Žurnāls "Rīgas Viļņi" aicinājis aktieri uz sarunu gan par darbu seriālā, gan citām Baltezera krastā mītoša pensionāra «mierīgās» dzīves nodarbēm.

Seriālā «Nemīlētie» esat Alfrēds – mafiozo, visai aukstasinīgs kriminālās pasaules spēlētājs. Nācies gan slepkavot, gan mirušā brāļa bērnus audzināt, gan par galantu kavalieri iztaisīties. Jums kā profesionālam aktierim viss pa spēkam, taču kā sadzīvojat ar tādu tēlu?

Jā, esmu iesaistījies – pēkšņi parādījos kā iepriekš nevienam nezināms brālis. Bet arī pirms tam biju mazliet saskāries ar seriālu, jo vedu uz filmēšanu savu mazdēlu, kuram bija neliela epizodīte septītās sezonas beigās.

Cilvēka dabā agri vai vēlu tās «labās» īpašības izpeld laukā, nekur tu nedēsies (smejas), bet, ja man jāsaka godīgi, Alfrēds ir mana pirmā rolle, kurā es tiešām esmu riebeklis. Teātrī, sevišķi – komēdijās, drāmās, kurās esmu spēlējis – tik slikts neesmu bijis! Bet visam dzīvē pienāk sava reize.

Tad jau izgaršojat šo nelieša lomu?

Protams! Nekāda vaina! Tas jau vienmēr tā. Labi, ir Romeo un Džuljeta, okei, labi, bet ir taču arī Tibaldi un Merkucio, tās odziņas! (Smejas.)

Esat viens no aktieriem, kam ir lielākā seriālu pieredze Latvijā. Piemēram, «Rīgas gambīts», «Rīgas vārti», «Sarkanais mežs», tagad «Nemīlētie». Lomas – no valstsvīriem līdz bandītiem. Kura filmēšanās pieredze pašu saistījusi visvairāk?

Jūsu nosaukto daudzsēriju filmu «Rīgas gambīts» un «Sarkanais mežs» režisors bija Armands Zvirbulis, un jāteic, ka aktieru vidē Armands ārkārtīgi augstu kotējas ar to, ka viņš pie katra tēla strādā ļoti rūpīgi. Es saprotu, ka viņam bieži ir konflikts ar pasūtītāju, jo neiekļaujas termiņos, pārtērē budžetu un tamlīdzīgi, bet rezultāts vienmēr ir tāds, ka par to, kas notiek ekrānā, ir gandarījums. Pie Armanda vienmēr ir bijis ārkārtīgi patīkami strādāt – vide, atmosfēra. Taču iepriekš man seriālos bijis jāpiedalās epizodiski, runājot par «Nemīlētajiem», šis nu ir ilgstoši. Un te klāt mazliet ir tāda «fabrikas smaka». Vieni aktieri brauc no Liepājas, otri netiek citās dienās, trešie uz objektu atskrien starp izrādēm. Reizēm dienā jāuzfilmē piecpadsmit ainas, un izstiepies vai saraujies, bet tām ir jābūt gatavām. Bieži vien jāpaļaujas uz intuīciju, jo nav laika izstrādāt kadru, izrunāt visu līdz galam. Ģenerālās līnijas izrunājam, un uz tevis paša sirdsapziņas paliek, cik tu labi to izdari.

Darbs ir darbs, tā ir profesija. Ja tu sāc virpot skrūvi, tu nevari apstāties pusceļā un izvirpot tikai vienu daļu, otru – eh, nu gan jau kaut kā!

Teicāt, ka ar «Nemīlētajiem» esat kopā visilgāk. Vai esat iejuties jau tā, ka to var saukt par seriāla ģimeni un dzīvi?

Ģimene? Kā lai saka – riebeklim riebīga ģimene (smejas). Tāpēc seriāls saucas «Nemīlētie», tur neviens nevienu īpaši nemīl. Tur ir visādas rīvēšanās, konflikti un kašķēšanās.

Ģimene ir kupla, visi jauni. Kā jūtaties starp tik daudz jauniem cilvēkiem?

Jā, pamatā ir jaunieši, ļoti daudz jauniešu! Vienīgi Mārtiņš Vilsons vēl ir manos gados. Nu, es kā tāds barvedis, kas pārņēmis visu brāļa rūpalu, kuram līdzi nāk mantojums – četri bērni, trīs dēli un meita. Gribi vai negribi, viens ir labāks, otrs sliktāks, katrs ar savu raksturu, un tev viņi jāpieņem tādi, kādi ir, jo esmu brālim apsolījis rūpēties par viņiem.

Kas attiecas uz jauniešiem kā kolēģiem, tad jāatzīst, ka mums ir ļoti maz laika, lai runātu par ārpusdarba lietām. Tās sarunas ir diezgan formālas: «Ko dari? Pie kā strādā? Kad būs gatavs?» Apmēram tādā līmenī.

«Nemīlētajos» ir aina, kurā Alfrēds piespiedis brāļameitu piedalīties sava kādreizējā kompanjona, ko pats nošāvis, vilkšanā uz mežu, bedres rakšanā un līķa iemešanā bedrē. Kā tiekat galā ar šādām epizodēm? Vai nav grūti?

Kaut kas tāds bija… Godīgi sakot, es to motivāciju, kāpēc viņš iesaista to jauno meiteni tādās riebeklībās, līdz galam nesapratu. Bet tā ir uzrakstīts, un neko nevar darīt, bija jāpieņem ļoti lietišķi – līķis ir, vaļā jātiek, krāmējam mašīnā, vedam, rokam. Nu, viss, cauri (smejas). Bet, ja runā par grūtībām, tad grūtākās ir kaut kādas emocionālās lietas, kas tevi aizskar, kad parādās jūtas, kas tev ir, neraugoties uz to, ka esi riebeklis. Arī riebekļiem ir lietas, kāds skeletiņš skapī, par kuru viņi negrib runāt. To ir visgrūtāk psiholoģiski pamatoti parādīt.

Kur notiek filmēšana?

Objekti ir dažādi. Mana darbošanās vairāk ir tā sauktajā Kogana mājā, tā atrodas Līčos, pie Ērgļu ceļa, kur ir privātmāju rajons. Vienā no mājām saimnieki ļauj mums darboties. Protams, ir kafejnīcas, ielas, iestādes. Jauniešiem iznāk vairāk ņemties pa dažādiem dzīvokļiem.

Vai ir arī kāda jautrība šī skarbā seriāla filmēšanas laikā?

Bez jautrības jau nevar! Viens otru ķeram uz zoba, ja iznāk pārteikšanās vai aizmirstas teksts. Bieži vien teksta ir tik daudz, ka tev dienas laikā galvā jāiedzen vesels Talmūds. Mājās, protams, izlasi, bet nevar jau vienā reizē atcerēties 40 lappuses, tāpēc nereti aizmirstas un tad ir jāmēģina kaut kā izlīst, un tur jau bieži vien rodas dažādas komiskas situācijas, kurām nav nekāda sakara ar darbību, kas tajā brīdī vajadzīga. Kaut kas ir katru dienu.

Vai esat skatījies arī «Nemīlēto» pirmās sezonas, kad pats vēl nefilmējāties?

Esmu ārkārtīgi kūtrs Latvijas programmu skatītājs, jo mums Baltezerā kādus piecus gadus Latvijas televīzija vispār nebija iespējama, jo bijām nezonā – ne «četri gā», un pat ne «trīs gā».

Tā atmetām ar roku, kamēr tehnoloģijas gāja uz priekšu, un nu kādu otro gadu beidzot varam skatīties arī Latvijas kanālus. Tāpēc arī par seriāliem man ir diezgan miglains priekšstats. Pirmā filmēšanas sezona «Nemīlētajos» man pagāja, tikšanās reizēs ar kolēģiem ātri noskaidrojot, kas es tev esmu un kas tu man esi, vai tu man patīc, vai es tev patīku (smejas).

Kā spējat būt tik labā formā 72 gados? Vai jaunības sportiskais rūdījums palīdz?

Pats brīnos. Es velku (smejas)! Tas ir apmēram tāpat kā teātrī – tev ir kaut kāda vaina, muskulis sarauts vai mugura sāp, ka knapi vari no trolejbusa izkāpt vai pa kāpnēm uzkāpt, bet, tikko atveras priekškars un jāiziet uz skatuves, viss pazūd, tu visu izdari. Beidzas izrāde, tu nonāc no skatuves nost, un tu esi grausts. Būtībā viss jau ir galvā.

Kā ar fiziskajām aktivitātēm?

Nemitīgi iznāk ar tām nodarboties! Tas ir neizbēgami. Baltezerā dzīvojam, tur ir malka jāzāģē un jāskalda, ar suni jāskraida pa āru. Paliks siltāks, pārcelšos uz riteni, droši vien braukšu uz Rīgu ar riteni.

Ieminējāties, ka vai katru dienu braucat uz darbu, uz Podnieka studiju. Kas tur notiek?

Būtībā tas ir otrs darbs, ko jau gadiem daru, – pilnās dublāžas. Pašlaik viena Vispasaules baptistu organizācija studijai ir pasūtījusi Holivudā uzņemtas daudzsēriju TV filmas par Jēzus dzīvi pilnu dublāžu latviešu valodā. Seriāls, kuram ir nu jau piecas sezonas, katrā pa astoņām sērijām, saucas «The Chosen» («Izredzētais»). Mēs pašreiz strādājam pie trešās sezonas, un es esmu tas, kurš vada visu ieskaņošanas darbu – meklēju aktierus, rediģēju tekstus, arī pats atsevišķas lomas ierunāju. Tas ir nopietns darbs, un, ja man uz katru lomu vajadzētu savu aktieri, tad būtu nepieciešami 146 aktieri. Es iztieku ar 30–40 aktieriem. Man viss iet matemātiski – ja astoņas sērijas, tad ir 50 000 vārdu, un tie mums ir jādabū iekšā. Piemēram, trešajā sezonā Jēzum bija astoņi tūkstoši vārdu. Tas ir ārkārtīgi daudz, lai to normāli ieskaņotu, vajadzīgas septiņas dienas pa sešām stundām darba katrā. Tādējādi uz vienu sezonu aiziet vismaz divi trīs mēneši.

Kad būsim pabeiguši, filmu bez maksas varēs skatīties šīs organizācijas "YouTube" kanālā, kur jau ir atrodamas dublāžas kādās trīsdesmit pasaules valodās. Tas nav «A» kategorijas seriāls, kā «Soprano», bet nav arī ziepene, es teiktu, «B» kategorija ar plusa zīmi.

Vai joprojām ar sievu Katrīnu Pasternaku ierunājat TV filmas un seriālus?

Ļoti reti. Pie Gunta Krivma, ir tāda studija «Tantuki Production»... Bet kam? Es pat īsti nezinu, kam rakstām. Esam tik daudz to darījuši, tik dažādām kompānijām, ka es pat vairs nesekoju līdzi. Bijām paši pirmie, kas to sāka darīt, tas bija 1992. gads. Mācījāmies, bija tāds Normunds Deinats, skaņu operators, Jānis Rušenieks un viņa sieva Žanete, kas par to visu gādāja. Pusotru stundu garu filmu sākumā rakstījām trīs stundas, līdz vispār sapratām, ko un kā darīt. Jo tur ir sava skunste, kā to darīt. Piemēram, dublējot, elementāri var uztaisīt pavisam citu filmu. Tāpēc visu laiku otrpus ekrānam bija šie trīs cilvēki, kas skatījās un pa laikam teica: «Stop! Nē, tie aktieri jau to ir izdarījuši, jums nevajag neko papildināt!»

Jūsu tandēmu skatītāji ļoti gaida, jo tās filmas, ko esat ierunājuši, var skatīties ar baudu, taču tagad aktierus mēdz aizvietot mākslīgais intelekts. Vai jūs tas arī skāris?

Teiksim tā, es parasti salīdzinu dzīvi ar vilcienu, un mēs ar savām balsīm acīmredzot jau sēžam šī vilciena pēdējā vagonā (smejas). Visa tehnika iet uz priekšu, un atceros, pirms pusgada atradu kādu TV kanālu, kas caur satelītiem nāk iekšā pie mums, Baltezerā, ar ļoti labām filmām latviešu valodā. Nopriecājos, jo dažas nebiju redzējis, ieslēdzu, bet pēc desmit minūtēm izslēdzu. Tas vienkārši nebija baudāms.

Kādas patlaban ir jūsu attiecības ar teātri?

Darba pietiek! Darbojos pie Rēzijas Kalniņas, viņas teātrī «OratoriO», un kā Rēzija saka, esmu viens no diviem viņas štata darbiniekiem (smejas). Četras izrādes tur ir iestudētas, no kurām divas jau ir nospēlētas. Es piedalījos trijās, no kurām divas – «Tagad un tad» un «Viņa – viņš – viņa?» – vēl ir aktīvajā repertuārā. Vēl arvien ir «Tobāgo!», nu jau otrais laidiens, tur es piedalos. Ar producentu Sandi Mohovikovu un režisoru Rolandu Atkočūnu strādājam pie jauna darba – kādreiz Dailes teātrī bija tāds «Kvartets», stāsts par četriem izbijušiem operdziedātājiem. Tagad taisām izbraukuma izrādi ar Guntu Virkavu, Indru Burkovsku, Mārtiņu Vilsonu un mani. Maijā vajadzētu būt gatavai.

Esat arī profesionāls režisors. Vai vēl kaut kur bez Podnieka studijas liekat lietā šo profesiju?

1993. gadā es sev pateicu «nē» un režijai pieliku punktu. Ar Kati aizgājām no teātra pavisam prom. Apsolīju sev, ka ar šo lietu [režiju] vairs nenodarbošos, bet diemžēl jau divreiz esmu solījumu pārkāpis. Pēdējoreiz, kad kopā ar Voldemāru Šoriņu brīvdabai uztaisīju Jaunsudrabiņa «Jo pliks, jo traks». Un droši vien jau tas būs jādara vēlreiz, jo Rēzijai, kā mēdz teikt, dzērumā apsolīju, ka uztaisīšu vienu izrādi (smejas).

Kāda ir sajūta – būt tik pieprasītam?

Kad gāju prom no teātra, domāju, nu sākšu baudīt to pensionāra dzīvi. Nepagāja ne pusgads, kad darba bija divas, trīs reizes vairāk nekā tad, kad biju teātrī. Un tas ritenis vēl arvien nav apstājies.

Vai gribētu, lai apstājas?

Droši vien, ka ne.

JURIS KALNIŅŠ

Dzimis 1952. gada 1. decembrī Siguldā.
No 1977. līdz 2017. gadam – Dailes teātra aktieris.
«Spēlmaņu nakts» balva (2000) kā labākajam aktierim otrā plāna lomā.
Latvijas Radio diktors: 1981.–1985. gads.
TV: raidījuma «Labvakar, Latvija!» vadītājs (2012).
Patlaban seriālā: «Nemīlētie. Nolādētie».

Viselegantākā desmitgade, hipiji un kosmoss - Modes muzejā Rīgā būs apskatāma izstāde par 60. gadu modi