Rihards: Man ir ļoti attīstīti un pat pārattīstīti tie instinkti, kas liek pasargāt bērnu no bīstamām situācijām. Asi stūri, mašīnas, augstums, uguns, ūdens… Es visur redzu maniem bērniem draudošas briesmas! Pirms bērniem pat nenojautu, ka manī mīt tāda piesardzība. Es domāju nevis trīs, bet desmit soļus uz priekšu, un manā galvā dzimst bīstamu scenāriju lavīna. Bet es taču labi atceros, kā, būdams bērns, domāju par saviem vecākiem – nu ko var par visu tā uztraukties, nekas slikts taču nenotiks…

Divi bērni – man liekas, tas ir pietiekami daudz. It sevišķi, ja abiem vecākiem vēl ir daudz kas darāms savās profesijās. Es pat tagad vairāk domāju no sievas viedokļa. Divi mazi bērni ar nelielu vecuma starpību – tā nav nekāda atpūta. Mums joprojām ir negulētas naktis. Bet – mums ir arī prieki dubultā!

Es neteiktu, ka pirmais bērns sagrieza manu pasauli kājām gaisā. Jau biju nonācis dzīves posmā, kad ļoti gribēju bērnu. Un es ļoti gribēju tieši meitu. Jau pat vārdu savai meitai biju izdomājis, tikai nebiju saticis to īsto sievieti. Bet, kad satiku Kristu, ātri sapratu, ka šis ir mans īstais cilvēks, ka es gribu ģimeni un gribu bērnus. Mēs ne tikai plānojām, bet ar ļoti gaidījām pirmo bērnu. Piedzima Odrija. (Ne tikai tāpēc, ka ir Odrija Hepberna, bet arī Odrija Tatū. Skaistas sievietes. Turklāt es nevienu Odriju dzīvē nepazinu, man šis vārds saistījās tikai ar skaistām, spēcīgām, talantīgām aktrisēm.) Odrija man šķiet tāda drosmīga sava ceļa gājēja. Un to jau tagad var just! Es jau tagad lepojos ar to, kādas ir manas meitas. Par to, kā viņas domā, kā reaģē uz situācijām. Kā viņas, vēl tik maziņas, “analizē dzīvi”. Jā, manī ir liels tas tēva lepnums. Es, piemēram, lepojos, kā viņas uzvedas teātra izrādēs. Odrija var visu izrādi nosēdēt, un neviens pat nepamanīs, ka turpat blakus sēž mazs bērns. Viņa koncentrējas uz izrādi, viņai pat būs viedoklis par redzēto! Es vedu meitenes uz teātri, lai viņas redzētu, ar ko es nodarbojos. Manuprāt, tas ir svarīgi.

Tagad spļaušu pār kreiso plecu, bet man nav nekā, ko pastāstīt par bērnu veselības problēmām. Jo tādu nav bijis. Šajā ziņā es gan laikam esmu māņticīgs, man bail par to publiski runāt, jo esmu ārkārtīgi jūtīgs uz veselības tēmām. Esmu no tiem vecākiem, kas par visu ļoti uztraucas. Katra pumpa un mazliet paaugstināta temperatūra man izraisa lielu stresu. Par laimi, sieva šajā ziņā ir daudz mierīgāka. Jo man nepārtraukti ir aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā un vajadzētu braukt pie ārsta. Ar mani par šīm tēmām labāk vispār nerunāt. Reiz kādā seriālā tēloju ārstu. Filmējām reālā vidē, un pie manis ieveda īstu pacientu. Visa mana aktiermeistarība tajā brīdī pazuda… Nē, nē, es ļoti nopietni uztveru tās lietas. Man pat liekas, ka tā ir mana bērnības trauma. Es spilgti atceros tās milzīgās “govju šprices” un zobārsta apmeklējumus bez anestēzijas. Ejot pie ārsta, man sāpēja ne tikai tas, kas nu sāpēja, bet es kļuvu kā paralizēts. Tiešām ceru, ka mūsdienu bērniem šajā ziņā ir daudz vieglāka pieredze.

Ar ko mums iet ļoti labi (bet esmu dzirdējis, ka ne visiem tā paveicas) – ēšana. Mūsu meitenes jau tagad faktiski ēd visu to pašu, ko mēs. Smuki varam apsēsties pie viena galda un ēst. Patrīcijai vispār ir lieliska apetīte. Jā, man patīk asi ēdieni, bet tagad es tos padaru asus savā šķīvī, nevis kopējā katlā. Protams, ļoti iecienīti ir itāļu ēdieni. Salāti. Augļi. Mēs dzīvojam mājā, ap to ir dārzs, tajā aug ābeles. Meitas pašas iziet un pacienājas ar āboliem, zemenēm. Nav tas dārzs liels, bet ir. Tāpēc ar svaigu gaisu viņām arī problēmu nav. Es ļoti novērtēju, ka vairs nedzīvojam pilsētas centrā, jo Ziedoņdārzs nepavisam nav tas pats, kas savs dārzs Jūrmalā. Ja es tagad atceros pastaigas ar bērniem pa centru, tas mazliet atgādināja tādu kāmīša skrējienu ritenī.

Vai man patīk dzīve ar bērniem? Ļoti! Nebūšu īpaši oriģināls, bet tagad es zinu, kas ir beznosacījumu mīlestība. Tas nav ne kaķītis, ne pat sunītis, kas gaida mājās, jo grib ēst. Mani gaida mājās, jo mīl. Man pastāvīgi ir tā labā sajūta, ka mani mīl, par mani interesējas, es rūpu. Un man ir arī visai laba sajūta par to, kā es pats šajā procesā augu. Es caur bērniem kļūstu par labāku un gudrāku cilvēku.

Rihards: “Ejot pie ārsta, man sāpēja ne tikai tas, kas nu sāpēja, bet es kļuvu kā paralizēts.”

Krista Paula: Manu bērnu veselības galvenais noteikums ir – pēc iespējas mazāk cukura! Pēc pulksten trijiem dienā – vispār nemaz! Ja meitenes pēcpusdienā būs tikušas pie konfektēm, tad tas cukura slogs būs jāiztur man, un es to izjūtu pamatīgi. Bērni ir uzvilkti, pāraktīvi. Jā, to konfekti iedos laba tante vai onkulis, bet es jau būšu tā, kam tas cukurotais bērns vakarā jānoliek gulēt un kam naktī pēc tam jāceļas. Es to neesmu izlasījusi gudrās grāmatās, es to reāli jūtu.

Man draudzenes bieži jautā: kā tu to visu zini? Par grūtniecību, dzemdībām, audzināšanas knifiem… Es nezinu, kā es zinu. Bet zinu! Varbūt man ir ļoti attīstīta “iekšējā mammas sajūta”, varbūt esmu labi uzsūkusi, kā vecāki mani audzināja. Dažreiz man tas var arī nepatikt, bet es ļoti jūtu to pārmantojamību no paaudzes paaudzē. Un tajā noteikti ir daudz labā. Bet ir vēl kāds interesants stāsts. Mācoties 8. klasē, es jūtūbā aktīvi sāku skatīties vlogus par ģimenēm, par bērnu audzināšanu. Biju kā apsēsta ar interesi par to, kā pilnīgi sveši ārzemnieki audzina savus bērnus! Tur tad es laikam arī patiesībā sasmēlos kārtu kārtām gan labos piemērus, gan to, kā darīt nevajag. Droši vien visas sievietes dzirdējušas stāstus, kā ar katrām nākamajām dzemdībām viss notiek vieglāk un ātrāk, taču mana pieredze: nekā tamlīdzīga! Pirmajās dzemdībās es gribēju hipnodzemdības – un man tas arī sanāca. Pāris vārdos hipnodzemdības var izstāstīt kā pieredzi, kurā iegrimsti savā burbulī un nemani neko no apkārt notiekošā. Slimnīcā ieradāmies jau ar 5 cm atvērumu. Atlaidos dīvānā – man likās, ka tās bija 10 minūtes, bet izrādījās, ka pagāja divas stundas, un dzemdību brīdis bija klāt. Tas bija tik ātri – divu stundu laikā bez īpaši stiprām sāpēm bērniņš jau bija man uz krūtīm. Toties otrās dzemdības bija cits stāsts. Ilgāk, sāpīgāk, tomēr arī tās, salīdzinot ar citu stāstiem, bija viegla pieredze.

Kas šajos četros gados, kopš mums ir bērni, bijis grūtākais? Tās naktis… Bet es nevaru novelt vainu tikai uz bērniem, jo paralēli visu laiku studēju. Dažreiz – un ne tikai dažreiz – negulētās naktis bija nevis bērnu, bet mācību dēļ. Miegs joprojām ir mana lielākā ekstra. Nepārtraukts, ilgs nakts miegs ir tas, pēc kā šobrīd ilgojos visvairāk. Un manas dzīves lielākais izaicinājums šobrīd ir: kā apvienot mācības, karjeru un bērnus. Es saprotu, ka bērni izaug tik ātri, taču arī karjeru negribu atlikt uz “gan jau kaut kad vēlāk”. Es negribu vēlāk, es gribu tagad. Šī ir manas dzīves smagākā dilemma.

Mums tiešām ir paveicies, ka meitenes nav lielas slimotājas. Bet vai Rihards stāstīja, cik viņš ir traks uz uztraukšanos par katru mazāko nieku, ja vien tas skar bērnu veselību? Es domāju: “Ak, Dievs, nu taču nomierinies!” Nu, ir iegriezts pirkstā, – uzliec plāksteri un dzīvo tālāk!

Visu rakstu, ieskaitot Riharda mammas Doloresas un tēta Laimoņa stāstus, lasiet žurnāla “100 labi padomi Par Veselību” jaunākajā speciālizlaidumā “Tava Ģimenes veselība”. Tajā arī noderīgi padomi par vitamīnu lietošanu katrā vecumā, sāpošām locītavām jauniem cilvēkiem, diabētu un augstu asinsspiedienu senioriem un ieilgušu klepu un pārtikas nepanesību bērniem. Pērciet žurnālu preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.

Rīgā aplūkojams viens no populārākajiem darbiem spāņu glezniecībā - Velaskesa “Galminieces”