kad jau studēju psiholoģiju un mamma zvanīja, lai sūdzētos par tēti, bet tētis – par mammu, es ļoti slimīgi pārdzīvoju viņu konfliktus, bet vēlāk, kad jau šo to zināju, pateicu – tieciet galā paši! Ar to manas funkcijas bija beigušās.

Jūsu mājaslapā teikts, ka palīdzat tikt galā ar atrisināmām un neatrisināmām pretrunām. Tiešām arī ar neatrisināmām?

Konflikts ir tad, ja neesmu mierā ar esošo un gribu dzīvot citādi. Jautājums: kāpēc man blakus ir tieši tāds cilvēks? Tāpēc arvien jāpatur prātā cēloņa un seku likums – tam, ka atrodos šeit, ir iemesls. Citiem vārdiem – es pats esmu radījis visus priekšnosacījumus tam, lai ar mani notiktu tas, kas notiek.

Par atrisināmām un neatrisināmām pretrunām. Es varu, slengā runājot, iemācīties sevi “atsaldēt” (t. i., nereaģēt) uz konkrēto situāciju un šo neapmierinātību kompensēt, koncentrējoties uz cilvēka labajām īpašībām un sevī tās kultivējot. Tas ir svārsts, kuru tu iešūpo pats – vai nu ar plusa, vai mīnusa zīmi. Ja koncentrējies uz negatīvo, to arī redzi.

Bet, ja partnerī ir kaut kas tik neciešams (pēc manas skalas), ko neatsver nekādas labās īpašības, jāuzdod sev jautājums – vai es esmu savas dzīves saimniece, vai arī samierinos ar to, ko dod?

Kamēr cilvēks neapzinās savas vajadzības un situāciju, kādā atrodas, viņš arī nezina, ko gribētu mainīt. Savukārt apzināšanās savā ziņā ved pie vientulības. Proti, jo cilvēks dziļāk izprot sevi un pasauli, jo mazāk viņam nepieciešama kompānija; jo vecāks kļūst, jo mazāka vajadzība pēc pastāvīga partnera. Tas ir stāsts par pašpietiekamību un pašvērtību.

Jūs spējāt kļūt par savas dzīves saimnieci?

Kad apprecējos pirmo reizi, man bija deviņpadsmit gadu. Vīrs bija daudz vecāks, un, protams, tādā veidā es glābos no mammas. Kā teicu – bēgu no trakomājas. Divdesmit piecu gadu vecumā man bija divi bērni, un mani vairs neapmierināja tas skatuves izkārtojums, kādā nācās spēlēt.

Sapratu, ka samierināties nevaru un nekāda labā kultivēšana nelīdzēs. Apsverot visus riskus, pieņēmu lēmumu zaudēt visu, lai tiktu brīvībā. Man acu priekšā gadiem bija dzīvs piemērs, mana māte, kura nemitīgi žēlojās, ka būtu gājusi prom, ja vien būtu, kurp iet. Tikai vēlāk sapratu – ja tu būtu gribējusi, būtu aizgājusi.

Lūzuma brīdi pārdzīvoju ļoti smagi – gluži fiziski. Mans vīrs pilsētā bija “svarīgs” cilvēks, kas visu vēl pasliktināja, jo izskanēja publiski. Ar diviem bērniem aiziet no tik brīnišķīga cilvēka... Ļoti augstu stāvošs ierēdnis man teica: “Ļenka, tu esi muļķe! Lai vai kāds, bet tev bija vīrs!” Atbildēju: “Viņš mani neciena!” Viņš sāka smieties: “Vai tad sievieti vispār var cienīt?”

Tad sapratu, ka tas ir viņa pasaules uzskats, kas uz mani neattiecas nekādā veidā. Teicu: “Tev arī, Griša, visu labu, mēs runājam dažādās valodās!” Tobrīd jau apzinājos, ka par savu dzīvi atbildu pati un pašai arī jāizlemj, vai tamlīdzīga attieksme man der. Nu, neder gan! Materiālajā plāksnē atkritu atpakaļ ļoti smagi. Man nebija nekā, bet es strādāju un varēju noīrēt dzīvokli.

Vai vīrs jūs atlaida labprātīgi?

Viņš trīs gadus smacēja mani visos iespējamajos veidos. Caur bērniem, caur maniem vecākiem, draugiem, paziņām; mēs pat tiesājāmies. Es noturējos. Vēlāk sapratu, ja vīrietis konflikta risināšanā iesaista bērnus, tad patiesībā risina konfliktu ar tevi, bet viņam pietrūkst brieduma darīt to aci pret aci. Sevi izprotoši cilvēki konfliktus risina tieši, neizprotoši – caur citiem. Galvenais ir prasme neiesaistīties.

Jums izdevās?

Izdevās! Pēc gadiem viņš pat teica – nu, Ļenka, tu esi zvērs! Jo tas bija spēks, traktors, kas nolīdzina visu. Tu, mazs cilvēciņš, stāvi viens pats... Vīrs, līdzīgi dažiem vecākiem, nespēja pieņemt, ka esmu pieaugusi. Ka pretī nestāv vairs meitene, bet sieviete. Viņš bija radis pie: “Būs tā, kā es teicu! Kas tu vispār tāda esi?” Neiesaistīties, neuzķerties uz manipulācijām visdrīzāk palīdzēja iekšējā balss. Tā mani ir glābusi daudzās situācijās.

Viņš nemēģināja jūs sanaidot ar bērniem, viņus nopirkt...?

Viss bija! Centās arī nopirkt. Pēc daudziem gadiem, kad sūtīju dēlu uz Angliju mācīties, gribēju to ar viņu apspriest. Atbilde skanēja – tev vajag, maksā pati! Toties vēlāk, kā nereti mēdz būt, lepni stāstīja, ka viņa dēls mācās Anglijā!

Vēroju to kā teatralizētu uzvedumu, mani tas vairs neskar. Viens no maniem sasniegumiem – spēja raudzīties uz dzīvi, to nevērtējot.

Vissarežģītākais jautājums skan – ko tu gribi? Cilvēks apjūk, jo pats lāgā nezina.

Kā to dara?

Pirmām kārtām vienmēr skaidri nošķiru, vai šī situācija uz mani attiecas. Ja esmu tās dalībniece, domāju, ko iespēju robežās varu darīt. Galvenais – saglabāt bezkaislīgu, objektīvu skatījumu. Vissarežģītāk, protams, tas ir personiskajās attiecībās.

Konflikti ar bērniem ir atsevišķs stāsts. Ar dēliem ir citādi, bet meita savā ziņā tevī redz sāncensi. Vienmēr saku meitai – esmu tava mamma, barikāžu otrā pusē nebūšu nekad. Tad viņa tiešām maina redzesleņķi, jo primārā tomēr ir vēlme pretoties. Vienmēr! Ja man nejautā, neko nekomentēju.

Man ir pāris principu, kurus ievēroju neatkarīgi no tā, kas sēž man pretī. Nav nozīmes – daudz jaunāks vai daudz vecāks. Tas ir tāds pats cilvēks kā es, mans sarunas biedrs, un šie principi ir līdztiesība, cieņa, distance un objektivitāte.

Jūs uz Latviju pārcēlāties kopā ar otro vīru. Ar ko nodarbojas viņš?

Šobrīd – ar dārzu. Vīrs ir inženieris. Pēdējais projekts – viņi kopā ar partneriem Čeļabinskā uzcēla milzīgu uzņēmumu, kuru pārdeva amerikāņiem.

Tagad dzīvo no procentiem?

Jā, kā pats smejas – osim haim! (Izbaudiet dzīvi – ivritā.) Mani ilgi neapmierināja tas, ka es drāžos uz priekšu kā lokomotīve – mācos, izzinu, attīstos, bet viņam nekas no tā nav vajadzīgs. Līdz beidzot apjēdzu, ka neko nespēju ietekmēt, tā ir viņa apzinātā izvēle.

Bet jums vajadzēja, lai viņam vajag...

Jā! Atkal jāsaka – konflikts pašlikvidējās, kad pieņēmu to, kas ir. Tas, ko vajag man, ir stāsts par mani, nevis par viņu. Mums ir atšķirīgi skatījumi uz dzīvi, un man pašai jāgādā, kā ar to sadzīvot.

Tāpēc savu dzīvi veidoju maksimāli atbilstīgi savām vajadzībām, bet cilvēks man blakus dzīvo tā, kā ērti viņam. Viņš vienkārši dzīvo un nekur neskrien. Un viņam nekā netrūkst! Tas nav ne labi, ne slikti, tas ir par viņu.

Konflikts, kā jau minēju, ir tad, ja gribas citādi, bet es dzīvoju šādi. Interesanti, ka vissarežģītākais jautājums skan – ko tu gribi? Cilvēks apjūk, jo pats lāgā nezina. Viņš pamazām sāk ienīst apstākļus, kādos dzīvo, un cilvēkus, kuri ir līdzās, taču pateikt, ko īsti grib, nespēj...

Tādu ir ļoti daudz.

Ļoti! Un tad visa dzīve ir viena vienīga burkšķēšana, sūkstīšanās un sīki kašķi, jo konflikts ir iekšā tevī, bet tu pat nespēj noformulēt, kas par vainu.

Kā pie jums nonāk pusaudži? Vai tiešām paši saprot, ka ir ķezā, un ir tik apzinīgi, ka meklē psihologa palīdzību?

Jā, iniciators ir pats pusaudzis. Šobrīd pasaules aina ir interesanta – agrāk vecāki bija neapstrīdama autoritāte, tagad, pateicoties globalizācijai un interneta neaptveramajai telpai, Z paaudzes bērniem (to apliecina psihologu veiktās ekspertīzes rezultāts) autoritāšu nav. Precīzāk vienīgā autoritāte ir veiksmīgi cilvēki, kuri ar savu paraugu demonstrē, ka iespējams dzīvot arī tā. Un vecāki ir ieinteresēti atrast mentoru, kurš palīdzētu viņu bērnam šādā pasaulē adaptēties.

Vai pusaudzis nemēģina jūs padarīt par vidutāju – paskaidrojiet, lūdzu, manai mammai, ka...?

Es “aizvadu” līdz viņam domu – tas, protams, neizdodas uzreiz, tomēr viņus sasniedz –, ka par konfliktu ir atbildīgs viņš pats. Tāpēc jādomā, kā mainīt uzvedību, lai konflikta nebūtu. Tad visu ievirzām tādā gultnē, lai starp mammu un pusaudzi veidotos dialogs.

Izdodas?

Protams! Pildām mājasdarbus, viņi visu pieraksta dienasgrāmatā. Piebildīšu, ka esmu par saudzējošu ilgtermiņa pārmaiņu procesu. Psihe ir smalka. Esmu pret personiskās izaugsmes treniņiem, jo tie dod maksimālu pacēlumu, pēc kura nāk tikpat krass atkritiens.

Jā, interesanti – kā var uztrenēt trusīti par lauvu?

Nekā! Vēl vairāk – tas ir ļoti bīstami. Ja cilvēkam ir nestabila psihe, kādas atkāpes no normas vai slēpta šizofrēnija, kas diemžēl nav retums, var iestāties tik izteikts pretējais efekts, ka sekas nav prognozējamas.

Vieni vecāki, viena audzināšana, jaunākais dēls akurāts līdz sterilitātei, vecākais – absolūts sivēns. Vari divdesmitpiecgadīgo puisīti kaut nosist, nekas nemainās – katru reizi, pēc viņa ieejot virtuvē vai tualetē, draud sirdstrieka. Ko jūs ieteiktu?

Ja mamma, nespējot šādā modelī eksistēt, prasa terapeitam, ko iesākt, jautājums – ko viņa grib. Pieņemsim, atbilde skan – lai dēls savāc aiz sevis, tātad – lai pazūd tas, kas mammu traucē.

Ja mamma dzīvo kopā ar pieaugušiem bērniem, bet nespēj samierināties ar apstākļiem, ir divi varianti. Pirmais: pieņemt šo situāciju, novelkot robežu, ko varu un ko nevaru paciest. Otrais: rodas dabisks jautājums, kāpēc divdesmitpiecgadīgs onkulis dzīvo pie mammas?

Mans audzināšanas princips – septiņpadsmit astoņpadsmit gadu vecumā bērns jāpieradina pie patstāvības, viņu no sevis atdalot. Tam domātas kopmītnes, īres istabas, studentu dzīvokļi.

Citādi mamma nereti brīnās, kāpēc pa manu māju staigā tante un onkulis, kuri uzvedas tā, kā man nepatīk. Jautājums – kāpēc man vajadzīgs šis kolhozs. Acīmredzot tas apmierina kādas manas vajadzības. Pārējais ir otršķirīgi.

Ar temperamentu nevar izdarīt pilnīgi neko! Raksturs nemainās, un temperaments nekādām korekcijām nepadodas.

Konflikta risināšana sākas brīdī, kad izvēlos ar to nesadzīvot; piekrītu kaut ko zaudēt, lai iegūtu to un to. Taču cilvēks ir iekārtots tā, ka grib dabūt to, vienlaikus paturot šo, taču tā nemēdz būt. Bērnam ir ērti palikt bērna pozīcijā un tā arī uzvesties, taču, kad bērnam ir divdesmit viens gads, veselīgās attiecībās viņš nonāk pozīcijā pieaugušais – pieaugušais, nevis vecāki – bērns. Tā būtu jābūt, taču parādiet man veselus cilvēkus, es pati ar prieku uz viņiem paskatītos!

Teorijā visi esam stipri un zinām, kā vajadzētu justies un reaģēt, bet, mēģinot īstenot zināšanas praksē, nereti čiks vien iznāk. Kā jūs to panākat?

Dodot arī praktiskos vingrinājumus, kuri jāpilda katru dienu. Jautājumi pašam sev, ar kuriem sākt mēģināt sadzīvot. Tas ir pietiekami nopietni, tomēr viņi turpina nākt un darboties, jo faktiski uzreiz redz rezultātu. Mainās attieksme pret sevi, vecākiem un apkārtējiem.

Ko iesākt, ja pusaudzis par psihologu negrib ne dzirdēt? Un, ja viņš tomēr te nonāk, vai jums ir podziņas, kuras nospiest, lai viņš paliktu un darbotos?

Protams! Man ir meitene, kura mammai paziņoja – es, tavuprāt, esmu kaut kāds psihs?! Kur tu taisies mani vest? Pirmais solis ir nodibināt kontaktu un iegūt uzticību. Tikko cilvēks saprot, ka ir drošībā un labvēlīgā vidē, kur viņu nekritizēs un nenosodīs, pretestība izzūd.

Visa mana dzīve apliecina, ka komunikācijas māksla tiešām ir māksla! Vienu un to pašu frāzi var pateikt dažādos veidos. Mēs to mācāmies, izspēlējot situācijas praksē. Apsēžos pretī mammai bērna vietā un saku – tagad pasakiet man to pašu citādāk un pavērojiet manu reakciju! Tagad vēlreiz to pašu citā tonalitātē. Un kā es tagad reaģēju? Tā ir psihodrāma. Cilvēks aiziet, ieguvis izpratni, cik bezgala daudz ir atkarīgs no komunikācijas stila.

Ko iesākt ar temperamentu? To taču neārstē, un nevar arī apgūt kādu citu, mierīgāku.

Ar temperamentu nevar izdarīt pilnīgi neko! Raksturs nemainās, un temperaments nekādām korekcijām nepadodas. Vecāki bērna temperamentu var tikai pieņemt, bet partnerim jāsaprot, vai spēs ar to sadzīvot. Diemžēl visbiežāk novērojama aina – es esmu nelaimīga, ka viņš ir tāds! Un tad nāk klasiskā milzu kļūda – es gribu viņu mainīt, viņš neatbilst tam, ko biju iedomājusies.

Varbūt to nevar teikt – nezinu, kā reaģēs lasītājs –, bet uzskatu, ka tādas iemīlēšanās realitātē nemaz nav. Tā ir savu apslēpto, neapzināto vajadzību apmierināšana ar konkrētā cilvēka palīdzību.

Bet kaut kas taču nosaka to, kāpēc tieši Jānis, nevis Pēteris?

Jo tieši Jānis ļauj man izdzīvot tās emocijas, kuras izdzīvoju bērnībā; man ar viņu ir komfortabli, jo zemapziņai pazīstami un ierasti. Iemīlēšanās teorija faktiski izčākst; paliek tikai tas, ko es atpazīstu.

Kur tad paliek smarža, taureņi un citi putni?

Hormoni, ķīmija darbojas. Un šajā dzīves nogrieznī man ar Jāni ir ļoti labi, taču attieksme pret viņu ir absolūti subjektīva.

Vai, jūsuprāt, slavenībām ir specifiskas zvaigžņu problēmas vai arī viss tāpat kā “cilvēkam parastajam”?

Atkal jāpiesauc cēloņa un seku teorija – iemesls ir pilnīgi visam! Ja profesijas izvēle balstās vēlmē kļūt slavenam, tas nozīmē mazu ego, kuram gaužām gribas kļūt lielam. Tātad vecais labais Napoleona komplekss. Gribu kļūt liels un pamanāms, man ir milzīgs uzmanības deficīts, tāpēc der jebkas, lai pierādītu pasaulei: “Es esmu! Skatieties!” Taču personīgajā dzīvē pasaulslaveni aktieri nereti ir vientuļi.

Jo?

Jo: “Mani dievina miljoni – vai kaut kur vispār dzīvo kāds, kurš būtu cienīgs tikt aplaimots ar kaut ko tik izcilu?” Neko labāk neiet arī diviem spīdekļiem, jo valda sāncensības gars. Esmu pārliecināta, ka katrai Holivudas zvaigznei ir savs psihoanalītiķis, pie kura ierodas nevis zvaigzne, bet sagrauts, noraudājies cilvēks. Ikvienam ir par ko raudāt.

Ko varat teikt par atkarībām?

Visbriesmīgākā, manuprāt, ir atkarība no partnerattiecībām – tā bieži gadās, ja sieva nestrādā ārpus mājas, bērni jau prom, vīram ir karjera. Sieva mājās ir viena, neapmierināta un slimīgi pieķeras attiecībām, nespējot apjēgt, kur sevi grūst. Kad atnāk četrdesmitgadīga sieviete, kura palikusi divatā ar vīru un iekšējo tukšumu, mēs sākam ceļu pie sevis.

Un paldies Dievam, ja viņa pie terapeita nokļūst! Viņai jāiemācās paskatīties acīs patiesībai, ka mainīties nāksies man pašai, neviens neatnāks un mani neizglābs, tāpat kā nevienam, tostarp vīram, nav jārūpējas par manu labsajūtu! Psiholoģijas pirmais likums: par to jāgādā katram pašam.

Tas nav stāsts tikai par sievietēm. Četrdesmit piecus gadus vecs, tikko šķīries klients, kuram veidojas attiecības ar jaunāku dāmu, saka: “Es baidos attiecības noformēt likumīgi, jo pieļauju: ja man nebūtu naudas, viņa par mani tā nerūpētos.” Uz manu atbildi: “Vai jūs esat mazs bērns, ka par jums jārūpējas?” viņš sāka smieties – tiesa gan, tas ir absurds... Atspoguļojot cilvēkam paša frāzes, viņam nāk smiekli.

Reiz kāds kungs teica – es aicinātu tevi ciemos, bet esmu vecpuisis, mājās ir baigais bardaks. Apjautājos, vai vecpuišiem nav roku...

Ja profesijas izvēle balstās vēlmē kļūt slavenam, tas nozīmē mazu ego, kuram gaužām gribas kļūt lielam.

Protams, šī frāze nozīmē slēptu pretenziju. Pavelkot svītru – sieviete auklējas ar vīrieti, jo viņai pašai to vajag; tā viņa izpaužas. Savukārt vīrieši, kuri žēlojas, ka ir sievai zem tupeles, paši ar labpatiku tur ir iekārtojušies – visi kā viens!

Jūsu mājaslapā teikts, ka neveiksmes mīlestībā liecina par zemu pašvērtējumu un to, ka tu pati sevi nemīli. Taču mīlestība vienā jaukā dienā var pāriet vai otrs var iemīlēt citu arī tad, ja jutīsies kā pasaules naba.

Arī par partnerattiecībām man ir sava teorija. Kolīdz cilvēks sāk spriedelēt “mani tā, ar mani to”, tūlīt pat griežu ilksis atpakaļ pie viņa paša. Tas, ko dara otrs, ir viņa dzīves dziesma. Jāizprot, kā viņa rīcība ietekmē tevi; ko partneris sniedz tādu, pēc kā man tieši šobrīd ir vajadzība. Vai – kāpēc sāp tieši tas.

Un kāds tam sakars ar sevis nemīlēšanu vai zemu pašvērtējumu?

Neveiksme mīlestībā ir stāsts tieši par to. Ja man lāgā neveidojas attiecības, kas ar mani nav kārtībā? Kāpēc es izvēlos partnerus, kuri nespēj dot to, kas man vajadzīgs?

Tādējādi nostādot sevi upura lomā?

Protams! Tas ir modelis varmāka-upuris. Emocionāli nobriedušām personībām partnerattiecības nozīmē pavisam ko citu. Es dzīvoju ar šo partneri, jo man ar viņu ir labi.

Kā attiecībās sadzīvot ar tiem, kuriem mūžīgi mūžos ir taisnība?

Jāsaprot, no kā viņi tik briesmīgi baidās – kas tāds notiks, ja viņiem nebūs viņu taisnības.

Nereti ilgtermiņā attiecības pasliktinās – vai nu partneri kļūst neiecietīgi viens pret otru, vai dzīvo šķietami saticīgi – jo vispār nesarunājas. Ko darīt?

Tātad abi šo modeli pieņem, citādi sēstos pie pārrunu galda. Tieši tāpat, kā noticis attālināšanās process, var sākties satuvināšanās process.

Ja viņi ir izdzīvojuši gan pretestības, gan spēkošanās “kurš te ir galvenais” (es sviežu agresijas bumbu tavā laukuma pusē, tu met atpakaļ vēl stiprāk) fāzi – un tas viss ir jāizdzīvo –, atskaites punkts ir viens – vai jūs vēlaties saglabāt attiecības un esat gatavi panākt viens otram pretī?

Esmu pret personiskās izaugsmes treniņiem, jo tie dod maksimālu pacēlumu, pēc kura nāk tikpat krass atkritiens.

Bet ja otrs problēmu pilnībā noliedz? Neesmu teicis, neesmu darījis, tās ir tavas iedomas!

Arī tas ir normāli. Un viens varbūt saka – kas vainas, mani viss apmierina!

Vai – lai viņš mainās, tad mēs dzīvosim laimīgi...

Tas ir aklums. Tā novēršanai domāta ģimenes terapija. Pirmās pāru terapijas sesijas vienmēr nozīmē verbālo caureju. No partneriem burtiski gāžas dziļi noglabāti neizteikti vai ļoti sen izteikti pārmetumi. Abus šī straume nes ar milzīgu spēku.

Tas ir absolūti destruktīvi, un vienkārši jāpārdzīvo, lai tālāk jau ar psihologa palīdzību mierīgi izrunātu, kā es redzu mūsu ideālās attiecības, ko esmu gatavs darīt lietas labā. Viņš uzraksta savu, jūs – savu redzējumu. Pēc tam nāk apspriešanās.

Tad viņi iet mājās, un viss sākas no sākuma...

Vienā dienā tas nenotiek. Dažiem, lai satuvinātos no jauna, vajadzīgi gadi. Tas tiešām ir darbs.

Cik laika jums bija vajadzīgs, lai samierinātos ar to, ka jūsu vīrs jūtas labi arī bez vēlmes nemitīgi attīstīties?

Divarpus gadu. Tad sapratu, ka man nav tiesību viņam uzspiest savu pasaules redzējumu un manos spēkos ir tikai izvēlēties, vai varu ar to sadzīvot.

Redziet, mūsu laulību glābj tas, ka mums nav nekādu tabu. Es braucu atpūsties viena vai ar meitu. Daru visu, ko man kārojas. Turklāt apzinos, ka jebkurā brīdī viens no mums var pateikt – es no tevis aizeju, es tevi vairs nemīlu, es izvēlos dzīvot citādāk. Un vainīgo nav! Mēs esam dzīvi, un arī mūsu laulība ir dzīva.

Dažas klientes saka – vīrs aizliedz man to un to. Tad praktiskajā vingrinājumā vaicāju: kā mainīsies tava dzīve, ja vīrs pēkšņi pateiks – tu esi brīva, es atļauju tev visu? Vingrinājums vienmēr apliecina – nekā... Vēlreiz: mans uzdevums ir aizvest cilvēku pie viņa paša, lai viņš saprastu, ka apkārtējo “bildi” ir radījis viņš pats. Tas ir grūti, šā fakta pieņemšanas process klientam ir ārkārtīgi sāpīgs.

Vai cilvēks spēj mainīties?

Noteikti! Es šodien esmu citādāka nekā vakar. Ja cilvēks pilnveidojas, tad kāpj augstāk. Ja nedara neko, tad nestāv vis uz vietas, bet regresē.

Kādas pieaugšanas grūtības bijušas jums pašai?

Mani audzināja būt visiem labai, jo tikai tad (kā sapratu) mani mīlēs. Kad reiz uzdrīkstējos iebilst pirmajam vīram, viņš sabļāva, aizcirta durvis un aizbrauca. Bet es uz nervu pamata vēmu, jo nespēju šim spiedienam pretoties, jutos vainīga pie visa – ja uz mani tā bļauj, tātad esmu slikta un saņemu, ko pelnījusi.

Vēlāk gribēju būt ideāla mamma – tas ir mans pienākums, man jāvar! Vēl trakāk – tā kā tagad dzīvoju labāk nekā mana mamma, jāpalīdz arī viņai (kaut objektīvi palīdzība nebija vajadzīga). Lai tikai būtu laba...

Šis komplekss manī dzīvoja ļoti ilgi. Tagad pirmais jautājums jebkurā situācijā skan – ko vēlos es? Vairs negribu attaisnot citu cerības – ne no labās, ne sliktās meitenes pozīcijas. Protams, kaut ko nākas arī zaudēt, bet biju tam gatava. Ja būsi laba draudzenei, vīram, mātei, kolēģiem (vienam vajag to, otram to, trešajam šo) – kur paliec tu pati?

Vai apkārtējie nav vīlušies?

Kā nu ne: kas tad nu?! Labā meitene nerīkojas tā, kā mēs bijām ieplānojuši!

Ja jums negribas darīt, tikties, piedalīties – jūs taisnojaties?

Nē! Pasaku, ka esmu aizņemta. Bez papildu paskaidrojumiem, ko iesaku visiem.

Ko jūs vēl gribētu piebilst?

No mūsu profesijas specifiskajiem jokiem man divi ir īpaši mīļi. Pirmais: psihoterapija ir vajadzīga visiem, kam bijuši vecāki. Otrais: es pie psihoterapeita vairs neiešu – tas šarlatāns atkal mēģinās man iestāstīt, ka par savu dzīvi esmu atbildīgs es pats!

Šito lielo raudāšanu... Ikrīta atvadas no bērna dārziņā