Vērsties pie speciālistiem Aneti iedrošināja mammas piemērs. "Man ar mammu ir ļoti ciešas attiecības – mūsu starpā ir tikai 17 gadu atšķirība. Mamma ilgstoši saskārās ar problēmām ieņemt bērniņu, un viņai tika veikta medicīniskā apaugļošana," atklāj Anete." Tā nu arī es pieteicos konsultācijai pie speciālistiem un veicu visas nepieciešamās izmeklēšanas. Bet pēc tām manī nekāda vaina neatradās."

"Un tad mēs sapratām, ka jāizmeklē arī vīrietis," norāda Anete, atklājot, ka šeit arī slēpās atbilde uz to, kādēļ ilgstoši mēģinājumi ieņemt bērniņu nerezultējās ar grūtniecību. "Manam partnerim ir reimatoīdais artrīts, kas tika ārstēts ar ķīmijterapiju. Un šo medikamentu lietošana liek bioloģiskajam pulkstenim tikšķēt straujāk un samazina spermas dzīvības kvalitāti."

"Analīzes liecināja, ka vīram spermas aktivitāte ir tikai divi procenti no simts, un mums klīnikā pateica, ka dabiskā ceļā mums, diemžēl, tikt pie bērniņa nebūs iespējams," skaidro Anete. "Tomēr mums vēl pastāvēja cerība tikt pie bērniņa medicīniski."

Anete norāda, ka viņi laiku lieki netērēja un, pēc tam, kad uzzināja, kur slēpjas problēma, diezgan laicīgi uzsāka medicīniskās apaugļošanas procesu. "Jau konsultācijas laikā mums piedāvāja iestāties valsts apmaksātā rindā, kad valsts veic šos maksājumus, un to arī darījām. Gaidīšanas laiks bija aptuveni astoņi mēneši."

Vīrs nevēlējās, lai kāds par to uzzina

Jautāta, vai viņai bija grūti pieņemt faktu, ka dabiskā ceļā pie bērniņa neizdosies tikt, Anete atbild noraidoši. "Man nebija nekādu aizspriedumu par to, vai bērniņš tiek ieņemts dabiski vai ar ārstu palīdzību. Jo galvenais mūsu mērķis jau bija bērniņš, nevis tas – kā tu pie viņa tiec. Bet šķita, ka vīram psiholoģiski to bija nedaudz grūtāk pieņemt. Kad sākām iet cauri medicīniskās apaugļošanas procesam, viņš pildīja visus ārsta nosacījumus, tomēr nevēlējās, lai par šo procesu uzzinātu kāds cits, tai skaitā vecāki," pauž Anete.

"Manuprāt, katram cilvēkam ir savi individuālie uzstādījumi – cik daudz ar ārpasauli viņš vēlas dalīties ar to, kas notiek viņu privātajā dzīvē. Mans vīrietis ir ļoti ieturēts, un viņš vēlējās, lai informācija maksimāli paliktu ģimenē. Un es viņa vēlmi respektēju."

"Tas bija savādi: dodoties uz klīniku, es nebiju stāvoklī, bet atgriežoties mājās – jau biju!"

"Kad bijām izlēmuši iet šim procesam cauri, tālākais norisinājās ātri. Drīz vien no valsts atnāca paziņojums, ka mūsu rinda ir pienākusi un bez lielas domāšanas šo procesu uzsākām. Pirmais, posms bija - šprices saņemšana, kas iepauzēja visu sieviešu procesu. Sajūtas turpmākajā mēnesī bija savādas. Izjutu karstuma viļņus un tās man bija pilnīgi jaunas sajūtas," norāda Anete, piebilstot, ka ārsti jau iepriekš brīdināja, ka "šajā periodā viņa izjutīšot kaut ko no menopauzes simptomiem".

"Kad noslēdzās šis posms, tad sākās olšūnu stimulācija. Speciālisti man piešķīra šprices un kapsulas ar zālēm, kas katru dienu noteiktā devā sev bija jāievada. Paralēli injekcijām, ārsti ik pēc 2-3 dienām pārbaudīja, vai olšūnas nav palikušas par lielu. Stimulācija arī bija interesants process - parasti pēc tā no sievietēm tiek iegūtas 9-10 olšūnas, bet es biju pārstimulēta - un no manis ieguva 38," smejot nosaka Anete, piebilstot, ka ne viss no šī bioloģiskā materiāla bija izmantojams.

Viņa norāda, ka brīdī, kad viņai zem narkozes tika izņemti folikuli ar olšūnām, vīrs nodeva spermas paraugus. "Speciālistiem bija jāveic atlase - un jādabū aktīvākie un nedeformētākie spermatozoīdi, kas ir bez divām astēm, divām galvām u.c. līdzīgām pazīmēm", norāda Anete. "Pēc paraugu nodošanas jau sekoja apaugļošana, kuras ceļā ieguvām deviņus embrijus."

Anete norāda, ka embrija transfērs dzemdes dobumā nenotika uzreiz. Pēc hiperstimulācijas viņas ķermenim bija nepieciešams kāds laiciņš, lai atkoptos un uzņemtu spēkus grūtniecībai. Bet jau nākamajā ciklā viņa devās uz klīniku, lai veiktu embrija transfēru. "Esmu dzirdējusi citu pieredzes, kurās transfēri beidzās nelaimīgi. Tomēr, es, laikam, biju viens no labajiem piemēriem, jo man šis transfērs izrādījās pirmais un vienīgais."

"Tā bija ļoti savāda sajūta, ka dodoties uz klīniku es nebiju stāvoklī, bet atbraucot mājās - jau biju. Sākumā šo domu bija grūti aptver," pauž Anete.

Viņa piebilst, ka brīdī, kad embrijs ir "ielikts dzemdē" - viņam pašam tajā ir jāieligzdojas un jāuzsāk tālākais attīstības process. "Vienīgais, kas manā grūtniecībā atšķīrās no bioloģiskās grūtniecības bija tas, ka olšūna tika apaugļota ārpus manis. Viss pārējais notika tāpat kā dabiskā grūtniecībā."

"Emocionāli grūtākais bija tas, ka nevienā brīdī nebija drošības sajūtas!"

Anete atklāj, ka pati grūtniecība viņai nebija komplicēta. Pēc transfēra gan vairākas reizes bija novērota asiņošana, bet dakteru konsultācijas bija pieejamas jebkurā diennakts laikā. "Tāpat man ilgāku laiku bija jādzer hormoni. Parasti grūtniecībā ir tā, ka placenta, šķiet, 16. nedēļā sāk izdalīt hormonus – progesteronu un estrogēnu, bet manā gadījumā tā nebija. Bet citādi jutos labi, un grūtniecība ritēja salīdzinoši viegli."

"Ja runā par emocijām, grūtākais bija tas, ka nevienā brīdī nebija pārsteiguma momenta. Piemēram, brīdī, kad sievietei ilgāku laiku nav bijušas mēnešreizes, viņā ir patīkams satraukums – varbūt būs bērniņš, varbūt nē. Šajā gadījumā pieredze bija citādāka, un prieku kaut kādā ziņā bija mazāk. Viss bija sīki un smalki sadalīts pa pakāpieniem, un ar katru nākamo soli bija satraukums: vai izdosies, vai nē. Katrā etapā bija klātesošas bailes, ka kaut kas varētu nesanākt, un nevienā brīdī nebija pilnīgas drošības sajūtas, ka viss ir kārtībā."

"Vienīgi uz beigām satraukuma palika mazāk, bet tad jau radās citas raizes – par pašām dzemdībām," smaidot nosaka Anete. Viņa piebilst, ka pēdējā grūtniecības posmā nevēlējās dzirdēt citu sieviešu dzemdību stāstus, jo domāja, ka, saklausot kaut ko sliktu, tie mentāli varētu iespaidot arī viņu. "Bet mana drošības saliņa bija mamma, kas mani iedrošināja un sacīja, ka man viss sanāks."

Pilnīgi negaidot - pieteicies otrais bērniņš

"Katrai sievietei ceļš, kā viņa tikusi pie bērniņa, ir citādāks. Nesen mēs meitai nosvinējām divu gadu jubileju, un vēlos pateikt, ka bērni, kas dzimuši medicīniskās apaugļošanas ceļā, nav citādāki par bērniem, kas ieņemti bioloģiskā ceļā. Esmu redzējusi, ka no šī [medicīniski apaugļotā] embrija izaug cilvēks ar savu raksturu un sejas pantiem, kas līdzinās man un manam vīram. Un, ja man būtu vēlreiz jāiet visam šim cauri – es to darītu," norāda Anete.

"Turklāt, ejot uz vingrošanas un grūtniecības pulciņiem, esmu sapratusi, ka daudzi ir gājuši cauri tieši tam pašam, kam es. Vienā pulciņā, uz kuru gāju, trīs no astoņām grūtniecēm bērniņus bija ieņēmušas medicīniskā ceļā."

Tāpat Anete dalās vēl kādā priecīgā notikumā. "Šobrīd, pilnīgi negaidot, es gaidu otro bērniņu. Kad redzējām vīra analīžu rezultātus, zinājām, ka iespējamība tikt pie bērniņa bioloģiskā ceļā ir minimāla. Bet šobrīd visas fāzes ir sakritušas, un mums ir sanācis!" priekā dalās Anete.

"Zuzeum" jaunā izstāde "Redzes lauks" ļaus atklāt pašiem savas “aklās zonas”