Gan difterija, gan stingumkrampji cilvēkiem pazīstami jau kopš seniem laikiem. Abas šīs slimības izraisa baktērijas, kas izdala bīstamos toksīnus.

Difterija

Difterija ir bakteriāla infekcija, kuras ierosinātājs ir baktēriju celmi Corynebacterium diphtheriae, C. ulcerans un retāk C. pseudotuberculosis. Šīs baktērijas izstrādā īpašus olbaltumvielu savienojumus - eksotoksīnus, kas ir indīgi cilvēka organismam un spēj izraisīt audu bojājumus pat ļoti mazos daudzumos. Toksīni var skart noteiktus šūnu tipus un orgānus, izraisot daudzas komplikācijas. Atkarībā no vakcinācijas līmeņa dažādās valstīs difterijas letalitāte var sasniegt pat 25 procentus, proti, mirst katrs ceturtais saslimušais. Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka pat nevakcinēto cilvēku vidū, kas saņēmuši ārstēšanu, mirstība ir 5 līdz 10 procenti, tāpēc šī infekcija tiek uzskatīta par dzīvībai ārkārtīgi bīstamu, vēsta "Postimees.ee".

Difterijas vēsture ir gadsimtiem sena. To aprakstīja jau Senajā Ēģiptē un Senajā Grieķijā, taču nopietnas epidēmijas sākās XVIII gadsimtā. 1735. gadā Jaunanglijā (tagad ASV ziemeļaustrumos) notika uzliesmojums, kas prasīja bērnu un pat veselu ģimeņu dzīvības. Toreiz difteriju dēvēja par bērnu mēri. Slimībai bija daudz dažādu nosaukumu, jo tās izraisītājs nebija zināms.

Savu mūsdienu nosaukumu slimība ieguva, pateicoties franču ārstam Pjēram Bretonno (1778-1862), kurš pirmais to nosauca par difteriju. Šis vārds cēlies no grieķu valodas "āda" un atspoguļo blīvā aplikuma veidošanos kaklā.
1883. gadā Šveices-Vācijas mikrobiologs Edvīns Klebs pirmo reizi atklāja un aprakstīja difterijas baktēriju, pēc kuras sākās difterijas vakcīnas izstrādes laikmets. Mūsdienās attīstītajās valstīs difteriju novēro reti, pateicoties masveida vakcinācijai, taču šīs infekcijas gadījumus turpina reģistrēt kaimiņvalstīs. Tas nozīmē, ka potes bērnībā un pieaugušo revakcinācija nepieciešama, lai novērstu jaunus slimības uzliesmojumus.

Difterijas izplatība un simptomi

Difterija ir cilvēka slimība, tātad vienīgais infekcijas nēsātājs ir pats cilvēks. Tā tiek nodota no cilvēka uz cilvēku caur siekalu pilieniem klepojot un šķaudot, kā arī caur izdalījumiem no ādas bojājumiem vai ciešā kontaktā. Infekcija var izplatīties pat no nēsātāja bez simptomiem. Inkubācijas periods parasti ir divas līdz piecas dienas. Saslimstības pamatsezona mūsu klimatā ir ziema un aukstais gadalaiks. Bez ārstēšanas cilvēks paliek inficēts līdz četrām nedēļām.

Visbiežāk slimība skar augšējos elpceļus vai ādu, retāk - konjunktīvu vai dzimumorgānu gļotādas. Pirmās difterijas pazīmes ur kakla sāpes, klepus, palielināti limfomezgli un apgrūtināta rīšana. Bieži novērojama arī temperatūras paaugstināšanās, taču parasti tā nav pārāk augsta.

Difterijas eksotoksīni organismā iekļūst caur augšējiem elpceļiem, savairojas tur un izplatās ar asinsriti, izraisot audu nekrozi. No skartajām vietām izdalās strutains šķidrums, veidojas pelēkbalts aplikums, kas vispirms parādās uz mandelēm. Pēc tam šis aplikums var izplatīties pa augšējiem elpceļiem un izraisīt to nosprostošanos. Starp biežākajām ar toksīnu saistītajām komplikācijām ir miokardīts un galvaskausu un perifēro nervu polineropātijas. Tā kā difterijas izraisītājs var izraisīt balsenes tūsku un smakšanu, primāri riska grupā ir bērni, kuriem gaisa satiksmes ceļi ir daudz lielāki nekā pieaugušajiem. Slimība attīstās strauji un var būt nāvējoši bīstama, tāpēc bērniem un pieaugušajiem bez potes, parādoties aizdomīgiem simptomiem, nekavējoties jāatrodas medicīniskā uzraudzībā un ārstēšanā.

Profilakse un ārstēšana

Aizsargāties pret difteriju var tikai ar vakcinācijas palīdzību, kas nodrošina imunitāti, ievērojot potēšanas shēmu. Tomēr ik pēc desmit gadiem nepieciešama revakcinācija. Svarīgi zināt, ka pārciestā slimība neveido noturīgu aizsardzību, tāpēc vakcinēties vajag uzreiz pēc atveseļošanās.

Ja cilvēks saslimis ar difteriju, nekavējoties jāsāk antibiotiku terapija un jāizolē saslimušais, lai nepieļautu infekcijas tālāku izplatīšanos. Ieteicama arī antibiotiku profilaktiska nozīmēšana tiem, kas bijuši ciešā kontaktā ar slimnieku vai dzīvo ar viņu vienā ģimenē, ja nav zināms, vai tās bijušas potētas un kad tieši tas darīts. Inficēšanās briesmas pazūd diennakti pēc ārstēšanās uzsākšanas ar antibiotikām, tomēr svarīgi atcerēties, ka pārciestā slimība nepasargā no atkārtotas inficēšanās. Smagākajos gadījumos ārstēšanai lieto pretdifterijas antitoksīnu (DAT).

Latvijas Slimību profilakses un kontroles centrs atgādina, ka difterija ir joprojām sastopama ļoti lipīga un dzīvībai bīstama infekcijas slimība. Ja cilvēks savlaicīgi nevēršas pēc medicīniskās palīdzības vai slimības ārstēšana tiek uzsākta pārāk vēlu, difterija rada nopietnas veselības problēmas, invaliditāti, bet smagākos gadījumos var beigties ar nāvi.

Stingumkrampji

Stingumkrampji ir bakteriāla infekcija, kuras izraisītājs ir anaerobā baktērija Clostridium tetani. Tā izstrādā divus spēcīgus eksotoksīnus - tetanolizīnu un tetanospazmīnu. Tieši tetanospazmina toksīns izraisa stingumkrampju attīstību: caur bojāto ādu iekļūstot nervu galos, tas skar nervu sistēmu, izraisot izteiktu muskuļu rigiditāti un spazmas. Stīvums vispirms jūtams žoklī un kaklā, bet pēc tam izplatās pa visu ķermeni.

Stingumkrampju simptomi un izplatība

Agrīnas stingumkrampju pazīmes ir žokļa "ieķīlēšanās" (raksturīgākais simptoms), stīvums un apgrūtināta rīšana. Vēlāk parādās spēcīgas muskuļu spazmas (krampji) un nopietni traucējumi no nervu sistēmas puses. Kā komplikācijas var tikt novērotas balsenes muskuļu spazmas, kas rada elpošanas grūtības. Spēcīgas rumpja muskuļu spazmas un krampji var izraisīt pat kaulu lūzumus.

Infekcijas ietekme uz nervu sistēmu nereti izraisa augstu arteriālo spiedienu un sirds ritma traucējumus. Krampji un spazmas var ilgt trīs četras nedēļas, bet atjaunošanās prasa mēnešus. Pasaulē 10 līdz 20 procenti stingumkrampju gadījumu beidzas ar letālu iznākumu. Īpaši liels nāves risks ir cilvēku, kas vecāki par 60 gadiem, un nepieskatītu pacientu vidū.

Inficēšanās ar stingumkrampjiem notiek citādāk nekā citu slimību gadījumos. Šī infekcija netiek nodota no cilvēka uz cilvēku. Visbiežāk inficēšanās notiek no apkārtējās vides: caur augsni, putekļu daļiņām, kā arī priekšmetiem, kas nonāk saskarē ar ādu un izraisa tās bojājumu. Pastāv risks inficēties arī kukaiņu vai dzīvnieku koduma rezultātā, kas var būt ierosinātāja nēsātāji. Līdz ar to pilnībā izskaust šo saslimšanu nav iespējams.

Pasaules Veselības organizācija (PVO) uzskata, ka stingumkrampji uzskatāmi par likvidētu slimību, ja gada saslimstības rādītājs jaundzimušo vidū reģionā ir mazāks par vienu gadījumu uz 1000 mājsaimniecībām.

Mūsdienās lielākais stingumkrampju gadījumu skaits ir jaunattīstības valstīs, kur vakcinācija nav pietiekami pieejama. Mirstība no stingumkrampjiem šādos reģionos sasniedz aptuveni 28 procentus, bet dažās valstīs var būt vēl lielāka. Lai gan stingumkrampji parasti netiek nodoti no cilvēka uz cilvēku gaisa pilienu vai sadzīves ceļā, iespējams rets raidījuma variants no slimas mātes uz jaundzimušo dzemdību laikā. Diemžēl šādi gadījumi joprojām bieži sastopami valstīs ar zemu medicīnas līmeni un parasti beidzas ar zīdaiņa bojāeju pirmajās dzīves dienās.

Stingumkrampju inkubācijas periods var ievērojami atšķirties - no vienas dienas līdz trim nedēļām, vidēji ir septiņas dienas. Clostridium tetani baktērija pati par sevi ir jutīga pret augstu temperatūru un nespēj ilgstoši izdzīvot, ja ir skābeklis, taču tās sporām ir augsta noturība: iztur aptuveni 122 °C temperatūru desmit līdz piecpadsmit minūtes un neiet bojā antiseptiķu ietekmē.

Profilakse un ārstēšana

Novērst inficēšanos ar stingumu var tikai ar vakcinācijas palīdzību. Potes sāk veikt no pirmajiem dzīves mēnešiem, bērnībā nostiprina ar pastiprinātām devām, bet pieaugušo vecumā nepieciešams veikt revakcināciju ik pēc desmit gadiem, lai uzturētu praktiski pilnīgu aizsardzību.

Pēc traumas pie nevakcinētām personām vakcinācija jāveic pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā septiņas dienas no bojājuma gūšanas brīža - vēlīnā pote var izrādīties neefektīva.

Slimojot ar stingumkrampjiem vai gūstot traumu ar inficēšanās risku, ārstēšanu uzsāk nekavējoties ar imūnglobulīna pret stingumkrampjiem (antivielu) ievadīšanu toksīna ātrai neitralizēšanai. Imūnglobulīnu var lietot tikai tik ilgi, kamēr toksīns iekļūst nervu sistēmas šūnās, tāpēc tas jāievada pēc iespējas agrāk. Vienlaikus tiek uzsākta arī vakcinācija ilgtermiņa imunitātes veidošanai.

Vakcināciju pret difteriju un stingumkrampjiem uzsāk trīs mēnešu vecumā. Otro un trešo devu ievada ar sešu nedēļu intervālu, ceturto devu - bērna otrajā dzīves gadā. Pēc tam revakcinācija tiek veikta sešu līdz septiņu gadu un 15 līdz 16 gadu vecumā. Pēc Veselības departamenta ieteikuma pieaugušajiem jāveic revakcinācija ar komplekso vakcīnu pret difteriju un stingumkrampjiem ik pēc desmit gadiem, lai uzturētu drošu imūnaizsardzību.

Jaunā Tautas balss vadītāja: „Uzreiz sapratu, ka Grigalis ir mans cilvēks”