Drošības pārbaude pagāja pārsteidzoši ātri: neviens nervozs apsargs un neviens pasažieris, kas ilgi rakātos pa savām somām. Viss noritēja gludi un mierīgi. Neparasts ceļojuma sākums, jo parasti kaut kas mēdz noiet greizi. Taču šoreiz nekas tāds nenotika.

Kad pārbaude bija aiz muguras, pārņēma patīkama atvieglojuma sajūta - tagad varēja atslābt. Mēs pastaigājāmies pa lidostu, nopirkām kaut ko paēst, apsēdāmies un vērojām cilvēkus apkārt. Lidostā vienmēr valda dīvaina enerģija: gaidu, noguruma un steigas sajaukums. Katrs steidzas savās darīšanās, visi ar kaut ko aizņemti, bet gaisā tomēr virmo vieglas apjukuma noskaņas.

Laiks vilkās. Mēs lejupielādējām telefonos dažas filmas, lai būtu ar ko nodarboties lidojuma laikā, un pamazām kļuva mazliet garlaicīgi. Trīs stundas vilkās ļoti ilgi. Lidosta nav tā vieta, kur gribētos tik ilgi sēdēt bez nodarbes. Tur īsti nav ar ko sevi izklaidēt. Pat veikali galu galā šķiet visi vienādi, un nevilšus sāc domāt: varbūt vajadzēja atbraukt vēlāk?

Kad beidzot vajadzēja sākties iekāpšanai, mēs paņēmām visas savas mantas un mierīgi devāmies uz iekāpšanas vārtiem. Tie izrādījās pašā lidostas tālākajā stūrī, līdz tiem bija jāiet cauri visam terminālim.

Mēs gājām lēnām, jokojot, ka vismaz dienas soļu norma būs izpildīta. Kad beidzot nonācām galamērķī, iekāpšana vēl nebija sākusies. Durvis bija aizvērtas, daži cilvēki sēdēja, citi stāvēja pie vārtiem. Likās, ka esam atnākuši tieši laikā.

Mēs apsēdāmies uz brīvas soliņa stūrī un sākām gaidīt. Pie iekāpšanas vārtiem pulcējās arvien vairāk cilvēku. Daži jau acīmredzami nervozēja - skatījās pulkstenī vai centās saskatīt kaut ko uz ekrāna. Droši vien jūs pazīstat tādus pasažierus, kuri dod priekšroku stāvēt pie vārtiem, pat ja iekāpšana vēl nav sākusies. Stāv gatavi mesties lidmašīnā, it kā gaidītu komandu. Es vienmēr daru citādi: mierīgi gaidu, līdz rinda sāk kustēties, un tikai tad eju tuvāk vārtiem.

Es nodomāju: kāda jēga stāvēt, ja tāpat visi tiks lidmašīnā? Tas taču ir kā pēc nolaišanās - cilvēki ceļas kājās, tiklīdz lidmašīna pieskaras zemei, kaut gan nevienu uzreiz vēl nelaiž ārā.

Gaisotne bija mierīga. Uz ekrāna nemirkšķināja uzraksts "pēdējais aicinājums", no skaļruņa neskanēja neviena paziņojuma par mūsu reisu, neviens nekur nesteidzās. Durvis joprojām bija aizvērtas. Nekas neliecināja par iespējamām problēmām. Taču tieši tajā brīdī, kad šķita, ka viss ir kārtībā, situācija sāka pamazām saasināties.

Laiks gāja. Un tad mēs pamanījām, ka iekāpšanas vārtu durvis atvērās, un šķita, ka rinda sāka kustēties. Mēs paņēmām savas somas, satvērām ūdens pudeles un mierīgi devāmies pie vārtiem. Taču, kad pienācām klāt, mūs sagaidīja īsts satricinājums. Darbinieks pie vārtiem mierīgā balsī pateica: "Iekāpšana ir beigusies." "Kā tā? Cilvēki taču vēl pat nav tikuši lidmašīnā," teicu es.

Darbinieks tikai paraustīja plecus un augstprātīgā tonī atbildēja: "Iekāpšana ir beigusies. Jums vajadzēja stāvēt, kā to darīja visi pārējie."

Mēs uz mirkli sastingām. "Bet cilvēki taču vēl joprojām šeit gaida!" teica mans draugs, norādot uz pasažieriem, kas stāvēja pie vārtiem. "Neviens taču vēl pat nav iekāpis lidmašīnā!"

Darbinieks paskatījās uz mums un piebilda: "Mēs jau visus pārbaudījām, jūs sēdējāt, mēs redzējām. Tā ir jūsu problēma."

Mēs pajautājām, kāpēc no skaļruņa netika paziņots, ka iekāpšana drīz beigsies. Arī mūsu vārdus, kā tas parasti notiek ar kavētājiem, neviens neizsauca.
"Ryanair neizmanto skaļruņus paziņojumiem," atbildēja cits darbinieks. Bet kāpēc tad pie blakus vārtiem, kur notika iekāpšana citā "Ryanair" reisā, paziņojumi bija dzirdami? Un tā tas arī bija: mūsu lidmašīna aizlidoja, tikai tāpēc, ka mēs vienkārši nolēmām mierīgi pasēdēt.

Mēs atkal apsēdāmies, joprojām turot iekāpšanas kartes rokās, un skatījāmies pa logu uz cilvēkiem, kas stāvēja pie mūsu lidmašīnas. Jā, jūs izlasījāt pareizi - pasažieri joprojām stāvēja ārā. Viņi nebija ne lidmašīnā, ne uz trapēm - vienkārši rindā, gaidot, kad beidzot ļaus iekāpt. Mums durvis jau bija aizvērtas, bet citi joprojām stāvēja turpat, it kā iekāpšana nemaz nebūtu sākusies.

Mēs klusējot vērojām notiekošo. Tā bija dīvaina sajūta - būt tik tuvu, redzēt savu lidmašīnu, bet neko vairs nevarēt izdarīt. Līdz pēdējam brīdim cerējām, ka darbinieki tomēr ļaus mums iekāpt. Bet tas nenotika, un mums nācās pirkt jaunas biļetes.

Vēlāk, gaidot jauno reisu, kļuva pilnīgi skaidrs, cik absurda bija visa šī situācija. Protams, mācība tika gūta. Nākamreiz, ja kāds lidostā piecelsies pie vārtiem vēl pirms iekāpšanas sākuma, es vairs neskatīšos uz viņu ar neizpratni. Tieši otrādi - piecelšos arī pati. Izrādās, mūsdienu aviokompāniju zelta likums ir vienkāršs: kas sēž, tas paliek aiz borta.

Īpaši nepatīkami bija tas, ka darbinieki paši atzina, ka mūs redzējuši sēžam. Viņi lieliski zināja, ka mūsu iekāpšanas kartes vēl nav noskenētas un ka mēs neesam reģistrēti reisā. Bet viņi neko neizdarīja. Neizsauca mūs vārdā, kā parasti dara ar kavētājiem, ne deva ne mazāko zīmi. Vienkārši gaidīja, līdz piecelsimies un paspersim pāris soļus, lai pēc tam pateiktu: "Par vēlu." Tā vietā, lai izrādītu sapratni un palīdzētu, viņi izturējās augstprātīgi.

Ar savu pieredzi izdevumam "Limon.ee" dalījās Igaunijas iedzīvotāja Viktorija Sandra Pilve.

Lepoties un svinēt dzīvi. Saruna ar ģimenes uzņēmuma LINEN vadītāju Zani Kuļikovsku